Antons Martusēvičs

Antons Martusēvičs jeb Antans Martusevičs (lietuviešu: Antanas Martusevičius; 1863—1938) bija lietuviešu kadru virsnieks, kas dienēja Krievijas Impērijas, Padomju Latvijas un Lietuvas Republikas armijās. Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas komandieris (1919. gada 27. martā — 20. oktobrī), vienlaikus Sarkanās armijas trieciengrupas komandieris.

Antons Martusēvičs Antanas Martusevičius Personīgā informācija Dzimis 1863. gada 25. februārī Padubisas muiža, Kauņas guberņa (tagad Raseiņu rajona pašvaldība, Lietuva) Miris 1944. gada 9. septembrī (81 gads) Kauņa, Lietuva Tautība Lietuvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālis, divīzijas komandieris Dienesta laiks 1881—1917, 1919—1920, 1921—1922 Valsts Krievijas Impērija LSPR KPFSR Lietuva Struktūra Sauszemes bruņotie spēki Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Krievu-japāņu karš, Latvijas brīvības cīņas, Krievijas pilsoņu karš

Dzīvesgājums

Dzimis 1863. gada 25. februārī Padubisas muižā pie Raseiņiem Žemaitijas novadā. Mācījās Pēterburgas Pāvela karaskolā, pēc kuras beigšanas dienēja Krievijas Impērijas armijas artilērijas daļās kā podporučiks (1883), poručiks (1887), štāba kapteinis (1894), kapteinis (1898). Piedalījās krievu-japāņu karā, ieguva apakšpulkveža pakāpi (1905), tad pulkveža pakāpi (1910). Pirmā pasaules kara laikā paaugstināts par ģenerālmajoru (1915). 1917. gada vasarā kļuva par Krievijas armijas 110. kājnieku divīzijas komandieri. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas demobilizējās un apmetās uz dzīvi Vācijas okupētajā Rīgā.

Pēc Rīgas ieņemšanas LSPR armijas pavēlnieks Jukums Vācietis 1919. gada sākumā ģenerāli Martusēviču kā militāro speciālistu uzaicināja kļūt par Padomju Latvijas armijas 1. strēlnieku divīzijas artilērijas komandieri, vēlāk viņš kļuva par divīzijas komandieri. Pēc militārām neveiksmēm kaujās pie Orlas viņš 1919. gada 20. oktobrī tika atvaļināts no Latviešu strēlnieku divīzijas komandēšanas, vadīja LSPR kara komisariātu, pēc 15. armijas atkāpšanās no Latgales darbojās tās štābā Veļikije Lukos. Sakarā ar veselības pasliktināšanos 1920. gada augustā atgriezās dzimtajā Lietuvā.

1921. gadā mobilizēts Lietuvas armijā un iecelts par armijas artilērijas priekšnieku ģenerālleitnanta pakāpē. Pēc atvaļināšanas 1922. gadā strādāja par Kredītbankas direktoru un pamatā dzīvoja Raseiņos. Miris Otrā pasaules kara laikā 1944. gada 9. septembrī no nejauša ievainojuma Kauņas bombardēšanas laikā.