Nestors Mahno
Nestors Mahno (ukraiņu: Нестор Іванович Махно, krievu: Нестор Иванович Махно; dzimis 1888. gada 7. novembrī [v.s. 26. oktobrī], miris 1934. gada 6. jūlijā) bija ukraiņu anarhokomunists, kurš no 1918. līdz 1921. gadam vadīja zemnieku veidoto Revolucionāro Ukrainas nemiernieku armiju (ukraiņu: Революційна повстанська армія України), kura kādu laiku kontrolēja lielu daļu Ukrainas dienviddaļas. Armijas kontrolētajos apgabalos tika ieviesta vara, kura balstījās uz anarhisma principiem. Mahno arī pazīstams kā Krievijas pilsoņu kara ieroča — tačankas izgudrotājs.
| ||||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis nabadzīgā zemnieku ģimenē Huļajpolē, tagadējā Zaporižjas apgabalā. No 1895. gada bija sezonas strādnieks, no 1903. gada strādāja kādā Huļaipoles rūpnīcā.
Piedalījās 1905. gada revolūcijā.
1910. gada 22. martā viņam piesprieda nāvessodu, ko nomainīja ar beztermiņa katorgu. Pārvietots uz Butirku cietumu Maskavā, kur iepazinās ar anarhistu Pjotru Aršinovu.
Pēc Februāra revolūcijas tika atbrīvots un devās uz dzimto pilsētu, kur kļuva par vietējās padomes līderi, un aicināja uz radikāliem sociāliem pārkārtojumiem.
Pēc Oktobra revolūcijas cita starpā apmeklēja arī Maskavu, kur tikās ne tikai ar ietekmīgiem anarhistiem, bet arī ar boļševiku līderiem, to skaitā Ļeņinu. Vēlāk atkal devās uz dzimto pilsētu, kur organizēja bruņotu cīņu. Ap Mahno pamazām grupējās nemiernieku grupas, kas cīnījās gan pret Ukrainas valsti Simona Petļuras vadībā, gan Antona Deņikina baltgvardiem. Cīnoties pret Deņikinu, noslēdza vienošanos ar boļševikiem. Eksistē nepārbaudīti dati, ka par kaujām pret Deņikinu Mahno esot apbalvots ar Sarkanā Karoga Ordeni.
1919. gada jūnija sākumā Mahno sarāva saites ar Sarkano armiju, bet 1919. gada 6. jūnijā Ļevs Trockis pasludināja Mahno "ārpus likuma". Mahno spēki turpināja ciņas pret Ukrainas Tautas republikas karaspēku un Deņikina vadīto Brīvprātīgo armiju, pulcējot ap sevi citas kaujas vienības.
1919. gada 1. septembrī Mahno deklarēja Revolucionārās Ukrainas nemiernieku armijas izveidi un nostiprināja varu reģionā.
1920. gada rudenī Mahno spēki atkal noslēdza vienošanos ar boļševikiem par kopēju cīņu pret Pjotra Vrangeļa spēkiem Krimā. Kad Vrangeļa spēki tika sakauti, Padomju vara piedāvāja Mahno armijai pārdislocēties uz Ziemeļkaukāzu. Kad Mahno atteicās, Sarkanā armija uzbruka anarhistu spēkiem.
Mahno armija vairākus mēnešus ar kaujām pārvietojās pa Ukrainu, līdz 1921. gada 28. augustā, Sarkanās armijas vajāts, Mahno ar savas armijas atliekām pārgāja Rumānijas robežu.
Pēc neilgas uzturēšanās Polijā un Vācijā vēlāk līdz mūža galam dzīvoja Parīzē, kur, neskatoties uz sliktu veselību, bija spiests strādāt smagus darbus. Vienlaicīgi Mahno sāka rakstīt savus memuārus. Pirmais sējums, "Krievijas revolūcija Ukrainā", parādījās 1927. gadā. Šie memuāri, kas apraksta notikumus līdz 1918. gadam, palika nepabeigti.[1]
Mahno mira no tuberkulozes 1934. gada 25. jūlijā. 28. jūlijā, klātesot simtiem cilvēku, notika viņa kremācija Perlašēza kapsētas kolumbārijā, kur viņa urna glabājas aiz numura 6685.[2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «La figure de Nestor Makhno, ou les tribulations d'un héros révolutionnaire, in Korine Amacher, Le retour des héros. La reconstitution des mythologies nationales à l'heure du postcommunisme.». Éric Aunoble. Éditions Academia-Bruylant, 2010. Skatīts: 2014. gada 7. augustā.
- ↑ «Le columbarium du Père Lachaise : M à Q.». Cimetières de France et d'ailleurs. Skatīts: 2014. gada 7. augustā.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nestors Mahno |
- makhno.ru (krieviski)
- Nestora Mahno arhīvs (22 valodās)