Imantas pulks

Imantas pulks bija latviešu nacionālā karaspēka vienība Tālajos Austrumos Krievijas pilsoņu kara laikā no 1918. līdz 1920. gadam.

Imantas pulka III simts Vladivostokā (1919).

Imantas pulka 1. simta karavīri Čurkinā pie Vladivostokas (1919).

Izveide

1918. gada 7. novembrī Tālo Austrumu Latviešu Centrālais birojs parakstīja līgumu ar Francijas militāro misiju par pulka dibināšanu, par komandieri ieceļot bijušo 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka pulkvedi Jāni Kureli. Pulka izveidošanas oficiālais mērķis bija cīņa pret Vāciju un tās sabiedrotajiem, tomēr Centrālā biroja patiesais nolūks bija paglābt Sibīrijas latviešu kolonistus un bēgļus no Krievijas pilsoņu kara un pārvest viņus Latvijā. Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada 11. novembrī zuda pamats pulka izveidei, tomēr sākās pirmo brīvprātīgo pieņemšana. Kareivju sagatavošana notika latviski, bet viņiem mācīja arī angļu un franču valodu. Pirmā pavēle jaunformētajai karaspēka daļai tika izdota 1918. gada 1. decembrī, bet 13. decembrī tai piešķīra Imantas pulka nosaukumu. 28. decembrī Centrālais birojs publicēja uzsaukumu Sibīrijas latviešiem iestāties Imantas pulkā. 1919. gada 1. janvārī pulka bija 22 virsnieki un 80 kareivji, 1. martā 32 virsnieki un 121 kareivis, 1. aprīlī 41 virsnieks un 196 kareivji.

Darbība

Pulka uzturēšanu un apbruņošanu uzņēmās Francija, bet par to Imantas pulka karavīri izpildīja franču un viņu sabiedroto uzdevumus: veica Vladivostokā garnizona dienestu, pavadīja kara materiālu transportu, piedalījās starptautiskās militārās milicijas patruļās.

1919. gada 31. decembrī Imantas pulkā bija 74 virsnieki, 1114 kareivji un instruktori, 1920. gada 29. martā pulkā bija 90 virsnieku un kara ierēdņu, 765 instruktori un kareivji: 2 bataljoni (600 vīri), instruktoru komanda, sanitaru nodaļa, ložmetēju, jātnieku, izlūku un sakaru komandas, orķestris, saimniecības nodaļa un rezerve.

Imantas pulka evakuācija 1920. gada martā.

Imantas pulka pēdējo parādi Rīgā pieņem Jānis Čakste 1920. gada 5. jūnijā.

Uniforma

Uniforma sastāvēja no plāna japāņu audekla pagatavota vasaras frenča un galifē. Galvā viņiem bija no aizsargkrāsas drēbes pagatavotas cepures ar sarkanbaltsarkano krāsu lentīti kokardes vietā, kājās dzeltenas kamašas. Kāju ikri bija notīti ar adītām dzeltenas krāsas autiem. Frencim uz pleciem bija šauri uzpleči, uz kuriem šķērsām piestiprināta šaura, mazliet līka, kapara plāksnīte ar uzrakstu „Latvija”. Uz frenča kreisās piedurknes bij izšūtas tādas pat drēbes vairogs, pēc kura redzams, pie kādas karaspēka daļas kareivis pieder un kāda ir viņa militārā pakāpe.

Komandieri

• pulkvedis J. Kurelis (no 14.11.1918.)
• kapteinis J. Pone (no 19.04.1919.)
• kapteinis K. Lobe (no 22.05.1919.)
• kapteinis J. Ozols (no 11.08.1919.)
• kapteinis Ā. Groskaufmanis (20.02.1020.-01.08.1920.)

Pārvešana uz Latviju

Kad 1920. gada 1. februārī Vladivostokā vara pārgāja vietējo padomju rokās, Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome (SULNP) ar Latvijas Ārlietu ministrijas starpniecību vienojās ar sabiedrotajiem par latviešu vienību evakuāciju uz Latviju, lai tās varētu piedalīties Latvijas brīvības cīņās. Vispirms 1920. gada 25. februārī no Vladivostokas ar tvaikoni Gweneth zem angļu karoga izbrauca 32 virsnieki un 255 kareivji, viņi Rīgā nokļuva ar kuģi Pomona. Angļu tvaikonis Dania sekoja 23. martā un pēc trim mēnešiem ieradās Liepājā, bet pēdējie Imantas pulka kopā ar dažiem Troickas bataljona kareivjiem un ģimenēm izbrauca ar tvaikoni Brandenburg 1920. gada augustā. Latvijā Imantas pulku izformēja - vecākos kareivjus demobilizēja, bet jaunākos sadalīja pa citām karaspēka daļām.

Skatīt arī

• Troickas bataljons