Gustavs Mangulis
Gustavs Mangulis (dzimis 1879. gada 1. decembrī, miris 1931. gada 3. decembrī) bija 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieris, Padomju Latvijas armijas 2. divīzijas komandieris, Latvijas Bruņoto spēku pulkvedis.
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Gustavs Mangulis dzimis 1879. gada 1. decembrī Rīgā. Beidzis Jelgavas reālskolu. 1897. gadā brīvprātīgi iestājies Krievijas Impērijas armijā un uzsācis dienestu 110. Kauņas kājnieku pulkā. 1898. gadā iestājies Viļņas karaskolā, ko beidzis 1900. gadā. Pēc karaskolas beigšanas dienējis 115. kājnieku pulkā, bet 1901. gadā podporučika dienesta pakāpē ieskaitīts 180. kājnieku pulkā. 2. Austrumsibīrijas pulka sastāvā piedalījies Krievijas—Japānas karā. 1905. gadā paaugstināts par poručiku un nosūtīts uz Rīgā dislocēto 115. Vjazmas kājnieku pulku. 1909. gadā paaugstināts par štābkapteini, bet 1913. gadā — par kapteini.
Pirmā pasaules kara sākumā Mangulis turpināja dienestu 115. Vjazmas pulkā. 1915. gada septembrī iecelts par bataljona komandieri. 1916. gada sākumā ieskaitīts 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonā, janvāra otrajā pusē iecelts par bataljona saimniecības daļas priekšnieku, bet 30. jūlijā — par bataljona komandiera vietas izpildītāju. Pēc 7. Bauskas bataljona pārformēšanas par pulku 13. novembrī iecelts par pulka II bataljona komandieri. Ziemassvētku kauju laikā guvis šķembas ievainojumu kreisajā rokā. Pēc Ziemassvētku kaujām paaugstināts par apakšpulkvedi. 1917. gada 31. martā iecelts par 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieri. Jūlijā saņēmis pulkveža pakāpi.
Pēc latviešu strēlnieku piesliešanās lieliniekiem Mangulis, atšķirībā no vairuma augstāko virsnieku, turpināja dienestu un pēc Latviešu strēlnieku korpusa pārformēšanas, kas notika saskaņā ar 1917. gada 17. decembra pavēli, kļuva par 1. latviešu strēlnieku divīzijas komandieri. No 1918. gada maija bija Sarkanās armijas Karēlijas frontes Petrogradas-Sestroreckas-Beloostrovas grupas komandieris, no tā paša gada 19. augusta — 1. Petrogradas divīzijas 2. brigādes komandieris, no 1919. gada 12. janvāra — 1. Latviešu strēlnieku padomju divīzijas komandieris. No 1919. gada 24. janvāra līdz 27. martam ieņēma Padomju Latvijas armijas Valmieras grupas komandiera amatu, līdz maijam bija 26. martā izveidotās Padomju Latvijas armijas apvienotās Kurzemes-Vidzemes grupas komandieris, no maija līdz jūnijam — Kurzemes grupas komandieris, bet no jūnija — Padomju Latvijas armijas 2. divīzijas un Alūksnes armijas grupas komandieris. Sakarā ar Rīgas krišanu augusta sākumā atstādināts no amata un pret viņu ievadīta izmeklēšana. 7. augustā viņu komandēja uz Rietumu frontes štābu, uz kurieni viņš nedevās, bet 1919. gada 15. augustā pārgāja frontes līniju un padevās gūstā Latvijas Bruņoto spēku vienībām.
Līdz 1919. gada 10. oktobrim Mangulis atradās apcietinājumā. Pēc atbrīvošanas ieskaitīts Latvijas Bruņotajos spēkos, skaitot izdienu no 9. oktobra. No 18. oktobra dienējis Cēsu jauniesaukto apmācības bataljonā, 31. decembrī iecelts par Tukuma-Talsu apriņķa apsardzības priekšnieku, bet no 1921. gada 31. maija bijis Tukuma-Talsu kara apriņķa priekšnieks. No 1920. gada decembra bijis arī Karaklausības likuma rediģēšanas komisijas loceklis. Vadījis Veco latviešu strēlnieku biedrības Tukuma nodaļu, darbojies biedrībā “Latvijas vanagi”.
Miris 1931. gada 3. decembrī Tukumā, apglabāts Jelgavas rajona Sesavas pagasta kapos.
Apbalvojumi labot šo sadaļu
Krievijas Jura krusts ar lauru lapām- 2., 3. un 4. šķiras Svētās Annas ordenis
- 4. šķiras Vladimira ordenis
- 2. un 3. šķiras Svētā Staņislava ordenis
- 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1929)
Informācijas avoti labot šo sadaļu
- Mangulis, Gustavs, Historia.lv
- Foto[novecojusi saite]
