Jānis Goldmanis
Jānis Goldmanis (1875. gada 11. septembris — 1955. gada 18. novembris) bija latviešu politiķis, Krievijas Valsts Domes deputāts no Kurzemes guberņas (1912—1917), latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs (1915), Latvijas Tautas padomes loceklis (1918—1920). Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas bija Satversmes sapulces (1920—1922) un 1. Saeimas un 2. Saeimas deputāts no Latviešu zemnieku savienības, pirmās Pagaidu valdības zemkopības ministrs (1918—1919) un atkārtoti apsardzības ministrs (1920—1926). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
| Jānis Goldmanis | |
|---|---|
 | |
| Latvijas Republikas zemkopības ministrs | |
|
Amatā 1918. gada 21. decembris — 1919. gada 13. jūlijs | |
| Priekštecis | Kārlis Ulmanis |
| Pēctecis | Kārlis Ulmanis |
| Latvijas Republikas apsardzības ministrs | |
|
Amatā 1920. gada 16. decembris — 1921. gada 18. jūnijs | |
| Priekštecis | Ēriks Mārtiņš Feldmanis |
| Pēctecis | Gustavs Zemgals |
| Latvijas Republikas apsardzības ministrs | |
|
Amatā 1925. gada 24. decembris — 1926. gada 6. maijs | |
| Priekštecis | Rūdolfs Bangerskis |
| Pēctecis | Eduards Kalniņš |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1875. gada 11. septembris Līves pagasts, Bauskas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1955. gada 18. novembrī (80 gadu vecumā) Sautbenda, Indiāna,  ASV |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Latviešu zemnieku savienība |
| Profesija | politiķis |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1875. gada 11. septembrī (pēc vecā stila — 29. augustā) Līves pagasta " Vēveru" māju saimnieka Jura Goldmaņa ģimenē. Pēc mācībām pilsētas skolā viņš darbojās Baldones pagasta tiesā, 1896. gadā viņš nodibināja Baldones lauksaimniecības biedrību un bija tās priekšsēdētājs.[1] Vēlāk bija Jelgavas krājaizdevu biedrības revidents. 1906. gadā Goldmani ievēlēja par Bauskas apriņķa pārstāvi Kurzemes guberņas gubernatora komisijā Baltijas guberņu reformas izstrādei. 1907. gadā viņš bija Kurzemes guberņas zemnieku pārstāvis Baltijas pagaidu ģenerālgubernatora Īpašajā sapulcē (Особое совещание). 1912. gada 10. novembrī Goldmani ievēlēja Krievijas Valsts domē, kur viņš iestājās Progresīvajā frakcijā.
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma viņš darbojās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā, bija Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs. Pēc Februāra revolūcijas Goldmani 1917. gada 8. martā iecēla par Krievijas Pagaidu valdības komisāru Rīgā un 24. martā piedalījās sanāksmē par Vidzemes guberņas sadalīšanu pēc etniskā principa, ko vadīja Pagaidu valdības iekšlietu ministra biedrs D. Ščepkins. 1917. gada 5. aprīlī viņš piedalījās sabiedrisko organizāciju pārstāvju sanāksmē Rīgā, kurā ziņoja par Krievijas Pagaidu valdības plāniem Latvijas nākotnes jautājumā. Pēc viņa iniciatīvas 25. aprīlī Tērbatā sasauca Kurzemes Zemes sapulci, kas ievēlēja Kurzemes Pagaidu zemes padomi.
1917. gada 12.—15. augustā Goldmanis Maskavā bija Valsts apspriedes (Государственное совещание) un 3. oktobrī Krievijas Republikas Pagaidu Padomes (Временный совет Российской республики) deputāts no Vidzemes vēlēšanu apgabala Zemnieku savienības saraksta. 1918. gada 5. janvārī viņš Viskrievijas Satversmes sapulcē (Всероссийское учредительное собрание), kas sanāca Pēterburgā Taurijas pilī, kā deputāts nolasīja deklarāciju par Latvijas autonomiju.[2] Paužot tur Latviešu pagaidu nacionālās padomes viedokli, pasludināja, ka „Latvija ir autonoma vienība, tās ārējās attiecības un iekšējo kārtību noteiks Satversmes sapulce un plebiscīts”.[3]
Pēc Viskrievijas Satversmes sapulces padzīšanas viņš atgriezās Vācijas okupētajā Latvijā un bija Tautas padomes loceklis (1918—1920). Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Goldmanis bija pirmās Latvijas Pagaidu valdības zemkopības ministrs (1918—1919), Satversmes sapulces (1920—1922) un 1. un 2. Saeimas (1922—1928) deputāts un atkārtoti Apsardzības ministrs (1920—1926) Kārļa Ulmaņa valdībās. 1928. gadā tiesāts par nelikumīgām finanšu operācijām un korupciju.
Otrā pasaules kara laikā Goldmanis bija viens no 189 Latvijas pilsoņiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu 1944. gada 17. martā,[4] prasot atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1950. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV, kur mira 1955. gada 18. novembrī Sautbendā, Indiānas štatā.[5]
Iesniegums par latviešu karaspēka vienību dibināšanu (fragments)
labot šo sadaļuLūgumraksts bija sastādīts trīs eksemplāros, no kuriem viens bija adresēts Krievijas armijas augstākajam virspavēlniekam lielkņazam Nikolajam Nikolajevičam, otrs eksemplārs bija adresēts Krievijas armijas ģenerālštāba priekšniekam Nikolajam Mihņevičam, bet trešais eksemplārs Ziemeļrietumu frontes štābam:
Jūsu augstā ekselence, augsti godātais kungs, Nikolaj Nikolajevič! 1914. gada 26. jūlijā vēsturiskā valsts domes sēdē man bij tas gods, no valsts domes tribīnes, tautas un lielās Krievijas valdības priekšstāvju sapulcei apliecināt augsto patriotisko saviļņojumu visā latviešu tautā pēc pirmām ziņām par varmācīgā ienaidnieka nodomiem. Tomēr šis patiesais patriotisms nevarēja izpausties vienīgi vārdos; jau no pirmām šī asiņainā kara dienām visi latvieši tiecās pierādīt to darbos un aktīvi līdzdarboties cīņā par dzimtenes atbrīvošanu. Pēdējo dienu notikumi sevišķi stiprināja latviešu tautā šīs tieksmes un, lai viņas izvestu dzīvē, tautas priekšstāvji griezās pie manis ar lūgumu, darīt zināmu attiecīgām iestādēm latviešu neliekuļoto vēlēšanos piedalīties Krievijas aizstāvēšanā pret nekaunīgo ienaidnieku, formējot šim nolūkam sevišķas latviešu kaujas družīnas no latviešu jaunekļiem - brīvprātīgiem, pēc valdības atļauto poļu leģionu un armēņu družīnu parauga, un lūgt kara resora nepieciešamo atbalstu, lai šis patriotiskais pasākums tiktu realizēts. [..] (Rīgā, 1915. gada 28. maijā)[6]
Literatūra
labot šo sadaļu- „Latvijas Brīvības cīņas 1918 - 1920”. — Izglītības ministrija, Rīga 1928.
- Н. Н. Ольшанский «Четвертая Государственная Дума». — Ш. Буссель, С.-Петербургъ 1913. (портреты и биографии)
- Андрей Борисович Николаев «Из глубины времен». — Санкт-Петербург 1997. № 8. (Комиссары Временного комитета Государственной думы в апреле 1917 года)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «www.baldone.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 2. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 3. janvārī.
- ↑ Latviešu strēlnieku tēvam Jānim Goldmanim - 140[novecojusi saite]
- ↑ ГОЛЬДМАН Ян Юрьевич. Терминологический словарик Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
- ↑ «Latvijas Centrālās Padomes memorands». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 9. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 27. janvārī.
- ↑ Veco strēlnieku tēvs aizsaulē. - Londonas Avīze. - 1955. gada 2. decembris
- ↑ Iesniegums Krievijas armijas virspavēlniekam par latviešu karaspēka vienību dibināšanu Krievijas armijas sastāvā, 1915. gada 10. jūnijā (28. maijā), Rīgā Arhivēts 2012. gada 13. februārī, Wayback Machine vietnē. (tulkojums no krievu valodas: Poriets, J. Sāpju ceļš. Latviešu veco strēlnieku cīņu laikmeta vēsturiskie domenti un atmiņas. Rīga: Valters un Rapa, 1932. 14.-16.lpp.)
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jānis Goldmanis.
