Jozefs Dovbors-Musņickis (poļu: Józef Dowbor-Muśnicki, 1867—1937) bija poļu virsnieks, viens no atjaunotās Polijas Republikas armijas veidotājiem 1918. gadā.
Dzimis kā Jozefs Dovbors1867. gada 25. oktobrī Garbovas muižā (tagad ciems Stary Garbów) pie SandomežasKrievijas impērijas sastāvā esošajā Polijas Karalistē. Cēlies no lietuviešu Dauboru dzimtas, kas 16. gadsimtā ieceļojusi Polijā, piederēja reformātu baznīcai.
Mācījās Radomas ģimnāzijā un Pēterburgas kadetu skolā (1884—1886), tad līdz 1888. gadam Konstantīna artilērijas skolā (Константиновское артиллерийское училище) Pēterburgā. Uzsāka dienestu Krievijas impērijas armijas 140. kājnieku pulkā (Зарайский 140-й пехотный полк), vēlāk 11. grenadieru pulkā (Фанагорийский 11-й гренадерский полк). Studējot Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā (Николаевская академия Генерального штаба) Pēterburgā, 1902. gadā mainīja uzvārdu uz "Dovbors-Musņickis".
Krievu - japāņu kara laikā apakšpulkvedis Dovbors-Musņickis bija 1. Sibīrijas korpusa (1-й Сибирский армейский корпус) štāba īpašo uzdevumu virsnieks. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gada augustā tika paaugstināts par ģenerālmajoru un 14. Sibīrijas strēlnieku pulka komandieri. Piedalījās kaujās Krievijas impērijas 1. armijas sastāvā, komandēja 123. un 38. kājnieku divīzijas. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada maijā viņu paaugstināja par ģenerālleitnantu un 38. armijas korpusa komandieri.
1917. gada augustā viņu iecēla par Krievijas armijas jaunizveidotā 1. Poļu korpusa (I Korpus Polski w Rosji, 1-й Польский корпус) komandieri. Brestļitovskas miera sarunu laikā 1. Poļu korpuss atteicās pakļauties Sarkanās armijas vadībai un 1918. gada 29. janvārī ieņēma Bobruiskas cietoksni ar prāviem munīcijas krājumiem. 1918. gada februārī sacelšanās apspiešanai steigšus tika novirzīts Latviešu strēlnieku divīzijas 1. un 4. pulks Jukuma Vācieša vadībā, kas uzvarēja poļus vairākās 3.-13. februāra kaujās pie Rahačovas. Bobruiskas cietoksni ģenerāļa Dovbora-Musņicka 1. Poļu korpuss noturēja un pievienojās uzbrūkošajai Vācijas armijai, kas pēc Brestļitovskas miera sarunu izjukšanas veica operāciju "Dūres sitiens", okupējot lielāko daļu no Baltkrievijas. 1918. gada maijā bija spiests izformēt savu korpusu.
Pēc Pirmā pasaules kara beigām ģenerālis Dovbors-Musņickis iesaistījās atjaunotās Polijas Republikas armijas veidošanā un no 27. decembra līdz 1919. gada 28. jūnijam vadīja Lielpolijas sacelšanos, kas beidzās ar Lielpolijas iekļaušanu atjaunotās Polijas sastāvā. 1920. gada martā viņš atvaļinājās no karadienesta un saimniekoja savā Batorovas muižā (Batorowo) netālu no Poznaņas un rakstīja memuārus. Miris 1937. gada 26. oktobrī pēc sirdstriekas.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jozefs Dovbors-Musņickis.
