Kurzemes ofensīva

Kurzemes ofensīva (vācu: Offensive in Kurland, krievu: Митаво (Риго) — Шавельская операция) bija Vācijas Impērijas karaspēka Pirmā pasaules kara uzbrukuma operācija no 1915. gada 26. aprīļa līdz 26. septembrim. Vācijas Nemunas armija Krievijas karaspēka Lielās atkāpšanās laikā ieņēma Kauņas guberņu un gandrīz visu Kurzemes guberņu un Viļņas guberņas rietumu daļu. Ofensīvas ietvaros notika arī kauja par Rīgas jūras līci.

Kurzemes ofensīva
Daļa no Pirmā pasaules kara Krievijas Lielās atkāpšanās
Kurzemes ofensīvas otrā fāze 1915. gada augustā
Datums 1915. gada 26. februārī - 1915. gada 26. septembrī Vieta Kurzemes guberņa, Kauņas guberņa Iznākums Vācijas Impērijas uzvara
Karotāji
Krievijas Impērija	Vācijas Impērija
Komandieri un līderi
Krievijas Impērija Mihails Aleksejevs Nikolajs Ruzskis	Erihs Lūdendorfs Pauls fon Hindenburgs Oto fon Lauenšteins
Iesaistītās vienības
Ziemeļrietumu fronte (līdz 17. augustam) Ziemeļu fronte (Pirmais pasaules karš) (no 18. augusta) Baltijas flote	Vācijas Impērijas armija Vācijas Impērijas flote

Vācijas karaspēks pie Liepājas 1915. gada maija sākumā.

Pirms ofensīvas

1915. gada aprīļa vidū Vācijas Impērijas ģenerālštāba priekšnieks kājnieku ģenerālis Erihs fon Falkenhains pavēlēja Austrumu frontes pavēlniekam feldmaršalam Paulam fon Hindenburgam sagatavot otršķirīgas nozīmes uzbrukumu, lai samazinātu krievu spēkus Galīcijā, galvenajā gaidāmās Gorlices-Tarnovas ofensīvas uzbrukuma zonā. Hindenburgs un viņa štāba priekšnieks generālleitnants Erihs Lūdendorfs izlēma to panākt ar uzbrukumu vāji aizsargātajā Kurzemē, kas atradās tiešā Austrumprūsijas robežu tuvumā. Lielākais krievu aizsardzības punkts šajā reģionā bija Kauņas cietoksnis. Lūdendorfs uzbrukumam atvēlēja 12 divīzijas, 7 no kurām bija kavalērijas divīzijas, tā nodrošinot ātra uzbrukuma iespēju. Sākotnēji nosaukta par Lauenšteina armijas grupu, tās komandiera ģenerālleitnanta Oto fon Leuenšteina vārdā, vēlāk nosaukta par Nemunas armiju (Niemenarmee). Sākotnējās krievu sakāves šo nelielo flanga uzbrukumu drīz pārvērta nopietnā ofensīvā.

Krievijas Ziemeļrietumu frontes komandieris ģenerālis Mihails Aleksejevs pirms uzbrukuma neuzskatīja Baltijas guberņu aizsardzību par svarīgu, un papildus kareivjus nosūtīja tikai tāpēc, lai samazinātu teritorijas zaudējumus un nosargātu Rīgu. Pakāpeniski krievu spēki šeit pieauga līdz 18 divīzijām, no kurām puse bija kājnieku un otra puse kavalērijas divīzijas.

Norise

Pirmais Vācijas uzbrukums

Pirmais Vācijas uzbrukums 1915. gada aprīlī un maijā. Kauja par Jelgavu 2.-4. maijā.

Krievijas Valsts Domes deputāti Goldmanis un Zālītis kopā ar ģenerālmajoru A. Potapovu pēc Jelgavas aizstāvēšanas kaujas 1915. gada 2.-3. maijā.

1915. gada aprīļa beigās Vācijas Impērijas karaspēks uzsāka pēkšņu ofensīvu Jelgavas un Rīgas virzienā. Krievijas Impērijas karaspēka sastāvā bija arī divi no Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu darba rotām saformēti bataljoni, kuru kareivju un virsnieku lielākā daļa bija latvieši. Pirmajā kauju dienā, 27. aprīlī 1. Daugavgrīvas latviešu zemessargu bataljona pozīcijām uzbruka vācu kavalērijas divīzija, kas piespieda bataljonu atkāpties līdz Jelgavai, kur tas ieņēma aizsardzības pozīcijas starp Driksu un Dobeles šoseju. 2. un 3. maija kaujās par Jelgavu latviešu zemessargi atvairīja vairākus pastiprinātās vācu 45. kavalērijas brigādes uzbrukumus, palīdzot nosargāt Jelgavu. Citas Krievijas karaspēja vienības atsita Vācijas 6. kavalērijas divīzijas uzbrukumu Ruļļu kalna apkārtnē. 4. maijā Krievijas Impērijas karaspēks pārgāja pretuzbrukumā un padzina vāciešus no Jelgavas pievārtes. 1915. gada Jelgavas kaujā krita 57 Daugavgrīvas bataljona zemessargi, vēl 155 karavīri tika ievainoti.

Krievu karaflote mēģināja organizēt arī Liepājas Karostas aizsardzību, taču pilsēta krita 8. maijā. Izvēršoties vācu uzbrukumam, krievi 9. jūnijā veica neveiksmīgu pretuzbrukumu pie Šauļiem pēc kura vāciešiem bija izvēle – uzbrukt Rīgai vai Kauņai, kuru aizsardzību Aleksejevs strauji pastiprināja. Krievu spēki palika pie šīm svarīgajām pilsētām, vāji aizsargājot pārējo Lietuvas un Latvijas teritoriju, kur vācieši turpināja veiksmīgu uzbrukumu līdz pat jūnija vidum.

Otrais Vācijas uzbrukums

Otrais Vācijas uzbrukums 1915. gada jūlijā un augustā, Jelgavas ieņemšana.

1915. gada kaujā par Jelgavu sagrautā Latviešu Kredītbankas ēka Katoļu ielā.

13. jūlijā sākās vispārējais Vācijas un Austroungārijas uzbrukums visā Austrumu frontes garumā, aktīvs uzbrukums atsākās arī Kurzemes frontē. 22. jūlijā sāktās Lielās atkāpšanās ietvaros, krievu 12. armiju Aleksejevs pārvietoja Rīgas aizsardzībai, kamēr 10. armija nostiprinājās Kauņas aizsardzībai. Pēc tam kad 1. augustā vācieši ieņēma Jelgavu un sasniedza Kauņu, sākās panika par to, ko drīz varētu krist arī Rīga.

Kurzemes guberņas zaudējums lika Krievijas virspavēlniecībai 17. augustā izveidot jaunu Ziemeļu fronti, kuras uzdevums bija aizstāvēt Rīgu un Daugavpili. Ap šo laiku krievu karaspēks šeit bija pieaudzis jau līdz 28 divīzijām. Taču tas nespēja novērst Kauņas krišanu 17. augustā. Krievijas Impērijas 10. armija atkāpās uz austrumiem, Viļņas virzienā, kamēr 5. armija atkāpās Rīgas virzienā. Pieauga bailes, ka vācieši mēģinās veikt uzbrukumu Petrogradas virzienā.

• 
  Vācijas Impērijas ģenerālštāba priekšnieks Erihs fon Falkenhains
• 
  Austrumu frontes pavēlnieks Pauls fon Hindenburgs un viņa štāba priekšnieks Erihs Lūdendorfs
• 
  Nemunas armijas komandieris Oto fon Belovs
• 
  Vācu karaspēks Liepājā
• 
  Nopostītie Šauļi
• 
  Vācieši ieiet Šauļos
• 
  Vācu okupācijas 5 kapeiku banknote Jelgavā, 1915
• 
  Vācijas atklātne par godu Liepājas ieņemšanai 1915. gada 7. maijā

Noslēgums

Vācijas ķeizars Vilhelms II Jaunpils pils pagalmā.

Vācijas ķeizara Vilhelma II sagaidīšana Jelgavas Tirgus laukumā 1916. gada 30. maijā

Ja Lūdendorfs vēlējās aktīvu ofensīvu krievu flangam Kurzemē, tad Falkenhains nevēlējās šeit tērēt pārāk daudz spēkus, koncentrējoties uz veiksmīgo uzbrukumu Polijā, kur bija sākusies Krievijas Lielā atkāpšanās visā frontes garumā. Tas nozīmēja, ka vācieši atrada vāji aizsargātus frontes posmus, kuros turpināja uzbrukumus. Vienlaikus, krievu armija nostiprinājās jaunās aizsardzības līnijās, saīsināja savas piegādes līnijas, saņēma pastiprinājumus, izvēršot aizvien spēcīgāku pretestību.

Lūdendorfs, pretēji Falkenhaina pavēlēm neveikt lielus uzbrukumus, septembra sākumā centās izmantot iespēju un uzbruka Viļņai, kuru pēc sīvām cīņām ieņēma 18. septembrī, taču krievu pretestība šeit bija spēcīga un Viļņas uzbrukuma operācijas laikā vācieši zaudēja 50 000 kareivju. 26. septembrī Lūdendorfs pavēlēja visā Kurzemes-Lietuvas frontes sektorā apturēt uzbrukumus un sākt veidot aizsardzības ierakumu līnijas. Fronte šeit saglabājās salīdzinoši mierīga līdz pat Ziemassvētku kaujām, kad krievu 12. armija un latviešu strēlnieku vienības veica frontes pārrāvumu Babītes ezera un Tīreļpurva rajonā.

Jūras kaujas

Kurzemes ofensīvas ietvaros 1915. gada augustā vācu karaflote centās savā kontrolē pārņemt Monzunda arhipelāgu, kas ļautu tiem slēgt Rīgas jūras līci un apdraudēt Somu jūras līci. Jau 1915. gada sākumā krievu flote mīnēja Irbes jūras šaurumu. Jūnijā vācu flotes mēģinājums ieiet Rīgas jūras līcī tika atsists. Krievija papildināja līča aizsardzību ar novecojušu karakuģi Slava, kurš tur ieradās 31. jūlijā. Spēcīga vācu flote atgriezās 8. augustā, aizsākot Kauju par Rīgas jūras līci.

Ārējās saites

Vācu iebrukums Kurzemē 1915. gada pavasarī Arhivēts 2019. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē.