Turcija

valsts Tuvajos Austrumos un mazliet Eiropā
(Pāradresēts no Turkey)
Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena Turcija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Turcija (turku: Türkiye), oficiālais nosaukums Turcijas Republika (Türkiye Cumhuriyeti), ir Eirāzijas valsts, kas atrodas Mazāzijas pussalā, Dienvidrietumāzijā, un Trāķijā, Dienvideiropas Balkānu reģionā. Turcijai ir sauszemes robeža ar astoņām valstīm: ziemeļrietumos ar Bulgāriju, rietumos ar Grieķiju, ziemeļaustrumos ar Gruziju un Armēniju, austrumos ar Azerbaidžānas eksklāvu Nahčivanu un Irānu, dienvidaustrumos ar Irāku un Sīriju. Turcijas krastus ziemeļos apskalo Melnā jūra, rietumos Egejas jūra, bet dienvidos Vidusjūra. Turcijas teritorijā atrodas Marmora jūra, caur kuru ir novilkta ģeogrāfiskā robeža starp Āziju un Eiropu, tādēļ Turcija ir valsts, kas atrodas divās pasaules daļās.

Turcijas Republika
Türkiye Cumhuriyeti
Turcijas karogs Turcijas ģerbonis
Karogs Prezidenta zīmogs
DevīzeYurtta Sulh, Cihanda Sulh
Miers mājās, miers pasaulē
Himnaİstiklâl Marşı
Neatkarības himna
Location of Turkey
Location of Turkey
GalvaspilsētaAnkara
Lielākā pilsēta Stambula
Valsts valodas Turku valoda
Valdība
 -  Valsts prezidents Redžeps Tajips Erdogans
 -  Viceprezidents Sevdets Jilmazs
Pēctecība
 -  Neatkarības karš 1919. gada 19. maijā 
 -  Parlamenta izveide 1920. gada 23. aprīlī 
 -  Proklamēšana 1923. gada 29. oktobrī 
Platība
 -  Kopā 783 562 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2021. gadā 84 680 273 
 -  Blīvums 100/km² (104.)
IKP (PPP) 2020. gada aprēķins
 -  Kopā $ 2.382 triljons 
 -  Uz iedzīvotāju $28 294 
Džini koef. (2018) 41.9 (vidējs) (51)
TAI (2021) 0.838 (ļoti augsts) (48.)
Valūta Jaunā Turcijas lira (₺) (TRY)
Laika josla FET (UTC+3)
Interneta domēns .tr
ISO 3166-1 kods 792 / TUR / TR
Tālsarunu kods +90

Pateicoties tās ģeogrāfiskajam novietojumam starp divām pasaules daļām, tās kultūra ir austrumu un rietumu kultūru īpatnējs sajaukums. Turcija ir kļuvusi par stratēģiski svarīgu valsti, jo tai vēsturiski ir cieši sakari rietumos ar Eiropas Savienību, austrumos ar Centrālāziju, ziemeļos ar Krieviju un dienvidos ar Tuvajiem Austrumiem.[1][2]

Turcija ir demokrātiska, sekulāra, unitāra un konstitucionāla republika un tās valsts iekārta tika izveidota 1923. gadā Mustafas Kemala Ataturka vadībā pēc Osmaņu impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara rezultātā. Kopš tās dibināšanas Turcija arvien vairāk tuvinās rietumvalstīm, tieši iesaistoties tādās savienībās kā Eiropas Padome (dalībvalsts kopš 1949), NATO (1952), ESAO (1961), EDSO (1973) un Industriālo valstu G20 (1999). Turcija kopš 2005. gada ir uzsākusi oficiālās iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību un ir tās asociatīvā dalībvalsts kopš 1963. gada. Atrodoties šajā statusā, Turcija 1995. gadā panāca muitas savienības izveidošanu ar ES. Tai pat laikā Turcija ir spējusi stiprināt ciešas politiskas, ekonomiskas un industriālās attiecības ar austrumu valstīm, it īpaši ar Tuvajiem Austrumiem, Centrālāziju un Austrumāziju.

Turku valodā valsts nosaukums ir (IPA: /tyɾkije dʒumhuɾijeti/), kas nozīmē "Turcijas Republika".

Nosaukums Türkiye ir dalāms divās daļās. Nosaukuma pirmā daļa Türk no senās turku valodas nozīmē "stiprs",[3] savukārt nosaukuma izskaņa -iye ir abstraktais piedēklis arābu valodā, kas norāda uz īpašnieku, turētāju, piederīgumu. Vārds Türk pirmo reizi rakstos lietots orhonu rakstos centrālās Āzijas gokturku cilts nosaukumā (Göktürk), kas burtiskā tulkojumā nozīmē "gaisa" jeb "debess turki".

Vairums valodās, tostarp latviešu valodā, valsts nosaukums ir cēlies no viduslaiku latīņu valodas vārda Turchia, kas pirmo reizi rakstiskajos avotos ir parādījies 1369. gadā.[4] Oficiāli valsts nosaukums ir Turcija tikai no 1921. gada, kad tas tika iekļauts pirmajā Turcijas konstitūcijā.

Turku Osmaņu impērija

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Osmaņu impērija
 
Osmaņu impērija tās uzplaukuma laikā (ap 1680).

Vēstures gaitā tjurki dzīvojuši un atstājuši paliekošu iespaidu vairākās Eirāzijas daļās. Viens no viņu galvenajiem mērķiem vienmēr bija asimilēšanās,[nepieciešama atsauce] pieņemot dažādas atšķirīgās kultūras, kuras tie iekļāvuši savā ietekmes sfērā. Turku politiskā vēsture sākas ar spēcīgās Huņņu impērijas laikiem 5. gadsimtā, kad tās valdnieks Atila paplašināja savas valsts robežas no austrumu Turkestānas un centrālās Āzijas līdz centrālajai un rietumu Eiropai.

Vairākas atsevišķas tjurku ciltis arī vēlāk izveidoja spēcīgas valstis, kas savā starpā karoja un tādēļ nepastāvēja ilgstoši. Viena no varenākajām ciltīm bija oguzu turku atzars – seldžuki,[nepieciešama atsauce] kas 9. gadsimtā atradās Abāsīdu kalifāta nomalē, Kaspijas jūras ziemeļu piekrastē un pie Arāla jūras kā Jabhu kagans Oguzu konfederācijas sastāvā. 10. gadsimtā seldžuki pārceļoja no savas mītnes zemes centrālajā Āzijā uz Anatolijas austrumiem.[nepieciešama atsauce]

 
Sultāna Ahmeda mošeja (Zilā mošeja) ir viens no slavenākajiem Osmaņu arhitektūras paraugiem.

Pēc uzvaras pār Bizantijas impēriju Manzikertas kaujā (1071), turki Anatolijā apmetās uz visiem laikiem un līdz ar to sākās Rumas sultanāta (Lielā Seldžuku impērijas atzara) uzplaukums. Seldžuku valdīšanas laikā bez pašu impērijas pastāvēja arī divas tikpat spēcīgas tjurku valstis: Karahanu valsts un Gaznes valsts, kas vēlāk pievienojās seldžukiem. 1243. gadā seldžukus sakāva Mongoļu impērijas karaspēks un seldžuku valsts sāka atkal sašķelties mazākās ciltīs. Šādu brīdi veiksmīgi izmantoja Osmans I, kura vadītā cilts lika pamatus vēlāk varenajai Osmaņu impērijai.

Osmaņu impērija veiksmīgi uzturēja politiskos sakarus gan ar austrumu, gan ar rietumu kultūrām visā savā 623 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā. 16. un 17. gadsimtā tā bija viena no pasaulē varenākajām politiskajām varām, kas spēja pakļaut austrumu Eiropas spēkus, iekarojot Balkānus un Polijas—Lietuvas ūnijas dienvidu daļu.

Pēc Osmaņu impērijas panīkuma gadiem, impērija 1914. gadā iesaistījās Pirmajā pasaules karā Vācijas Impērijas pusē un tika pilnīgi sagrauta. Sabiedrotie jau bija iepriekš izplānojuši sadalīt impēriju savā starpā un pēc kara tika noslēgts Sevras līgums.

Kara laikā tika veikta liela visumā prokrieviski noskaņoto armēņu iznīcināšana un deportēšana no pierobežas ar Krieviju; pēc Turcijas versijas, tika īstenota plaša armēņu pārvietošana tālāk no robežas ar Krieviju un tās laikā vairāki tūkstoši gāja bojā. Turcija, būdama Osmaņu impērijas tiesiskā mantiniece, noraida apgalvojumu, ka tas ir bijis armēņu genocīds un uzskata, ka armēņu nāves izraisīja bads, slimības un starpkultūru nesaskaņas.[5] Ārpus Turcijas, pēc dažādu laiku un pētnieku vērtējumiem, vispārpieņemts ir uzskats, ka šajā "pārvietošanā" un slepkavībās uz vietas bojā gāja no 600 000 līdz 1,5 miljoniem armēņu, lai gan par paša vārda "genocīds" lietošanu nav vienprātības.

Pamatraksts un citi raksti: Turcijas vēsture un Ataturka reformas
 
Mustafa Kemals Ataturks

Sabiedroto īstenotā Konstantinopoles un Izmiras okupācija uzreiz pēc Pirmā pasaules kara beigām izraisīja Turku nacionālās kustības izveidošanos.[2] Sākās Turcijas neatkarības karš, kura priekšgalā no turku puses bija Mustafa Kemals pašā, kas bija pierādījis savas komandiera spējas Galipoli kaujā. Kara mērķis bija nepieļaut Sevras līguma īstenošanu.[1] Jau 1922. gada 18. septembrī no valsts teritorijas bija padzīti visi ārvalstu spēki un radās jauna Turcijas valsts. 11. novembrī Turcijas Lielā nacionālā asambleja oficiāli likvidēja sultanātu, ar ko tika pielikts punkts Osmaņu impērijas 623 gadu ilgajai pastāvēšanai. Ar 1923. gada Lozannas miera līgumu tika starptautiski atzīta Turcijas Republikas suverenitāte un jaunizveidotā valsts tika atzīta par Osmaņu impērijas mantinieci. Oficiāli republika tika proklamēta jaunajā valsts galvaspilsētā Ankarā, 1923. gada 29. oktobrī.[2]

Par pirmo republikas prezidentu kļuva Mustafa Kemals pašā, kas sāka īstenot plašu reformu programmu, kuru nolūks bija radīt jaunu sekulāru valsti uz bijušās Osmaņu impērijas palieku pamatiem.[2] Saskaņā ar likumu par uzvārdiem, Turcijas parlaments 1934. gadā Mustafa Kemalam piešķīra goda nosaukumu Ataturks (turku valodā: Atatürk, turku tēvs).[1]

1945. gada 23. februārī Otrajā pasaules karā Turcija pievienojās sabiedroto pusē un kļuva par pilntiesīgu ANO locekli.[6] 1947. gadā tika izsludināta ASV prezidenta Trumena doktrīna, jo Grieķijā bija sākusies komunistu sacelšanās un PSRS pieprasīja Turcijai atbrīvot tās karaspēka vajadzībām Turcijas jūras šaurumus, kas savieno Melno jūru ar Vidusjūru. Ar šo doktrīnu ASV garantēja Turcijas un Grieķijas drošību, kas izvērtās par plašu finansiālo un materiālo atbalstu.[7]

Pēc tam, kad Turcija kopā ar ANO drošības spēkiem bija līdzdarbojusies Korejas karā, tā pievienojās NATO (1952) un kļuva par galveno šķērsli PSRS ekspansijai Vidusjūras reģionā. Pēc grieķu nacionālistu sarīkotā apvērsuma Kiprā, Turcija iebruka salā (1974), lai aizstāvētu tur dzīvojošo turku tiesības. Pēc deviņiem gadiem tika izveidota Ziemeļkipras Turku Republika, kuru starptautiski atzīst tikai Turcija.[8]

Kad 1945. gadā bija beidzies vienpartijas sistēmas periods, daudzpartiju sistēma ienesa politiskajā dzīvē neskaitāmas nesaskaņas vairāku desmitu gadu garumā un tādēļ periods no 1960. gadiem līdz 1980. gadiem ievērojams ar vairākām bruņotām sadursmēm starp labējā un kreisā spārna politiskajiem grupējumiem. Nesaskaņas izraisīja vairākus militārus valsts apvērsumus: 1960., 1971., 1980. un 1997. g.[9] 1980. gados sāktā Turcijas ekonomikas liberalizācija ievērojami izmainīja valsts tēlu un radīja ievērojamus izaugsmju un krīžu periodus.[10]

1999. gada 17. augustā 3:02 pēc vietējā laika Turcijas ziemeļrietumos bija aptuveni 7,4 balles stipra zemestrīce. Zinātnieki šo zemestrīci sauc par Izmitas zemestrīci. Tās ilgums sasniedza 48 sekundes, rezultātā nogalinot aptuveni 45 000 iedzīvotājus un atstājot vairāk nekā pusmiljonu iedzīvotāju bez mājām. Šī postošā zemestrīce visvairāk skāra Izmitas pilsētu.

Valsts pārvalde un politika

labot šo sadaļu

Turcija ir prezidentāla, demokrātiska republika. Kopš valsts dibināšanas 1923. gadā, Turcijā ir nostiprinājušās spēcīgas sekulārisma tradīcijas.[11] Turcijas konstitūcija ir pamats visas valsts tiesību sistēmai un nosaka pamata principus valsts pārvaldei, kā arī ir pamats Turcijas centralizētajai un unitārajai valsts iekārtai.

Valsts galva ir valsts prezidents, kas līdz 2017. gadam pildīja lielā mērā reprezentatīvas funkcijas. Līdz 2007. gadam Valsts prezidentu uz septiņiem gadiem ievēlēja parlaments tikai uz vienu reizi, pēc tam - tautas balsojums uz pieciem gadiem ar tiesībām pārvēlēt to pašu cilvēku atkārtoti otrreiz. Pakāpeniski prezidenta loma pieauga, un pēc 2017. gada referenduma Turcija kļuva par prezidentālu republiku. Pašreizējais prezidents Redžeps Tajips Erdogans amatā stājies 2014. gada 28. augustā. Viņam izdevās apiet Konstitūciju, lai 2023. gadā trešoreiz kandidētu uz prezidenta amatu, ko opozīcija uzskata par nelikumīgu.[12] Turcijā līdz 2017. gadam varu īstenoja premjers un ministru kabinets (valdība), bet likumdevēja vara pieder Lielajai nacionālajai asamblejai. Ar 2017. gadu premjerministra amats tika likvidēts un tā funkcijas nodotas prezidentam. Tiesu vara ir neatkarīga no likumdevējas un izpildu varas, bet likumu un valdības rīkojumu atbilstību konstitūcijai izvērtē Konstitucionālā tiesa. Augstākā administratīvo tiesību iestāde ir Valsts padome, bet augstākā tiesu iestāde ir Augstākā apelācijas tiesa.[13]

Kopš 1933. gada tiesības vēlēt ir abu dzimumu Turcijas pilsoņiem, kas sasnieguši 18 gadu vecumu. No 2004. gada Turcijā bija 50 reģistrētas politiskās partijas, kas pārstāv gan galēji kreisus, gan galēji labējus uzskatus.[14] Konstitucionālajai tiesai ir tiesības atņemt partijai finansējumu vai izbeigt tās darbību, ja tā, pēc tiesas ieskatiem, pauž uzskatus, kas ir separātiski vai pretēji sekulārismam.[15][16]

Parlamentā 600 deputātus ievēl uz pieciem gadiem, vispārējās, proporcionālās vēlēšanās no partiju sarakstiem. Vēlēšanas notiek 88 vēlēšanu apgabalos. Lai nepieļautu sīkpartejismu un sašķeltību, partijām, lai iekļūtu parlamentā ir jāpārvar vēlēšanās 7% vēlētāju atbalsta barjera, kā dēļ mazākas partijas veido apvienības.

Starptautiskās attiecības

labot šo sadaļu
 
Rūzvelts, Ineni un Čērčils Otrajā Kairas konferencē 1943. gadā.

Turcija ir dibinātāja ANO (1945), OECD (1961), OSCE (1973) un G-20 (1999).

Saskaņā ar Turcijas rietumniecisko ievirzi, tās starptautisko attiecību centrālā tēma ir attiecības ar Eiropu. 1949. gadā Turcija kļuva par Eiropas Padomes locekli un 1959. gadā pieteicās dalībai EEK (ES priekštece) un 1963. gadā kļuva par tās asociatīvo locekli. Pēc vairāku desmitu gadu ilgām pārrunām Turcija 1987. gadā pieteicās par pilntiesīgu EEK biedru un 1992. gadā kļuva par Rietumu Eiropas Savienības asociatīvo biedru. 1995. gadā tika panākta Eiropas Savienības un Turcijas Muitas Savienības līguma parakstīšana un 2005. gada 3. oktobrī oficiāli sākās Turcijas iestāšanās sarunas ar ES.[17]

Tiek uzskatīts, ka ES iestāšanās process ilgs vismaz 15 gadus sakarā ar Turcijas apjomīgajiem izmēriem un viedokļu nesakritību vairākos jautājumos.[18] Nesaskaņu starpā ir strīds ar ES dalībvalsti Kipras Republiku sakarā ar Turcijas 1974. gada iebrukumu, kad tādā veidā Turcija vēlējās nepieļaut Grieķijas iecerēto salas aneksiju. Kopš iebrukuma Turcija neatzīst Kipras Republiku kā vienīgo suverēno varu visā salā, bet salas ziemeļos atzīst arī Ziemeļkipras Turku Republiku.[19]

Svarīgs Turcijas ārpolitikas faktors ir arī vēsturiskās attiecības ar ASV. Abas valstis, baidoties no iespējamās PSRS ekspansijas ir cieši sadarbojušās, lai to nepieļautu un Turcija 1952. gadā pievienojās NATO. Tagad, kad ir beidzies Aukstais karš, Turcija, pateicoties tās ģeopolitiskajam novietojumam, ir nozīmīga attiecībās ar Tuvajiem Austrumiem. Turcijas teritorijā ir nozīmīgas ASV karabāzes netālu no robežas ar Sīriju un Irāku. Turklāt Turcijas labās attiecības ar Izraēlu ir to padarījusi par galveno ASV partneri miera sarunās šajā reģionā. Kā atbildi uz šādu atbalstu ASV politikai Turcija ir saņēmusi spēcīgu atbalstu gan politiski, gan ekonomiski un diplomātiski. Tomēr karš Irākā šīs attiecības ir nedaudz atvēsinājis, jo Turcijā vairākums nepieļāva Turcijas līdzdalību Irākas karā un tagad Turcija cenšas nepieļaut neatkarīgas Kurdistānas izveidošanu Irākas ziemeļos.[20] ASV nespēja apturēt kurdu teroristu darbību Irākas ziemeļos izraisīja Turcijas parlamenta balsojumu, ar kuru 2007. gadā tika atļauta Turcijas karaspēka karadarbība Irākas ziemeļos.[21]

Pēc PSRS sabrukuma vairākas turkiem radniecīgo tjurku valstis atguva neatkarību un tas dod iespēju Turcijai nostiprināt savu politisko un ekonomisko ietekmi Centrālāzijā.[22] Labo attiecību rezultātā ar Azerbaidžānu tika īstenots vairāku miljardu vērts naftas un gāzes vada projekts Baku–Tbilisi–Džejhana. Tomēr robeža starp Turciju un Armēniju joprojām palikusi slēgta, kopš tā okupēja azeru apdzīvoto teritoriju Kalnu Karabahas karā.[23] Ar Armēniju attiecības ir sarežģītas arī tādēļ, ka Turcija neatzīst armēņu genocīdu 20. gadsimta sākumā. Šāds pats vēsturisks konflikts Turcijas traucē arī attiecībās ar Grieķiju, jo arī Turcijas grieķu iedzīvotāji tolaik tika pakļauti slepkavošanām un deportācijām, īpaši Turcijas neatkarības kara laikā.

Turcijas un Latvijas divpusējās attiecības

labot šo sadaļu

Turcijas un Latvijas attiecības sākās 1925. gadā un Turcija nekad nav atzinusi Latvijas inkorporāciju PSRS.[24] Diplomātiskās attiecības pēc Latvijas okupācijas tika atjaunotas 1991. gada 3. septembrī un Turcijas vēstniecība Rīgā tika atklāta 2005. gada 25. septembrī.[25] Turcija atbalstīja Latvijas uzņemšanu NATO un pēc Latvijas iestāšanās Turcijas gaisa spēki no 2006. gada 1. aprīļa līdz 1. augustam veica Latvijas gaisa telpas patrulēšanu. 2005. gadā valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atklāja Latvijas vēstniecību Ankarā.[24] Latviju oficiālās vizītēs ir apmeklējuši no Turcijas vairāki valsts iestāžu darbinieki, vadītāji, parlamenta locekļi un ministri.[24]

Bruņotie spēki

labot šo sadaļu

Turcijas bruņotie spēki sastāv no sauszemes spēkiem, jūras spēkiem un no gaisa spēkiem. Turcijas žandarmērija un Turcijas krasta apsardze miera laikā ir pakļautas Iekšlietu ministrijai, bet kara apstākļos to komandē sauszemes un gaisa spēku komandieri.[26]

Turcijas bruņotie spēki ir otra lielākā NATO armija (pēc ASV) ar 1.043.550 kareivjiem.[27] Katram veselam heteroseksuālam vīriešu dzimuma pilsonim jāpilda obligātais militārais dienests, kura ilgums ir atkarīgs no iesauktā izglītības un dienesta vietas. Homoseksuāli vīrieši var atteikties pildīt obligāto militāro dienestu.[28]

 
Turcijas G klases fregate TCG Gazi`antep (F 490).

1998. gadā Turcija sāka ieviest bruņoto spēku modernizācijas programmu uz desmit gadiem par aptuveni 31 miljardu ASV dolāru, iepērkot jaunus tankus, reaktīvās lidmašīnas, helikopterus, zemūdenes, kara kuģus un šaujamieročus.[29] Turcija ir 3. līmeņa dalībniece Joint Strike Fighter (JSF) programmā, piedaloties jaunas paaudzes cīņas vienības radīšanā, kuras iniciatore ir ASV.[30]

Kopš 1950. gada Turcija piedalās ANO un NATO starptautiskajās misijās, ieskaitot miera uzturēšanas misijas Somālijā un bijušās Dienvidslāvijas valstīs, kā arī sniedza atbalstu koalīcijas spēkiem Pirmajā līča karā. Turcijai ir 36.000 liels karaspēks Ziemeļkipras Turku Republikā un atsevišķas vienības Afganistānā.[27][31] Sākoties Izraēlas-Libānas konfliktam, Turcija piedalās ANO miera uzturēšanas spēku sastāvā ar 700 kareivju lielu sauszemes spēku vienību.[32]

Turcijas ģenerālštāba komandieri ieceļ valsts prezidents, bet par savu darbību viņš atskaitās premjeram. Parlamenta priekšā par valsts drošību ir atbildīga Ministru padome. Tiesības pasludināt karu vai sūtīt bruņotos spēkus uz citām valstīm ir vienīgi parlamentam.[26] Pašreizējais ģenerālštāba komandieris ir ģenerālis Jašars Bujukanits, kas amatu pārņēma no ģenerāļa Hilmi Ēzkēka 2006. gada 26. augustā.[33]

Turcijas bruņotiem spēkiem ir ļoti liela nozīme arī valsts iekšpolitikā, jo armiju vēsturiski uzskata par valsts sekulārās demokrātijas garantu.[34] Pēdējo desmitgažu laikā bruņotie spēki ir ar varu pārtraukuši vairāku valdību darbību, jo ir bijužas pamatotas aizdomas, ka valdība neievēro konstitūcijā noteiktos Ataturka principus.[34]

Administratīvais iedalījums

labot šo sadaļu

Turcijas galvaspilsēta ir Ankara. Turcijas teritorija administratīvi ir iedalīta 81 ilā (turku valodā: iller, vsk. il), un tie katrs atrodas kādā no septiņiem reģioniem (turku valodā: bölgeler, vsk. bölge). Reģions nav administratīva teritorija, jo tiek lietots tikai statistikas nolūkos. Katrs ils ir iedalīts rajonos (turku valodā: ilçeler, vsk. ilçe) un pavisam ir 923 rajoni.

Parasti ila nosaukums ir tāds pats kā ila galvaspilsētai un šis nosaukums ir arī ap galvaspilsētu esošajam rajonam, izņemot Hatajas ilu (galvaspilsēta Antakja), Kodžaeli ilu (Izmita) un Sakarjas ilu (Adapazari). Pēc iedzīvotāju skaita lielākie ili ir: Stambula (vairāk kā 12 milj.), Ankara (vairāk kā 4,4 milj.), Izmira (vairāk kā 3,7 milj.), Bursa (vairāk kā 2,4 milj.), Adana (varāk kā 2 milj.) un Konja (vairāk kā 1,9 milj.).

Lielākā pilsēta ir pirms republikas proklamēšanas bijusī galvaspilsēta Stambula un tā ir arī valsts finanšu, saimnieciskās darbības un kultūras centrs. Citas ievērojamākās pilsētas ir Izmira, Bursa, Adana, Trabzona, Malatja, Gaziantepa, Erzuruma, Kajseri, Kodžaeli, Konja, Mersina, Eskišehira, Dijarbakira, Antalja un Samsuna. Lielākā daļa Turcijas iedzīvotāju (70,5%) dzīvo pilsētās.[35] Valstī 18 pilsētās iedzīvotāju skaits pārsniedz vienu miljonu un 21 pilsētā — 1 milj. līdz 500 tūkstoši. Iedzīvotāju skaits pārsniedz 100 tūkstošus 70 Turcijas pilsētās.

Tautsaimniecība

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Turcijas ekonomika

Turciju ASV Centrālais izlūkošanas dienests iekļauj attīstīto valstu sarakstā[36] un tā ir OECD un G-20 dibinātāja.

Kopš Turcija ir republika, tās ekonomika ir bijusi daļēji valsts kontrolēta, kur valdība pilnībā kontrolē privātā sektora līdzdalību, starptautisko tirdzniecību un tiešās ārvalstu investīcijas. 1980. gados Turcijā sāka īstenot vairākas reformas, kuru idejiskais autors bija premjers Turguts Ezals. Reformas nodrošināja valsts pakāpenisku pāreju no valsts kontrolētas brīvās ekonomikas uz privātā sektora brīvo ekonomiku.[10] Reformu rezultātā notika strauja izaugsme, kuru tikpat ātri apturēja lejupslīde un krīzes 1994., 1999.[37] un 2001. gadā.[38] Tā rezultātā IKP pieaugums no 1981. līdz 2003. gadam bija tikai 4%.[39] Papildus nepieciešamo reformu trūkums, arvien augošais privātais sektors un politiskā korupcija izraisīja ļoti augstu inflāciju, vāju banku sektoru un nepastāvīgu makroekonomisko stāvokli.[40]

Pēc 2001. gada krīzes, pateicoties finanšu ministra Kemala Derviša reformām, tika samazināta inflācija līdz viencipara skaitlim, palielinājās uzticība investoru acīs un sāka samazināties bezdarbs. Ekonomisko reformu rezultātā Turcija ir padarījusi daudz pieejamākus tās tirgus starptautiskiem tirgotājiem un samazinājusi valsts ietekmi tirdzniecībā. Arvien vairāk valsts uzņēmumu tiek privatizēti.[41]

 
Esenboas starptautiskā lidosta Ankarā

2005. gadā IKP pieaugums bija 7,5%[42] un tādēļ Turcija ir viena no ātrāk augošajām ekonomikām pasaulē. Turcijas ekonomikā vairs nedominē vecā lauksaimniecība, jo tagad ekonomikā lielāko lomu spēlē industrializētie rajoni ap lielākajām pilsētām valsts rietumos. Tiem raksturīga augsta līmeņa servisa industrija un tagad lauksaimniecība sastāda tikai 11,9% no IKP, bet ražošana — 23,7% un pakalpojumi — 64,5%.[43] Pēdējo 20 gadu laikā īpaši strauju izaugsmi pieredzējusi tūrisma nozare un tagad tā ir nozīmīga valsts ekonomikas sastāvdaļa. 2005. gadā Turciju apmeklēja 24.124.501 cilvēks, kas pienesa valsts ieņēmumiem apmēram 18,2 miljardus ASV dolāru.[44] Citi svarīgākie Turcijas ekonomikas virzieni ir būvniecība, auto ražošana, elektronika un tekstilrūpniecība.

Pēdējo gadu laikā lielo inflāciju Turcijā izdevās apturēt un tādēļ tika ieviesta jauna valūta, lai nostiprinātu esošo situāciju arī vizuāli. 2005. gada 1. janvārī vecās turku liras (TL) tika aizstātas ar jaunajām turku lirām (YTL), atmetot sešas nulles (1 YTL = 1.000.000 TL).[45] Turpinoties ekonomiskajām reformām, 2005. gadā inflācija tika samazināta līdz 8,2% un bezdarbs līdz 10,3%.[43] Ar IKP 5.062 ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju, Turcija 2005. gadā bija 69. vietā pasaulē.

 
Pazemes funikulieris Stambulā

Turcijas galvenie tirdzniecības partneri:

Turcija savā labā izmanto arī priekšrocības, ko piedāvā muitas savienība ar ES, kuru noslēdza 1995. gadā, lai realizētu eksportam paredzētās rūpniecības preces un piesaistītu ES valstu investorus.[47] 2005. gadā eksports sasniedza 73,5 miljardus ASV dolāru, bet imports sasniedza 116,8 miljardus.[46] 2006. gadā eksports jau sasniedza 85,8 miljardus, kas ir par 16,8% vairāk nekā 2005. gadā.[48] Jaunākie dati liecina, ka eksports 2007. gadā bijis 105,9 miljardi ASV dolāru.[49]

Pēc ilglaicīga perioda bez ievērojamām ārvalstu investīcijām, Turcija ir spējusi 2006. gadā piesaistīt investīcijas 19,9 miljardu ASV dolāru apmērā, bet 2007. gadā paredzams daudz lielāks apjoms.[50] Plašās privatizācijas un stabilā valsts politika sakarā ar iespējamo iestāšanos ES, stabila izaugsme un pareizi izplānotās reformas banku sektorā, mazumtirdzniecībā un telekomunikācijās ir pozitīvi ietekmējušas ārvalstu investīciju apjomīgāku pieplūdumu.[41]

21. gadsimta 20. gadu sākumā Turcijas finanses un ekonomika izrādījās krīzē, kuru radīja vairāki faktori - Covid-19 pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi, Turcijas atkarība no ārējām izejvielām un nestandarta finansu politika.[51] Turcijas Centrālā banka un prezidents Erdogans bažījās, ka augstas procentu likmes Turcijas apstākļos, pretēji parastajai praksei, paaugstinās inflāciju, un no 2021. līdz 2023. gadam likmes tika samazinātas no 19 uz 8,5%.[51] Plāns nenostrādāja, un 2022. gadā inflācija sasniedza 85%. Līdz rekordzemam līmenim kritās arī Turcijas liras kurss pret dolāru, kas no izejvielu importa atkarīgajā valstī pasteidzināja cenu kāpumu uz visu. 2023. gadā finansu stāvokli pasliktināja postošā 2023. gada Turcijas un Sīrijas zemestrīce, kuras postījumus lielā mērā pastiprināja valdības pirms tam pieņemtie celtniecības drošības normu atvieglojumi. Šā paša gada pavasarī notika prezidenta vēlēšanas, kurās Erdoganam, lai gūtu uzvaru, nācās iztērēt lielu daļu valūtas rezervju liras kursa noturēšanai.[51] Pēc vēlēšanām atsākās liras kursa lejupslīde, tomēr tika nomainīts finansu ministrs un Centrālās bankas vadītājs, un jaunie vadītāji, atšķirībā no iepriekšējiem, pazīstami kā tradicionālās finansu politikas piekritēji.[51]

Ģeogrāfija un klimats

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Turcijas ģeogrāfija
 
Ēlīdeniza (turku: Ölüdeniz) netālu no Fethijes Turcijas rivjērā (Vidusjūras piekraste, kas tiek izmantota kūrortiem)

Turcijas teritorija ir vairāk kā 1600 km gara un 800 km plata un tā ir līdzīga taisnstūrim.[52] Turcijas teritorija, ieskaitot ūdenskrātuves, aizņem 783 562 kvadrātkilometrus,[53] no kuriem 755 688 m² atrodas Āzijā (Anatolija), bet 23 764 m² — Eiropā.[52] Tādēļ Turciju uzskata par starpkontinentālu valsti. Turcija pēc teritorijas platības ir 37. lielākā pasaulē un tās platība ir līdzīga Francijas un Lielbritānijas teritoriju summai. Turciju no trīs pusēm apskalo jūras: rietumos — Egejas jūra, ziemeļos — Melnā jūra un dienvidos — Vidusjūra. Turcijas teritorijā — ziemeļrietumos atrodas Marmora jūra.[54]

Turcijas Eiropas daļa ziemeļrietumos ir Austrumu Trāķija, kas robežojas ar Grieķiju un Bulgāriju. Valsts teritoriju Āzijā — Anatoliju (arī Mazāzijas pussala) starp Kēroglu (turku: Köroğlu) un Melnās jūras austrumu piekrastes kalnu grēdas — Taura kalniem, veido augsta centrālā ieplaka ar šauriem piekrastes līdzenumiem. Līdzenumi ir iztekas vieta tādām upēm kā Eifrata, Tigra un Araksa. Te atrodas Vanas ezers un Āgri kalns (turku: Ağrı, arī Ararats), kas ir augstākā Turcijas virsotne — 5.165 m.[54][55]

Ģeogrāfiski Turcija ir iedalīta septiņos reģionos: Marmora jūras reģions, Egejas jūras reģions, Melnās jūras reģions, Centrālās Anatolijas reģions, Austrumu Anatolijas reģions, Dienvidaustrumu Anatolijas reģions un Vidusjūras reģions. Anatolijas nelīdzenā ziemeļu daļa, kas stiepjas gar Melno jūru, veido šauru un garu jostu. Tā sastāda aptuveni vienu sesto daļu no Turcijas sauszemes teritorijas. Tālāk uz dienvidiem un austrumiem teritorija veidojas arvien līdzenāka.[54]

 
Āgri kalns (Ararats) ir Turcijas augstākā virsotne — 5165 m

Turcijas daudzveidīgā teritorija ir sarežģītu zemes plātņu kustību rezultāts, kas radies tūkstošiem gadu gaitā. Tādēļ mūsdienās arī te ir raksturīgi nelieli pazemes grūdieni un vulkānu izvirdumi. Pateicoties zemes plātņu lūzuma vietām, ir izveidojušies Bosfors un Dardaneļi, kā arī visa Melnā jūra. Turcijas ziemeļos visas valsts garumā ir plātņu lūzuma josla, un 1999. gadā notika pēdējā lielākā zemestrīce, kuru dēvē par Izmitas zemestrīci.[56]

Turcijā valda Vidusjūrai raksturīgs klimats, kam raksturīgas karstas un sausas vasaras, bet izteiktas un aukstas ziemas. Kalni, kas izvietojas tuvu krastam, aizkavē Vidusjūras ietekmes izplešanos tālāk iekšzemē un tādēļ nodrošina valsts vidienē kontinentālu klimatu ar izteiktiem gadalaikiem. Anatolijas vidienei ir raksturīgas krasas laikapstākļu pārmaiņas. Centrālajā līdzenumā ir vērojamas īpaši spēcīgas un izteiktas ziemas. Gaisa temperatūra šajos rajonos var sasniegt no -30 °C līdz pat -40 °C kalnu apvidos, kur zemi sniegs klāj 120 dienas gadā. Rietumu daļā ziemas temperatūra parasti ir nedaudz zemāka par 1 °C. Vasaras ir karstas un sausas, bet gaisa temperatūra dienā ir virs 30 °C.

Gadā vidēji nokrišņu daudzums sasniedz 400 mm. Sausākie reģioni ir Konjas līdzenums un Malatjas līdzenums, kur gada nokrišņu daudzums nepārsniedz 300 mm. Mitrākais laiks ir decembrī, bet sausākais — jūlijā un augustā.

Ziemeļos ir mērens jūras klimats ar spēcīgiem nokrišņiem. Ziemā vidējā gaisa temperatūra ir apmēram 10 °C, vasarā tā nepārsniedz 23 °C. Laiks ir mākoņains un lietains. Vidējais nokrišņu daudzums gadā: 1.000 – 2.500 mm.

Pēdējos gados nokrišņu daudzums un vēja stiprums ir palielinājies un ir izraisījis plūdus un zemes nogruvumus. Tiek apdraudētas neskaitāmās mājiņas, kas celtas stāvajās nogāzēs.[57]

Iedzīvotāji

labot šo sadaļu
Pamatraksts un citi raksti: Turki un Sekulārisms Turcijā

2007. gadā Turcijā bija 70,5 miljoni iedzīvotāju un iedzīvotāju skaita pieaugums gadā ir 1,04%. Vidējā Turcijas apdzīvotība (iedzīvotāju skaits uz vienu kvadrātkilometru) ir 92; lauku rajonos viszemākā apdzīvotība ir 11 cilvēki uz kvadrātkilometru, bet visapdzīvotākajā Stambulas ilā — 2.420 cilvēki uz kvadrātkilometru. Turcijas pilsētās dzīvo 70,5% no visiem iedzīvotājiem. Aptuveni puse iedzīvotāju ir jaunāki par 28 gadiem, bet cilvēki darbspējīgā vecumā, t.i. 15-64 gadus veci ir 66,5% no visiem iedzīvotājiem. Vecumā līdz 14 gadiem ir 26,4% iedzīvotāju, bet virs 65 gadiem — 7,1%.[58] Saskaņā ar Turcijas oficiālo statistiku, 2005. gadā vīriešu vidējais dzīves ilgums bija 68,9 gadi un sieviešu — 73,8 (vidējais — 71,3).[59]

Vecumā no 6 līdz 15 gadiem pamatizglītība ir bezmaksas un obligāta. Izglītotības īpatsvars pavisam ir 87,4% (vīriešiem 95,3%, sievietēm 79,6%).[60] Izglītības zemais līmenis saistīts ar to, ka valsts dienvidaustrumos, kur pārsvarā dzīvo arābi un kurdi, joprojām ļoti svarīgas ir feodālās tradīcijas.[61]

Turcijas konstitūcijas 66. pants nosaka, ka turks ir jebkurš, kas „saistīts ar Turcijas valsti pilsonībā.” Līdz ar to, vārdam turks ir divējāda nozīme — ar to var tikt apzīmēts Turcijas pilsonis, kā arī piederošais turku tautībai. Turcijā citas lielākās minoritātes ir kurdi, adigi, zazi, čigāni, arābi un trīs oficiāli atzītās minoritātes (saskaņā ar Lozannas līgumu) — grieķi, armēņi un ebreji. Lielākā minoritāte ir kurdi, kas ir atšķirīgas etniskās izcelsmes iedzīvotāji, galvenokārt Turcijas dienvidaustrumos. Turcijas oficiālais viedoklis ir tāds, ka kurdi nav minoritāte, bet no turku nācijas neatdalāms elements.[62] Minoritātes, izņemot oficiālās, nebauda kādas īpašas privilēģijas un, sakarā ar to, ka vārdam minoritāte Turcijā ir ļoti emocionāla pieskaņa, šo minoritāšu kultūra tiek iespējami sapludināta ar kopējo valsts kultūru. Neskatoties uz to, ka valsts kultūra ir diezgan vienveidīga, pastāv atšķirības, saskaņā ar dažādām turku senajām tradīcijām. Nav pieejami precīzi dati par iedzīvotāju iedalījumu, jo Turcijas statistikā netiek vākti un apkopoti dati par cilvēku tautību un reliģisko piederību.[63]

Sakarā ar lielo darbaspēka trūkumu Eiropā pēc Otrā pasaules kara, ievērojams skaits turku devās strādāt uz Rietumeiropu (galvenokārt uz Vāciju). Tā Eiropā izveidojās liels daudzums turku emigrantu un tika izveidotas lielas diasporas. Mūsdienās arī pati Turcija ir galamērķis daudziem emigrantiem. Uz Turciju pārceļas liels skaits iedzīvotāju no citām islāma valstīm, jo Turcija ir ES kandidātvalsts un tā viņi varēs iekļūt Eiropā.[64]

Vienīgā oficiālā valsts valoda visā Turcijas teritorijā ir turku valoda. Nav pieejami precīzi dati par iedzīvotāju valodām tādu pašu iemeslu dēļ, kāds minēts augstāk par reliģiju un tautību.[63] Tomēr oficiālā valsts televīzija TRT raida arī dažos citos dialektos un arābu, bosniešu, zazu, čerkesu un kurdu valodās.[65]

Vairums (99,8%) Turcijas iedzīvotāju uzskatāmi par musulmaņiem,[66] no kuriem vairāk kā 75% pieder sunnītiem. Aptuveni 20% no musulmaņiem pieder šiītu alevītu virzienam.[67] Populārā hanafītu sunnītu skola tiek atbalstīta arī no valsts puses ar Reliģisko lietu ministrijas palīdzību (turku: Diyanet İşleri Başkanlığı) un tai pakļautas visas mošejas un reliģiskie darbinieki. Pārējie iedzīvotāji ir kristieši (galvenokārt grieķu pareizticīgie, armēņu apustuliskie un sīriešu pareizticīgie), jūdaisti un jezidisti.[68]

Turcijā ir ļoti spēcīga sekulārsima kustība un ideju aizstāvība. Neskatoties uz to, ka valsts neatbalsta kādu konkrētu reliģiju, tā pastāvīgi uzrauga reliģisko organizāciju darbību. Konstitūcija garantē valsts iedzīvotāju tiesības brīvi izvēlēties reliģiju un reliģiskās institūcijas aizsargā likums. Konstitūcija aizliedz reliģiskajām organizācijām iesaistīties valsts lietu risināšanā un politikā (piemēram organizējot partiju), kā arī ir aizliegta reliģisko skolu darbība. Nevienai partijai nav atļauts atbalstīt kādu konkrētu reliģiju vai paust kādas ticības uzskatus, bet atsevišķas konservatīvas partijas cenšas to darīt.[11] Turcijā ar likumu ir aizliegts ēkās, kurās atrodas valsts iestādes, skolas un universitātes, valkāt hidžabu (lakatu) un citus ticību apliecinošus vai reliģijai raksturīgus apģērbus vai to elementus.[69] Likuma atbilstību universālajām cilvēka tiesībām apstiprina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums Lejlas Šahinas prasībā pret Turciju.[70]

Turcijas lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita (2014.gads)[71]

 
Stambula
 
Ankara

Vieta Pilsēta Ils Iedzīvotāji Vieta Pilsēta Ils Kantons

 
Izmira
 
Adana

1 Stambula Stambulas ils 14 025 646 11 Kajseri Kajseri ils 904 699
2 Ankara Ankaras ils 4 587 558 12 Eskišehira Eskišehiras ils 685 135
3 Izmira Izmiras ils 2 847 691 13 Gebze Kodžaeli ils 606 429
4 Bursa Bursas ils 1 800 278 14 Šanliurfa Šanliurfas ils 540 119
5 Adana Adanas ils 1 663 485 15 Denizli Denizli ils 557 300
6 Gaziantepa Gaziantepas ils 1 510 270 16 Samsuna Samsunas ils 541 330
7 Konja Konjas ils 1 174 536 17 Kahramanmaraša Kahramanmarašas ils 475 793
8 Antalja Antaljas ils 1 068 099 18 Adapazari Sakarjas ils 462 087
9 Dijarbakira Dijarbakiras ils 930 266 19 Malatja Malatjas ils 438 000
10 Mersina Mersinas ils 915 703 20 Vana Vanas ils 387 766
Pamatraksts un citi raksti: Turcijas kultūra un Turcijas mediji
 
Orhans Pamuks, 2006. gada Nobela literatūras prēmijas ieguvējs
 
Sūfiju derviši

Turcijā ir ļoti daudzveidīga kultūra, kas ir tjurku, Anatolijas, osmaņu (grieķu-romiešu un islāma kultūras sajaukums) un Rietumu kultūru elementu sajaukums ar tradīcijām, kuras aizsāktas līdz ar Osmaņu impērijas rietumniecisko virzību, kas turpinās arī mūsdienās. Šāds kultūru sajaukums veidojies turku migrācijas laikā no Centrālāzijas uz Rietumiem, turkiem sastopoties ar citām kultūrām.[72][73] Tā kā Turcija ir veiksmīgi pārtapusi no agrākās reliģiskās Osmaņu impērijas par modernu nācijas valsti, kurā strikti nodalīta valsts un reliģija, radušās izteiktas mākslas izpausmes metodes. Republikas pirmajos gados valdība ievērojamus līdzekļus ieguldīja lietišķajā mākslā, muzejos, teātros un arhitektūrā. Sakarā ar to, ka jaunās turku identitātes noteikšanā ievērojamu lomu spēlēja vairāki vēsturiski apstākļi, turku kultūra ir „modernizācijas” un rietumnieciskuma centienu produkts, kas tiek kombinēts ar nepieciešamību saglabāt tradicionālās reliģiskās un vēsturiskās vērtības.[72]

Turcijas mūzika un literatūra ir izcils paraugs dažādu kultūru sajaukumam. Turcijā ir populāri dažādi mūzikas žanru veidi: no arabeskas līdz hip-hopam, un mūsdienu Turcijas mūzikas žanru veidošanās pamatā ir Centrālāzijas turku, islāma un eiropiešu tradīciju apvienojums, kas radās Osmaņu impērijas un islāma saskarē ar Eiropu.[74] Osmaņu impērijas pastāvēšanas laikā turku literatūru ietekmēja persiešu un arābu literatūra, bet impērijas pastāvēšanas pēdējos gados izteiktāka kļuva turku tautiskā un rietumu literatūras ietekme. Kultūru sajaukums dažkārt tiek arī īpaši dramatizēts, piemēram, 2006. gada Nobela literatūras prēmijas ieguvēja Orhana Pamuka darbā minētajā „kultūru sadursmes un saplūšanas jaunie simboli”.[75]

 
Dolmabahčes pils Stambulā

Vairāku gadsimtu ilgo unikālo tradīciju sajaukumu apliecina arī Turcijā esošie arhitektūras elementi. Papildus tradicionālajiem bizantiešu arhitektūras elementiem, kas atrodami visā Turcijas teritorijā, ir saglabājušies daudzi osmaņu arhitektūras paraugi, kas attēlo vietējo un islāma tradīciju sajaukumu visās bijušās Osmaņu impērijas teritorijās. Turcijas arhitektūru kopš 18. gadsimta stipri ietekmējusi rietumu kultūra un tas redzams vairākos paraugos: Sultāna Ahmeda mošeja un Dolmabahčes pils.[76]

Turcijā populārākais sporta veids ir futbols.[77] Slaveni Turcijas futbola klubi ir Stambulas "Galatasaray", Stambulas "Fenerbahçe" un Stambulas "Beşiktaş". 2000. gadā "Galatasaray" klubs, izcīnot UEFA kausu un Superkausu, nostiprināja savas pozīcijas kā ievērojams Eiropas futbola klubs. Divus gadus vēlāk 2002. gada Pasaules kausa finālturnīrā Turcijas futbola izlase ieguva trešo vietu, savukārt 2008. gada Eiropas čempionātā izlase iekļuva pusfinālā, kur piekāpās Vācijas futbola izlasei. Ataturka Olimpiskajā stadionā Stambulā notika 2005. gada UEFA Čempionu līgas fināls, bet Šikri Saradžoglu stadionā Stambulā notika 2009. gada UEFA kausa fināls.

Citi ļoti populāri sporta veidi ir basketbols un volejbols. Turcijā notika 2001. gada Eiropas čempionāts basketbolā un 2010. gada Pasaules čempionāts basketbolā. Vīriešu basketbola izlase ierindojās otrajā vietā 2001. gada Eiropas čempionāts basketbolā un sasniedza ceturdaļfinālu 2006. gada Pasaules čempionāts basketbolā; turpretim Stambulas "Anadolu Efes" ieguva Korača kausu 1996. gadā, ierindojās otrajā vietā Saportas kausa izcīņā 1993. gadā un aizkļuva līdz Final Four Eirolīgā un Suprolīgā 2000. un 2001. gadā.[78] Turku basketbolisti tādi kā Mehmets Okurs un Hidajets Turkoglu ir arī bijuši sekmīgi NBA. Sieviešu volejbola komandas, proti Stambulas "Eczacıbaşı Zentiva" un Stambulas "VakıfBank Güneş Sigorta", ir ieguvušas vairākus Eiropas čempionātu titulus un medaļas.

Kopš osmaņu laikiem tradicionāls turku sporta veids ir cīņa eļļā (turku: Yağlı güreş).[79] Edirnē notiek gadskārtējais "Kirkpinar" cīņas eļļā turnīrs kopš 1361. gada.[80] Starptautiskie cīkstēšanās stili, ko reglamentē FILA, piemēram, brīvā stila cīņa un klasiskā cīņa arī ir populāri, ar daudziem Eiropas, Pasaules un Olimpisko spēļu čempionātu tituliem, kurus ieguvuši turku cīkstoņi gan individuāli, gan kā valsts komanda.[81] Vēl viens nozīmīgs sporta veids, kurā turki ir starptautiski veiksmīgi ir svarcelšana; kā turku svarcēlāji, gan vīrieši, gan sievietes, ir lauzuši daudzus pasaules rekordus un ieguvuši vairākus Eiropas,[82] Pasaules un Olimpisko spēļu[83] čempionāta titulus. Naims Sulejmanoglu un Halils Mutlu ir sasniegušas leģendāro statusu kā vieni no nedaudzajiem svarcēlājiem, kuri ir ieguvuši trīs zelta medaļas trīs Olimpiskajās spēlēs.

Motoru sports ir kļuvis populārs pēdējā laikā, īpaši ņemot vērā to, ka Turcijas rallijs tika iekļauts FIA Pasaules rallija čempionātā kalendārā 2003. gadā,[84] un Turcijas Grand Prix iekļaušana Formula 1 sacīkšu kalendārā 2005. gadā.[85] Citi svarīgi gadskārtēji motoru sporta pasākumi, kas notiek Stambulas trasē ir MotoGP Turcijas Grand Prix, FIA Pasaules salonautomobiļu čempionāts, GP2 sēriāls un Lemānas sēriāls. Laiku pa laikam Stambulā un Antaljā arī notiek F1 motorkuteru sacīkstes čempionāta Turcijas posms; savukārt Red Bull gaisa sacīkšu pasaules seriāla Turcijas posms, gaisa sacīkšu turnīrs, kas notiek Zelta ragā Stambulā. Sērfošana, snovbords, skeitbords, planēšana un citi ekstrēmi sporta veidi ar katru gadu kļūst aizvien populārāki.

Piezīmes un atsauces

labot šo sadaļu
  1. 1,0 1,1 1,2 Andrew Mango. Ataturk. Overlook, 2000. ISBN 1-5856-7011-1.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Stanford Jay Shaw; Kural Shaw, Ezel. History of the Ottoman Empire and Modern Turkey. Cambridge University Press, 1977. ISBN 0-5212-9163-1.
  3. American Heritage Dictionary. «Turk». Houghton Mifflin Company, 2000. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-06-22. Skatīts: 2006-12-27.
  4. Online Etymology Dictionary. «Online Etymology Dictionary – "Turk"». etymonline.com, 2001. Skatīts: 2006-12-07.
  5. «Q&A Armenian 'genocide'». BBC. 2006-10-12. Skatīts: 2006-12-29.
  6. «Growth in United Nations membership (1945–2005)». United Nations. 2006-07-03. Skatīts: 2006-10-30.
  7. James A. Huston. Outposts and Allies: U.S. Army Logistics in the Cold War, 1945–1953. Susquehanna University Press, 1988. ISBN 0-941664-84-8.
  8. «Timeline: Cyprus». British Broadcasting Corporation. 2006-12-12. Skatīts: 2006-12-25.
  9. William Mathew Hale. Turkish Politics and the Military. Routledge, UK, 1994. ISBN 0-4150-2455-2.
  10. 10,0 10,1 Tevfik F. Nas. Economics and Politics of Turkish Liberalization. Lehigh University Press, 1992. ISBN 0-934223-19-X.
  11. 11,0 11,1 Ali Çarkoğlu. Religion and Politics in Turkey. Psychology Press, 2006. ISBN 978-0-415-34831-7.
  12. Bianet. Table of Six: Legally Erdoğan cannot run for a third term on May 14
  13. Turkish Directorate General of Press and Information. «Turkish Constitution». Turkish Prime Minister's Office, 2001-10-17. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-03. Skatīts: 2006-12-16.
  14. Turkish Directorate General of Press and Information. «Political Structure of Turkey». Turkish Prime Minister's Office, 2004-08-24. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-10-05. Skatīts: 2006-12-14.
  15. «Euro court backs Turkey Islamist ban». BBC. 2001-07-31. Skatīts: 2006-12-14.
  16. «Turkey's Kurd party ban criticised». BBC. 2003-03-14. Skatīts: 2006-12-14.
  17. «Chronology of Turkey-EU relations». Turkish Secretariat of European Union Affairs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-24. Skatīts: 2006-10-30.
  18. «Interview with European Commission President Jose Manuel Barroso on BBC Sunday AM» (PDF). European Commission. 2006-10-15. Skatīts: 2006-12-17.
  19. Mark Mardell. «Turkey's EU membership bid stalls». BBC, 2006-12-11. Skatīts: 2006-12-17.
  20. Pam O'Toole. «Turkey's fears of Kurdish resurgence». BBC, 2003-03-26. Skatīts: 2006-12-17.
  21. BBC: Turkish MPs back attacks in Iraq
  22. Idris Bal. Turkish Foreign Policy In Post Cold War Era. Universal Publishers, 2004. ISBN 1-5811-2423-6.
  23. U.S. Department of State: Country Report on Human Rights Practices in Armenia: Respect for Human Rights. Section 1, a.
  24. 24,0 24,1 24,2 «Latvijas Republikas Ārlietu Ministrija: Latvijas un Turcijas attiecības». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 15. jūnijā. Skatīts: 2008. gada 17. februārī.
  25. «Turcijas vēstniecība: Par vēstniecību». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 27. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 28. jūlijā.
  26. 26,0 26,1 Turkish General Staff. «Turkish Armed Forces Defense Organization». Turkish Armed Forces, 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-10-02. Skatīts: 2006-12-15.
  27. 27,0 27,1 Economist Intelligence Unit:Turkey, p.23 (2005)
  28. United Nations High Commissioner for Refugees (UNHCR), Directorate for Movements of Persons, Migration and Consular Affairs - Asylum and Migration Division. «Turkey/Military service» (PDF). UNHCR, jūlijā 2001. Skatīts: 2006-12-27.
  29. Economist Intelligence Unit:Turkey, p.22 (2005)
  30. US Department of Defense. «DoD, Turkey sign Joint Strike Fighter Agreement». US Department of Defense, 2002-07-11. Skatīts: 2006-12-27.
  31. Turkish General Staff. «Brief History of ISAF». Turkish Armed Forces, 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-10-07. Skatīts: 2006-12-16.
  32. «Turkish troops arrive in Lebanon». British Broadcasting Corporation. 2006-10-20. Skatīts: 2006-12-14.
  33. «Turkish general vows to rout PKK». British Broadcasting Corporation. 2006-08-26. Skatīts: 2006-12-08.
  34. 34,0 34,1 Turkey's army defends secularism ahead of elections[novecojusi saite]- Yahoo! News, Monday 27 augustā 2007
  35. Turkish Statistical Institute. «2007 Census,population living in cities». Turkish Statistical Institute, 2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-03-04. Skatīts: 2008-01-21.
  36. «CIA World Factbook: Developed Countries (DCs)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 21. janvārī. Skatīts: 2008. gada 8. februārī.
  37. «Turkish quake hits shaky economy». British Broadcasting Corporation. 1999-08-17. Skatīts: 2006-12-12.
  38. «'Worst over' for Turkey». British Broadcasting Corporation. 2002-02-04. Skatīts: 2006-12-12.
  39. World Bank. «Turkey Labor Market Study» (PDF). World Bank, 2005. Skatīts: 2006-12-10.
  40. OECD Reviews of Regulatory Reform - Turkey: crucial support for economic recovery : 2002. Organisation for Economic Co-operation and Development. 2002. ISBN 92-64-19808-3.
  41. 41,0 41,1 Jorn Madslien. «Robust economy raises Turkey's hopes». British Broadcasting Corporation, 2006-11-02. Skatīts: 2006-12-12.
  42. Turkish Statistical Institute. «GNP and GDP as of septembrī 2006» (DOC). Turkish Statistical Institute, 2006-12-11. Skatīts: 2006-12-11.
  43. 43,0 43,1 World Bank. «Data and Statistics for Turkey». World Bank, 2005. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-11-30. Skatīts: 2006-12-10.
  44. Anadolu Agency (AA). «Tourism statistics for 2005». Hürriyet, 2006-01-27. Skatīts: 2006-12-10.
  45. «Turkey knocks six zeros off lira». British Broadcasting Corporation. 2004-12-31. Skatīts: 2006-12-11.
  46. 46,0 46,1 Turkish Statistical Institute. «Foreign Trade Statistics as of oktobrī 2006». Turkish Statistical Institute, 2006-11-30. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-09-10. Skatīts: 2006-12-11.
  47. Bartolomiej Kaminski, Francis Ng. «Turkey's evolving trade integration into Pan-European markets». World Bank, 2006-05-01. Skatīts: 2006-12-27.
  48. Turkish Exporters Assembly. «Exports for 2006 stand at 85.8 billion USD». Hürriyet, 2007-01-01. Skatīts: 2007-01-01.
  49. Xinhua. «Turkey puts 2008 export target at 125 bln dollars». peopledaily, 2008-01-02. Skatīts: 2008-01-02.
  50. Central Bank of the Republic of Turkey. «Foreign Direct Investments in Turkey by sectors». Central Bank of Turkey, 2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-02-16. Skatīts: 2008-01-15.
  51. 51,0 51,1 51,2 51,3 «Почему валюта Турции рухнула после переизбрания Эрдогана». © TURAN NEWS AGENCY (krievu). Skatīts: 2023-06-10.
  52. 52,0 52,1 US Library of Congress. «Geography of Turkey». US Library of Congress. Skatīts: 2006-12-13.
  53. UN Demographic Yearbook, accessed April 16, 2007
  54. 54,0 54,1 54,2 Turkish Ministry of Tourism. «Geography of Turkey». Turkish Ministry of Tourism, 2005. Skatīts: 2006-12-13.
  55. NASA - Earth Observatory. «Mount Ararat (Ağrı Dağı), Turkey». NASA, 2001. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-10-10. Skatīts: 2006-12-27.
  56. «Brief Seismic History of Turkey». University of South California, Department of Civil Engineering. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-03-12. Skatīts: 2006-12-26.
  57. Turkish State Meteorological Service. «Climate of Turkey». Turkish State Meteorological Service, 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-01-10. Skatīts: 2006-12-27.
  58. Turkish Statistical Institute. «2007 Census,population statistics in 2007». Turkish Statistical Institute, 2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-03-04. Skatīts: 2008-01-21.
  59. Anadolu Agency (AA). «Life expectancy has increased in 2005 in Turkey». Hürriyet, 2006-12-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-08-28. Skatīts: 2006-12-09.
  60. Turkish Statistical Institute. «Population and Development Indicators - Population and education». Turkish Statistical Institute, 2004-10-18. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-11-14. Skatīts: 2006-12-11.
  61. Jonny Dymond. «Turkish girls in literacy battle». British Broadcasting Corporation, 2004-10-18. Skatīts: 2006-12-11.
  62. Neatkarīgā Rīta avīze Latvijai: NATO valsti Turciju ceļā uz ES nebiedē latiņa, bet nenoteiktība 2008.03.03 Arhivēts 2009. gada 30. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
  63. 63,0 63,1 Guus Extra, Gorter, Durk. The other languages of Europe: Demographic, Sociolinguistic and Educational Perspectives. Multilingual Matters, 2001. ISBN 1-85359-509-8.
  64. Kemal Kirişçi. «Turkey: A Transformation from Emigration to Immigration». Center for European Studies, Bogaziçi University, novembrī 2003. Skatīts: 2006-12-26.
  65. Turkish Directorate General of Press and Information. «Historical background of radio and television broadcasting in Turkey». Turkish Prime Minister's Office, 2003. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-08-30. Skatīts: 2006-08-10.
  66. «Social values, Science and Technology» (PDF) (English). Eurobarometer. jūnijā 2005. Skatīts: 2006-12-19.
  67. David Shankland. The Alevis in Turkey: The Emergence of a Secular Islamic Tradition. Routledge (UK), 2003. ISBN 0-7007-1606-8.
  68. United Nations Population Fund. «Turkey - A Brief Profile». United Nations Population Fund, 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-07-19. Skatīts: 2006-12-27.
  69. «The Islamic veil across Europe». British Broadcasting Corporation. 2006-11-17. Skatīts: 2006-12-13.
  70. European Court of Human Rights. «Leyla Şahin v. Turkey». ECHR, 2005-11-10. Skatīts: 2006-11-30.
  71. Turcijas pilsētu iedzīvotāju skaits (2014)
  72. 72,0 72,1 İbrahim Kaya. Social Theory and Later Modernities: The Turkish Experience. Liverpool University Press, 2003. ISBN 0-85323-898-7.
  73. Royal Academy of Arts. «Turks - A Journey of a Thousand Years: 600–1600». Royal Academy of Arts, 2005. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-18. Skatīts: 2006-12-12.
  74. Cinuçen Tanrıkorur. «The Ottoman music». www.turkmusikisi.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-12-15. Skatīts: 2006-12-12.
  75. «Pamuk wins Nobel Literature prize». British Broadcasting Corporation. 2006-10-12. Skatīts: 2006-12-12.
  76. Godfrey Goodwin. A History of Ottoman Architecture. Thames & Hudson, 2003. ISBN 0-500-27429-0.
  77. Burak Sansal. «Sports in Turkey». allaboutturkey.com, 2006. Skatīts: 2006-12-13.
  78. «Historic achievements of the Efes Pilsen Basketball Team». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 3. maijā. Skatīts: 2013. gada 9. februārī.
  79. Burak Sansal. «Oiled Wrestling». allaboutturkey.com, 2006. Skatīts: 2006-12-13.
  80. «Kırkpınar Oiled Wrestling Tournament: History». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 1. augustā. Skatīts: 2009. gada 1. augustā.
  81. «FILA Wrestling Database». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 13. martā. Skatīts: 2009. gada 13. martā.
  82. «Turkish Weightlifting Federation: List of European (Avrupa) records by male and female weightlifters». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. martā. Skatīts: 2009. gada 2. augustā.
  83. «Turkish Weightlifting Federation: List of World (Dünya) and Olympic (Olimpiyat) records by male and female weightlifters». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. martā. Skatīts: 2020. gada 20. aprīlī.
  84. «WRC Rally of Turkey: Brief event history». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 31. maijā. Skatīts: 2008. gada 4. augustā.
  85. «BBC Sport: Formula 1 circuit guide: Istanbul, Turkey». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 17. decembrī. Skatīts: 2009. gada 2. augustā.

Ārējās saites

labot šo sadaļu