Turcijā ir ļoti daudzveidīga kultūra, kas ir tjurku, Anatolijas, osmaņu (grieķu-romiešu un islāma kultūras sajaukums) un Rietumu kultūru elementu sajaukums ar tradīcijām, kuras aizsāktas līdz ar Osmaņu impērijas rietumniecisko virzību, kas turpinās arī mūsdienās. Šāds kultūru sajaukums veidojies turku migrācijas laikā no Centrālāzijas uz Rietumiem, turkiem sastopoties ar citām kultūrām.[1][2] Tā kā Turcija ir veiksmīgi pārtapusi no agrākās reliģiskās Osmaņu impērijas par modernu nācijas valsti, kurā strikti nodalīta valsts un reliģija, radušās izteiktas mākslas izpausmes metodes. Republikas pirmajos gados valdība ievērojamus līdzekļus ieguldīja lietišķajā mākslā, muzejos, teātros un arhitektūrā. Sakarā ar to, ka jaunās turku identitātes noteikšanā ievērojamu lomu spēlēja vairāki vēsturiski apstākļi, turku kultūra ir „modernizācijas” un rietumnieciskuma centienu produkts, kas tiek kombinēts ar nepieciešamību saglabāt tradicionālās reliģiskās un vēsturiskās vērtības.[1]

Orhans Pamuks, 2006. gada Nobela literatūras prēmijas ieguvējs.

Turcijas mūzika un literatūra ir izcils paraugs dažādu kultūru sajaukumam. Turcijā ir populāri dažādi mūzikas žanru veidi: no arabeskas līdz hip-hopam, un mūsdienu Turcijas mūzikas žanru veidošanās pamatā ir Centrālāzijas turku, islāma un eiropiešu tradīciju apvienojums, kas radās Osmaņu impērijas un islāma saskarē ar Eiropu.[3] Osmaņu impērijas pastāvēšanas laikā turku literatūru ietekmēja persiešu un arābu literatūra, bet impērijas pastāvēšanas pēdējos gados izteiktāka kļuva turku tautiskā un rietumu literatūras ietekme. Kultūru sajaukums dažkārt tiek arī īpaši dramatizēts, piemēram, 2006. gada Nobela literatūras prēmijas ieguvēja Orhana Pamuka darbā minētajā „kultūru sadursmes un saplūšanas jaunie simboli”.[4]

Dolmabahčes pils Stambulā.

Vairāku gadsimtu ilgo unikālo tradīciju sajaukumu apliecina arī Turcijā esošie arhitektūras elementi. Papildus tradicionālajiem bizantiešu arhitektūras elementiem, kas atrodami visā Turcijas teritorijā, ir saglabājušies daudzi osmaņu arhitektūras paraugi, kas attēlo vietējo un islāma tradīciju sajaukumu visās bijušās Osmaņu impērijas teritorijās. Turcijas arhitektūru kopš 18. gs. stipri ietekmējusi rietumu kultūra un tas redzams vairākos paraugos: Sultāna Ahmeda mošeja un Dolmabahčes pils.[5]

Turcijā populārākais sporta veids ir futbols.[6] Populārākie futbola klubi ir Galatasarajas sporta klubs, Fenerbahčes sporta klubs un Bešiktašas vieglatlētikas klubs. 2000. gadā Galatasarajas klubs, izcīnot UEFA kausu un super kausu, nostiprināja savas pozīcijas kā ievērojams Eiropas futbola klubs. Divus gadus vēlāk, 2002. gada Pasaules kausa finālā Japānā un Dienvidkorejā Turcijas nacionālā izlase ieguva trešo vietu. Citi populāri sporta veidi ir basketbols, volejbols un motosports (pēc Stambulas trases iekļaušanas Formula 1 sarakstā). Kopš osmaņu laikiem tradicionāls turku sporta veids ir cīņa eļļā (turku: Yağlı güreş).[7]

  1. 1,0 1,1 İbrahim Kaya. Social Theory and Later Modernities: The Turkish Experience. Liverpool University Press, 2003. ISBN 0-85323-898-7.
  2. Royal Academy of Arts. «Turks - A Journey of a Thousand Years: 600–1600». Royal Academy of Arts, 2005. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-18. Skatīts: 2006-12-12.
  3. Cinuçen Tanrıkorur. «The Ottoman music». www.turkmusikisi.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-12-15. Skatīts: 2006-12-12.
  4. «Pamuk wins Nobel Literature prize». British Broadcasting Corporation. 2006-10-12. Skatīts: 2006-12-12.
  5. Godfrey Goodwin. A History of Ottoman Architecture. Thames & Hudson, 2003. ISBN 0-500-27429-0.
  6. Burak Sansal. «Sports in Turkey». allaboutturkey.com, 2006. Skatīts: 2006-12-13.
  7. Burak Sansal. «Oiled Wrestling». allaboutturkey.com, 2006. Skatīts: 2006-12-13.