Egejas jūra

Egejas jūra (grieķu: Αιγαίο Πέλαγος, turku: Ege Denizi) ir Vidusjūras daļa starp Grieķiju un Turciju — starp Eiropu un Āziju. Ziemeļos ar Marmora jūru to savieno Dardaneļu šaurums, dienvidos to norobežo Kitiras, Krētas, Karpatas un Rodas salas. Dažkārt Egejas jūras akvatorijā atsevišķi izdala vēl Trāķijas jūru ziemeļos un Krētas jūru un Mirtejas jūru dienvidos.

Egejas jūra
Egejas jūra Egejas jūra
Koordinātas	39°N 25°E
Okeāns	Atlantijas okeāns
Platība	214 000 km2
Garums	700 km
Platums	400 km
Maks. dziļums	2561 m
Valstis un teritorijas	Grieķija Turcija
Lielākās pilsētas	Atēnas (Grieķija) Hēraklija (Grieķija, Krēta) Izmira (Turcija) Saloniki (Grieķija)
Egejas jūra Vikikrātuvē

Egejas jūra ir ļoti bagāta ar salām, kuras tradicionāli tiek dēvētas par arhipelāgu — nosaukums, kuru mūsdienās attiecina uz jebkuru daudzskaitlīgu salu grupu.

Nosaukums

Jūras nosaukuma izcelsmei ir vairāki skaidrojumi. Saskaņā ar vienu jūra nosaukta senas pilsētas Egejas vārdā. Cits skaidrojums — jūra ieguva nosaukumu no amazoņu valdnieces Egejas, kas gāja bojā jūrā. Ir arī citi skaidrojumi.

Iespējams, ka vārds cēlies no grieķu valodas vārda αἶγες — ‘viļņi’, t.i. ‘viļņainā jūra’.

Apraksts

Dziļākā dzelme atrodas austrumos no Krētas salas — 3543 m dziļa — tomēr šo vietu biežāk uzskata par ārpus Egejas jūras esošu. Lielākais dziļums ziemeļos no Krētas salas — 2561 m.

Ūdens virsējā slāņa sāļums svārstās no 37 līdz 39 ‰. Rietumu daļā straumes pārsvarā plūst dienvidu virzienā, austrumu daļā — ziemeļu virzienā. Ūdens virsējā slāņa temperatūra ziemā 11—15 °С, vasarā 22—25 °С.

Veidojusies pliocēna beigās un pleistocēnā iegrimstot sauszemei — t.s. Egeīdai.

Salas

Egejas jūra no kosmosa

Egejas jūras salu arhipelāgu iedala sekojošās salu grupās:

• Ziemeļaustrumu Egejas salas
• Ziemeļsporādu salas
• Eboja
• Kiklādu salas
• Saronikas salas
• Dienvidsporādu salas
• Krēta

Tasas sala Egejas jūras ziemeļu daļā

Lielākā daļa Egejas jūras salu ir sauszemes kalnu grēdu turpinājums jūrā. Daudzām salām ir drošas dabiskas ostas, tomēr lielais salu un sēkļu skaits padara navigāciju Egejas jūrā grūtu.

Vairākas salas ir vulkāniskas izcelsmes, vairākās salās iegūst dzelzsrūdu un marmoru. Lielākajās salās vietām ir auglīgi līdzenumi.

Gandrīz visas Egejas jūras salas pieder Grieķijai, lielākā Turcijai piederošā sala ir Gekčeada jūras ziemeļu daļā.

Līči

• Gekovas līcis (Turcija)
• Argolīdas līcis (Grieķija)
• Termaiks (Grieķija) u.c.

Vēsture

Egejas jūras krastos izveidojušās un attīstījušās vairākas civilizācijas, no kurām senākās ir Mīnojas civilizācija Krētā un Mikēnu civilizācija Peloponēsā. Vēlāk jūras krastos izveidojās senās pilsētvalstis — Atēnas un Sparta, kas kopā izveidoja hellēņu civilizāciju. Hērodots rakstos norādīja, ka grieķi dzīvo ap Egejas jūru kā "vardes apkārt dīķim". Egejas jūras reģionu vēlāk ieņēma persieši un romieši, šeit pastāvēja Bizantijas impērija, aktīvi darbojās venēcieši, tad to pakļāva Osmaņu impērija.

Egejas jūras krastos veidojās pirmās demokrātijas un tā kalpojusi par dažādu kultūru kontakta punktu.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Egejas jūra.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)