Turcijas mūzika

Turcijas mūzika aptver vairākus mūzikas virzienus un tajā jūtama Centrālāzijas tautiskās mūzikas, Osmaņu impērijas tautu mūzikas (persiešu, Balkānu tautu un bizantiešu mūzika), kā arī mūsdienu Eiropas un Amerikas popmūzikas ietekme. Osmaņu impērijas laikā visu tās teritorijā esošo tautu mūzikas viena no otras ir stipri ietekmējušās un tādēļ arī šo tautu mūzikā jūtama ievērojama turku ietekme. Pateicoties Turcijas ģeogrāfiskajam novietojumam starp Eiropu, Ziemeļāfriku, Tuvajiem Austrumiem, Kaukāzu, Dienvidāziju un Centrālāziju, tā ir visu šo kultūru krustcelēs.

Turku tautiskās mūzikas saknes meklējamas vairākus gadsimtus atpakaļ, pirms laikiem, kad 11. gadsimtā turku priekšteči seldžuki pamazām ienāca Anatolijā un Persijā. Pamati mūsdienu turku popmūzikai likti 1930. gados, kad bija jūtama liela rietumu kultūras ietekme visā turku kultūrā, saskaņā ar vispārējo valsts eiropeizācijas politiku.

Pateicoties dažādu tautību iekļaušanai vienā valstī Osmaņu impērijas laikā, radušies daudz dažādi turku mūzikas virzieni. Tādēļ mūsdienās Turcijā joprojām tiek izdoti arī citu tautu mūzikas ieraksti — armēņu, grieķu, poļu, azerbaidžāņu, ebreju un citi. Vairākās Turcijas pilsētās ir atšķirīga mūzikas kultūras dzīve un ir attīstījušies dažādi vietējo reģionu mūzikas stili.

Vēsture

Mehteru orķestris

Turcijas tradicionālā mūzika iedalās divos galvenajos žanros — klasiskā mākslas mūzika un tautas mūzika. Klasiskai mūzikai ir raksturīgs agrākās Osmaņu impērijas elites krāšņums un tajā jūtama blakus reģionu un dažādu impērijas novadu ietekme — persiešu, bizantiešu un Balkānu eiropiešu žanri. Šī mūzikas stila pirmsākumu stilu sauc par saraja mūziku (turku: saray, pils, galms). Vēlāko posmu — neoklasisko turku mūziku sauc par sanat musikisi, jeb neoficiāli — alaturka. Saraja mūzikas stilam pieskaita arī tā laika mehteru maršu mūziku, kas ir rietumu militāro maršu pamatā.

Turku tautiskā mūzika ir žanrs, kas sakņojas Anatolijas lauku kultūrā, Balkānos un Tuvajos Austrumos. Neskatoties uz to, ka turku tautiskai mūzikai ir spēcīgas Centrālāzijas tjurku tautu kultūras iezīmes, tā ļoti spēcīgi ietekmējusies no citām Eiropai tuvākām tautām. Reliģisko mūziku Turcijā parasti pieskaita tautiskajai mūzikai, jo šādu mūziku spēlēja ceļošie dziesminieki (turku: aşık), bet tā kā šīs mūzikas ietekmē radusies sūfisma garīgā mevlevī ordeņu mūzika, tā ieguvusi augstu vērtību.

Pastāv uzskats, ka dalījums divos mūzikas stilos attīstījies Tanzimata reformu laikā Osmaņu impērijas laikā, kad galmā un laukos spēlēja atšķirīgu mūziku. Tomēr, ņemot vērā impērijā valdošo multikulturālo vidi, abi mūzikas virzieni ietvēra dažādu tautu stilus un osmaņu mūzika uzskatāma par pirmo patieso pasaules mūziku. Neskatoties uz osmaņu klasiskās un tautas mūzikas popularitāti, tās reģionālie paveidi tomēr piedzīvojuši lielu popularitātes kritumu.

Pēc 1923. gada, kad tika izveidota Turcijas Republika, valsts tiecās sekmēt vienotas nacionālās kultūras veidošanos. Līdz ar to bija jālikvidē Stambulas kultūra, kuru uzskatīja par osmaņu augstmaņu kultūru, un tā jāaizvieto ar Anatolijas lauku mūziku, kuru uzskatīja par patiesi turcisku. Līdz ar to jaunā valsts popularizēja tautas mūziku, atstājot klasisko mūziku otrajā plānā. Papildus šādai politikai tika arvien vairāk sekmēta arī rietumu mūzikas ienākšana turku kultūrā, jo viens no galvenajiem jaunās valsts uzdevumiem bija sabiedrības eiropeizācija. 1960. gadu beigās Turcijā rietumu mūziku sauca par hafif-batı müziği (vieglā rietumu mūzika), bet arvien populārāka kļuva sociālistiskā kustība un özgün muzik (īstā mūzika), jeb protesta mūzika. 1970. gados, pieaugot iedzīvotāju migrācijai no laukiem uz pilsētām, lauku un pilsētas kultūru sintēzes rezultātā radiās jauns kultūras virziens, ko vairāki muzikologi uzskata par osmaņu klasiskās mūzikas deģenerāciju. Paradoksāli, bet mūzikas virziens, ko agrāk turki uzskatīja par svešu, vēlāk saukts par alaturka un tagad tiek uzskatīta par mūziku, kuru atkal apdraud ārzemju ietekme.

Pēc pārcelšanās no lauku apvidus šī pilsētu iedzīvotāju daļa cieta ievērojamu ekonomisku triecienu un nonāca grūtībās, jo nevarēja pielāgoties pilsētas videi. Līdz ar to šis iedzīvotāju slānis kļuva atšķirīgs no turīgajiem iedzīvotājiem un arī viņu starpā izveidojās kulturālas atšķirības un jauns mūzikas virziens — arabesk (arabeska), kurā raksturīga smeldzīga un aizkustinoša melodija un dzeja par ciešanām. Arabeska veidojās kā turku tautiskās mūzikas un Tuvo Austrumu mūzikas apvienojums, kas ļoti līdzinājās kreisā spārna arabeskai. Laikā, kad valstī varu pārņēma militāristi, gan arabesku, gan īsto mūziku valdība uzskatīja par deģenerētu un popularizēja turku klasisko un mūsdienu mūziku.

1970. un 1980. gados rietumnieciskā mūzika sāka zaudēt savu popularitāti arabeskai, neskatoties uz to, ka tās pusē bija tādas populāras zvaigznes kā Ažda Pekkana un Sezena Aksu. 1990. gados rietumnieciskā mūzika atkal atguva savu popularitāti un ar Sezenas Aksu atbalstu veidojās tādas jaunas mūzikas zvaigznes kā Tarkans un Sertaba Erenera. Tajā pat laikā pamazām popularitāti ieguva arī tādi mūsdienīgi virzieni kā turku rokmūzika, turku elektroniskā mūzika, turku hip-hops un turku deju mūzika.

Klasiskā mūzika

Dziedātāja Bīlenta Ersoja ir Turcijas geju un lesbiešu tiesību aizstāvju ikona un viņas dzimuma maiņas operācijas (1981) dēļ tika veiktas izmaiņas Turcijas civilkodeksā (1988), lai arī oficiālajos dokumentos varētu nomainīt dzimumu.

Osmaņu galma mūzikā bija daudzveidīga daudzu dažādu tonalitāšu un toņkārtu sistēma (makami), kā arī dažādi citi kompozīcijas likumi. Pastāvēja arī vairāki klasiskās mūzikas nošu pieraksta veidi un līdz rietumu pieraksta pakāpeniskai ieviešanai slavenākais bija Hamparsuma nošu pieraksts. Turku klasisko mūziku mūsdienās māca konservatorijās un sabiedriskos klubos, no kuriem visaugstāk vērtētais ir Stambulas Üsküdar Musiki Cemiyeti.

Turku klasiskajai mūzikai raksturīgo sekvenci veido svīta (fasıl), kas sastāv no instrumentāla ievada (peşrev) un instrumentālas pēcspēles (saz semaisi), kurus savstarpēji savieno svarīgākā — vokālā daļa, kas sākas un tiek akcentēta ar instrumentālu improvizāciju (taksim). Pilnvērtīgs fasıl koncerts sastāv no četriem dažādiem instrumentāliem skaņdarbiem, trīs vokāliem skaņdarbiem un vienas vieglas formas klasiskās dziesmas (şarkı). Autentisks klasiskais fasıl visu laiku saglabā viena veida makamu, sākot ar ievada taksimu un, beidzoties ar deju kompozīciju vai oyun havası. Vairāku mūsdienu dziesmu priekšteces — şarkı kompozīcijas — ir daļa no šīs senās tradīcijas un to vēsture dažkārt meklējama pat 14. gadsimtā. Liela daļa no klasiskajām dziesmām ir sarakstītas 19. gadsimtā, no kurām populārākās sarakstījis 19. gadsimta komponists Hadži Arifs bejs.

Klasiskās mūzikas slavenākie mūziķi ir Dede efendi, Dimitrie Kantemirs, Hamparsums Limoncijans, Kemani Tatjoss Ekserdžijans, sultāns Selims III un sultāns Suleimans Lieliskais. Mūsdienās slavenākais klasiskās mūzikas dziedātājs ir Mīnirs Nuretins Selčuks, kurš pirmais uzsāka solo dziedātāja tradīciju. Citi slaveni dziedātāji ir Bīlenta Ersoja (pirms dzimuma maiņas — Bīlents Ersojs), Zeki Mīrens, Mīzejens Senars un Zekai Tundža.

Populārā mūzika

Populārā mūzika tiek īpaši nošķirta no citiem mūzikas stiliem, kas turpināja pastāvēt Turcijas mūzikas dzīvē pēc Osmaņu impērijas sadalīšanas. Iemesls tam, iespējams, ir valsts modernizācijas centieni, sākot ar 1924. gadu un Turcijas tuvināšanās rietumu mūzikas virzieniem.

Vairākuma popmūzika

Tarkans Vīnē ar faniem no Ungārijas.

Turcijas popmūzikas pirmsākumi meklējami 1950. gados, kad tā bija pamatā rietumu stila kopija un sastāvēja no tādiem virzieniem kā roks, tango un džezs. Veidojoties jauniem stiliem, tika pārņemti arī citi, piemēram hiphops, smagais metāls un regejs.

Aranžējumu laikmeta (70. gadi) superzvaigzne bija Ažda Pekana, kura debitēja Parīzes "Olympia" kopā ar Enriko Maciasu. Populāra grupa bija MFÖ (Mazhars, Fuats un Ēzkans), kurai sekmīgi izdevās izmantot turku prosodiju un apvienot turku un rietumu kultūru elementus. Ļoti populāra bija arī dziedātāja Sezena Aksu, kuras devums lielā mērā ietekmēja turku popmūzikas tā laika skanējumu un palīdzēja tai no neveikliem pirmsākumiem izaugt par tādu mūzikas nozari, kāda tā pastāv mūsdienās. Pateicoties Sezenai, Turcija sāka dalību Eirovīzijas dziesmu konkursā un viņas protežē Sertaba Erenera Rīgā 2003. gadā guva pirmo Turcijas uzvaru.

Populārākie vīriešu dzimuma izpildītāji Turcijā ir Tarkans un Mustafa Sandals. Tarkans savu milzīgo popularitāti Eiropā un Latīņamerikā guva, pateicoties Sezenas Aksu komponētajai dziesmai "Şımarık", to vēlāk iedziedājuši vairāki citi dziedātāji. Savukārt Mustafa Sandals veiksmīgi iekļuva vairāku Eiropas sarakstu augšgalā ar savu 2005. gada dziesmu "İsyankar".

Turku hiphops

Turku hiphops, arī austrumnieciskais hiphops ir Vācijā dzīvojošo turku jaunrades rezultāts un tā pamatā ir turku jauniešu viedoklis par Vācijā dominējošo attieksmi pret iebraucējiem. 1995. gadā Vācijas turki izveidoja grupu "Cartel", kas kļuva ievērojama ar revolucionārajiem vārdiem savās dziesmās un piesaistīja uzmanību gan Vācijā, gan Turcijā jaunākās paaudzes vidū. Turcijas repa mūzikas zvaigznes ir Džeza un Sagopa Kajmera.

Arabeska

Sākot ar 1970. gadiem, imigrācijas vilnis no Turcijas dienvidaustrumu reģioniem uz Stambulu izraisīja jaunas kultūras un mūzikas virziena veidošanos. Līdz ar to Stambulas mūzikas dzīve piedzīvoja zināmas izmaiņas, tika slēgti dažādi agrāk populārie bāri un "fasıl" mūzikas zāles. Jaunie pilsētas iedzīvotāji sev līdzi atnesa arī citu izpratni par mūziku un savu stilu, kas pamatā bija Tuvo Austrumu kultūra. Muzikologi šo stilu pielīdzināja arabeskai, jo šim mūzikas stilam ir raksturīga spalga dziedāšana un gaudas, kas raksturīgas arābu mūzikai.

1980. gados šī stila popularitāte jau bija tik liela, ka tā sāka apdraudēt turku popmūziku. Tās populārākās zvaigznes bija Mīslīms Gīrsess un Ibrahims Tatlises. Turku arabeskas stilam raksturīgas arī vairākas iezīmes, kas saglabājušās no osmaņu vēderdeju mūzikas (turku: fantazi) un šo stilu īpaši izceļ tādi dziedātāji kā Ebru Gīndeša un Orhans Gendžebajs, pievienojot arabeskai arī dažādus rietumu roka elementus.

Papildu literatūra

• Head, Matthew. Orientalism, Masquerade and Mozart's Turkish Music (Royal Musical Association Monographs S.). Ashgate, 2000. ISBN 0-947854-08-8.
• Bellman, Jonathan. The Style Hongrois in the Music of Western Europe. Northeastern University Press, 1993. ISBN 1-55553-169-5.
• Popescu-Judetz, Eugenia. Prince Dimitrie Cantemir: Theorist and Composer of Turkish music. Pan Books, 1999. ISBN 975-7652-82-2.
• Tietze, Andreas & Yahalom, Joseph. Ottoman Melodies - Hebrew Hymns: A 16th Century Cross-Cultural Adventure. Akademiai Kiado, Bibliotheca Orientalis Hungarica, 1995. ISBN 963-05-6864-0.
• Stokes, Martin. Sounds of Anatolia. Penguin Books, 2000. ISBN 1-85828-636-0.
• Bartok, Bela & Suchoff, Benjamin. Turkish Folk Music from Asia Minor (The New York Bartok Archive Studies in Musicology, No. 7). Princeton Univ Pr, 1976. ISBN 0-691-09120-X.
• «Whose Song is it?». Yildirim, Ali © Tarkan Deluxe.
• «Yunus Emre: Sufi and Mystic». Yildirim, Ali © Tarkan Deluxe.
• «Turkish Music». Turkish Embassy. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 14. februārī. Skatīts: 2008. gada 5. jūlijā.

Saites

• Visaptverošs turku mūzikas video krājums
• Turcijas Top 20 Arhivēts 2008. gada 21. septembrī, Wayback Machine vietnē.
• Turku klarnetes mūzika
• Turku mūzika iekaro topus Arhivēts 2019. gada 24. augustā, Wayback Machine vietnē.
• Turcijas mūzika
• Crossing The Bridge: Stambulas skaņas
• of Turkey (sidebar).org/ Turku mūzikas un audio ierakstu krātuve
• Turku balss ierakstu arhīvs
• House mūzikas veidošanas vietne
• Golden Horn Records
• Insomnia Radio: Turkiye (Turku indie mūzika)