Osmaņu impērijas panīkums

	Osmaņu impērijas vēsture
Laikmeti
Uzplaukums (1299–1453) Bezvaldnieku laiks
Izplešanās (1453–1683)
Stagnācija (1683–1827) Kēprīlī laikmets Sieviešu sultanāts Tulpju laikmets
Panīkums (1828–1908) Reformas 1. konstitūcijas laikmets
Sabrukums (1908–1922) 2. konstitūcijas laikmets Sadalīšana

Osmaņu impērijas panīkums ir laika posms (1828—1908) Osmaņu impērijas vēsturē un tā nosaukumam pamatā ir impērijas ieguvumu un zaudējumu salīdzinājums. Šajā laikā impēriju tieši ietekmēja Krievijas Impērijas paplašināšanās, kā arī iekšējās ekonomiskās problēmas un vairāki nemieri. Osmaņu impērija centās panākt rietumu valstu progresu, veicot politiskas un administratīvas reformas.

Vairāki marksisti, tai skaitā Tariks Ali, uzskata, ka impērijas panīkuma iemesls bija tas, ka valstī joprojām pastāvēja pirmskapitālisma iekārta, kas traucēja veikt industrializāciju tādā apmērā, kā to darīja citas valstis, lai nezaudētu varu savās provincēs.

Mahmuds II (1808—1839)

Viens no Mahmuda II ievērojamākajiem panākumiem bija janičāru korpusa likvidēšana (1826) un mūsdienīgas armijas izveidošana. Viņš 1839. gadā sagatavoja Tanzimata reformas un ar to iezīmējas Turcijas modernizācijas sākums, kurā tūlītējie un redzamākie rezultāti bija eiropeisks ģērbšanās stils, arhitektūra, likumi, valsts pārvaldes iekārta un zemes reforma.

Savas valdīšanas beigu posmā Mahmudam II izvērsās konflikts ar Ēģiptes gubernatoru (vali) Mehmetu Ali. Mahmuds II ieskaitīja Mehmeta Ali līdzdalību Grieķijas nemieru apspiešanā, bet nesamaksāja solīto atlīdzību. Gubernators 1831. gadā pieteica sultānam karu un līdz 1833. gadam, kad karš bija beidzies, viņš bija iekarojis Sīriju un Arābiju. 1839. gadā Mahmuds II atsāka karadarbību, lai atgūtu zaudētās teritorijas, bet viņa nāves mirklī Konstantinopoli sasniedza ziņa, ka impērijas karaspēku sakāvusi Ēģiptes armija Mehmeta Ali dēla Ibrahima pašā vadībā.