Vikipēdija

Armēņu genocīds

Armēņu genocīds (armēņu: Հայոց Ցեղասպանութիւն, turku: Ermeni Soykırımı) ir apzīmējums vairāk kā miljons armēņu tautības iedzīvotāju masveida slepkavībām Osmaņu impērijā,[2] izsūtījumiem un iedzīves izpostīšanai laikā, kad Osmaņu impērijā pie varas bija jaunturku kustības piekritēji (1915—1917).[3]

Armēņu genocīds
Armēņu genocīds
Masu slepkavību vietas un deportāciju centri.
Vieta Valsts karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija
Datums 1915. gads—1917. gads
Uzbrukuma veids Masu slepkavība, genocīds, piespiedu islamizācija
Bojā gājušie 600 000-1,5 miljoni[1]
Izraisītājs (-i) Savienības un progresa partija
Bijušie armēņu apdzīvoto vietu nosaukumi, kas pēc genocīda mainīti uz turciskiem

Par armēņu genocīda sākumu uzskata 1915. gada 24. aprīli, kad osmaņu amatpersonas Konstantinopolē apcietināja dažus sabiedrībā pazīstamus armēņus. Vēlāk Osmaņu armija īstenoja armēņu izlikšanu no viņu dzīvesvietām, lai vestu piespiedu kārtā vairākus simtus kilometru garā gājienā uz tuksnešainu apvidu mūsdienu Sīrijā. Piespiedu izlikšanai bija pakļauti visi, neskatoties uz vecumu vai dzimumu.[4] Mūsdienās 33 valstis šo prettiesisko rīcību oficiāli ir atzinušas par pirmo genocīdu pasaulē[5] un tas ir otrais pētītākais genocīds vēsturē. 2021. gadā to par genocīdu atzina ASV, Džo Baidenam izpildot vienu no savas kampaņas solījumiem.[6] 2021. gada 6. maijā Saeima pieņēma deklarāciju par Osmaņu impērijas laikā īstenotā armēņu genocīda politisku atzīšanu un nosodīšanu.[7]

Osmaņu impērijas oficiālā mantiniece Turcija oficiāli atzīst, ka Pirmajā pasaules karā gāja bojā ievērojams skaits armēņu, bet noraida apsūdzības genocīdā, jo tajā laikā gāja bojā arī ievērojams skaits musulmaņu un iznīcinošā karadarbība izrietēja no kara laikā uzkurinātā savstarpējā etniskā naida. Turcijas valdība neatzīst uzskatu, ka Osmaņu valsts iestādes būtu ar nolūku centušās iznīcināt armēņus.

Armēņu kopiena Osmaņu impērijā pirms genocīda labot šo sadaļu

Armēnija nokļuva Osmaņu impērijas varā jau sultāna Selima II valdīšanas laikā (1524—1574) un atradās tās sastāvā 300 gadus, līdz Austrumarmēniju nācās atdot Krievijas Impērijai. Osmaņu impērijas sastāvā palikusī daļa līdz Pirmajam pasaules karam tika saukta par Rietumarmēniju.

Osmaņu impērijā armēņi, tāpat kā citu ticību kopienas, veidoja savus „milletus” (turku valodā: millet), kas bija tiesīgi uzturēt savu sabiedrības iekārtu. Armēņiem Osmaņu impērijā bija trīs milleti: Armēņu pareizticīgie gregoriāņi, Armēņu katoļi un Armēņu protestanti.[8]

Tanzimata reformu laikā (no 1856) sultāns pasludināja vienlīdzību visu impērijas pavalstnieku starpā, neatkarīgi no viņu tautības un reliģiskās piederības. 1863. gadā armēņu inteliģence sagatavoja un Osmaņu impērijas valdība apstiprināja Armēņu valsts konstitūciju (osmaņu turku valodā: Nizâmnâme-i Millet-i Ermeniyân), kurā tika noteikti pamati milleta vadītāja (patriarha) un Armēņu nacionālās asamblejas darbībai.[9] 1876. gada 23. novembrī tika izsludināta konstitūcija (osmaņu turku valodā: Kanûn-ı Esâsî), kas visā Osmaņu impērijā noteica pilnīgu vienlīdzību visu pilsoņu starpā. Reformu fermans (sultāna rīkojums) deva pilnas tiesības armēņiem izveidot „valsti valstī”, kā rezultātā radās iespēja atbrīvoties no armēņu augstmaņu aristokrātijas virskundzības, dibinot dažādas politiskas kustības.[10]

Vairāku armēņu sacelšanos laikā pret nodokļu dubulto (valsts un vietējo kurdu vadoņu uzlikto) jūgu un laupīšanām no 1894. līdz 1896. gadam sultāna Abdulhamida II laikā veiktā slaktiņā tika nogalināti, pēc dažādiem avotiem, no 80 000 līdz 300 000 armēņu,[11][12][12][13][14][15] bez tam daudzi tika islāmizēti vai bēga no dzimtajām vietām. Slepkavoti tika arī citi kristieši — asīrieši un grieķi. Vācu un franču diplomātiskie un reliģiskie avoti bojā gājušo skaitu vērtēja uz 200 vai 250 tūkstošiem.[16][17][18][19] Daži proarmēniski avoti apgalvo, ka nogalināto skaits pārsniedzis 300 tūkstošus.[20][21]

Tehdžira likums labot šo sadaļu

 
Tehdžira likuma teksts

1915. gada 27. maijā Osmaņu impērijas parlaments pieņēma Deportāciju likumu (Tehdžira likumu — Tehcir osmaņu turku valodā nozīmē pārcelšanu). Likums paredzēja lielu armēņu tautības iedzīvotāju skaitu pārvietošanu uz citiem valsts reģioniem politisku un drošības apsvērumu dēļ. Likums stājās spēkā 1. jūlijā, līdz ar publicēšanu oficiālajā laikrakstā Takvim-i Vekayi un tas zaudēja spēku 1916. gada 8. februārī.

Šis likums nebija nekas jauns Osmaņu impērijā. Tas tika veidots, balstoties uz tādu pašu šablonu, kādu bija jau lietojuši iepriekš, uz laiku pārceļot musulmaņus, grieķus vai armēņus. Daudzviet šo likumu saista tikai ar armēņiem, bet likumā nav konkrēti norādīta kāda konkrēta tautība vai millets.[22] Tomēr, likumam zaudējot spēku, saskaņā ar statistiku, lielākā daļa pārvietoto pilsoņu bija armēņu tautības.

Likums arī noteica, ka atsevišķas grupas nav pakļaujamas pārvietošanai: slimnieki, aklie, katoļi, protestanti, kareivji un viņu ģimenes locekļi, valsts ierēdņi, tirgotāji, un citu atsevišķu profesiju pārstāvji. Ja vietās, no kurām cilvēki ir evakuēti, situācija pasliktinātos, likums noteica minēto grupu pārvietošanu uz apdzīvoto vietu centriem.[23]

Likums noteica pagaidu evakuāciju, nevis pārcelšanu uz pastāvīgu dzīvi citur, jo likuma ceturtā nodaļa bija veltīta tam, lai noteiktu kārtību, kādā nodrošināma atstāto īpašumu uzskaite un apsardze. 1915. gada 10. jūnijā tika izdots vēl viens likums, kas noteica kārtību, kādā nodrošināma Tehdžira likuma ceturtās nodaļas izpilde. Tika noteikts, ka atstāto īpašumu sarakstus sastāda trīs eksemplāros, no kuriem vienu glabā vietējā baznīcā, otru — pašvaldībā un trešo — tajā vienībā, kas sastādījusi sarakstu. Pašvaldība un vienība, kas veica mantu aprakstīšanu, bija atbildīgas par evakuēto pilsoņu īpašuma saglabāšanu līdz to īpašnieki atgriežas.[24]

Likums noteica, ka personām, kuras pakļautas pārvietošanai, tiek dzēsti visi parādi, bet tekošie maksājumi (zemes nodokļi u.c.) atliekami līdz laikam, kad viņi atgriežas.

Deportācijas un iznīcināšana labot šo sadaļu

 
Osmaņu karaspēks armēņus ved ierindā uz Mezires tuvējo cietumu. Karperts, Armēnija, Osmaņu impērija. 1915. gada aprīlis.

Armēņus ierindās veda uz Sīriju, Deirezoras pilsētas nometnēm. Vairums pierādījumu liecina, ka osmaņu valdība gan deportāciju laikā, gan nometnēs armēņus nenodrošināja ar jebkādiem normāliem sadzīves apstākļiem un apgādi.[25] Jau 1915. gada augustā Amerikas Savienoto Valstu laikraksts "The New York Times" ziņoja, ka "mirušo skaits sakarā ar badu un slimībām ir ļoti liels un to palielina brutālā valsts iestāžu attieksme, kas pret deportētajiem izturas tikpat nežēlīgi, kā vergu tigotāji, vadājot tos šurpu turpu pa tuksnesi...Ceļi un Eifratas upe ir pilni ar deportēto ķermeņiem un tie, kas palikuši dzīvi ir nolemti nāvei. Plāns ir iznīcināt visu armēņu tautu."[26]

Osmaņu karaspēka vienības, kas pavadīja deportējamos, ne tikai pieļāva armēņu aplaupīšanu, slepkavošanu un izvarošanu, bet paši vairākkārtēji arī šajos noziegumos piedalījās.[25] Vairāki simti tūkstošu armēņu izdzīti no saviem īpašumiem, ceļā pa tuksnesi gāja bojā.

Līdz ar Tehdžira likuma īstenošanu dzīvē, armēņu īpašumu atsavināšana un slepkavības izraisīja rietumvalstu asu reakciju. Osmaņu impērijas sabiedrotie Pirmajā pasaules karā (sk. Centrālās lielvalstis) neizteica asus iebildumus, bet vairākums viņu pārstāvju dažādos vēsturiskos dokumentos apliecina šausminošās armēņu slepkavības un mērdēšanu badā.[27][28][29] Gandrīz katru dienu avīzē "The New York Times" tika publicēti raksti par armēņu masu slepkavībām, aprakstot tās kā "sistemātiskas, varas iestāžu atbalstītas un organizētas". Vēlāk Teodors Rūzvelts šos notikumus novērtēja šādi: "lielākais kara noziegums."[30]

 
Armēņus uz austrumiem veda ar tām mantām, ko paši varējuši panest.

Tiek uzskatīts, ka Talata pašā "labās rokas" Šīkrī Kajas pakļautībā pastāvēja 25 lielākas koncentrācijas nometnes.[31] Vairums nometņu bija izvietotas teritorijā, kas mūsdienās ir Turcijas robežām ar Irāku un Sīriju un atsevišķas nometnes bija tikai īslaicīgas uzturēšanās, jeb tranzīta nometnes. Citas nometnes, kā Radžo, Katma un Azaza bija domātas īslaicīgai aizturēšanai līdz masu kapu izveidei. Minētās nometnes tika likvidētas līdz 1915. gada rudenim.[31] Daži vēsturnieki uzskata, ka vairākas nometnes tika celtas tādiem deportētajiem, kuru veselības stāvoklis bija tik slikts, ka viņu nāve bija gaidāma tuvākajās dienās un tādas bija: Lale, Tefriže, Dipsi, Delela un Rasalaina.[31]

Vairums nometņu bija zem klajas debess un mazākās nometnēs mirušos bieži vien neapglabāja, bet sadedzināja. Ebreju pagrīdes organizācijas NILI loceklis Eitans Belkinds spēja iefiltrēties osmaņu armijā kā amatpersona. Viņu nosūtīja darbam uz Džemala pašā štābu. Viņš liecināja, ka esot pieredzējis 5000 armēņu sadedzināšanu.[32] Osmaņu armijas leitnants Hasans Marufs apraksta kā ciemata iedzīvotāji visi tika apcietināti un tad visi kopā sadedzināti.[33] Osmaņu bruņoto spēku Trešās armijas komandiera Vehiba 12 lapu liecībā (05.12.1918.), kas publicēta oficiālajā laikrakstā "Takvimi Vekayi" (Nr. 3540, 05.05.1919.) teikts, ka Musas tuvumā sadedzināti visi ciemata iedzīvotāji.[34] "Bitlisas, Musas un Sasunas apriņķos ātrākais veids, kā tikt vaļā no dažādās nometnēs sakrautajiem sieviešu un bērnu līķiem, bija to sadedzināšana," turklāt, "turku ieslodzītie, kas bija redzējuši šos skatus, bija satriekti un, atminoties šos skatus bija šausmās. Viņi krieviem stāstīja, ka degušas miesas smaka gaisā bija jūtama vairākas dienas pēc dedzināšanas." Osmaņu sabiedrotie vācieši arī bija liecinieki tam, ka armēņus dedzināja un Izraēlas vērsturnieks Bats Jeors notikumus apraksta šādi: "Vācieši, turku sabiedrotie Pirmajā pasaules karā, (..) redzēja to, kā civiliedzīvotāji tiek ieslēgti baznīcās un sadedzināti vai savākti masu nometnēs, spīdzināti līdz nāvei un pārvērsti pelnos..."[35]

Trabzonas kara tiesas sēdēs laikā no 1919. gada 26. marta līdz 17. maijam Traboznas Veselības dienesta inspektors Dr. Zija Fuads liecībā raksta, ka Dr. Saibs bērnus nonāvējis ar morfīna devas injekcijām; līdzīgas liecības sniedza arī citi divi ārsti, Dr. Saiba kolēģi no Sarkanā Krusta hospitāļa (Dr. Ragibs un Dr. Vehibs), kur arī notikušas šīs slepkavības.[36][37] Dr. Zija Fuads un Trabzonas Veselības dienesta direktors Dr. Adnans sniedza liecības, kurās raksta, ka divas skolas tika izmantotas bērnu pulcēšanai, lai vēlāk nosūtītu uz pagrabu un nogalinātu ar toksisku gāzi.[38][39]

 
Armēņu sieviete laukā stāv ceļos pie miruša bērna.
 
Rafaels de Nogaless Mendess (1879—1936), Venecuēlas virsnieks, kurš dienēja Osmaņu armijā un uzrakstīja detalizētu pārskatu par masu slepkavībām savā grāmatā Cuatro años bajo la media luna.

Osmaņu ķirurgs Dr. Hajdars Džemals rakstīja: "Saskaņā ar Trešās armijas Sanitārās pārvaldes priekšnieka 1916. gada rīkojumu sakarā ar tīfa akūtu izplatīšanos, Erzindžanā tika nogalināti nevainīgi deportējamie armēņi, nepārbaudot katra asinis."[40][41] Džeremijs Hjū Barons rakstīja: "Masu slepkavībās bija tieši iesaistīti atsevišķi ārsti, kas noindēja mazuļus un bērnus, kā arī kā nāves cēloni norādīja dabiskus iemeslus. Nazima sievasvīrs Veselības dienesta ģenerālinspektors Dr. Tevfiks Rušdu sešu mēnešu laikā veica armēņu līķu iznīcināšanu ar tūkstošiem kilogramu nedzēstu kaļķu un no 1925. līdz 1938. gadam viņš bija ārlietu ministrs."[42]

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ Morris, Benny; Ze'evi, Dror (2019). The Thirty-Year Genocide: Turkey's Destruction of Its Christian Minorities, 1894–1924. Harvard University Press. ISBN 978-0-674-91645-6.
  2. ↑ New York Times Dispatch. Lord Bryce's report on Armenian atrocities an appalling catalogue of outrage and massacre.. The New York Times, 1916. gada 8. oktobris.
  3. ↑ "Cultural Cleansing: Who Remembers The Armenians," in Robert Bevan. The Destruction of Memory, Reaction Books, London. 2006, 25.-60. lpp.
  4. ↑ Rummel R. J. "The Holocaust in Comparative and Historical Perspective". The Journal of Social Issues. Volume 3, no.2. April 1, 1998. Retrieved April 30, 2007.
  5. ↑ Ferguson, Niall. The War of the World: Twentieth-Century Conflict and the Descent of the West. New York: Penguin Press, 2006, 177. lpp. ISBN 1-59420-100-5
  6. ↑ «ASV prezidents Baidens atzinis armēņu slaktiņu par genocīdu». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2021-04-24.
  7. ↑ Saeima deklarācijā atzīst un nosoda Osmaņu impērijas laikā īstenoto armēņu genocīdu, Sanita Upleja, Delfi, 2021
  8. ↑ Ortaylı, İlber. "Son İmparatorluk Osmanlı (Osmaņu impērija — pēdējā)", İstanbul, Timaş Yayınları (Timaş Press), 2006. 87-89. lpp. ISBN 975-263-490-7 (turku valodā)
  9. ↑ Richard G. (EDT) Hovannisian "The Armenian People from Ancient to Modern Times" page 198
  10. ↑ İlber Ortaylı, Tanzimattan Cumhuriyete Yerel Yönetim Geleneği, İstanbul 1985, 73. lpp.
  11. ↑ Akçam, Taner (2006) A Shameful Act: The Armenian Genocide and the Question of Turkish Responsibility p. 42, Metropolitan Books, New York ISBN 978-0-8050-7932-6
  12. ↑ 12,0 12,1 Dictionary of Genocide, By Paul R. Bartrop, Samuel Totten, 2007, p. 23
  13. ↑ Sacred Justice: The Voices and Legacy of the Armenian Operation Nemesis. Marian Mesrobian MacCurdy, Routledge, 2017
  14. ↑ Women and Genocide: Gendered Experience of Violence, Survival, and Resistance, JoAnn DiGeorgio-Lutz, Donna Gosbee, Canadian Scholars’ Press, 2016, 20. lpp.
  15. ↑ Social stratification in ethno-religious conflict divide in the pre- and post-Ottoman Empire, CONFLICT DIVIDE IN THE PRE- AND POST-OTTOMAN EMPIRE By Daisy Li, University of Western Ontario ’16, Written for Directed Reading, Professor Brock Millamn, Edited by Ishaan Srivastava, Christine Wang, and Hedi Klatter
  16. ↑ David P. (ed.) Forsythe. Encyclopedia of human rights. Oxford : Oxford University Press, 2009. ISBN 978-0195334029.
  17. ↑ Dadrian. The History of the Armenian Genocide, p. 155.
  18. ↑ Jäckh, Ernst. Der Aufsteugende Halbmond, 6th ed. (Berlin, 1916), p. 139.
  19. ↑ P. Renouvin, E. Preclin, G. Hardy, L'Epoque contemporaine. La paix armee et la Grande Guerre. 2nd ed. Paris, 1947, p. 176.
  20. ↑ «Tigrans Simjans, Armēņu „pēdas” un recepcija: Rainis // ASPAZIJA — RAINIS. DZĪVĀ DZĪVE, 2017, 335». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 25. februārī. Skatīts: 2021. gada 26. aprīlī.
  21. ↑ Armans Kirakosjans, Īss ievads armēņu jautājumā un armēņu genocīda vēsturē, 2021, 10
  22. ↑ Yıldırım, Dr. Hüsamettin, Ermeni Iddiaları ve Gerçekler, Ankara 2000, 21. lpp.
  23. ↑ Coding Office, no 56/27; no 67/186
  24. ↑ ATBD, December 1982, ibid., no:81, document 1832
  25. ↑ 25,0 25,1 «Exiled Armenians starve in the desert; Turks drive them like slaves, American committee hears ;- Treatment raises death rate.». New York Times. 1916. gada 8. augusts. Skatīts: 2007-09-16.
  26. ↑ «Armenians are sent to perish in desert; Turks accused of plan to exterminate whole population; people of Karahissar massacred.». New York Times. 1915. gada 18. augusts. Skatīts: 2007-09-16.
  27. ↑ Fisk. Great War for Civilisation, pp. 329—31
  28. ↑ Fromkin. A Peace to End All Peace, pp. 212—3
  29. ↑ «The Great War . Chapter 2 . Etem/Wegner | PBS». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 29. aprīlī. Skatīts: 2009. gada 7. janvārī.
  30. ↑ The hidden holocaust Ruth Rosen in The San Francisco Chronicles December 15, 2003.
  31. ↑ 31,0 31,1 31,2 (franciski) Kotek, Joël and Pierre Rigoulot. Le Siècle des camps: Détention, concentration, extermination: cent ans de mal radica. JC Lattes, 2000 ISBN 2-7096-1884-2
  32. ↑ Yair Auron, The Banality of Indifference: Zionism and the Armenian Genocide. New Brunswick, N.J., 2000, pp. 181, 183.
  33. ↑ British Foreign Office 371/2781/264888, Appendices B., p. 6).
  34. ↑ S. S. McClure write in his work, Obstacles to Peace, Houghton Mifflin Company, 1917. pp. 400—1,
  35. ↑ B. Ye'or, The Dhimmi. The Jews and Christians under Islam, Trans. from the French by D. Maisel P. Fenton and D. Liftman, Cranbury, N.J.: Frairleigh Dickinson University, 1985. p. 95)
  36. ↑ Vahakn N. Dadrian, The Turkish Military Tribunal’s Prosecution of the Authors of the Armenian Genocide: Four Major Court-Martial Series
  37. ↑ Genocide Study Project, H. F. Guggenheim Foundation, published in The Holocaust and Genocide Studies, Volume 11, Number 1, Spring 1997
  38. ↑ Session 3, p.m., 1 April 1919 Constantinople newspaper Renaissance, 27 April 1919
  39. ↑ Vahakn N. Dadrian, The Role of Turkish Physicians in the World War I Genocide of Ottoman Armenians, in The Holocaust and Genocide Studies 1, no. 2 (1986): 169—192)
  40. ↑ Türkce Istanbul, No. 45, 23 December 1918,
  41. ↑ Renaissance, 26 December 1918
  42. ↑ Jeremy Hugh Baron, Genocidal Doctors, publish in Journal of the Royal Society of Medicine, November, 1999, 92, pp. 590—3.

Ārējās saites labot šo sadaļu

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Armēņu_genocīds&oldid=3946127"