Livonijas ordenis

(Pāradresēts no Livonijas ordeņa valsts)

Livonijas ordenis jeb Svētās Marijas Vācu Nama Jeruzalemē brālība Livonijā (latīņu: Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam) bija autonoms[1] Vācu ordeņa atzars Livonijā,[2] kas izveidojās pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves Saules kaujā 1236. gadā. Livonijas ordenim tika piešķirts Svētās Marijas karogs, ko tie zaudēja Aizkraukles kaujas laikā 1279. gadā.

Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam
Livonijas ordeņa valsts
vācu: Meistertum Livland
1237 – 1561

Livonijas ordeņa ģerbonis of militārs mūku ordenis

Livonijas ordeņa ģerbonis

Location of militārs mūku ordenis
Livonijas ordeņa valsts (brūnganās krāsās, līdz 1422. gadam pakļautās Lietuvas pierobežas kuršu, zemgaļu un sēļu zemes iesvītrotas)
Pārvaldes centrs Rīga, no 1481. gada Cēsis
mestra rezidences agrāk bija Cēsis un Vīlande
Valoda(s) latīņu, vācu
Reliģija katoļticība
Valdība teokrātija
Vēsture
 - Dibināts no Zobenbrāļu ordeņa kā autonoms atzars Vācu ordeņas sastāvā 1237
 - Tika sekularizēts un tā pēdējais mestrs kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmo valdnieku 1561
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

1502. gadā Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs uzvarēja Maskavijas karaspēku kaujā pie Smoļinas ezera. Pēc Vācu ordeņa Prūsijā likvidācijas Livonijas ordeņa mestrs atbrīvojās no nominālās atkarības attiecībā pret Vācu ordeņa lielmestru un 1526. gadā tika iecelts par Svētās Romas impērijas firstu.

Līdz 16. gadsimtam Livonijas ordenī Latvijas teritorijā pastāvēja 11 komturijas (komturejas) - Rīgas komturija, Aizkraukles komturija, Siguldas komturija, Daugavgrīvas komturija, Ventspils komturija, Kuldīgas komturija, Jelgavas komturija, Dobeles komturija, Cēsu komturija, Alūksnes komturija un Daugavpils komturija, kā arī piecas fogtijas (fogtejas) - Bauskas fogtija, Grobiņas fogtija, Kandavas fogtija, Rēzeknes fogtija un Sēlpils fogtija. Komturi bija pārvaldnieki svarīgākajās ordeņa pilīs un tām pakļautajās komturijās. Fogti bija pārējo ordeņa piļu un pilsnovadu pārvaldnieki.

Ordeņa struktūraLabot

Livonijas ordeņa priekšnieki bija mestri (latīņu: magister), kurus līdz 1413. gadam iecēla un atcēla Vācu ordeņa lielmestri, pēc tam ordeņa kapituls. Ordeņa kapituls jeb ordeņa brāļu kopsapulce parasti sanāca ordeņa mestra pilī Cēsīs. No 15. gadsimta ordeņa mestram bija divas padomes - iekšējā padome (Livonijas landmaršals, Vīlandes un Kuldīgas komturi) un ārējā padome (Tallinas un Alūksnes komturi, Jervas zemes fogts).

Ordeņa brāļi dalījās bruņiniekos, priesteros un pusbrāļos jeb saimes ļaudīs. Slimnieku un kustoņu kopšanai ordenī pieņēma arī pusmāsas. Bruņiniekus varēja atšķirt pēc balta mēteļa ar melnu krusta zīmi, īsi apgrieztiem matiem un apcirptas bārdas. Ordeņa brāļiem vajadzēja noslēgti dzīvot ordeņa pilīs, kuras vadīja komturi. Visas svarīgākas ordeņa lietas izšķīra pils konventi un ordeņa kapituli. Pils konventā vajadzēja piedalīties vismaz 12 brāļiem, tomēr lielā karos kritušo skaita un atšķirtības dēļ pieļāva arī mazāku daudzumu. Ordeņa ierēdņus un pārvaldniekus sauca par melngalvjiem. Tiek lēsts, ka Livonijas ordeņa teritorijas pilīs 13. gadsimtā vienlaikus uzturējās līdz 450 ordeņa brāļu, no viņiem kaujās krita aptuveni 350 brāļu (15-20% no kopskaita). 15. gadsimta vidū brāļu skaits samazinājās līdz 250, bet 16. gadsimta vidū līdz 150 brāļiem.

Ordeņa teritorija bija iedalīta 23-29 pilsnovados ar apmēram 60 mūra pilīm. 15. gadsimtā ordeņa regulāro karaspēku veidoja apmēram 300 ordeņa brāļu, 1200 karakalpu ("sarkangalvju"), 2500 vasaļu ar saviem puišiem, daži simti strēlnieku un artilērija. Kara gadījumos mobilizēja papildus ap 20 000 latviešu un igauņu zemnieku (zemes ļaužu) un brīvnieku ("leimaņu"), kas veidoja vieglo kavalēriju.[3]

Pēc Lietuvas dižkunigaitijas pāriešanas katoļu ticībā 14. un 15. gadsimtā savstarpējie karagājieni mazinājās un Livonijas ordenis 16. gadsimtā izlēņoja muižas saviem vasaļiem, kas apmetās uz laukiem un kļuva par muižniekiem. Pēc Polijas un Lietuvas valdnieka Sigismunda II Augusta privilēģiju iegūšanas 1561. gadā bruņiniekiem vairs nevajadzēja pašiem piedalīties karagājienos sava novada karadraudzes priekšgalā. Līdz ar to viņi pārvērtās par vienkāršu muižnieku kārtu (Ritter- und Landschaft). Ievedot bruņniecības solu (matrikulu) 18. gadsimtā Igaunijas, Sāmsalas, Piltenes, Vidzemes un Kurzemes bruņniecības kļuva par noslēgtām zemes īpašnieku korporācijām.[4]

VēstureLabot

 
Livonijas ordeņa karogs ar Sv. Marijas attēlu vienā pusē un ordeņa brāļa attēlu otrā pusē.
 
Vācu ordeņa zaudētās teritorijas (gaiši sārtā krāsā) pēc Melnas līguma noslēgšanas (1422).
 
1557. gada aizsardzības līguma noslēgšana Pasvalē starp Livonijas ordeņa mestru Vilhelmu fon Firstenbergu un Lietuvas dižkungu un Polijas karali Sigismundu II Augustu. Maurīcija Gotlība (Maurycy Gottlieb, 1856-1879) zīmējums.

1236. gada Saules kaujā lietuvieši un žemaiši kopā ar zemgaļiem sagrāva Zobenbrāļu ordeni. Nākamajā gadā tā atliekas pievienojās Vācu ordenim, kā rezultātā izveidojās Vācu ordeņa vietējais atzars Livonijā - Livonijas ordenis. Laika posmā starp 1237. un 1290. gadu Livonijas ordenis iekaroja visu Livoniju, izņemot Ziemeļigauniju, pakļaujot kuršus un zemgaļus. 1240. gadā ordenis kopā ar Tērbatas bīskapiju piedalījās karā pret Novgorodas republiku, ieņēma Izborsku, Pleskavu un Koporji Ingrijā, tomēr cieta sakāvi kaujā uz Peipusa ezera 1242. gada pavasarī ("Ledus kauja") un zaudēja agrāk ieņemtās zemes Lotigolā.

1242. gadā Vācu ordeņa Livonijas mestrs Groningas Dīriķis iesauca Dānijas karaļa Igaunijas vasaļus, Tērbatas, Sāmsalas un Livonijas bīskapu karavīrus, kā arī iepriekš pakļauto un kristīto latgaļu un līvu spēkus. Ar apvienoto karaspēku viņš devās no Rīgas gar Kurzemes jūrmalu pret kuršiem, laupīdams un dedzinādams viņu zemi. Kuršu zemes padome nolēma slēgt mieru ar ordeni, kas Kuldīgā uzcēla ordeņa pili. Tajā kopā ar vācbrāļu garnizonu palika arī daļa kuršu labiešu, bet daži citi kuršu novadi nodrošināja šo mieru ar ķīlniekiem.

1245. gada jūnijā Romas vācu ķeizars Frīdrihs II Hohenštaufens piešķīra Livonijas ordenim visas zemes, ko tas iekaros Kursā, Lietuvā un Zemgalē, ar visām tiesībām uz kalniem, līdzenumiem, mežiem, upēm un jūru, valdīt bez kādām gaitām un nodevām. Tāpat ordenim tika atļauts visās šais zemēs ņemt tilta naudas un muitas, noteikt tirgus vietas un dienas, kalt naudu, uzlikt nodokļus, ierīkot ceļus un rūdas raktuves. Tāpat tika atļauts iecelt soģus un pārvaldniekus, kas pēc prāta principiem taisnīgi spriestu civilo un kriminālo tiesu par jaunkristītiem un citiem ordeņa pavalstniekiem — t.i. tika dota tāda paša tiesas vara kā citiem ķeizarvalsts firstiem, kā arī tiesība ievest savā zemē labas parašas, noteikumus un likumus, piedraudot šīs privilēģijas pārkāpējiem ar 500 zelta mārciņu lielu naudas sodu.

1259. gadā Livonijas ordeņa mestrs Burhards no Hornhauzenas nesekmīgi mēģināja iekarot Zemgali. 1260. gadā Livonijas ordenis zaudēja žemaišiem un kuršiem kaujā pie Durbes ("Durbes kauja") un bija spiests atteikties no Kursas dienviddaļas, izņemot Mēmeles pili, kas palika tā pārvaldībā līdz 14. gadsimtam. 1270. gadā ordenis cieta sakāvi Karuzes kaujas laikā uz aizsalušā jūras šauruma ledus pret žemaišu karavadoni Tranaiti un zemgaļiem. 1270. gadā Livonijas ordeņa mestram Valteram no Nordekes izdevās ieņemt Tērvetes pili. 1275. gadā notika nesekmīgs Daugavpils aplenkums, kurā Lietuvas dižkungs Traidenis nespēja ieņemt nesen uzcelto Daugavpils cietoksni. 1279. gadā ordenis cieta sakāvi Aizkraukles kaujas laikā lietuviešu dižkungu Traideni. 1280. gadā Zemgales ķēniņš Namejs atbrīvoja Tērveti un uzbruka Rīgai, ko aizstāvēt palīdzēja kristīto latgaļu karaspēks no Cēsīm. 1281. gadā Livonijas ordeņa mestrs Konrāds no Feihtvangenas ar 14 000 karavīriem aplenca Tērvetes pili, zemgaļi piekrita maksāt nodevas un aplenkums tika pārtraukts. 1286.-1290. gadā krustneši pilnīgi izpostīja Zemgales ziemeļu daļu un tās iedzīvotāji kopā ar karaspēku pārcēlās uz nepakļautajām zemgaļu un žemaišu zemēm tagadējās Lietuvas teritorijā. 1323. gadā Livonijas ordeņa vicemestrs Konrāds Ketelhods iebruka tajā Lotigolas daļā, kas atradās Novgorodas pakļautībā. 1346. gadā ordenis pēc Jurģa nakts sacelšanās (1343—1345) apspiešanas no Dānijas karaļa Valdemāra IV nopirka Ziemeļigauniju.

1422. gadā pēc Melnas līguma Livonijas ordenis bija spiests atteikties no Kursas, Zemgales un Sēlijas dienvidu daļas, kuras iekļāva Lietuvas dižkunigaitijai pievienotajā Žemaitijā. 1480. gadā Livonijas ordeņa mestrs Bernds fon der Borhs un Rēzeknes fogts nesekmīgi mēģināja ieņemt Pleskavas kremli. 1493. gada 13. martā ordeņa mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofe noslēdza miera līgumu ar Maskaviju uz 10 gadiem, un krievi atsacījās no okupētājām Latgales zemēm. 1501. gada janvārī Livonijas landtāgā Valmierā tika noslēgts aizsardzības un uzbrukšanas savienības līgums uz 10 gadiem starp Livonijas Konfederāciju un Lietuvas dižkunigaitiju. 1502. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs uzvarēja lielu Maskavijas karaspēku kaujā pie Smoļinas ezera netālu no Latgales ziemeļu robežas.

Pastāvēšanas pēdējos gados Ordenī ir tikai kādi 150-175 ordeņa brāļi, kas vada no vietējiem iedzīvotājiem veidotu koloniālo karaspēku. Vietējo iedzīvotāju lojalitāte ir apšaubāma. Tieši šis Ordeņa vājums liek tam meklēt Polijas-Lietuvas valdnieka aizsardzību. Livonijas ziemeļu zemju augstmaņi attiecīgi meklē vēsturiski tuvākās Dānijas un Zviedrijas aizsardzību. Reformācijas plašā izplatība Livonijā arī likvidēja katoliskā Ordeņa pastāvēšanas jēgu. Atšķirībā no Prūsijas, kur sekularizācija notika 1525. gadā, izveidojoties Prūsijas hercogistei, Livonijā senais konflikts starp Rīgas arhibīskapu un Ordeni traucēja atklātai pāriešanai protestantismā un sekularizācijai.

1557. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs Livonijas Konfederācijas vārdā noslēdza Pasvales līgumu ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par mieru un savstarpēju palīdzību pret Krieviju. 1560. gadā, Livonijas karā, Krievijas cara Ivana IV karaspēks sakāva ordeņa spēkus Ērģemes kaujā. Sakautais ordenis noslēdza Viļņas ūniju (padošanās paktu) ar Sigismundu II Augustu. Pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas ar Sigismundu II Augustu, Livonijas Konfederācija tika iekļauta Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. Šo vienošanos pastiprina 1566. gada Grodņas ūnija. Uz ziemeļiem no Daugavas tika izveidota Pārdaugavas Livonijas hercogiste tiešā Lietuvas pārvaldībā, bet tās dienviddaļā tika izveidota autonoma Lietuvas vasaļvalsts Kurzemes un Zemgales hercogiste, par kuras pirmo valdnieku kļuva pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers. Igaunijas ziemeļos izveidojās Zviedru Igaunija, bet Sāmsala pārgāja Dānijas pakļautībā.

Svarīgākās Livonijas ordeņa kaujasLabot

Livonijas ordeņa pilis Latvijas teritorijāLabot

 
Livonijas ordeņa teritorijas (baltā krāsā) iedalījums 1534. gadā: 1. Ordeņa mestra teritorija (agrākās Rīgas komtureja un Cēsu komtureja), 2. Landmaršala teritorija, pirms tam Siguldas komtureja, Aizkraukles komtureja, Jelgavas komtureja un Daugavgrīvas komtureja, 3. Vīlandes komtureja, 4.Rēveles komtureja, 5. Jerves fogteja, 6. Kuldīgas komtureja, 7. Alūksnes komtureja, 8. Pērnavas komtureja, 9. Zoneburgas fogteja, 10. Rakveres fogteja, 11. Narvas fogteja, 12. Vasknarvas fogteja, 13. Tolsburgas fogteja, 14. Talkhofas komtureja, 15. Bauskas fogteja, 16. Rēzeknes fogteja, 17. Daugavpils komtureja, 18. Sēlpils fogteja, 19. Dobeles komtureja, 20. Kandavas fogteja, 21. Grobiņas fogteja, 22. Ventspils komtureja.
 
Livonijas ordeņa Vīlandes cietokšņa rekonstrukcija. Augšpils: 1. kapella, 2. pārvaldes ēka, 3. tornis "Garais Hermanis", 4. klozete, 5. komtura rezidence, 6. graudu glabātava, 7. priesteru mītne, stallis. Priekšpils: 8. ēdamzāle, 9. noliktava, 10. zirgu stallis, 11. kalpotāju istabas.
 
Pērnavas komtura zīmogs ar Livonijas ordeņa krustu uz bruņinieka vairoga. Apliecošais uzraksts: S(igillum)COMENDATORIS:PERONA.

13. gadsimtāLabot

14. gadsimtāLabot

15. gadsimtāLabot

Ordeņa valsts naudaLabot

 
1515. gadā Tallinā kaltais Livonijas vērdiņš ar Livonijas ordeņa un mestra Pletenberga ģerboņiem.
 
1532. gadā Rīgā kaltais vērdiņš ar Livonijas ordeņa un Rīgas ģerboņiem.

Pēc 1515. gada Livonijas naudas kalšanas noteikumiem Rīgā un Tallinā Livonijas ordenis sāka kalt sudraba monētas — vērdiņus (ferding), mārkas un dālderus (thaler). Starp naudas vienībām bija šādas attiecības: 1 dālderis = 4,5 mārkas = 18 vērdiņi, savukārt 1 vērdiņš = 9 šiliņi = 27 feniņi.[5]

Uz Livonijas mestra Pletenberga 1526. gadā kaltajiem vērdiņiem pirmoreiz bija attēlots Rīgas pilsētas lielais ģerbonis.

Skatīt arīLabot

LiteratūraLabot

  • Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180.—1290. Rīga, 2002.
  • Stephen R. Turnbull. Crusader castles of the Teutonic Knights: The stone castles of Latvia and Estonia, 1185—1560. Fortress, 2004; 64 pages (angliski)

AtsaucesLabot

  1. Wolfgang Sonthofen. Der Deutsche Orden. Augsburg: Weltbild, 1995 — S. 100
  2. pastāv arī uzskats, ka Livonijas ordenis nav pareizs ordeņa atzara nosaukumus, jo tas savas pastāvēšanas laikā nekad nebija patstāvīgs bruņinieku ordenis (kā, piemēram, Zobenbrāļu ordenis), tomēr šis nosaukums ir kļuvis ierasts latviešu valodas lietojumā.
  3. Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sējuma 3111-3114 slejas
  4. Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sējuma 3095-3097 slejas
  5. The coinage of Baltic countries

Ārējās saitesLabot

Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā  
Pirms:
Zobenbrāļu ordenis
Zemgales bīskapijas 1/3 daļa
Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemju daļa (2/3)
Livonijas ordenis
12371561 (no 1243. gada kā Livonijas Konfederācijas daļa)
Pēc:
Kurzemes un Zemgales hercogiste
Pārdaugavas hercogiste
Pirms:
Livonijas bīskapija
Zemgales bīskapijas 2/3 daļas
Rīgas arhibīskapija
Livonijas Konfederācijas daļa

12551562
Pēc:
Pārdaugavas hercogiste
Rīgas brīvpilsēta (1561-1581)
Pirms:
1/3 daļa no Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemēm
Kurzemes bīskapija
12341585
Pēc:
Piltenes apgabals