Nītaures pils
Nītaures pils (latīņu: castrum Nitavia, vācu: Schloß Nithow) bija Livonijas ordeņa nocietinājums pie Mergupes. Līdz mūsdienām saglabājušies vienīgi atsevišķi pils ārējā mūra fragmenti uzkalnā, uz kura tagad atrodas Nītaures luterāņu baznīca.
| Nītaures pils | |
|---|---|
| castrum Nitavia/Schloß Nithow | |
 Nītaures pils mūra paliekas mūsdienās | |
  Nītaures pils  Nītaures pils | |
| Atrašanās vieta |
 Nītaure, Nītaures pagasts, Cēsu novads, Latvija |
| Koordinātas | 57°04′09″N 25°11′07″E / 57.069167°N 25.185278°EKoordinātas: 57°04′09″N 25°11′07″E / 57.069167°N 25.185278°E |
| Vēsture | |
| Dibināšana | pieminēta 1375. gadā |
| Pamešana | 16. gadsimts |
| Piezīmes | |
| Stāvoklis | ārējā mūra paliekas |
| Oficiālais nosaukums: Nītaures viduslaiku pils | |
| Aizsardzības numurs | 499 |
| Vērtības grupa | Valsts nozīmes |
| Tipoloģiskā grupa | Arheoloģija |
| Iekļaušana aizsardzībā | 1998. gada 16. decembris |
Vēsture
labot šo sadaļuPils celšanas laiks nav zināms, pēc Johana Arnta uzskatiem to 1277. gadā uzcēlis Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Nortekens, līdz 1432. gadam tā bijusi pakļauta Siguldas komturiiem. Nītaures pils bija viena no Gaujas koridora aizsardzībai pret lietuviešu karaspēka iebrukumiem celtās nocietinājumu joslas, ko veidoja Ropažu - Mālpils - Nītaures - Zaubes (Jaunpils) - Skujenes ordeņpilis. Pils bija tieši pakļauta Livonijas ordeņa landmaršaliem, kas rezidēja Siguldas pilī.
Pirmo reizi Nītaures pils pieminēta kādā Livonijas ordeņa landmaršala parakstītā dokumentā 1435. gadā kā Nittow, pēc tam atkārtoti kā Nyttaw (1446), Nitavia (1464), Nutoyw (1498), Nitov (1500), Nito (1508) un Nithow vai Nitaw (1533).
Livonijas kara laikā Nītaures pilij 1559. gada februārī uzbruka krievu un tatāru karaspēks, kas pili ieņemt spēja tikai trešajā uzbrukumā. 1577.-1578. gada ziemā vidzemniekiem J. Bīriņa vadībā izdevās pili atgūt. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā tā nodēvēta par Nītaures pilsnovada citadeli (latīņu: arx Nitov, Нитов). Pēc līguma noslēgšanas tās pilsnovadu iekļāva Polijas-Lietuvas kopvalstij piederošās Livonijas Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijā. Poļu-zviedru kara laikā 1601. gadā Nītaures pili ieņēma zviedri, bet jau tajā pašā gadā Polijas-Lietuvas karaspēks pili atkaroja. Visu šo karu rezultātā pils bija pamatīgi izpostīta. Zviedru Vidzemes 1624. gada revīzijā Nītaures pils raksturota kā veca un sabrukusi pils, kurai ir tikai viens apdzīvots ērbērģis. 1625. gadā Zviedrijas karalis Nītaures pilsmuižu atdāvināja pulkvedim Kristoferam Manneršeldam, 1669. gadā Nītaures pilsmuiža piederējusi Lampertam Jonsonam. Nopostīto pili tās jaunie īpašnieki vairs neatjaunoja.
Pēc Lielā Ziemeļu kara Nītaure nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. 1761. gada 15. aprīlī Krievijas ķeizariene Elīzabete par nopelniem Septiņgadu karā Nītaures muižu kopā ar Annas, Mārcienas un Mores muižām piešķīra senatoram un ģenerālgubernatoram grāfam Viljamam Fermoram (1702-1771). Divas nedēļas pēc sievas nāves viņš uz Nītaures pils pamatiem 1762. gadā lika pamatus jaunai mūra baznīcai, kuras celtniecībai daļēji izmantoti tās gruveši.[1]
Apraksts
labot šo sadaļuNītaures pils bija uzcelta Mergupes vairākus metrus augstajā stāvkrastā. Dienvidu pusē bija dīķis, austrumu pusē izrakts aizsarggrāvis. Dienvidaustrumu pusē, iespējams, bija uzbērts smilšu bastions. Pils pamati aizņēma 50 х 65 metrus lielu laukumu, no tiem līdz mūsdienām saglabājies 49 metrus garš un 1,5 metrus plats ziemeļu mūra fragments gar Mergupi, kas kalpo baznīcas teritorijas ierobežošanai.[2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Nītaures ev.lut. draudzes un baznīcas vēstures līkloči
- ↑ Нитаурский орденский замок Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. no travelzone.lv (krieviski)