Livonijas pilsoņu karš

Livonijas pilsoņu karš bija bruņotu sadursmju sērija starp Rīgas pilsētu un Livonijas ordeni, kas pārauga pilsoņu karā no 1297. gada līdz 1330. gadam. Rīgas pusē nostājās Rīgas arhibīskaps, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapi, kurus atbalstīja Romas pāvesti un Dānijas karaļi. Karā pret Livonijas ordeni iesaistījās arī Lietuvas dižkunigaitija.

Livonijas pilsoņu karš (1297-1330)
Datums 1297. - 1330. Vieta Rīgas apkārtne, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordeņa valsts Iznākums Vācu ordeņa uzvara
Karotāji
Vācu ordenis, tā atzars Livonijas ordenis	Rīga, Rīgas arhibīskapija, Tērbatas bīskapija un Sāmsalas-Vīkas bīskapija, Lietuvas dižkunigaitija
Komandieri un līderi
Livonijas ordeņa mestri Heinrihs fon Dinkelāge, Brūno†, Gotfrīds fon Roge, Gerhards fon Jorke, Konrāds Ketelhods, Reimārs Hāne, Eberhards fon Monheims	Arhibīskaps Johans III, Frīdrihs fon Pernšteins, Vītenis, Ģedimins
Zaudējumi
nezināms skaits	nezināms skaits

Priekšvēsture

Vācu ordeni neapmierināja Livonijas zemju lēņtiesiskā un baznīcas atkarība no Rīgas arhibīskapa, kam garīgās dzīves jautājumos pakļāvās arī Kurzemes bīskapi un Prūsijas četri bīskapi. Pirmās ordeņa sadursmes ar Rīgas bīskapu notika jau 13. gadsimta vidū par novadu Burtnieku ezera rietumu krastā. 1269. gadā ordeņbrāļi uzdrošinājās arestēt arhibīskapu Albertu II un Rīgas domprāvestu Johanu no Fehtes un turēja cietumā, kamēr viņi atzina ordeņa virsvaru. Ordenim draudzīgais arhibīskaps Johans I no Lūnes Rīgas franciskāņu klosterī 1279. gadā veda sarunas ar zemgaļu ķēniņa Nameiša pārstāvjiem, kas tajā laikā karoja ar Livonijas ordeni. Tāpat arhibīskaps Johans II no Fehtes 1289. gadā veda sarunas ar zemgaļu pārstāvjiem par viņu padošanās noteikumiem.

Pilsoņu kara norise

1297. gada pavasarī notika konflikts starp Rīgas pils ordeņa brāļiem un Rīgas pilsētu par rīdzinieku uzceltā tilta nojaukšanu, tādēļ ordeņa mestra vietnieks lika bloķēt pārtikas piegādi pilsētai. Kaut arī tika panākts pamiers, ordenis palielināja garnizonu Rīgas ordeņa pilī (Jürgenshof), kas tolaik atradās pie tagadējās Svētā Jura baznīcas Vecrīgā. Pēc pamiera beigām 1297. gada 30. septembrī Rīgas pilsoņi ieņēma ordeņa pili un noslēdza savienību ar Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapiem. Livonijas ordeņa mestrs Brūno devās karagājienā pret Sāmsalas-Vīkas bīskapu un ieņēma Hāpsalas, Lodes un Leāles pilis.

Rīgas rāte un Rīgas arhibīskaps Johans III 1298. gadā noslēdza militāru savienību ar Lietuvas dižkunigaiti Vīteni, kuram uzvaras gadījumā esot apsolījis atdot Livonijas ordenim pakļautās zemes Zemgalē un bijušajā Jersikas valstī (Rēzeknes fogteju un Dinaburgas komtureju).

1298. gadā ordeņa mestrs Brūno ieņēma arhibīskapa galvenos cietokšņus Koknesi un Turaidu, kur sagūstīja pašu arhibīskapu un ieslodzīja viņu Vīlandes cietoksnī. Dižkunigaitis Vītenis kopā ar Rīgas pilsētas karaspēku 1298. gada pavasarī devās karagājienā uz ordeņa galveno pili Vīlandē, tomēr apmierinājās ar ordeņa Karkuses pils (Carthusen) nopostīšanu netālu no tagadējās Karksi-Nuijas pilsētas. Atceļā Vīteņa vadītajam karaspēkam pie Turaidas pils 1298. gada 1. junijā uzbruka Livonijas mestra Brūno vadītais ordeņa karaspēks, bet kaujā pie Turaidas tas cieta smagu sakāvi. Kaujā krita ordeņa mestrs, 22 ordeņa brāļi un aptuveni 1500 ordeņa vasaļu karavīri, lietuvieši esot zaudējuši apmēram 800 karavīru. Arhibīskapa vasaļu karavīri un Rīgas pilsoņi tapa ļoti pārdroši un 28. jūnijā aplenca jauno ordeņa pili Bukultos (Neuermühlen), bet tika atsisti. Kaujā pie Bukultiem krita ap 400 rīdzinieku. Romas pāvests panāca arhibīskapa Johana III atbrīvošanu, kas 1300. gadā devās uz Romu, lai iesniegtu apsūdzības rakstu pret ordeni, kur pēkšņi nomira.

Par jauno Rīgas arhibīskapu iecēla Izarnu, kas 1302. gada ieradās Rīgā un nesekmīgi mēģināja samierināt karojošās puses. Nākamais arhibīskaps Jenss Grands kara dēļ Rīgā vispār neieradās. 1304. gadā par Rīgas arhibīskapu ieceltais franciskāņu ordeņa mūks Frīdrihs fon Pernšteins toties ieradās Livonijā un aktīvi atbalstīja karu pret Livonijas ordeni. Lai kontrolētu Daugavas ūdensceļu, 1305. gada maijā Livonijas ordenis par 4000 markām nopirka Daugavgrīvas klosteri, kuru 1303. gadā bija izpostījuši lietuvieši, un uzbūvēja tur ordeņa komturejas pili. 1306. gada pavasarī arhibīskaps bija spiests atstāt Rīgu un apmesties pāvesta galmā Aviņonā.

Rīdzinieki netālu no pilsētas atļāva nodibināt lietuviešu karaspēka nometni ar apmēram 1000 karavīriem, ko dēvēja par "Lietuviešu pili" un lietuvieši turēja savās rokās Daugavas ūdensceļu no Rīgas līdz Dinaburgai, no 1307. gadā līdz pat Polockai. Rutēnijas bīskapija pirms tam atradās lietuviešiem draudzīgā Rīgas arhibīskapa pakļautībā (1290-1307). 1307. gada 2. jūlija kaujā pie Rīgas Livonijas ordenis uzvarēja lietuviešus, kuri zaudēja apmēram 1000 kritušos.

Romas pāvests Klements V arhibīskapa Frīdriha sūdzības 1311. gadā uzdeva izmeklēt pāvesta kapelānam Franciskam no Moliano, kas tobrīd bija legāts svarīgu lietu izmeklēšanā. 1312. gadā arhibīskaps kopā ar legātu Francisku ieradās Rīgā. Nopratinātie liecinieki kritiski novērtēja Vācu ordeni, kas traucējis vietējo tautu misijas darbu un reizēm pat apkarojis jaunkristītos. Pāvesta legāts pasludināja ekskomunikācijas spriedumu Vācu ordenim, kuru pēc Vācu ordeņa apelācijas Romas katoļu baznīcas kardināldiakons tomēr atcēla.

1313. gadā ar Sāmsalas bīskapa, Tērbatas un Rēveles pilsētu starpniecību noslēdza pamiera līgumu. 1314. gadā Romas pāvesta kūrija pieprasīja, lai ordenis atdot ieņemtās Rīgas arhibīskapijas pilis. 1316. gadā rīdzinieki uzbruka Daugavgrīvas pilij. 1318. gadā pāvests Jānis XXII lika Rīgas arhibīskapam, Vācu ordeņa lielmestram un Livonijas ordeņa mestram ierasties Aviņonā uz tiesu. 1319. gada jūlijā tiesa atzina, ka Daugavgrīvas pils likumīgi pieder Livonijas ordenim.

Karadarbība atjaunojās 1328. gada 23. jūnijā, kad rīdzinieki aplenca ordeņa Daugavgrīvas pili un nodedzināja pie tā esošo miestu. Livonijas mestrs savukārt bloķēja Rīgas pilsētu. 1328. gada septembrī Rīgas rāte sūtīja sūtņus pie Lietuvas jaunā dižkunigaiša Ģedimina pēc palīdzības. Lietuvas karaspēks iebruka Livonijas ordeņa valdījumos un nopostīja Karkuzes, Helmetas un citus cietokšņus. Livonijas mestrs Eberhards fon Monheims 1329. gada janvārī aplenca Rīgas pilsētu, no oktobra pārtrūka pārtikas piegāde, bet tikai 1330. gada martā bada piespiestie Rīgas pilsoņi lūdza žēlastību. Sv. Ģertrūdes dienā, 1330. gada 30. (17.) martā ar ordeņa landmaršala vidutājību Rīgas rāte parakstīja miera līgumu, kura tā atzina ordeņa virsvadību un piekrita nojaukt mūrus un vārtus.

1330. gada 15. augustā mestrs Rīgas pilsētai atdeva savas privilēģijas, taču lika uzcelt jaunu Rīgas pili Daugavas krastā ārpus toreizējās pilsētas.

Sadursmju turpinājums

Cīņa abu pušu starpā nenorima un ar mainīgiem panākumiem turpinājās visu 14. gadsimtu. Pāvests 1332. gadā pieprasīja ordenim, lai tiktu atdoti arhibīskapijas domkapitulam atņemtie īpašumi pilis un lauki. 1351. gadā pēc pāvesta Klementa VI lūguma Zviedrijas karalis Magnuss ņēma Rīgas arhibīskapiju savā aizsardzībā. 1360. gadā pāvests atzina arhibīskapa laicīgo un garīgo virsvaru pār Rīgu, bet ordenim saglabāja visus ienākumu avotus Rīgā un tās patrimonālajā apgabalā. Arhibīskaps un Rīgas pilsēta pretspēku ordeņa agresivitātei joprojām turpināja meklēt Lietuvā, tāpēc ordeņbrāļi visiem spēkiem centās traucēt viņu sakarus ar lietuviešu zemēm. Vienlaikus Livonijas iekšpolitikā arvien lielāku nozīmi ieguva Hanzas Livonijas trešdaļa Rīgas, Tērbatas un Tallinas pilsētu savienība. Minēto pilsētu pārstāvji sāka pulcēties savās sanāksmēs (Städtetage), lai koordinētu politisko un ekonomisko darbību.

1393. gadā pāvests Bonifācijs IX no Rīgas arhibīskapa amata atcēla Johanu IV, bet viņa vietā iecēla Vācu ordeņa virsmestra Konrāda fon Vallenrodes brālēnu Johanu V. 1397. gadā pāvests izdeva t.s. inkorporācijas bullu, kurā tika noteikts, ka turpmāk par arhibīskapiem drīkst kļūt tikai ordeņa brāļi. Rīgas arhibīskaps Johans VI Ambundi atsāka cīņu pret ordeni. Viņa pusē nostājās domkapituls, Rīgas pilsēta, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapi. Ap 1420. gadu Johans VI Ambundi sasauca pirmo Livonijas landtāgu - Livonijas kārtu un valdnieku pilnsapulci. 1452. gadā Rīgas arhibīskaps, kādreizējais Vācu ordeņa loceklis un virsmestra kapelāns Silvestrs Stodevešers un Livonijas ordeņa mestrs Johans fon Mengede noslēdza Salaspils līgumu. Tajā tika noteikta Rīgas divkārša atkarība no ordeņa un arhibīskapa. Tomēr abi Rīgas seniori nebija apmierināti ar līguma noteikumiem un katrs atsevišķi tiecās pēc vienvaldības pār pilsētu. Arhibīskaps Stodevešers palīdzību cīņā pret ordeni meklēja Zviedrijā. Izcēlās karš, kura rezultātā ordeņbrāļi arhibīskapu saņēma gūstā, bet viņa sabiedrotos zviedrus 1479. gadā pie Salacas sakāva. Ordeņa mestrs Bernts Borhs panāca, ka Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs III 1481. gadā Rīgas arhibīskapiju izlēņoja ordenim. Rīgas pilsēta uzsāka karu pret ordeni un 1484. gadā pie Ādažiem pieveica ordeņa armiju. Rīdzinieki nopostīja arī Rīgas ordeņa pili. Tikai jaunajam arhibīskapam Mihaelam Hildebrandam 1486. gadā izdevās panākt miera noslēgšanu. 1492. gadā arhibīskaps un ordenis atjaunoja Salaspils līguma darbību.