Koadjutoru karš

Koadjutoru karš (vācu: Koadjutorenfehde) jeb Koadjutoru ķildas bija Livonijas konfederācijas pilsoņu karš starp Rīgas arhibīskapijas un Livonijas ordeņa karaspēkiem, kas ilga no 1556. līdz 1557. gadam. Karš beidzās ar Pasvales līguma par Rīgas arhibīskapa atjaunošanu amatā noslēgšanu.

1557. gada Pasvales līguma noslēgšana starp mestru Vilhelmu fon Firstenbergu un karali Sigismundu II Augustu. Maurīcija Gotlība (1856—1879) zīmējums

Priekšvēsture

Lai sagatavotu Livonijas hercogistes izveidi pēc Prūsijas hercogistes parauga, 1554. gadā Rīgas arhibīskaps grāfs Vilhelms fon Brandenburgs uzaicināja 19 gadus veco Mēklenburgas hercoga brāli Raceburgas bīskapu Kristofu par savu koadjutoru. Savukārt 1556. martā Livonijas ordenis par mestra Heinriha fon Gālena koadjutoru ievēlēja Vilhelmu fon Firstenbergu, kaut arī uz amatu pretendēja arī Livonijas ordeņa landmaršals Kaspars fon Minsters. 1556. gada Livonijas landtāgā ordeņa mestrs Gālens noslēdza pret Rīgas arhibīskapu vērstu savienību ar Tērbatas, Kurzemes un Sāmsalas bīskapiem.

Norise

1556. gada jūnijā sākās karadarbība starp Rīgas arhibīskapa un Livonijas mestra karaspēkiem, ordeņa bruņinieki uzbruka Rīgas arhibīskapijai un ieņēma visas tās pilis. Rīgas arhibīskapu un viņa koadjutoru saņēma gūstā, viņu vietā arhibīskapijas pārvaldi ordenis nodeva Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem.

1556. gada augustā Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts iesniedza Livonijas ordenim ultimātu, kurā pieprasīja atjaunot amatā Rīgas arhibīskapu Vilhelmu un Livonijas-Lietuvas pierobežā savilka savu karaspēku. Kad 1557. gada maijā nomira ordeņa mestrs Gālens, par jauno mestru ievēlēja Firstenbergu. Viņš atteicās pieņemt ultimātu un sāka gatavoties karam, bet mestra mobilizācijas pavēlei paklausīja tikai ceturtā daļa vasaļu. Ja Lietuvas dižkunigaitijas karaspēkā bija vairāk nekā 80 000 karavīru, tad Livonijas ordeņa karaspēkā bija ap 10 000 karavīru, no kuriem apmēram 3000 bija latvieši un igauņi.

Pēc sarunām ar Sigismunda sūtņiem 1557. gada 12. augustā Livonijas mestrs Firstenbergs bija spiests Valmierā pieņemt Lietuvas diktātu un 5. septembrī Pasvalē parakstīt līgumu par Rīgas arhibīskapa un viņa koadjutora atjaunošanu amatā. Savukārt arhibīskaps apņēmās piedot saviem vasaļiem, kas bija pārgājuši ordeņa pusē.

Sekas

Saskaņā ar Pasvales līgumu Rīgas arhibīskaps Vilhelms un viņa koadjutors Kristofs tika atjaunoti amatā un ordenis bija spiests nodibināt uzbrukuma un aizsardzības aliansi ar Lietuvu. Savienībai bija jāstājas spēkā piecus gadus pēc Lietuvas un Krievijas pamiera līguma termiņa beigām. 1557. gada oktobrī Livonijas delegācija izbrauca uz miera sarunām Maskavā, bet tur ieradās pēc ziemas sākuma decembrī. Livonieši solīja maksāt 1000 dālderu gadā, bet Krievijas cars Ivans IV prasīja 45 000 dālderu gadā, maksājumu veicot Ungārijas forintos, bet pēc kaulēšanās summu samazināja līdz 67 500 dālderu vienreizējam maksājumam un 1500 dālderu gada maksājumam. Kad sarunas beidzās, krievu pārstāvis jautāja, vai sūtņi maksājumu izdarīs tūlīt vai arī nākamajā dienā.

Vielaicīgi ar sūtņu izraidīšanu no Maskavas 1558. gada janvārī sākās Livonijas karš, kas noveda pie Livonijas sabrukuma.

Literatūra

• Alexander Bergengrün. Herzog Christoph von Mecklenburg, letzter Koadjutor des Erzbistums Riga: Ein Beitrag zur livländischen und mecklenburgischen Geschichte. Reval: Verlag von Franz Kluge, 1898
• Iselin Gundermann. Grundzüge der preussisch-mecklenburgischen Livlandpolitik im 16. Jahrhundert. In: Baltische Studien; NF, Bd 52, 1966; S. 31—56.
• Stefan Hartmann. Neue Quellen zur livländischen Koadjutorfehde 1555/6. In: Aus der Geschichte Alt-Livlands: Festschrift für Heinz von zur Mühlen zum 90. Geburtstag. Herausgegeben von Bernhart Jähnig und Klaus Militzer. Münster: Lit, 2004. Schriften der Baltischen Historischen Kommission; Bd. 12, lk-d 275—306.
• Salomon Henning. Salomon Henning's Chronicle (1561).