Žemaitijas fogteja

Žemaitijas fogteja (vācu: Vogtei Samogitien) bija žemaišu, kuršu un zemgaļu apdzīvota zeme mūsdienu Lietuvas ziemeļrietumu daļā. Līdz pat 1411. gadam žemaiši saglabāja baltu pagānismu kā valdošo reliģiju un kopš 13. gadsimta vidus nepakļāvās Vācu ordeņa mēģinājumiem to iekļaut Livonijas, vēlāk Prūsijas ordeņvalsts sastāvā. Tomēr 1398. gadā pēc Saliņas līguma noslēgšanas dižkunigaitis Vītauts Dižais noslēdza miera līgumu ar Vācu ordeni, kurā "iznomāja" Žemaitijas fogteju lielmestram. 1409. gadā sākās žemaišu sacelšanās, ko atbalstīja Polijas karalis Jagailis, kas bija formālais iemesls lielmestra Ulriha fon Juningena lēmumam doties karagājienā uz Lietuvu, kas beidzās ar Vācu ordeņa sagrāvi Grīnvaldes kaujā un Žemaitijas fogtejas likvidāciju.

Žemaitijas fogteja 1398 – 1411 vēsturiskais karogs vēsturiskais ģerbonis Location of autonoma teritorija ar rozā krāsu iezīmēta Žemaitijas fogteja Pārvaldes centrs Reliģija baltu pagānisms Valdība militāra aristokrātija Vēsture  - Dibināta 1398  - Saliņas miera līgums starp Lietuvas dižkunigaitiju un Vācu ordeni 1398.  - Vācu ordenis atteicās no teritoriālām pretenzijām par labu Lietuvas dižkunigaitijai 1411.  - Likvidēta 1411

Priekšvēsture

Livonijas ordenim (Livoniae pars) 14. gadsimtā pakļautā Kursas (Curonia) un Žemaitijas (Samogitia) teritorija.

Žemaitijas (Samaiten) teritorija, no kuras Vācu ordenis atteicās 1422. gadā.

1236. gadā Saules kaujas laikā žemaišu karaspēks sagrāva Zobenbrāļu ordeni. 1244. gadā žemaiši piedalījās Lietuvas dižunigaiša Mindauga vadītajā karagājienā uz Kursu, bet cieta sakāvi kaujā pie Embūtes pilskalna. 1251. gadā arī Lietuvas dižkungs Mindaugs noslēdza miera līgumu ar Livonijas ordeni un pieņēma kristietību. Miera līgums paredzēja nodot ordenim vēl nekristītās Žemaitijas, Nadruvas un Dainavas daļas. 1253. gadā Kurzemes bīskaps Heinrihs Kuldīgas pilī noslēdza Kursas dalīšanas līgumu par vēl nekristīto kuršu zemju sadalīšanu. Līgumā pieminētie vietvārdi atbilst šādām mūsdienu apdzīvotajām vietām Žemaitijas novadā Lietuvas rietumos (lietuviski: Alsėdžiai, Apuolė, Babrungėnai, Biržinėnai, Duobėnai, Dusai, Imbarė, Gandinga, Gardė (Žemaičių Kalvarija), Gelindėnai, Gėsalai, Grūstė, Kartena, Lekemė, Liepžemis (Lieplaukė), Luoba, Medingėnai, Mosėdis, Nevarėnai, Notėnai, Rietavas, Skuodas, Viešvėnai). Livonijas ordenis pabeidza būvēt Mēmeles pili (Memelburg) toreizējā kuršu zemē Pilsātā, lai veiktu tam 1253. gada līgumā piešķirto pagānu zemju iekarošanu. 1259. gadā žemaiši uzvarēja ordeni kaujā pie Skodas.

Durbes kaujā 1260. gadā kurši no jau kristītajām Kursas zemēm kaujas laikā pameta ordeņa karaspēku un sabiedrojās ar žemaišiem. Ordenis cieta ļoti smagu sagrāvi un uz laiku atteicās no turpmākiem iekarošanas plāniem. 1264. gadā notika Kauja pie Griezes, kurā Livonijas ordeņa jātnieku karaspēks pie Griezes (Gresen), netālu no tagadējās Latvijas - Lietuvas robežas, sakāva kuršu karaspēku, kas gatavojas uzbrukt Kuldīgas pilij. 1328. gadā tika panākta vienošanās par Mēmeles pils un novada atdalīšanu no Livonijas ordeņa pakļautībā esošās Kurzemes un pāreju Vācu ordeņa Prūsijas daļas pakļautībā.

Dibināšana un likvidācija

1398. gada Saliņas miera līgums starp Lietuvas dižkunigaitiju un Vācu ordeni paredzēja, ka ordenis iegūst pārvaldībā pagānisko Žemaitiju no piejūras līdz pat Nevēžas upei. 1404. gadā Krēvas līgumā Polija un Lietuva apstiprināja iepriekšējo vienošanos ar ordeni. 1401. un 1409. gadā notika žemaišu sacelšanās, kuru atbalstīja Lietuvas dižkungs Vītauts Dižais un Polijas karalis Vladislavs II Jagailis.

1410. gada 15. jūlijā Grīnvaldes kaujā Polijas un Lietuvas apvienotais karaspēks karaļa Jagaiļa vadībā pilnīgi sagrāva Vācu ordeņa spēkus lielmeistara Ulriha fon Jungingena vadībā. 1411. gadā pēc Pirmā Toruņas līguma Žemaitiju iekļāva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā kā kunigaitiju līdztekus Viļņas kunigaitijai un Traķu kunigaitijai. 1413. gadā žemaiši beidzot pieņēma kristīgo ticību, 1417. gadā tika nodibināta Žemaitijas bīskapija. 1422. gadā Vācu ordenis oficiāli atteicās no pretenzijām uz Žemaitiju, kas pārgāja Lietuvas dižkunigaitijas pārvaldībā (Melno ezera līgums). Tika noteikta precīza robeža starp ordeņa zemēm un Lietuvu, kas pastāvēja līdz pat 1923. gadam.

Sekas

1441. gadā Lietuvas dižkunigaitis Kazimirs atzina Žemaitijas kunigaitijas autonomiju un tiesības vēlēt zemes vecāko. Lietuvas dižkunigaiši, no 1569. gada Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieki lietoja Žemaitijas hercoga titulu. 1655. gada 20.oktobrī Otrā Ziemeļu kara laikā Žemaitijas pilsētā Ķedaiņos tika parakstīts līgums par Zviedrijas-Lietuvas kopvalsts izveidi, kas paredzēja Žemaitijas hercogistes pašnoteikšanās tiesības Zviedrijas-Lietuvas vasaļatkarībā.

Skatīt arī

• Žemaitija
• Žemaitijas kunigaitija

Lietuvas vēsturiskās daļas

Valstis vai to daļas mūsdienu Lietuvas teritorijā
Pirms: Lietava, Deltuva, Nalsene, Alsene	Viļņas kunigaitija 1337-1413	Pēc: Viļņas vaivadija
Pirms: Dainava, Sudava, Nere, Upīte	Traķu kunigaitija 1337-1413	Pēc: Traķu vaivadija
Pirms: Ceklis, Megava, Gaižuva, Karšuva, Knituva, Medenike, Saulene	Žemaitijas fogteja 1398-1411	Pēc: Žemaitijas kunigaitija