Livonijas ordenis
Livonijas ordenis jeb Svētās Marijas Vācu Nama Jeruzalemē brālība Livonijā (latīņu: Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam) bija autonoms[1] Vācu ordeņa un Vācu ordeņa valsts atzars Livonijā, kuru Ordeņa mestrs Hermans Balke izveidoja pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves Saules kaujā 1236. gadā.[2] Veidoja lielāko daļu no vēsturiskās Livonijas un Livonijas Konfederācijas zemēm.
| |||||||||||||||||||||||||||
1236. gadā Livonijas ordenim tika piešķirts Svētās Marijas karogs, ko tas zaudēja Aizkraukles kaujas laikā 1279. gadā. 1502. gadā viens no spējīgākajiem Livonijas ordeņa mestriem Valters fon Pletenbergs sakāva Maskavijas karaspēku kaujā pie Smoļinas ezera. Pēc Vācu ordeņa sekularizācijas Prūsijā, un Prūsijas hercogistes izveidošanās, Livonijas ordeņa mestrs atbrīvojās no savas nominālās atkarības attiecībā pret Vācu ordeņa lielmestru un 1526. gadā tika iecelts par Svētās Romas impērijas firstu. Livonijas ordeņa mestram Gothardam Ketleram cenšoties sekularizēt savu varu, tiek noslēgta Livonijas un Lietuvas reālūnija.
Līdz 16. gadsimtam Livonijas ordeņa teritorijā pastāvēja 11 komturijas (komturejas) - Rīgas komturija, Aizkraukles komturija, Siguldas komturija, Daugavgrīvas komturija, Ventspils komturija, Kuldīgas komturija, Jelgavas komturija, Dobeles komturija, Cēsu komturija, Alūksnes komturija un Daugavpils komturija, kā arī piecas fogtijas (fogtejas) - Bauskas fogtija, Grobiņas fogtija, Kandavas fogtija, Rēzeknes fogtija un Sēlpils fogtija. Komturi bija pārvaldnieki svarīgākajās ordeņa pilīs un tām pakļautajās komturijās. Fogti bija pārējo ordeņa piļu un pilsnovadu pārvaldnieki.
Ordeņa struktūra Labot
Livonijas ordeņa priekšnieki bija mestri (latīņu: magister), kurus līdz 1413. gadam iecēla un atcēla Vācu ordeņa lielmestri, pēc tam ordeņa kapituls. Ordeņa kapituls jeb ordeņa brāļu kopsapulce parasti sanāca ordeņa mestra pilī Cēsīs. No 15. gadsimta ordeņa mestram bija divas padomes - iekšējā padome (Livonijas landmaršals, Vīlandes un Kuldīgas komturi) un ārējā padome (Tallinas un Alūksnes komturi, Jervas zemes fogts).
Ordeņa brāļi dalījās bruņiniekos, priesteros un pusbrāļos jeb saimes ļaudīs. Slimnieku un kustoņu kopšanai ordenī pieņēma arī pusmāsas. Bruņiniekus varēja atšķirt pēc balta mēteļa ar melnu krusta zīmi, īsi apgrieztiem matiem un apcirptas bārdas. Ordeņa brāļiem vajadzēja noslēgti dzīvot ordeņa pilīs, kuras vadīja komturi. Visas svarīgākas ordeņa lietas izšķīra pils konventi un ordeņa kapituli. Pils konventā vajadzēja piedalīties vismaz 12 brāļiem, tomēr lielā karos kritušo skaita un atšķirtības dēļ pieļāva arī mazāku daudzumu. Ordeņa ierēdņus un pārvaldniekus sauca par melngalvjiem. Tiek lēsts, ka Livonijas ordeņa teritorijas pilīs 13. gadsimtā vienlaikus uzturējās līdz 450 ordeņa brāļu, no viņiem kaujās krita aptuveni 350 brāļu (15-20% no kopskaita). 15. gadsimta vidū brāļu skaits samazinājās līdz 250, bet 16. gadsimta vidū līdz 150 brāļiem.
Ordeņa teritorija bija iedalīta 23-29 pilsnovados ar apmēram 60 mūra pilīm. 15. gadsimtā ordeņa regulāro karaspēku veidoja apmēram 300 ordeņa brāļu, 1200 karakalpu ("sarkangalvju"), 2500 vasaļu ar saviem puišiem, daži simti strēlnieku un artilērija. Kara gadījumos mobilizēja papildus ap 20 000 latviešu un igauņu zemnieku (zemes ļaužu) un brīvnieku ("leimaņu"), kas veidoja vieglo kavalēriju.[3]
Pēc Lietuvas dižkunigaitijas pāriešanas katoļu ticībā 14. un 15. gadsimtā savstarpējie karagājieni mazinājās un Livonijas ordenis 16. gadsimtā izlēņoja muižas saviem vasaļiem, kas apmetās uz laukiem un kļuva par muižniekiem. Pēc Polijas un Lietuvas valdnieka Sigismunda II Augusta privilēģiju iegūšanas 1561. gadā bruņiniekiem vairs nevajadzēja pašiem piedalīties karagājienos sava novada karadraudzes priekšgalā. Līdz ar to viņi pārvērtās par vienkāršu muižnieku kārtu (Ritter- und Landschaft). Ievedot bruņniecības solu (matrikulu) 18. gadsimtā Igaunijas, Sāmsalas, Piltenes, Vidzemes un Kurzemes bruņniecības kļuva par noslēgtām zemes īpašnieku korporācijām.[4]
Izveidošanas un iekarojumu laiks (1237.-1410.) Labot
1236. gada Saules kaujā lietuvieši un žemaiši kopā ar zemgaļiem sagrāva Zobenbrāļu ordeni. 1237. gadā Vācu ordeņa mestrs Hermanis Balks ieradās Rīgā un izveidoja šeit Vācu ordeņa Livonijas atzaru - Livonijas ordeni.
Lai izbeigtu Dānijas īstenoto krustnešu kuģu blokādi Lībekas ostā, kā arī piepildītu Romas pāvesta Gregorija IX vajadzību pēc sadarbības ar Dāniju, 1238. gadā Dānijas karalis Valdemārs II un mestrs Hermanis Balke noslēdz Stensbijas līgumu, ar kuru Dānija atguva Zobenbrāļu ordeņa un tā vasaļu 1225. un 1227. gadā iekarotās Rēveles, Harijas un Virijas zemes dāņu Igaunijā.
1240. gadā Ordenis kopā ar Tērbatas bīskapu Hermani fon Bukshēvdenu karo pret Novgorodas republiku, ieņemot Izborsku, Pleskavu un Koporji Ingrijā, līdz 1242. gada pavasarī cieš sakāvi Ledus kaujā uz Peipusa ezera 1242. gada pavasarī un rezultātā zaudēja daļu no Lotigolas.
Ordeņa spēki turpmāk daudz koncentrējas uz Zemgales, Kursas un žemaišu teritoriju iekarošanu. Zemgales kontrole nodrošinātu Rīgas aizsardzību pret leišu uzbrukumiem, bet Kursas iekarošana ļautu izveidot stabilu zemes savienojumu ar Vācu ordeņa teritoriju Prūsijā. 1242. gadā mestrs Dītrihs fon Grīningens mobilizēja Dānijas karaļa Igaunijas vasaļus, Tērbatas bīskapijas, Sāmsalas bīskapijas un Livonijas bīskapijas karavīrus, kā arī iepriekš pakļauto un kristīto latgaļu un līvu spēkus. Ar šo karaspēku viņš devās no Rīgas gar Kurzemes jūrmalu pret kuršiem, laupīdams un dedzinādams viņu zemi. Kuršu zemes padome nolēma slēgt mieru ar Ordeni, kas saņēma tiesības uzcelt Kuldīgas pili. Tajā kopā ar Ordeņa garnizonu uzturējās arī daļa kuršu labiešu, un kuršu ķīlnieki, kas bija sagūstīti miera nodrošināšanai.
1245. gada jūnijā Svētās Romas impērijas valdnieks Frīdrihs II Hohenštaufens piešķīra Livonijas ordenim visas zemes, ko tas iekaros Kursā, Lietuvā un Zemgalē, ar visām tiesībām uz kalniem, līdzenumiem, mežiem, upēm un jūru, valdīt bez kādām gaitām un nodevām. Tāpat Ordenim atļāva visās šajās zemēs ņemt tilta naudas un muitas, noteikt tirgus vietas un dienas, kalt naudu, uzlikt nodokļus, ierīkot ceļus un rūdas raktuves. Tāpat tika atļauts iecelt soģus un pārvaldniekus, kas spriestu civilo un kriminālo tiesu pār jaunkristītiem un citiem Ordeņa pavalstniekiem — t.i. tika dota tāda paša tiesas vara kā citiem impērijas firstiem, kā arī tiesības ievest savā zemē labas parašas, noteikumus un likumus, piedraudot šīs privilēģijas pārkāpējiem ar 500 zelta mārciņu lielu naudas sodu.[nepieciešama atsauce]
1259. gadā mestrs Burhards fon Hornhūzens nesekmīgi mēģināja iekarot Zemgali. 1260. gadā Ordenis zaudē žemaišiem un kuršiem Durbes kaujā, tāpēc bija spiests atteikties no Kursas dienvidu zemēm, izņemot Klaipēdas pili, kas Livonija ordeņa pārvaldībā palika līdz 1328. gadam.
1270. gadā uz aizsalušā jūras šauruma ledus Ordenis cieš sakāvi Karūzes kaujā pret žemaišu karavadoni Tranaiti un zemgaļiem. Tomēr tajā pašā gadā mestrs Valters fon Nortekens ieņem zemgaļu Tērvetes pili. 1275. gadā Traideņa karaspēks nesekmīgi cenšas ieņemt Daugavpils cietoksni. 1279. gadā Ordenis cieš sakāvi Aizkraukles kaujā pret Traideņa leišu karaspēku.
1280. gadā zemgaļu vadonis Namejs atbrīvoja Tērveti un uzbruka Rīgai, ko aizstāvēt palīdzēja kristīto latgaļu karaspēks no Cēsīm. Kad 1281. gadā mestrs Konrāds fon Feihtvangens ar 14 000 karavīriem aplenca Tērvetes pili, zemgaļi piekrita maksāt nodevas un aplenkums tika pārtraukts. No 1286. - 1290. gadam krustneši pilnīgi izpostīja Zemgales ziemeļu daļu un tās iedzīvotāji pārcēlās uz nepakļautajām dienvidu Zemgales un žemaišu zemēm tagadējās Lietuvas teritorijā. Nepārtrauktās cīņas par Žemaitiju pierimst 1398. gadā, kad Saliņas miera līguma rezultātā to iegūst Vācu ordenis, kas šeit izveido Žemaitijas fogteju, tādējādi nodrošinot plašu zemes koridoru ar Livoniju.
Atjaunojas sadursmes Austrumos. Mestrs Gerhards fon Jorke iekaro un izlaupa Pleskavu. 1323. gadā mestra vietas izpildītājs Konrāds Ketelhods iebrūk tajā Lotigolas daļā, kas atradās Novgorodas pakļautībā. Atriebjoties, Novgorodas karaspēks 1324. gadā iebrūk Lotigolā. Austrumu robežu nostiprināšanai mestrs Burhards fon Dreilēbens liek uzcelt Alūksnes un Vastselīnas pilis. Šī mestra laikā igauņu zemēs sākas plašā Jurģa nakts sacelšanās, pēc kuras apspiešanas 1346. gadā Dānijas karalis Valdemārs IV Ordenim pārdeva Harijas un Virijas provinces par 19 000 sudraba markām. Mestrs Vennemars fon Brigenejs liek uzcelt Ludzas pili. Kari Pleskavā turpinās arī mestra Konrāda fon Fītinghofa laikā. Šī mestra laikā noslēgtais miers ar Lietuvas valdnieku Vītautu Dižo nozīmē, ka Livonijas ordeņa spēki 1410. gadā nepiedalās Vācu ordenim neveiksmīgajā Tannenbergas kaujā.
Paralēli krusta kariem ar vietējo tautu vadoņiem un kaimiņvalstīm, Ordenis regulāri ir iesaistīts ilgstošajā Livonijas pilsoņu karā pret Livonijas bīskapu valstiņām un Rīgas pilsētu.
Novājināšanās, kari ar Maskaviju (1410.-1525.) Labot
1410. gadā Vācu ordenis cieš sakāvi Tannenbergas kaujā pret Polijas, Lietuvas un to sabiedroto karaspēkiem. Ordenim nākas atteikties no iekarotajām zemēm Žemaitijā. Vācu ordenis Prūsijā nonāk aizvien lielākā Polijas karalistes ietekmē. Ar 1422. gada Melnas līguma noteikumiem, Livonijas ordenis atsakās no Kursas, Zemgales un Sēlijas dienvidu daļām, kuras iekļāva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. 1435. gada 1. septembrī Livonijas ordeņa karaspēks cieš smagu sakāvi Pabaiskas kaujā Lietuvā; krīt mestrs Franke Kerskorfs. Šī sakāve mudina militāri novājināto Ordeni 1435. gada 4. decembrī Livonijas landtāgā parakstīt "draudzīgu vienošanos" (eiine fruntliche eyntracht) ar Livonijas bīskapijām un lielajām pilsētām, veidojot Livonijas Konfederāciju. Tas gan nenovērš joprojām regulārus bruņotus konfliktus Ordeņa un bīskapiju starpā.
Mestrs Heinrihs Finke fon Oferbergs karo ar Novgorodas un Pleskavas republikām, līdz 1449. gadā tiek noslēgts pamiers uz 25 gadiem, kas gan regulāri tiek pārkāpts. Mestrs Johans fon Mengede konfliktē ar Rīgas arhibīskapu Silvestru. 1480. gadā Livonijas ordeņa mestrs Bernds fon der Borhs un Rēzeknes fogts nesekmīgi mēģināja ieņemt Pleskavu, taču sastopas ar aizvien pieaugošo Ivana III valdītās Maskavijas karaspēka aktivitāti un pretuzbrukumiem Livonijā. 1493. gada 13. martā mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofe noslēdz miera līgumu ar Maskaviju uz 10 gadiem, krieviem atsakoties no okupētājām Latgales zemēm. Vienlaikus, Ivans III liek uzbūvēt Ivangorodas cietoksni, kas apdraud un apšauda pāri upei esošo Narvu.
1500.-1503. gadu Krievijas—Livonijas—Lietuvas kara laikā, 1501. gada janvārī Livonijas landtāgā Valmierā tiek noslēgts aizsardzības un uzbrukšanas savienības līgums uz 10 gadiem starp Livonijas Konfederāciju un Lietuvas dižkunigaitiju. 1502. gada septembrī mestrs Valters fon Pletenbergs uzvarēja lielu Maskavijas karaspēku kaujā pie Smoļinas ezera netālu no Latgales ziemeļu robežas. Kara beigās Lietuva zaudē plašas teritorijas un tiek noslēgts pamiers, kuru turpmāk regulāri pagarina vairākas reizes. 1509. gadā Maskavija iekaro Pleskavu un nu jau tieši robežojas ar Livoniju.
Pastāvēšanas beigas un Livonijas sadalīšana Labot
Pastāvēšanas pēdējos gados Ordenī ir tikai kādi 150-175 ordeņa brāļi, kas komandē no vietējiem iedzīvotājiem veidotu koloniālo karaspēku. Vietējo iedzīvotāju lojalitāte un kaujasprasmes ir apšaubāmas.
Reformācijas plašā izplatība un Vācu ordeņa sekularizācija Prūsijā 1525. gadā lielā mērā padarīja katoliskā Livonijas ordeņa pastāvēšanu par bezjēdzīgu. Senais konflikts starp Rīgas arhibīskapu un Ordeni traucēja atklātai pāriešanai protestantismā, visas Livonijas Konfederācijas sekularizācijai un vienotas valsts izveidei. Livonijas valstiņu vājums liek tām meklēt spēcīgāko kaimiņvalstu aizsardzību. Daļa augstmaņu skatās uz Polijas-Lietuvas aizsardzību, daļa augstmaņu un bīskapu meklē vēsturiski tuvākās Dānijas un Zviedrijas aizsardzību. Livonijas Konfederācijas galīgo iekšējo sabrukumu iezīmē Koadjutoru karš.
1557. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs Livonijas Konfederācijas vārdā noslēdza Pasvales līgumu ar Polijas karali un Lietuvas dižkunigaiti Sigismundu II Augustu par mieru un savstarpēju palīdzību pret Maskaviju. Jau 1560. gadā, Livonijas kara gaitā cara Ivana IV karaspēks sakāva Ordeņa spēkus Ērģemes kaujā. Sakautais Ordenis noslēdz Viļņas ūniju ar Sigismundu II Augustu, ar kuru Livonija pakļaujas personīgi karalim, jo Polijas un Lietuvas augstmaņi nespēj vienoties par Livonijas teritoriju sadalījumu. 1566. gada Grodņas ūnija formalizē un nostiprina Livonijas iekļaušanos Polijas-Lietuvas ūnijas sastāvā. Uz ziemeļiem no Daugavas tika izveidota Pārdaugavas Livonijas hercogiste tiešā Lietuvas pārvaldībā, bet tās dienviddaļā tika izveidota autonoma Polijas-Lietuvas karaļa vasaļvalsts Kurzemes un Zemgales hercogiste, par kuras pirmo valdnieku kļuva pēdējais Ordeņa mestrs Gothards Ketlers.
Bijušajās Livonijas ordeņa un Livonijas Konfederācijas teritorijās izveidojās vairākas provinces, kas atradās Lietuvas, Polijas, Dānijas un Zviedrijas kontrolē:
- Zviedru Igaunija.
- Sāmsalas-Vīkas bīskapija un Piltenes apgabals Dānijas kontrolē.
- Pārdaugavas Livonijas hercogiste.
- Kurzemes un Zemgales hercogiste.
- Rīgas brīvpilsēta.
- Grobiņas novads, ieķīlāts Prūsijas hercogistei līdz 1609. gadam.
Kartes Labot
-
Ordeņa iekarotās teritorijas, 1260.
-
Ordeņa izplešanās līdz 1410. gadam
-
Ar zaudētajām zemēm, 1466.
-
Livonijas sadalījums, 1560.
Svarīgākās Livonijas ordeņa kaujas Labot
- Ledus kauja (1242) pret Novgorodas kņazu Aleksandru
- Embūtes kauja (1244) pret lietuviešu dižkungu Mindaugu
- Durbes kauja (1260) pret žemaišiem un kuršiem
- Daugavgrīvas kauja (1263) pret žemaišu karavadoni Tranaiti
- Karuzes kauja (1270) pret žemaišu karavadoni Tranaiti un zemgaļiem
- Daugavpils aplenkums (ap 1275) pret lietuviešu dižkungu Traideni
- Aizkraukles kauja (1279) pret lietuviešu dižkungu Traideni
- Tērvetes kauja (1279) pret zemgaļu ķēniņu Nameisi
- Kauja pie Heiligenbergas pret žemaišiem un zemgaļiem
- Garozas kauja (1287) pret zemgaļiem
- Sidrabenes kauja (1290) pret zemgaļiem
- Kauja pie Turaidas (1298) Livonijas pilsoņu karā pret Rīgas arhibīskapu un Rīgas pilsētu
- Pleskavas aplenkums (1323) pret Novgorodas Republiku
- Jurģa nakts sacelšanās (1343—1345) pret igauņiem
- Pabaiskas kauja pie Ukmerģes (1435) pret Polijas karaļa sabiedrotajiem Lietuvas pilsoņu karā
- Pleskavas aplenkums (1480) pret Pleskavas Republiku
- Kauja pie Smoļinas (1502) pret apvienoto Maskavijas, Novgorodas, Pleskavas un tatāru karaspēku
- Ērģemes kauja (1560) pret Krievijas cara Jāņa Bargā karaspēku kņaza Andreja Kurbska vadībā
Livonijas ordeņa pilis Latvijas teritorijā Labot
.png)
13. gadsimtā Labot
- 1207.—1209. gads — Siguldas pils
- 1209.—1214. gads — Cēsu pils
- ap 1238. gadu — Gaujienas pils (Adsel)
- 1239. gadā — Jersikas pils (Gerzike)
- 1240. gadā — Embūtes pils (Amboten)
- 1245. gadā — Kuldīgas pils (Jhesusburg — Jēzuspils, vēlāk Goldingen)
- pēc 1250. gada — Tukuma pils (Tuckemen)
- 1253. gadā — Grobiņas pils (Huse to Grobin)
- 1257. gadā — Vārtājas pils (Wartha)
- 1258. gadā — Dobene (Hus Doben)-
- 1263. gadā — Mākoņkalns (Wolkenborgh — Padebešu kalns pie Rāznas ezera)
- 1263. gadā — Rēzeknes pils (Resiten, Rositten); mūra pils 1324. gadā
- 1265. gadā — Jelgavas pils (Hus Mytowe uz Garās salas Holme Longum, vēlāk Mitau)
- 1271. gadā — Tērvetes pils (Terwete, vēlāk — Hofzumberge)
- 1274. gadā — Dinaburgas pils (Duneborch, Vecdaugavpils, Naujene)
- 1282. gadā — Burtnieku pils (Burtneck)
- 1282. gadā — Trikātas pils (Tricatum, Trikaten)
- 1282. gadā — Valmieras pils (Woldemer)
- 1282. gadā — Sabiles pils (Zabele)
- 1282. gadā — Svētkalns (Sanctum Montem vai Heiligeberc Tērvetē)
- pirms 1287. gada — Bukultu pils (Novum molendinum — Jaunās dzirnavas, vēlāk Aahof — Ādaži)
- pirms 1290. gada — Ventspils pils (Winda, vēlāk Windau)
- 13. gadsimtq beigās — Aizputes ordeņa pils (Asimputte, Asenputte, Hasenpotten, no 1341. gada mūra pils Hasenpoth )
14. gadsimtā Labot
- 1305. gadā — Daugavgrīvas pils
- pirms 1312. gada — Kandavas pils
- 1334. gadā — Lugažu pils
- 1335. gadā — Dobeles pils
- 1341. gadā — Alsungas pils
- 1342. gadā — Alūksnes pils
- 1340. gadu beigas — Rīgas pils
- pirms 1366. gada — Dignājas pils
- 1368. gadā — Skrundas pils
- 1373. gadā — Sēlpils
- 1380. gadā — Salaspils
- 1397. gadā — Durbes pils
- 14. gadsimta sākumā — Āraišu pils
- 14. gadsimta pirmajā pusē — Nītaures pils
- 14. gadsimta pirmajā pusē — Rūjienas pils
- 14. gadsimta otrajā pusē — Altenes pils
- 14. gadsimtā — Ropažu pils
15. gadsimtā Labot
- pirms 1411. gada — Jaunpils
- pirms 1411. gada — Saldus pils
- pirms 1413. gada — Mālpils
- pirms 1422. gada — Ērģemes pils
- pirms 1433. gada — Ludzas pils
- pirms 1434. gada — Talsu pils
- pirms 1437. gada — Zaubes pils
- pirms 1440. gada — Skujenes pils
Ordeņa valsts nauda Labot
Pēc 1515. gada Livonijas naudas kalšanas noteikumiem Rīgā un Tallinā Livonijas ordenis sāka kalt sudraba monētas — vērdiņus (ferding), mārkas un dālderus (thaler). Starp naudas vienībām bija šādas attiecības: 1 dālderis = 4,5 mārkas = 18 vērdiņi, savukārt 1 vērdiņš = 9 šiliņi = 27 feniņi.[5]
Uz Livonijas mestra Pletenberga 1526. gadā kaltajiem vērdiņiem pirmoreiz bija attēlots Rīgas pilsētas lielais ģerbonis.
Skatīt arī Labot
Literatūra Labot
- Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180.—1290. Rīga, 2002.
- Stephen R. Turnbull. Crusader castles of the Teutonic Knights: The stone castles of Latvia and Estonia, 1185—1560. Fortress, 2004; 64 pages (angliski)
Atsauces Labot
- ↑ Wolfgang Sonthofen. Der Deutsche Orden. Augsburg: Weltbild, 1995 — S. 100
- ↑ pastāv arī uzskats, ka Livonijas ordenis nav pareizs ordeņa atzara nosaukumus, jo tas savas pastāvēšanas laikā nekad nebija patstāvīgs bruņinieku ordenis (kā, piemēram, Zobenbrāļu ordenis), tomēr šis nosaukums ir kļuvis ierasts latviešu valodas lietojumā.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sējuma 3111-3114 slejas
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sējuma 3095-3097 slejas
- ↑ The coinage of Baltic countries
Ārējās saites Labot
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Livonijas ordenis.
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Livonijas ordenis - vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca
- Livonijas ordeņa karte no Latvijas vēstures atlanta
Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā 
| ||
|---|---|---|
| Pirms: Zobenbrāļu ordenis Zemgales bīskapijas 1/3 daļa Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemju daļa (2/3) |
Livonijas ordenis 1237—1561 (no 1243. gada kā Livonijas Konfederācijas daļa) |
Pēc: Kurzemes un Zemgales hercogiste Pārdaugavas hercogiste |
| Pirms: Livonijas bīskapija Zemgales bīskapijas 2/3 daļas |
Rīgas arhibīskapija Livonijas Konfederācijas daļa 1255—1562 |
Pēc: Pārdaugavas hercogiste Rīgas brīvpilsēta (1561-1581) |
| Pirms: 1/3 daļa no Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemēm |
Kurzemes bīskapija 1234—1585 |
Pēc: Piltenes apgabals |