Lietuvas vēsture

Lietuvas vēstures pirmsākumi meklējami ap 10. gadu tūkstoti p.m.ē., kad jaunākā ledus laikmeta beigās tagadējās Lietuvas teritorijā apmetās pirmie iedzīvotāji. Ap 2000. gadu p.m.ē. šeit ieradās baltu pirmvalodās runājošas baltu ciltis, mūsdienu lietuviešu un latviešu priekšteči. Lietuvas nosaukums (latīņu valodā ģenitīvā Lituae, nominatīvs tātad būtu Litua) vēstures avotos pirmo reizi minēts 1009. gada 14. februāra Kvedlinburgas klostera annāļu ierakstā, kurā rakstīts par kādu mūku Bruno, kurš gribējis pievērst prūšu un jātvingu ciltis kristietībai, taču ticis nogalināts.

Vēsturiskais Lietuvas ģerbonis

Lietuvas nosaukums Kvedlinburgas annālēs, 1009. gads

Aizvēsture

Kernaves pilskalni

Pirmie cilvēki Lietuvas teritorijā ienāca paleolīta beigās un mezolīta sākumā no 11000. gadu p.m.ē. līdz 9000. gadam p.m.ē. Eiguļu un Puvoču apmetnēs atrastas Arensburgas/Madlenas un Svidras kultūrām raksturīgās priekšmetu atliekas. Sāka veidoties vietējā Kundas kultūra. 4. gadu tūkstotī p.m.ē. no Kundas kultūras Ziemeļlietuvā attīstījās Narvas kultūra, bet pārējā teritorijā — Nemunas kultūra. 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Ziemeļlietuvā no austrumiem ienāca ķemmes-bedrīšu kultūrai piederīgie somugru senči.

2. gadu tūkstotī p.m.ē. Lietuvā parādījās pirmie bronzas priekšmeti (XVIII—XVII) — auklas keramikas kultūras pirmbalti pakāpeniski saplūda ar pirmiedzīvotājiem. Bronzas laikmetā dominēja švīkātās keramikas kultūra. Vēlāk, mūsu ēras mijā, izveidojās Dzintara ceļš, kas baltu zemes savienoja ar Romas impēriju. Attīstījās dzintara eksports un sudraba imports.

Dzelzs laikmetā (ap 5. gadsimtu p.m.ē.) sākās baltu iedzīvotāju sadalīšanās atšķirīgākās etniskajās grupās. Reģionā dominēja platais garsejainais antropoloģiskais eiropiešu tips. 2. gadsimtā m.ē. Ptolemajs savos rakstos pieminēja galindus un sudinus. Vidējā dzelzs laikmetā notika ļoti strauja etnisko grupu sadalīšanās ciltīs. 5.—9. gadsimtā jau var runāt par atsevišķu, savstarpēji radniecīgu maztautu pastāvēšanu (augštaiši, sēļi, lietuvji, zemgaļi, žemaiši, kurši, skalvji, jātvingi, prūši). Vikingu laikmetā kuršu kultūras centrs atradās tagadējā Rietumlietuvā.

1009. gadā pirmo reizi rakstos minētais jēdziens "Lietuva" (laikam cēlies no hidronīma Letava, Letauka) mūsdienu Austrumlietuvā (augštaišu, sēļu un lietuviešu zemēs). Livonijas krusta karu laikā 13. gadsimtā rakstos pieminēti dažādi valstiskie veidojumi mūsdienu Lietuvas teritorijā: Nalsene, Deltuva, Upīte austrumu daļā; Karšava, Medinke, Ceklis rietumu daļā. Precīzāku avotu trūkuma dēļ šo zemju robežas ir ļoti grūti noteikt. Žemaitijai un Zemgalei bija raksturīga pilene, kas miera laikā bija neapdzīvota vieta, bet briesmu gadījumā tajā paglābās apkaimes iedzīvotāji. 12. un 13 gs. mijā izveidojās novadu savienības jeb kunigaišu federācijas.

Lietuvas valsts izveidošanās

Lietuvas dižkunigaitijas izplešanās 1295.—1430. gadā.

Domājams, ka jau 13. gadsimta pirmajā pusē pastāvējusi Lietuvas zemju apvienība. Iemesli lietuviešu vadoņu savienībai bija vairāki. Dienvidos notika sadursmes ar Kijivas Krievzemes kņaziem. Mazovijas kņazi sāka Prūsijas krusta karus, kas apdraudēja jātvingu un leišu zemes. Nopietns drauds bija Zobenbrāļu ordeņa, vēlāk Livonijas ordeņa veiktā ekspansija — Livonijas krusta kari — tagadējās Latvijas, Igaunijas un Žemaitijas teritorijās. Pirmais krustnešu karagājiens uz Lietuvu kopā ar sabiedrotajiem zemgaļiem notika 1208. gadā. 1236. gadā Zobenbrāļu ordenis vēlreiz iebruka Lietuvas teritorijā, taču tā karaspēku pilnīgi sagrāva Saules kaujā.

Ap šo laiku par galveno leišu vadoni sāka izvirzīties kunigaitis Mindaugs, kas kļuva par visas Lietuvas valdnieku (dižkunigaiti jeb lielkungu, lietuviešu: didysis kunigaikštis). 1251. gadā, pēc miera līguma ar Livonijas ordeni, Mindaugs pieņēma kristietību. Viņa kristīšanas iniciators bija Livonijas ordenis, kas cerēja pakļaut Lietuvu kā savu vasaļvalsti. 1253. gada 6. jūlijā ar pāvesta Inocenta IV svētību Mindaugu kronēja par Lietuvas karali. Pēc 1260. gada Durbes kaujas, kurā žemaiši un kurši bez Mindauga sakāva Livonijas ordeņa karaspēku, 1261. gadā Mindaugs atteicās no miera līguma ar Livoniju un atgriezās pie pagānisma. Faktiski tas nozīmēja arī atteikšanos no kristīgā karaļa titula, un Mindaugs vēsturē palicis kā pirmis un vienīgais Lietuvas karalis.

Lietuvas Dižkunigaitija (1263—1569)

Vācu ordeņa iekarotās zemes

Jana Matejko glezna "Žalgiras kauja" (centrā Vītauts Dižais)

Pēc Mindauga nogalināšanas 1263. gadā valstī sākās cīņa par troni. Stabilitāte atjaunojas 1269. gadā, kad par dižkunigaiti kļūst Traidenis. 1316. gadā, pēc Vīteņa nāves, dižkunigaiša troni manto Ģedimins (aizsākas Ģedimina (Jagellonu) dinastija), kuras valdīšanas laikā nostiprinājās Lietuvas valstiskums, un uz Mongoļu impērijas iznīcinātās Kijivas Krievzemes rēķina strauji palielinājās tās teritorija. Ģedimins pakļāva daļu Zelta Ordas kontrolētās teritorijas līdz pat Melnajai jūrai. Ģedimina valdīšanas laikā par Lietuvas dižkunigaitijas galvaspilsētu kļuva Viļņa (1323).

Ģedimins mira (pēc leģendas, kritis kaujā aizstāvot Veļonas pili) 1341. gadā. Troni mantoja viņa dēls Jaunutis, bet 1345. gadā varu sagrāba brāļi Aļģirds un Ķēstutis. Ķēstutis varā nonāca Traķu kunigaitija un Žemaitija, bet Aļģirds valdīja pār Viļņas kunigaitiju un nesen pakļautajām kņazistēm tagadējās Baltkrievijas un Ukrainas teritorijā. Aļģirda un Ķēstuša varas laiku raksturo vissīvākās cīņas pret Vācu ordeni, kas bieži rīkoja vienlaicīgus uzbrukumus gan no Livonijas, gan no Prūsijas puses. Kari galvenokārt notika par Žemaitiju, kuras kontrole krustnešiem ļāva savienot Prūsijas un Livonijas teritorijas.

Pēc Aļģirda nāves 1377. gadā par dižkunigaiti kļuva viņa dēls Jagailis, kurš ar 1385. gada Krēvas ūnijas noteikumiem kristījās, apprecēja Polijas Karalistes troņmantinieci Jadvigu un kļuva par Polijas karali (1386). Tādējādi izveidojās Lietuvas un Polijas personālūnija, kas apvienoja abu valstu spēkus cīņai pret Vācu ordeni. 1387. gadā, sekojot ūnijas noteikumiem, notika Lietuvas kristīšana. 1410. gadā Lietuvas karaspēks dižkunigaiša Vītauta Dižā un Polijas karaļa Jagaiļa vadībā Žalgiras kaujā sagrāva Vācu ordeni. Žemaitiju galīgi kristīja tikai 1413. gadā, kad pēc Žalgiras kaujas tā neatgriezeniski nonāca Lietuvas sastāvā.

Lietuvas teritorijas izplešanās (1230—1377)

• 
  Pirms Mindauga (1230.-1240. gadā)
• 
  Mindauga valdīšanas laikā (1240.-1263. gadā)
• 
  Ģedimina valdīšanas laikā (1316.-1341. gadā)
• 
  Aļģirda un Ķēstuša valdīšanas laikā (1345.-1377. gadā)
• 
  Lietuviešu valodas izplatības areāls 16. gadsimtā
• 
  Lietuviešu karavīri 16. gadsimtā

Polijas—Lietuvas ūnija (1569—1795)

Ūnijas teritorija 1635. gadā. Ar sarkanu iezīmēta Polijas kroņa zemes, baltā krāsā Lietuvas kontrolētās zemes

Polijas—Lietuvas ūnija (lietuviešu: Abiejų Tautų Respublika; poliski: Žečpospolita) izveidojās 1569. gadā, apvienojot līdz tam personālūnijā esošās Polijas kroņa zemes un Lietuvas dižkunigaitiju. Līgumu par vienotas valsts izveidi noslēdza 3. jūlijā Ļubļinā (t.s. Ļubļinas ūnija). Lietuva un Polija saglabāja atsevišķu valsts pārvaldes aparātu, valsts kasi un karaspēku, Lietuva joprojām turpināja pastāvēt kā dižkunigaitija. Abām valstīm kopīgs bija tikai karalis, kas vienlaikus bija arī Lietuvas dižkunigaitis.

Ūnijas laikā aizsākās Lietuvas pārpoļošanās. Vidējā un zemākā līmeņa ierēdņiem lietuviešu valodas zināšanas bija nepieciešamas ikdienas saziņai ar vietējiem iedzīvotājiem, taču lietuviešu valoda nekad nekļuva par vienu no oficiālajām valsts valodām. Lietuviešu valoda oficiālajos dokumentos netika izmantota. Iedzīvotāju informēšanai Viļņā un Kauņā paziņojumus parasti izplatīja oficiālajā rutēņu, poļu un lietuviešu valodās. Šļahtas augstmaņi ikdienā un arī valsts līmenī lietoja gandrīz tikai poļu (proti, karaļa galma) valodu. Lietuvas pārpoļošanu veicināja arī katoļu baznīcas nievājošā attieksme pret lietuviešu valodu, uzskatot to par "pagānu valodu", ko Dievs nesaprotot. 1696. gadā poļu valoda Lietuvā aizvieto rutēņu valodu kā oficiālo.

Lietuvas ietekmi ūnijā negatīvi ietekmēja no Polijas pārņemtā politiskā sistēma — vara tajā bija izteikti decentralizēta, pārāk liela nozīme bija šļahtičiem (liberum veto tiesības Sejmā un jauna karaļa vēlēšanās).

Ūnijas militārā un politiskā ietekme 17. gadsimta otrajā pusē strauji samazinājās, un 18. gadsimtā tā bija jau pavisam vāja. 1772. gadā notika pirmā Polijas dalīšana — Krievijas Impērija, Prūsijas Karaliste un Austrijas erchercogiste savā starpā sadalīja daļu valsts teritorijas. No Lietuvas atdalīja Inflantijas vaivadiju (Latgali), Polockas vojevodistes ziemeļdaļu, gandrīz visu Vitebskas un Mstislavļas vojevodisti un daļu Minskas vojevodistes. 1793. gadā notika otrā Polijas dalīšana, bet 1795. gadā — trešā, pēc kuras Polijas-Lietuvas ūnija beidza pastāvēt, un Lietuvas dižkunigaitijas teritorijas, ieskaitot gandrīz visu etnogrāfisko Lietuvu, iekļāva Krievijas Impērijas sastāvā. Baltijas piekrastes Mazā Lietuva nonāca Prūsijas kontrolē.

Sadalītā Lietuva (1795—1918)

• 
  Lietuvas dižkunigaitijas teritorija pēc Polijas-Lietuvas dalīšanas, 1780
• 
  Lietuvas etnogrāfiskie apgabali un mūsdienu robežas
• 
  Lietuvas dalījums, 1795
• 
  Lietuvas dalījums, 1914
• 
  Lietuvas guberņa, 1800
• 
  Viļņas guberņa, 1820
• 
  Kauņas guberņa, 1888
• 
  Lietuviešu valodas tālākā izplatība Austrumprūsijā (dzeltenā līnija)
• 
  Tilzītē drukātā "Auszra", 1884

Jons Basanavičs, viens no Lietuvas nacionālās atmodas vadoņiem

Lietuvas zemes un lietuviešu apdzīvotās teritorijas sadalīja Prūsijas Karaliste un Krievijas Impērija. 19. gadsimta sākumā bija cerība, ka Lietuva varētu saglabāt autonomiju Krievijas Impērijas sastāvā, tomēr šīs cerības nepiepildījās. 1812. gada kara laikā Lietuvā ar sajūsmu sagaidīja iebrūkošo Napoleona karaspēku.^{[nepieciešama atsauce]}

Mazā Lietuva

Lietuviešu apdzīvotā Mazā Lietuva jau kopš krusta karu laikiem atradās Austrumprūsijas sastāvā. Kopš protestantu reformas sākuma dievkalpojumi šeit notika vietējo prūšu un lietuviešu valodās. 1547. gadā te izdod pirmo grāmatu lietuviski, Martina Mažvīda “Katekizmas”. Mažvīda grāmatu iespieda Kēnigsbergā, kurā 16. gadsimta laikā iespieda vēl 22 grāmatas lietuviski, kamēr Lietuvas dižkunigaitijā iespieda tikai 8. Pēc citiem datiem Kēnigsbergā 16. gadsimtā iespieda 32 grāmatas lietuviski, bet Lietuvā 14 grāmatas. Arī turpmāk Prūsijā iespiež vairāk lietuviešu grāmatas. 18. gadsimtā Prūsijā iznāk 243 grāmatas lietuviski, kamēr Lietuvas dižkunigaitijā 167. Protestantu uzskats, ka cilvēkam ir jāsaprot Dieva vārds (jālasa reliģiskie teksti savā valodā) bija viens no iemesliem, kāpēc protestantu Prūsijā izdeva tik daudzas lietuviešu grāmatas un iedzīvotājiem bija augsts lasītprasmes līmenis. Gandrīz visas Prūsijā iespiestās grāmatas izmantoja vietējo lietuviešu dialektu, kamēr Lietuvā izdotās grāmatas atainoja daudzo dialektu dažādību. Mazās Lietuvas dialekts spēcīgi ietekmēja mūsdienu lietuviešu literārās valodas veidošanos.

Jau 16. gadsimta otrajā pusē oficiālos paziņojumus Prūsijas hercogistē sāk izplatīt arī lietuviešu valodā. Pirmo reizi poļu-lietuviešu ūnijas oficiālajos dokumentos lietuviešu valodu lieto karaļa Vladislava IV Vāsas laikā. 1639. gada pavēlē karalis aizliedz Mazūrijas un Podļašijas iedzīvotājiem medīt Prūsijas hercogistes mežos. 1641. gada pavēlē karalis ierobežo zemnieku pārcelšanos no Polijas uz Prūsiju. Tekstus, kas vispirms sagatavoti latīniski, Prūsijas varasiestādes pārtulko lietuviski un izplata.

Prūsijas Karalistes izveidošanās 1701. gadā un pēdējo prūšu izmiršana 1709.-10. gada mēra epidēmijas laikā pavēra ceļu kolonistiem no dažādiem Vācijas reģioniem. Pēc Vācijas Impērijas nodibināšanās valdība sāk nostiprināt vācu valodas stāvokli. Skolās izbeidz mācības lietuviešu valodā, un 1876. gadā vācu valoda kļuva par vienīgo oficiālo valodu provincē. Lietuviešu valodas lietošana saglabājās baznīcās un sabiedriskajās organizācijās. Turpināja iznākt daudzi preses izdevumi lietuviski. Šeit sāk iznākt nozīmīgais žurnāls “Auszra” (Ausma).

Mazās Lietuvas lietuviešu protestanti bija lojāli pret Prūsiju, taču vienlaikus juta sevi kā daļu no katoliskās Lietuvas tautas. Kamēr pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijas lietuviešu zemēs tikai sāka veidoties turīgu saimnieku šķira, Mazajā Lietuvā tāda jau bija izveidojusies.

Suvalkija

1795. gada Polijas dalīšanas rezultātā Lietuvas Užnemunes (Suvalkijas) reģions līdz 1807. gadam nonāca Prūsijas Karalistes sastāvā, kas šeit izveidoja Jaunprūsijas provinci (Neu-Ostpreussen). 1807. gadā reģions nonāva Varšavas hercogistes sastāvā, šeit ieviesa Napoleona kodeksu. 1815. gada Vīnes kongress izveidoja Krievijai pakļautu Polijas karalisti, kuras sastāvā iekļāva arī Užnemunes apgabalu. Pēc Polijas autonomijas pakāpeniskas iznīcināšanas, Užnemune kļuva par Augustovas guberņas sastāvdaļu. Lai arī šejienes lietuviešu zemnieki jau bija brīvi, zeme joprojām piederēja poļu augstmaņiem. Pēc 1863. gada sacelšanās apspiešanas impērijas valdība izlēma iznīcināt poļu augstmaņu ienākumu bāzi, un 1864. gada 19. februārī nodeva zemi zemnieku īpašumā. 1867. gadā izveidoja Suvalku guberņu, kas pārņēma lielāko daļu Augustovas guberņas zemju. Suvalkijā izveidojās turīgu lietuviešu saimnieku šķira, kas savus dēlus sūtīja izglītoties. Reģions kļuva par Lietuvas neatkarības veidotāju dzimteni. Šeit dzimis viens no Lietuvas zināmākajiem rakstniekiem un valsts himnas autors Vincs Kudirka, nacionālās atmodas vadītājs Jons Basanavičs, prezidents Kazis Griņus. Šeit dzimuši arī vairāki no Lietuvas komunistiskās kustības dibinātājiem.

Krievijas guberņas

Sākotnējo Lietuvas guberņu, drīz sadala mazākās administratīvajās vienībās. Lietuvas zemes sākotnēji atradās Grodņas un Viļņas guberņās. 1840. gada 18. jūlijā no Viļņas guberņas daļas izveidoja Kauņas guberņu, bet Viļņas guberņai pievienoja daļu Minskas un Grodņas guberņu zemju.

No 1830. līdz 1831. gadā Polijas un Lietuvas zemēs uzliesmo Novembra sacelšanās. Pēc tās apspriešanas, 1832. gada 1. maijā Krievijas varasiestādes slēdza 1579. gadā dibināto Viļņas Universitāti. Līdz 1842. gadam vēl ļāva pastāvēt Teoloģiskajai akadēmijai, kuru tad pārcēla uz St. Pēterburgu un Medicīnas un ķirurģijas akadēmijai, kuru pārcēla uz Kijivu. Daudzas katoļu baznīcas vai nu slēdza un nodeva Pareizticīgo baznīcas vajadzībām, vai nojauca vispār. 1840. gadā izbeidza Lietuvas statūtu darbību. 1842. gadā oficiālajos dokumentos pārtrauca izmantot nosaukumu “Lietuva”. No 1852. valsts iestādes izmanto tikai krievu valodu.

19. gadsimta pirmajā pusē sāk darboties divi nozīmīgi lietuviešu kultūras aizstāvji, vēsturnieks un folklorists Simons Daukants (1793—1864) un bīskaps Motejs Valančius (1801—1875).

1863. gadā notiek Janvāra sacelšanās, kuras sekas ir pieaugoša pārkrievošana. 1864. gadā Krievijas varasiestādes ievieš poļu (latīņu) alfabēta aizliegumu. Lietuviešu grāmatas drīkst iespiest tikai kirilicā (tas attiecās arī uz tolaik Vitebskas guberņas sastāvā esošo Latgali). Pastiprinās Lietuvas pārkrievošanas tendences. Lietuviešu drukas aizliegums ilga līdz 1904. gadam. Grāmatas lietuviski turpināja iespiest Mazajā Lietuvā, un šeit izdotās grāmatas kontrabandas ceļā masveidā nogādāja Lietuvā. Bīskaps Valančius noorganizēja lietuviešu tekstu drukāšanu Mazajā Lietuvā un ar grāmatu kontrabandu un izplatīšanu baznīcas izveidotajā tīklā drīz nodarbojās vismaz 2000 cilvēki. Drukas aizlieguma 40 gados kontrabandas ceļā tika ievestas vismaz 1302 grāmatas un žurnāli, kuru kopējā tirāža pārsniedza 5,5 miljonus.

Dzimtbūšanas atcelšana 1861. gadā un 1863. gada sacelšanās apspiešana iezīmē neatkarīgas lietuviešu identitātes atdzimšanu. Atšķirībā no poļiem, viņi aizvien mazāk sapņo par poļu dominētas kopvalsts atjaunošanu. 19. gadsimta astoņdesmitajos gados Lietuvā sākās pirmā nacionālā atmoda. Šajā procesā liela nozīme bija diviem laikrakstiem: Jona Basanaviča izdotajam "Auszra" (1883—1886) un Vinca Kudirkas rediģētajam "Varpas" (1889—1905).

1893. gadā Viļņā izveidojas pirmā sociāldemokrātu organizācija un 1896. gada maijā notiek sociāldemokrātu pirmais nacionālais kongress. Viņi aizstāvēja no Krievijas neatkarīgas Lietuvas ideju, kas varētu veidot konfederāciju ar Poliju un Baltkrieviju. 1902. gadā nodibinās Demokrātu partija, kas vēlējās autonomu Lietuvu ar galvaspilsētu Viļņā. Katoļu aktīvisti 1904. gadā izveido Kristīgo demokrātu partiju, kas vēlējās autonomu Lietuvu ar vēlētu parlamentu.

1905. gada revolūcijas laikā Jons Basanavičus 1905. gada 4.—6. decembrī Viļņā noorganizē “Lielo Seimu”. Tajā piedalās ap 2000 delegātu, kas pārstāv dažādas lietuviešu organizācijas. Seims pieņēma virkni rezolūciju, aicinot izveidot autonomu Lietuvu ar vēlētu parlamentu, kas sanāktu Viļņā. Lietuviešus aicināja atteikties no krievu valodas lietošanas, atteikties no dienesta impērijas armijā. Visi lietuviešu deputāti, kurus turpmāk ievēlēja Krievijas Impērijas Valsts Domē, aizstāvēja Lietuvas autonomijas ideju.

Viļņas stāvoklis

1897. gadā veiktā pirmā Krievijas Impērijas iedzīvotāju skaitīšana uzrādīja, ka Viļņas iedzīvotājus pēc ticības veido 23,6% pareizticīgo, 36,9% katoļu, 41,3% jūdaistu. Pēc valodas iedzīvotāji dalījās 40% ebreju, 30,9% poļu, 20% krievu, 4,2% baltkrievu un 2,1% lietuviešu. Lai arī lietuvieši apgalvoja, ka daudzus no viņiem pieskaita poļiem, viņi veidoja absolūto mazākumu pilsētā. Tikmēr lielo krievu skaitu veidoja impērijas administrācijas un armijas pārstāvji, kuri nebija pilsētas patstāvīgie iedzīvotāji.

1904. gadā netālu no Viļņas katedrāles atklāja pieminekli Katrīnai II, kas poļiem un lietuviešiem uzskatāmi atgādināja par viņu valsts sadalīšanu. Pie gubernatora pils bija uzstādīts 1863. gada sacelšanās asiņainā apspiedēja Mihaila Muravjova piemineklis. Katoliskajā pilsētā impērijas varasiestādes uzcēla vairākas lielas pareizticīgo baznīcas.

Reliģisko ebreju vidū dominēja ortodoksālais jūdaisms. 1903. gadā uzcēla jaunu sinagogu, kas saglabājusies līdz mūsdienām. 1903. gadā pilsētu apmeklē Teodors Hercls. 1897. gadā Viļņā sāk darboties ebreju sociālistu Bunds un 1905. gadā vismaz 25% ebreju strādniecības bija Bunda biedri. Ebreju sociālisti arī bija vieni no redzamākajiem 1905. gada revolūcijas aktīvistiem.

Lielās atkāpšanās laikā Krievijas karaspēks pilsētu pameta bez kaujas un 17. septembrī pilsētā sāka ienākt vācu kareivji. Krievi atkāpjoties evakuēja savus pieminekļus, uzrakstus ielās aizvietoja vācu. 1916. gada beigās vācieši sāka pilsētas iedzīvotāju skaitīšanu, kas uzrādīja 54% poļu, 41% ebreju un 2,1% lietuviešu. 1917. gadā Viļņā nodibina Lietuvas Padomi (Taryba), kas 1917. gada 11. decembrī un 1918. gada 16. februārī pasludina neatkarību Vācijas kontrolē.

1918. gada decembrī vācieši sāka pamest Viļņu, kurā 1919. gada 2. janvārī varu pārņēma poļu pašaizsardzības vienības. Lietuviešu Taryba pilsētu pameta, pārceļoties uz Kauņu. 4. janvārī pilsētā ienāca Sarkanā Armija. 1919. gada 19. aprīlī Viļņu ieņēma Juzefa Pilsudska komandētais Polijas karaspēks. 1919. gada 28. augustā Pilsudskis pavēlēja no jauna izveidot Viļņas Universitāti, kuras atklāšana svinīgi notika 11. oktobrī. Universitāti nosauca Polijas-Lietuvas karaļa Stefana Batorija vārdā.

1920. gada 12. jūlijā Lietuva un Padomju Krievija noslēdza miera līgumu, ar kuru Krievija atzina Lietuvas tiesības uz Viļņas apgabalu un 14. jūlijā Sarkanā Armija ieņēma Viļņu. 1920. gada augustā Lietuvas valdība sāka pārcelt varas iestādes uz Viļņu. Šeit atvērās Vācijas un Igaunijas vēstniecības. Padomju sakāve Poļu-padomju karā nozīmēja Polijas ietekmes atjaunošanos reģionā. Lai atgūtu pilsētu, 1920. gada 9. oktobrī Lucjana Žeļigovska komandētais poļu karaspēks sagrāba varu, pasludinot Centrālās Lietuvas valsts izveidošanu. Polijas valdība paziņoja, ka neko nezin par šādiem notikumiem un konfliktā ir neitrāla. Žeļigovskis izsludināja referendumu par Centrālās Lietuvas piederības jautājumu. Lielākā daļa Viļņas ebreju izlēma atturēties no balsošanas, un no aptuveni 80 000 vēlētāju tikai nedaudz vairāk par pusi piedalījās referendumā. Uzvarējušie poļi lūdza un panāca reģiona oficiālu pievienošanu Polijai.

Poļu varas laikā nelielā lietuviešu kopiena īpaši netika traucēta, bet poļu valdība arī neko nedarīja, lai uzlabotu tās stāvokli. Pilsētā bija tikai viena lietuviešu vidusskola. Visas starpkaru Lietuvas konstitūcijas minēja Viļņu kā valsts galvaspilsētu un Kauņu kā pagaidu galvaspilsētu. Kamēr poļi uzstāja uz demogrāfiskajiem faktiem, lietuvieši atgādināja par pilsētas vēsturisko piederību Lietuvai.

Demokrātiskā Lietuva (1918—1926)

Vācu karavīri Šauļos (1915).

1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, gadu vēlāk Lietuvas teritoriju pilnībā okupēja Vācijas Impērija, kas šeit izveido Oberosta pārvaldi. 1917. gadā Vācija bija gatava atzīt Lietuvas karalistes neatkarību ar noteikumu, ka tā iekļaujas ekonomiskā un militārā ūnijā ar Vāciju, par karali pieņemot vācu dinastijas princi. 1918. gada 16. februārī Lietuvas Padome (Taryba) pasludināja Lietuvas valsts atjaunošanu. Tarybas sadarbība ar vāciešiem Antantes valstīs radīja pārliecību, ka tā ir okupācijas spēku radīta organizācija. Tarybas sastāvu paplašināja ar baltkrievu un ebreju pārstāvjiem, bet poļi atteicās piedalīties. Jaunā Polijas valsts uzreiz saņēma Antantes diplomātisko atzīšanu un militāro palīdzību.

No 1918. līdz 1922. gadam notiek Lietuvas brīvības cīņas, jaunajai republikai karojot pret boļševikiem, bermontiešiem un Polijas Otro republiku. 1921. gadā Lietuvu uzņem Tautu Savienībā. 1922. gada 1. augustā parlaments pieņem rietumnieciski liberālu konstitūciju. Tā kā Viļņas apgabalu bija okupējuši poļi, par Lietuvas pagaidu galvaspilsētu kļuva Kauņa. Par pirmo prezidentu 1919. gadā ievēlēja Antanu Smetonu. 1922. gadā par otro prezidentu ievēlēja Aleksandru Stulginski. 1923. gadā militāras akcijas rezultātā Lietuva ieguva Klaipēdas apgabalu, kas kopš Pirmā pasaules kara beigām atradās Tautu Savienības pārvaldē. 1926. gadā par prezidentu kļuva sociāldemokrāts Kazis Grīņus.

Kristīgos demokrātus tradicionāli atbalstīja nacionāli noskaņotie iedzīvotāji un katoļi. Zemniekus tautiniekus atbalstīja laucinieki un liberāļi, kas kritizēja baznīcas pārlieko ietekmi valstī. Sociāldemokrātu atbalsts nāca no lauku un pilsētu strādniekiem. Līdz 1926. gadam varu kontrolēja kristīgie demokrāti.

Valsts veidošanās

Lietuvas padomes delegācija 1918. gada oktobra Berlīnes sarunās ar Vācijas valdību. No kreisās sēž: Jons Staugaitis Antans Smetona, Konstantins Olšauskis, stāv Jokūbs Šerns, Jurģis Šaulis, Juozs Purickis, Vilis Gaigals, Martins Ičs, Augustīns Voldemārs.

1917. gadā Lietuvas padomi (Tarybu) kā augstāko lietuviešu pārstāvniecību atzina citas pasaules lietuviešu organizācijas. 1917. gada 11. decembrī tā pasludināja Lietuvas neatkarību Vācijas Impērijas aizsardzībā. 1918. gada 16. februārī Taryba vēlreiz pasludināja neatkarību, šoreiz jau nesaskaņojot to ar Vāciju. 1918. gada 23. martā, balstoties uz 11. decembra deklarācijas tekstu Vācijas ķeizars Vilhelms II atzina Lietuvas neatkarību.

Tarybas 20 locekļi neveidoja partiju frakcijas, bet politiski dalījās kreisajā un labajā spārnā. Dominēja labais spārns, kurā ietekmīgākā bija konservatīvu intelektuāļu grupa no Progresa partijas (Pažanga). Lai novērstu iespējamos Vācijas plānus anektēt Lietuvu, Tarybas labais spārns piedāvāja Lietuvas kroni Virtembergas grāfam Vilhelmam. Šai idejai pretojās kreisais spārns, atsaucoties uz janvāra lēmumu par to, ka Lietuvas valsts iekārtu var noteikt tikai Satversmes satversme. Kad Taryba ar 13 pret 7 balsīm nobalsoja par kroņu piedāvājumu, četri sociālisti protestā demisionēja. Viņus aizvietoja ar sešiem jauniem locekļiem, kuru vairākums nāca no Pažangas, tā vēl vairāk palielinot konservatīvo ietekmi. Vācija atteicās atzīt Tarybas pretenzijas uz Valsts padomes statusu un lēmumu par troņa kandidāta izvēli. 1918. gada 20. oktobrī Vācijas kanclers atļāva Tarybai veidot pašpārvaldi. 2. novembrī Taryba atsauca kroņa piedāvājumu un apliecināja, ka tikai Satversmes sapulce izlems Lietuvas nākotni. Tika pieņemta Pagaidu konstitūcija un Augustīnam Voldemāram uzticēta pirmās valdības vadīšana, kabinetam sākot strādāt 11. novembrī. Jauno valsti bija paredzēts veidot Viļņas, Kauņas un Suvalku guberņās, iekļaujot arī Grodņas pilsētu un galvaspilsētu izvietojot Viļņā. Lietuvas valdība pretendēja arī uz Klaipēdas apgabalu jeb Mazo Lietuvu, taču par to nerunāja tik ilgi, kamēr Vācijas karaspēks okupēja Lietuvu.

Sarkanās armijas uzbrukuma dēļ 1918. gada 20. decembrī Voldemāra valdība pameta Viļņu. Sākās politiska krīze, kas beidzās ar Mikolas Sleževiča valdības izveidošanu un Taryba zaudēja politisko varu. 1919. gada 1. janvārī Sleževiča valdība pārcēlās uz Kauņu. 2. janvārī pilsētu pameta pēdējie vācu kareivji. Pilsētā palika vairāki lietuviešu nacionālās atmodas vadītāji, tai skaitā Jozs Basanavičus. 5. janvārī pilsētu pameta arī poļu vienības, un tajā ienāca Sarkanā armija. 1919. gada janvārī Vācijas karaspēks apturēja tālāku Sarkanās armijas virzību Lietuvā.

Ņemot vērā Vācijas karaspēka evakuēšanos no Viļņas, poļi uz pilsētu jau laicīgi nosūtīja militāro pārstāvi, sarunu sākšanai ar lietuviešiem par kopīgu pilsētas aizstāvību. 23. decembrī lietuvieši noraidīja ideju par militāro sadarbību. Viņi bija gatavi sadarboties ar poļiem vienīgi pēc tam, kad Polija atzīs neatkarīgu Lietuvu ar galvaspilsētu Viļņā.

Atjaunotajā Polijā dominēja Juzefs Pilsudskis, kurš, līdzīgi vairākiem citiem poļu politiskajiem un militārajiem vadītājiem, bija dzimis Viļņā un uzskatīja, ka Lietuvai jābūt kopējas poļu-leišu federācijas daļai. Citi poļu politiķi uzstāja, ka kopvalstij jābūt centralizētai, kamēr Lietuvai varētu piešķirt autonomiju. Pēc vairāku dienu debatēm 1919. gada 4. aprīlī Polijas Satversmes sapulce uzdeva valdībai atbrīvot Viļņu no boļševikiem, un pievienot to Polijai. 19. aprīlī poļi iebruka Viļņā un pēc trīs dienu kaujām tā bija pilnīgā Pilsudska kontrolē. Pilsudskis Viļņas apgabalu nevis pievienoja Polijai, bet izveidoja šeit autonomu militāro pārvaldi.

Lietuvas delegācija ieradās Varšavā, kur 1919. gada maijā tā noraidīja vairākus piedāvājumus par kopīgas federācijas izveidošanu, kurā Lietuva varētu kontrolēt Viļņu. Starp abu valstu karaspēkiem sākās sadursmes. Miera nodrošināšanai 18. jūnijā Francijas militārais pārstāvis paziņoja par pagaidu demarkācijas līnijas (Foša līnijas) izveidošanu. Balstoties uz poļu ieņemtajām pozīcijām, kas tiem nodrošināja kontroli pār svarīgu dzelzceļa līniju, Antantes Augstākā padome Parīzē izlēma piešķirt Sejnu un Suvalku apgabalus Polijai. Antantes valstis neuzticējās Lietuvai. Versaļas līgums atdalīja Klaipēdas apgabalu no Austrumprūsijas, jo to apdzīvoja galvenokārt lietuvieši, taču franči bloķēja reģiona tūlītēju nodošanu Lietuvai, un tas palika Tautu Savienības pārvaldē līdz 1923. gadam.

Reaģējot uz poļu mēģinājumiem ietekmēt valsts politiku, un aizvien agresīvāku poļu preses kampaņu, naktī uz 1919. gada 29. augustu Lietuvas varasiestādes sāka plašus poļu aktīvistu arestus. Lai arī poļi to sākotnēji noliedza, vēlāk atklājās, ka POW (Polska Organizacija Wojskowa) tiešām ir plānojusi dažādas sazvērestības.

1919. gada oktobra Lietuvas valdības krīze noveda pie Sleževiča valdības krišanas un Galvanauska valdības izveidošanās. Galvanauskas atjaunoja Tarybas politisko ietekmi, un bija daudz rietumnieciskāk noskaņots. Drīz tika saņemts finanšu aizdevums no Lielbritānijas. 1920. gada janvārī Baltijas piekrastes valstu pārstāvji tikās Helsinkos. Polija paziņoja, ka neatzīs Lietuvas neatkarību, kamēr nebūs apmierinātas poļu prasības. Lietuva atteicās no trešo pušu iesaistes Viļņas konflikta risināšanā. Tādējādi Viļņas konflikts uzreiz sagrāva Baltijas valstu militārās un politiskās vienotības iespējas.

• 
  Lietuvas karalistes iespējamā teritorija, 1918
• 
  Lietuvas republikas iespējamā teritorija, 1920
• 
  Poļu sagatavota tautību un dažādo robežlīniju karte
• 
  Poļu-lietuviešu strīdīgās robežas. Foša līnija tumši zaļā
• 
  Starpkaru Lietuvas teritorija (zaļā) un teritoriālās pretenzijas (pelēkā)

Demokrātijas pēdējie mēneši

3. Seima vēlēšanas 1926. gada 8.-10. maijā noveda pie valdošo Kristīgo demokrātu zaudējuma un sociāldemokrātu-zemnieku tautinieku koalīcijas nākšanas pie varas. Jau pirms vēlēšanām sociāldemokrāti vienojās ar zemniekiem, ka uzvaras gadījumā veidos kopīgu koalīciju. Sociāldemokrātu Kazi Grīņu ievēlēja par prezidentu, bet zemnieku tautinieku pārstāvi Slezeviču par premjeru.

Jaunieceltais ģenerālštāba priekšnieks sāka vairākas reformas, kas novestu pie virsnieku skaita samazināšanas. Valstī atcēla kopš Neatkarības kara pastāvējušo karastāvokli. Pulcēšanās brīvības ierobežojumu atcelšana un politieslodzīto atbrīvošana noveda pie straujas komunistu aktivitātes pieauguma. Liberālāka režīma iestāšanos izmantoja dažādu nokrāsu radikāļi. 21. novembrī Kauņā notika nacionālistiski noskaņotu labējo studentu demonstrācija, kurā piedalījās ap 2000 cilvēku. Policija pielietoja spēku demonstrantu izdzenāšanai.

Daļu sabiedrības saniknoja jaunās valdības atļauja dibināt poļu skolas laikā, kad Polijas valdība slēdza lietuviešu skolas okupētajā Viļņas apgabalā. Sociāldemokrāti sāka apsvērt baznīcas politiskās ietekmes un zemes īpašumu samazināšanu. Nacionālistu apvienība neatbalstīja agrārreformu, un tai nebija attiecību ar katoļu baznīcu, tādējādi tā nevarēja gūt lielu atbalstu agrārajā un katoliskajā Lietuvā, taču tai bija daudz atbalstītāju armijā. Grīņus ierosinātās un daļēji īstenotās reformas likās bīstamas daļai politiskās un militārās elites. 1926. gada 17. decembrī armija veica militāru apvērsumu.

Autoritārais režīms (1926—1940)

Antans Smetona

Apvērsuma organizēšana

Politiski armija sadalījās trīs grupās, lielākā no kurām atbalstīja kristīgos demokrātus, otra daļa uzskatīja, ka tikai Smetona spēs ieviest kārtību, un trešā, mazākā daļa atbalstīja Voldemāru. Lietuvas virsniecība dalījās tradicionāli konservatīvos vecākās paaudzes virsniekos, kas bija sākuši karjeru jau Krievijas Impērijas armijā, un jaunajiem virsniekiem, kas politiski atbalstīja Voldemāru, bija fašistiski noskaņoti un neieredzēja Poliju. Šo armijas sašķeltību demonstrēja tas, ka radikālie virsnieki Smetonas varas laikā organizēja vismaz 13 sazvērestības un apvērsuma mēģinājumus.

1926. gada 20. septembrī nacionālistus un kristīgos demokrātus atbalstoša jaunāko virsnieku grupa izveidoja slepenu komiteju, kas vēlējās varu nodot Smetonam. Ziņas par dažādiem apvērsuma organizatoriem drīz kļuva zināmas sabiedrības augstākajiem slāņiem, taču valdība nespēra nekādus pretsoļus. Apvērsumu veica Kauņas garnizona vienības. Reģionos izvietotās karaspēka vienības nespēja reaģēt, jo to komandieri tika aizturēti Kauņā. 16. decembrī gandrīz visa virsniecība sapulcējās Kauņā, lai 17. decembrī atzīmētu prezidenta 60. dzimšanas dienu. Apvērsuma laikā notika nelielas apšaudes, taču neviens netika ievainots. Virsnieki izveidoja Pagaidu militāro valdību. Apvērsuma vadītājs majors Plečavičs ieradās pie prezidenta, aicinot viņu atkāpties. Prezidentu apmeklēja arī vairāki augstākie virsnieki, kas arī aicināja viņu atkāpties, lai novērstu iespējamu Polijas militāro akciju. Grīņus piekrita atkāpties un apstiprināt Voldemāra valdību ar noteikumu, ka Voldemārs apsolās nepārkāpt konstitūciju. Pēc solījuma saņemšanas Grīņus apstiprināja Voldemāra valdību un atkāpās no amata. Apvērsuma organizētāji izplatīja manifestu, aicinot Smetonu uzņemties prezidenta pienākumus. Daudzi no apvērsuma rīkotājiem vēlāk nožēloja savu rīcību. Plečavičs pat piedāvāja gāztajam premjeram Slezevičam sarīkot jaunu apvērsumu.

Iespējamo armijas sašķelšanos un pilsoņu karu novērsa ātrā Smetonas ievēlēšana par prezidentu. 19. decembrī daļa Seima deputātu sanāca, lai apstiprinātu Voldemāra valdību un ievēlētu Smetonu par prezidentu. 1926. gada 20. decembrī atjaunoja karastāvokli. Režīma vēlākajos gados augstākā virsniecība centās panākt karastāvokļa atcelšanu. Virsnieki nevēlējās īstenot tiesnešu funkciju, ko tiem uzlika karastāvokļa noteikumi. Virsnieku iesaistīšanās dažādu sodu piespriešanā viņus padarīja aizvien nepopulārākus sabiedrībā. Karastāvokli atcēla 1938. gada 1. novembrī.

Smetonas režīms

Plakāts "Atmini paverdzināto Viļņu!" ar Smetonas ģīmetni centrā.

1927. gada 12. aprīlī Smetona atlaida Seimu. Varu ieguva 1924. gadā dibinātā Nacionālistu savienība, ko atbalstīja turīgā zemniecība un nacionālā inteliģence. 1926. gadā tai bija 12 000 biedru. 1938. gadā tās biedru skaits bija palielinājies tikai līdz 13 000. No tiem 7500 bija zemnieki, 350 tirgotāji, 500 rūpnīcu strādnieki, 2800 profesionāļi un valsts ierēdņi, 1700 skolotāji. Nacionālistu savienības ideoloģija balstījās uz nācijas vienotības ideju, kā pretstatu partiju radītajai sašķeltībai. No Rietumiem pārņemtās partiju demokrātijas noliegums nozīmēja parlamentārās sistēmas noliegumu, un uzsvaru uz visu lietuvisko. Smetona nekad neradīja konkrētāku sava režīma ideoloģiju. Daudzi no režīma saukļiem saskanēja ar Itālijas fašistu saukļiem par tautas vienotību, indivīda pakļaušanos valsts interesēm un vadonim, taču tas nepadarīja Lietuvu par fašistisku valsti. Nacionālistu politiskā ietekme un politiskā bāze bija pārāk maza, lai tie spētu kontrolēt un pakļaut visu sabiedrību. Turpināja darboties vairāki tūkstoši sabiedrisko organizāciju. Laikrakstus cenzēja bet neslēdza. 1935. gadā likvidē visas partijas. Valdošā Nacionālistu savienība turpina pastāvēt, taču tiek uzsvērts, ka tā nav partija bet sabiedriska organizācija. Lai arī tolaik 86% Lietuvas iedzīvotāju bija katoļi, nacionālisti centās ierobežot katoļu baznīcas privilēģijas. Skolās slēdza katoļu jauniešu organizāciju “Ateitis”. 1931. gadā no valsts izraidīja pāvesta nunciju. Taču ikdienā un oficiālajos pasākumos joprojām piedalījās garīdznieki, kareivji apmeklēja misi. 1927. gada 27. septembrī parakstīja konkordātu ar Vatikānu.

Smetonas režīms nebija pārāk stingrs. Pēc pirmajiem diktatūras gadiem opozīcijas politiķu aresti izbeidzās, nepaklausīgi virsnieki parasti turpināja karjeru armijā. Pulkvedis Kazis Skirpa, lai arī pretojās 1926. gada apvērsumam, 1928. gadā tika iecelts par militāro atašeju Vācijā un no 1938. gada bija vēstnieks Vācijā. Pulkvežleitnants Jozas Papeckis pēc apvērsuma zaudēja Aizsardzības ministra amatu, bet 1929. gadā kļuva par Valsts padomes locekli. Gāztā prezident Grīņa dēls bija Lietuvas militārais atašejs Berlīnē no 1937. līdz 1940. gadam. 1936. gadā notika Seima vēlēšanas.

Lietuvas ekonomika starpkaru posmā bija mazattīstīta, ko veicināja vājā industrializācija. Galvenie Lietuvas tirdzniecības partneri bija Vācija, Lielbritānija un Padomju Savienība. Režīma nacionālistiski konservatīvais raksturs radīja vairākas nopietnas problēmas. Konservatīvais uzsvars uz zemniecību traucēja valsts industrializācijai, neļaujot tai kļūt bagātākai. Un nacionālisms neļāva uzlabot attiecības ar Poliju, atrisināt Viļņas problēmu un veidot spēcīgāku ārpolitiku. Viens no šādas politikas iznākumiem bija tāds, ka armija, kas bija radījusi Smetonas režīmu, neieguva modernu bruņojumu un bija par vāju, lai aizstāvētu valsti.

Līdz 1938. gadam Lietuvai un Polijas Otrajai republikai nebija diplomātisko attiecību un tās formāli atradās karastāvoklī. 1938. gadā, pēc kāda robežincidenta kurā tika nogalināts poļu kareivis, Polija izvirzīja ultimātu, pieprasot atjaunot diplomātiskās attiecības un Lietuvas atteikšanos no Viļņas apgabala. 1939. gadā nacistiskā Vācija Lietuvai pieprasīja atdot Klaipēdas apgabalu. Ņemot vērā Vācijas ārkārtīgo militāro pārspēku, Lietuva prasībai pakļāvās.

Šķelšanās ar Voldemāru

Atšķirībā no konservatīvā Smetonas, premjers Augustīns Voldemārs bija daudz radikālāks un nacionālistiskāks. 1929. gada 6. maijā trīs kreisi noskaņoti studenti mēģināja nogalināt Voldemāru. Premjers aizvien vairāk nostiprināja savienību ar jaunāko virsnieku grupējumu, kas bija izveidojuši paramilitāro "Dzelzs vilka" sporta savienību. 1929. gada 19. septembrī Smetona atlaida Valdemāru un par premjeru iecēla savas māsas vīru Jozu Tūbeli. Turpmākajās nedēļās Voldemāru izsūtīja uz provinci, bet viņa atbalstītāji no "Dzelzs vilka" sāka plānot apvērsumu. Smetona 1930. gadā pieņēma lēmumu likvidēt "Dzelzs vilku", kurš darbību turpināja pagrīdē. 1934. gada 6. maijā Voldemāra atbalstītāji izveidoja Lietuvas Nacionālistu partiju.

1934. gada 6.—7. jūnijā Voldemāra atbalstītāji sarīkoja tā dēvēto Petra Kabiļiūna dumpi. Valdemāra atbalstītāji pārliecināja ar Tūbeļa valdību neapmierināto ģenerālštāba priekšnieku Petru Kabiļiūnu, ka nepieciešama armijas rīcība, lai pārliecinātu Smetonu par premjeru atkal iecelt Voldemāru. Naktī uz 7. jūniju Kabiļiūns vadīja pāris armijas vienības un tankus uz Prezidenta pili. Drošības dienests zināja par gaidāmo uzbrukumu, un pili apsargāja militārā policija un kareivji. Nevēloties izraisīt asinsizliešanu, Kubiļiūnas saviem spēkiem pavēlēja atkāpties. Smetona paziņoja, ka nepieņems dumpīgo virsnieku delegāciju, un dumpis izbeidzās. Tikmēr Voldemārs, cerot uz dumpja panākumiem bija atgriezies no provinces uz Kauņu un gaidīja ziņas Gaisa spēku štābā. Pakļaujoties bruņoto spēku vadības prasībai, Voldemāru nogādāja uz armijas štābu kur viņu arestēja Aizsardzības ministrs Giedraitis. Karatiesa notiesāja Kubiļiūnu un vēl divus virsniekus uz nāvi, taču Smetona viņus apžēloja, un viņi iznāca brīvībā 1936. un 1937. gadā. Arī Voldemāru, kuru militārā tiesa notiesāja uz 12 gadiem ieslodzījumā, atbrīvoja jau 1938. gadā un izsūtīja no valsts. Vairākus desmitus virsnieku rezervēja, vai ar kaunu padzina no armijas. 12. jūnijā Smetona veica nelielas izmaiņas Tūbeļa valdībā, cenšoties nogludināt nesaskaņas ar bruņotajiem spēkiem.

1939. gadā Voldemārs atgriezās Lietuvā, tika arestēts un nosūtīts uz provinci, bet 1940. gada pavasarī atkal izsūtīts no valsts. Pēc PSRS okupācijas viņš atgriezās Lietuvā, tika arestēts jau uz robežas un deportēts uz PSRS.

Raštiķa nostiprināšanās

1934. gada dumpis noveda pie tīrīšanām armijā, kas daudziem virsniekiem pavēra ceļu uz strauju paaugstinājumu. Viens no tādiem bija pulkvežleitnants Stasis Raštiķis, kuru 1934. gadā iecēla par ģenerālštāba priekšnieku, 1935. gada 1. janvārī par karaspēka virspavēlnieku un 1937. gada 23. novembrī paaugstināja par ģenerālbrigadieri. Raštikis sāka armijas reorganizācijas un modernizācijas programmu, vienlaikus cenšoties samazināt armijas iesaisti politikā un kara stāvokļa administrēšanā. Vienlaikus Raštiķis vēlējās palielināt savu politisko ietekmi, varbūt kļūstot par režīma “otro cilvēku”. Pēc Klaipēdas apgabala nodošanas nacistiskajai Vācijai, Raštiķis pārliecina Smetonu jaunajā ģenerālpulkveža Jona Čerņa valdībā iekļaut arī opozīcijas partiju pārstāvjus. Valdības apstiprināšanas dienā Raštiķis uzstājās radio, cenšoties nomierināt iedzīvotājus. Kad Čerņa valdības koalīcija novembrī sabruka, Raštiķis atkal uzstāja uz opozīcijas pārstāvju dalību jaunajā Antana Merķa valdībā. 1938. gadā viņš 8 mēnešus bija Aizsardzības ministra pienākumi izpildītājs, taču atsacījās ciešāk iesaistīties valdības darbā.

1939. gada decembrī Raštiķis publicēja rakstu virsnieku žurnālā “Kardas”, kurā aizstāvēja attiecību uzlabošanu ar Maskavu un sūdzējās, ka armijas komandieris pelna mazāk par mēru (slēpta norāde uz Merķi, kas pirms kļūšanas par premjeru bija Kauņas mērs). Iekšlietu ministrs pavēlēja konfiscēt visus žurnāla eksemplārus vēl pirms tā izplatīšanas. Raštiķis reaģēja ar vairākām prasībām:

• Smetonam jāpaziņo par savu apmierinātību ar Raštiķa darbu, uz ko Raštiķis atbildētu, ka viņu starpā pastāv pilnīga vienprātība.
• Seimai jāapstiprina Raštiķa ierosinātās izmaiņas armijas vadībā un pieprasītais armijas budžets jāapstiprina bez izmaiņām.
• Premjeram Merķim jānodrosšina, ka Raštikis publiski netiek kritizēts.
• Iekšlietu ministram publiski jāatvainojas par žurnāla konfiskāciju.

Smetona atbildēja, ka vienmēr bijis vienprātis ar Raštiķi, un ka Seima pati pieņem lēmumus. Merķis atbildēja, ka nevar kontrolēt cilvēku runāto un Iekšlietu ministrs atteicās atvainoties. Raštiķim piedāvāja algas paaugstinājumu, taču bija skaidrs, ka viņa karjera ir beigusies. 1940. gada janvārī kā pārāk politiski ambiciozu, Smetona Raštiķi atbrīvoja no amata, nosūtīja trīs mēnešu atvaļinājumā un 23. aprīlī rezervēja no armijas. Saasinoties politiskajai situācijai, 1940. gada 7. jūnijā Raštiķi atjaunoja aktīvajā dienestā un kritiskajā 15. jūnijā viņu vēlējās iecelt par premjerministru, taču PSRS to nepieļāva.

Koalīcijas valdības

Divi nacionālie pazemojumi — Polijas ultimāts par diplomātisko attiecību nodibināšanu un Vācijas ultimāts par Klaipēdas teritorijas atdošanu izraisīja Smetonas režīma krīzi. Ka kristīgo demokrātu un zemnieku tautinieku politiķi atklāti sāka aicināt uz koalīcijas valdības izveidošanu. 1939. gada 25. martā premjers Mironas uzaicināja Zemnieku tautinieku, kristīgo demokrātu un Voldemāra grupas pārstāvjus uz diskusijām par stāvokli valstī. 27. martā Mironas valdība demisionēja. Raštiķis kopā ar Aizsardzības ministru un ģenerālštāba komandieri apmeklēja Smetonu, brīdinot par nemierīgo noskaņojumu valstī un nepieciešamību izveidot koalīcijas valdību. Smetona piedāvāja premjera amatu Raštiķim, kurš atteicās, taču ieteica ģenerālštāba komandieri ģenerālbrigadieri Čerņu, kurš 30. martā kļuva par premjeru. Opozīcijas partiju pārstāvji jaunajā koalīcijas valdībā piedalījās privāti, jo partijas joprojām nebija legalizētas. Tā kā opozīcijas partijas legāli neeksistēja, tad valdību nesauca par koalīcijas kabinetu, bet kopīgās darbības valdību. Tajā iekļāva divus kristīgos demokrātus, divus zemnieku tautinieku partijas pārstāvjus, vienu nacionālistu, vienu Voldemāra grupas pārstāvi un vienu bezpartejisko — Ārlietu ministru Jozu Urbši. Režīma politiskā kontrole atslāba, sabiedrībā pieauga prasības pēc brīvības.

Jaunā valdība galvenokārt nodarbojās ar ekonomisko krīzi, ko izraisīja industrializētā Klaipēdas apgabala un valsts vienīgās ostas zaudēšana. Valdības apstiprināto Lauksaimniecības ministra no Zemnieku tautinieku partijas izstrādāto agrārreformas projektu Smetona noraidīja kā pārāk radikālu. Izglītības ministru no kristīgajiem demokrātiem Smetona vispār atteicās pieņemt. Nacionālistu asociācija aktīvi kritizēja jauno valdību. 10. novembrī Finanšu ministrs iesniedza atlūgumu un 21. novembrī atkāpās visa valdība. Smetona jau iepriekš bija lūdzis Antanam Merķim sākt veidot jaunu valdību, kas uzreiz stājās pie valsts vadīšanas. Antans Merķis bija atvaļināts pulkvežleitnants, ieņēmis vadošus valsts un pašvaldību amatus pēc 1926. gada apvērsuma. Raštiķa iejaukšanās panāca to, ka Merķa kabinetā bij iekļauti opozīcijas pārstāvji.

Naktī uz 1940. gada 15. jūniju Smetona piedalījās pēdējā Merķa kabineta sēdē, kurā izskatīja PSRS ultimātu. Uzaicināto Raštiķi iecēla par jauno premjeru, taču Maskava ātri paziņoja, ka viņa kandidatūra nav pieņemama. Lai arī Smetona vēlējās izrādīt militāru pretestību, Raštiķis un virspavēlnieks Vitkauskas norādīja uz militārās pretošanās bezjēdzīgumu. Valdība pieņēma lēmu, ka Smetona pametīs Lietuvu, prezidenta pilnvaras atstājot premjeram Merķim.

Otrais pasaules karš, neatkarības zaudēšana

Pēc 1939. gada 23. augusta Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanas Lietuva bija atstāta Vācijas ietekmes zonā, vācieši pieprasīja arī Viļņas nodošanu Lietuvai. 1939. gada 29. augustā Ribentrops informēja Vācijas vēstnieku Lietuvā, lai tas informē Lietuvas valdību par to, ka vācu-poļu kara gadījumā Vācija no Lietuvas sagaida pilnīgu neitralitāti. Vācija arī informēja Lietuvu, ka gaidāmo teritoriālo izmaiņu gadījumā Viļņas jautājums varētu tikt atrisināts par labu lietuviešiem. Vācijas interesēs bija panākt to, lai Lietuva pati okupētu Viļņas apgabalu, nepieļaujot Sarkanās armijas ienākšanu šajā teritorijā. Tikmēr Lielbritānija un Francija izdarīja spiedienu uz Lietuvu, lai tā neveiktu nekādas militāras darbības Viļņas apgabalā.

Polijas kampaņas sākumā prezidents Smetona, kurš ticēja Rietumu sabiedroto uzvarai karā, pasludināja neitralitāti un atteicās tikties ar Vācijas un Polijas vēstniekiem, 5. septembrī Lietuvas valdība pieņēma lēmumu neiebrukt Viļņas apgabalā. 17. septembrī Sarkanā armija iebruka Polijā, 19. septembrī iekaroja Viļņu un 21. septembrī sasniedza Lietuvas robežu. Kad Lietuvas vēstnieks Maskavā jautāja Molotovam par Viļņas apgabala nākotni, Molotovs atbildēja, ka tas tiks atrisināts sarunu gaitā.

Septembra vidū Ribentrops ielūdza Lietuvas ārlietu ministru Jozu Urbši uz sarunām Dancigā. Vācija jau sagatavoja līgumprojektu, ar kuru Lietuva nonāktu Vācijas militārā aizsardzībā, un vācu virsnieki kontrolētu Lietuvas armijas modernizāciju. Urbšis par Vācijas piedāvājumu informēja Rietumu sabiedrotos un PSRS. Ribentrops pēkšņi atteicās no tikšanās, un pēc slepenās papildvienošanās noslēgšanas 28. septembrī Vācija atteicās no Lietuvas teritorijas lielākās daļas par labu PSRS.

Jau 29. septembrī Molotovs ielūdza Lietuvas vēstnieku uz tikšanos Kremlī. Ar 1920. gada 12. jūlija Lietuvas—Krievijas miera līgumu, Padomju Krievija bija atzinusi Viļņas apgabala piederību Lietuvai un to izmantoja, lai panāktu Lietuvas piekrišanu PSRS militāro bāzu līguma noslēgšanai. Pēc saspringtām sarunām, 10. oktobrī Padomju Savienība piespieda Lietuvu noslēgt Savstarpējās palīdzības paktu, ar kuru Lietuva atguva mazāko Viļņas apgabala daļu, bet PSRS ieguva tiesības Lietuvā izvietot karabāzes. 1939. gada oktobra beigās Lietuvas vēstnieki Romā, Londonā un Parīzē tikās Parīzē, lai pārrunātu trimdas valdības veidošanas iespēju PSRS uzbrukuma gadījumā. Ņemot vērā Lietuvas neskaidrās attiecības ar Rietumu sabiedrotajiem un Poliju, par trimdas valdības iespējamo vietu uzskatīja Romu. Smetona šī jautājuma tālāku risināšanu apturēja.

Sākotnējā iedzīvotāju sajūsma par Viļņas atgūšanu bija lielāka par bažām, ko radīja padomju karabāžu izvietošana valstī. 22. oktobrī Molotovs informēja Lietuvas vēstnieku, ka Lietuvas karaspēks drīkst pakāpeniski ieiet Viļņas apgabalā. 28. oktobrī Lietuvas kareivji svinīgi iesoļoja Viļņā. Pilsētu bija pārpludinājuši kara bēgļi, sakautās Polijas karavīri, Lietuvas un PSRS militārpersonas. Pēc dažiem aprēķiniem, Viļņā atradās 10 000 ebreju bēgļu, 4-5000 poļu bēgļu un 14 000 poļu kareivju. Trūka pārtika, cēlās cenas. 31. oktobrī sākās pret ebreju tirgotājiem vērstas poļu demonstrācijas, kuru apspiešanā Lietuvas kareivjiem un policijai palīdzēja arī Sarkanā armija. 6. novembrī pilsētā izdevās atjaunot mieru. Tā kā lietuvieši Viļņas apgabalā bija mazākumā, Lietuvas valdība izvirzīja stingrus noteikumus Lietuvas pilsonības iegūšanai, ļaujot to iegūt tikai tiem, kas šeit bija dzīvojuši pirms 1920. gada. Līdz Lietuvas okupācijai pilsonība bija piešķirta tikai 25 000 iedzīvotāju.

Lietuvas oficiālā neitralitāte radīja situāciju, kurā Smetona uz Jaunā gada svinībām 1939. gada decembrī nevarēja ielūgt visus ārvalstu vēstniekus vienlaikus, pieņemot tos individuāli. Lielbritānijas un Francijas vēstnieki atteicās apmeklēt 1940. gada 16. februāra neatkarības dienas svinības Viļņā, tāpēc karā iesaistīto valstu pārstāvjiem Kauņā sarīkoja divas atsevišķas pieņemšanas. 1940. gada sākumā Lietuvas valdība vienojās, ka PSRS uzbrukuma gadījumā Lietuvas armija pretosies, dodot iespēju valdībai bēgt uz Vāciju. 1940. gada maija beigās Ārlietu ministrija informēja vēstniekus, ka iebrukuma gadījumā par galveno diplomātu jāuzskata Stasis Lozoraitis, Lietuvas vēstnieks Romā.

1941. gada janvārī PSRS vēlreiz slepeni vienojās ar Vāciju, ka PSRS iegūs visu Lietuvas teritoriju, par to samaksājot kompensāciju Vācijai. 1940. gada 15. jūnijā Lietuvu okupēja Padomju Savienība un 3. augustā Lietuvas PSR pievienoja PSRS. 1941. gada jūnija deportācijas laikā izsūtīja vairāk nekā 30 000 Lietuvas iedzīvotāju. Drīz pēc tam Lietuvā iebruka vācu karaspēks un vācu okupācijas laikā Lietuvā nogalināja aptuveni 45 000 lietuviešu un 165 000 ebreju. 1944. gadā Lietuva atkal nonāca Padomju Savienības militāri-politiskajā kontrolē.

Lietuva PSRS sastāvā (1944—1990)

Padomju okupācijas laiks iesākās ar masu represijām un deportācijām. Laikā no 1944. līdz 1953. gadam tika izsūtīti aptuveni 517 000 Lietuvas iedzīvotāju. Partizānu karā pret Padomju režīmu gāja bojā aptuveni 36000 cilvēku. Par pirmo Lietuvas Padomju Sociālistiskās Republikas vadītāju kļuva Lietuvas komunistiskās partijas pirmais sekretārs Antans Sniečkus. Tāpat kā citās PSRS okupētajās teritorijās, tika īstenota piespiedu kolektivizācija un veikta nepārdomāta rūpniecības industrializācija. 1983. gadā tika pabeigta Ignalinas atomelektrostacijas būve.

Atmoda (1988—1990)

"Baltijas ceļa" cilvēku ķēde Lietuvā.

Astoņdesmito gadu beigās tāpat kā abās pārējās Baltijas valstīs sākās nacionālās atmodas kustība. 1988. gada 3. jūnijā tika nodibināta organizācija "Sąjūdis" ("Kustība"), par tās vadītāju kļuva Vītauts Landsberģis. Sākotnēji šī organizācija iestājās par Lietuvas autonomiju, bet vēlāk jau pieprasīja Lietuvas neatkarību. 1990. gada 11. martā Lietuvas Augstākā Padome pieņēma II Lietuvas valsts atjaunošanas aktu. 15. martā PSRS pieprasīja akta atsaukšanu un, draudot arī ar militāru spēku, ieviesa politiskas un ekonomiskas sankcijas pret Lietuvu. 1991. gada 10. janvārī PSRS spēki ieņēma vairākus nozīmīgus objektus Viļņā, pēc trim dienām, 13. janvārī, tika ieņemts arī televīzijas tornis, nogalinot 14 un ievainojot 700 protestējošo cilvēku. Tomēr rietumvalstu politiskā spiediena rezultātā PSRS bija spiesta šīs akcijas izbeigt, un Lietuvas valdība turpināja darbu.

Atjaunotā Lietuvas Republika (no 1990)

Lietuvas Republikas prezidente Daļa Grībauskaite.

Pirmā valsts, kas de iure atzina Lietuvas neatkarību, bija Islande (11.02.1991.). 1991. gada 17. septembrī Lietuvu uzņēma ANO. 1992. gada 25. oktobra referendums apstiprināja jaunu valsts konstitūciju. 1992. gadā ievēlēja jaunu Seimu. 2004. gada 29. martā Lietuvu uzņēma NATO, 1. maijā — Eiropas Savienībā. 2018. gada 5. jūnijā Lietuva iestājās ESAO.

Par Lietuvas prezidentu 1993. gada 25. februārī ievēlēja Aļģirdu Brazausku. 1998. gadā par prezidentu kļuva Valds Adamkus, bet 2003. gadā — Rolands Pakss. Jau pēc gada Paksu atstādināja no amata, un par prezidentu atkal ievēlēja Adamku. 2009. un 2014. gada Lietuvas prezidenta vēlēšanās uzvarēja Daļa Grībauskaite, bet 2019. gadā Gitans Nausēda.

Ārējās saites

• Lietuvas vēstures pārskats Arhivēts 2005. gada 20. decembrī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
• Lietuvas vēstures hronoloģija (angliski)
• Lietuvas vēstures hronoloģija Arhivēts 2005. gada 26. aprīlī, Wayback Machine vietnē. (lietuviski)
• Viduslaiku Lietuvas vēsture un mantojums (angliski) (lietuviski) (krieviski) (poliski) (baltkrieviski)