Vikipēdija

Ukraina

suverēna valsts Eiropā
Šis raksts ir par valsti Eiropā. Par apdzīvotu vietu Vīksnas pagastā skatīt rakstu Ukraina (ciems).

Ukraina (ukraiņu: Україна [ukrɑˈjinɑ]) ir valsts Eiropas austrumos. Ziemeļos tā robežojas ar Baltkrieviju, austrumos — ar Krievijas Federāciju, rietumos — ar Poliju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju un Moldovu, bet no dienvidiem to apskalo Melnā jūra. Pēc platības lielākā valsts Eiropā (neskaitot Krievijas Federāciju un Turciju, kuru teritorijas ir gan Eiropā, gan Āzijā).

Ukraina
Україна
Ukrainas karogs Ukrainas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna: Ще не вмерла України ні слава, ні воля  
Ne Ukrainas slava, ne brīvība nav zudusi
Location of Ukraine
Location of Ukraine
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) 		Kijiva
50°27′N 30°30′E / 50.450°N 30.500°E / 50.450; 30.500
Valsts valodas ukraiņu valoda
Valdība Pusprezidentāla unitāra valsts
 -  Prezidents Volodimirs Zelenskis
 -  Premjerministrs Deniss Šmihaļs
Izveidošanās
 -  Kijivas Krievzeme 882. gadā 
 -  Galīcija-Volīnija 1199. gadā 
 -  Hetmanščina 1649. gada 18. augustā 
 -  UTR pasludināšana 1917. gada 20. novembrī 
 -  UTR neatkarība 1918. gada 22. janvārī 
 -  Apvienošanās akts 1919. gada 22. janvārī 
 -  Neatkarība no PSRS 1991. gada 24. augustā 
Platība
 -  Kopā 603 628 km² (44.)
 -  Ūdens (%) 7
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2013. gadā 45 469 800 (27.)
 -  Blīvums 72,3/km² (115.)
IKP (PPP) 2007. gada aprēķins
 -  Kopā $399,866 miljardi[1] 
 -  Uz iedzīvotāju $8624[1] 
Džini koef. (2006) 31[2] (vidējs) 
TAI (2021) ▼0.773 (vidējs) (77.)
Valūta Hrivna (UAH)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) EEST (UTC+3)
Interneta domēns .ua
ISO 3166-1 kods 804 / UKR / UA
Tālsarunu kods +380

Tās platība ir 603,7 tūkstoši km2, garums no ziemeļiem uz dienvidiem ir 893 km, no rietumiem uz austrumiem — 1316 km. Kopīgais sauszemes robežas garums ir 6500 km, jūras — 1050 km. Iedzīvotāju skaits 2013. gadā sasniedza 45,5 miljonus cilvēku. Kopš 2017. gada Dziļās un aptverošās brīvās tirdzniecības zonas dalībvalsts. Ukraina ieguva ES kandidātvalsts statusu 2022. gada 22. jūnijā. Iestāšanās sarunas oficiāli sākās 2024. gada 25. jūnijā.

Vēsture

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Ukrainas vēsture
 
Lietuvas un Polijas zemes (1387)
No vismaz 9. gadsimta Ukraina bija viduslaiku varjagu pārvaldītās austrumslāvu Kijivas Krievzemes civilizācijas centrs, kurā izveidojās Kijivas lielkņaziem pakļauta valsts. Pēc Kijivas Krievzemes sakāves cīņās pret mongoļiem, 13. gadsimtā liela daļa šo zemju nonāca Lietuvas dižkunigaitijas pakļautībā. Vēlāk šīs zemes nonāca Polijas Karalistes un vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts, bet dienvidu un austrumu daļa Zelta Ordas, vēlāk Krimas hanistes pakļautībā. Pēc 1648. gada Ukrainas vidienē, Zaporižjas Sečā nodibinājās ukraiņu kazaku valsts Hetmanāts, kas drīz nonāca Maskavijas pakļautībā. Pēc atkārtotiem krievu-turku kariem un Polijas dalīšanas 18. gadsimta beigās arī Ukrainas austrumu un dienvidu daļas nonāca Krievijas Impērijas pakļautībā, bet rietumu daļa nonāca Austrijas Impērijas sastāvā kā Galīcijas un Lodomērijas Karaliste.

Pēc Februāra revolūcijas Kijivā 1917. gada 17. martā tika nodibināta Ukrainas Centrālā Rada, kas pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 20. novembrī pasludināja autonomas Ukrainas Tautas Republikas izveidi. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Sarkanā armija atkāpās no Ukrainas teritorijas, 1918. gada 29. aprīlī ar Vācijas atbalstu Pavlo Skoropadskis gāza Ukrainas Tautas Republikas valdību un pasludināja Ukrainas Valsts izveidi Vācijas protektorātā, bet 19. oktobrī Ļvivā tika pasludināta Rietumukrainas Tautas Republika. 1919. gada 22. janvārī Kijivā noslēdza līgumu par Rietumukrainas apvienošanos ar Ukrainas Tautas Republiku. 1919. gada 10. martā izsludināja Ukrainas Sociālistiskās Padomju Republikas izveidi. 1920. gada 12. jūnijā Sarkanā Armija ieņēma Kijivu un pakļāva visu Ukrainas teritoriju, izņemot Galīciju, kas palika Polijas sastāvā. Pēc Rīgas miera līguma 1921. gada 18. martā Ukrainu sadalīja starp Polijas Otro republiku un Ukrainas PSR. 1922. gada 29. decembrī Ukrainas PSR parakstīja vienošanos par PSRS izveidi. Otrā pasaules kara laikā, 1939. gadā Ukrainas PSR pievienoja daļu no Polijas kampaņas rezultātā PSRS okupētās teritorijas, un 1940. gadā okupēto Rumānijas Karalistes daļu. Pēc kara beigām 1945. gadā Ukrainas PSR pievienoja Čehoslovākijas austrumu daļu, bet 1954. gadā no Krievijas PFSR Krimas apgabalu.

Ukraina atguva neatkarību pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā.

2013. gada decembrī Kijivā sākās pret valdību vērstas demonstrācijas jeb Eiromaidans, Augstākā Rada nobalsoja par prezidenta Viktora Janukoviča atlaišanu no amata. Krievijas Federācija okupēja un anektēja Krimu un atbalstīja prokrievisko separātistu militāras operācijas, kas 2014. gada aprīlī pārauga Donbasa karā. 2021. gada martā sākās jauna Krievijas un Ukrainas attiecību krīze, ko izraisīja Krievijas Federācijas bruņoto spēku koncentrēšana pie abu valstu robežas un draudi par militāriem pasākumiem, ja NATO nepieņems Krievijas prasības. 2022. gada 24. februārī sākās Krievijas 2022. gada iebrukums Ukrainā, kura laikā Krievijas valdība pasludināja arī Doneckas, Hersonas, Luhanskas un Zaporižjas apgabalu aneksiju.

Ģeogrāfija

labot šo sadaļu
 
Ukrainas fizģeogrāfiskā karte

Ukrainas platība ir 603 549 km², kas to ierindo 44. vietā pēc platības pasaulē un 1. vietā Eiropā starp valstīm, kas pilnībā atrodas Eiropas teritorijā (Krievijas Eiropas daļa pēc platības gan ir ievērojami lielāka). Valsts lielākā daļa atrodas Austrumeiropas līdzenumā skujkoku un jaukto mežu, mežastepes un stepes zonās. Virsmas vidējais augstums 100—200 m v.j.l. Rietumdaļā izvietojusies Volīnijas augstiene (augstumi līdz 342 m vjl), Podolijas augstiene (471 m) un Karpatu kalni dienvidrietumos ar valsts augstāko virsotni Hoverlu (2061 m), austrumos un dienvidaustrumos — Doņecas skrausts (367 m) un Pieazovas augstiene, dienvidos — Krimas pussala ar Krimas kalniem (Romankošs 1545 m). Ziemeļdaļā plešas Poļesjes zemiene, vidusdaļā — Piedņepras zemiene un Piedņepras augstiene, dienvidos — Melnās jūras zemiene.[3]

Upju kopgarums ir ap 170 000 km; 117 upes ir garākas par 100 km. Visvairāk upju ir Poļesjē un Austrumkarpatos, vismazāk — stepju rajonos. Valsts lielākā upe ir Dņepra, kuras baseins aizņem 48% Ukrainas teritorijas. Dņepras galvenās pietekas ir Desna, Pripete, Sula, Psela, Vorskla, Samara, Rosa, Inhuleca. Citas lielākās upes ir Donava, Dņestra, Dienvidbuga, Siverskijdoņeca, Pruta. Uz Dņepras izbūvētas trīs lielas ūdenskrātuves — Kahovkas ūdenskrātuve, Kremenčukas ūdenskrātuve un Kijivas ūdenskrātuve, kā arī vairākas nelielas. Upes tiek izmantotas kuģošanai.

Ukrainā nav lielu ezeru; lielākās ūdenstilpes ir Jalpuhs, Kahuls un piekrastes limāni — Sasiks, Dņestras limāns, Moločnas limāns.

Derīgie izrakteņi

labot šo sadaļu

Ukrainas ģeotektonisko struktūru dažādība un to attīstības ģeodinamiskie apstākļi noteikuši dažādu derīgo izrakteņu iegulu izveidi. Visnozīmīgākās ir dzelzsrūdas, mangāna rūdas, urāna rūdas, akmeņogles, gāze, nafta un kondensāts, titāns, cirkons, sērs, kaolīns, grafīts, rūdu nesaturošās izejvielas metalurģijai un apdares materiāli. Paši lielākie derīgo izrakteņu baseini Ukrainā ir Krivijrihas dzelzsrūdas, Nikopoles mangāna rūdas un Doneckas ogļu baseini, Iršanskas titāna rūdas, Kirovohradas urāna rūdas, Pobužskskas grafīta rūdas rajoni. Ukrainā tiek iegūts arī krams, pirofilīta slāneklis, smilšakmens, kaļķakmens un krīts, akmenssāls, dzintars, pusdārgakmeņi, minerālūdeņi. Ukrainā atrastas unikālas, pagaidām pasaulē vienīgās Peržankas berilija iegulu atradnes, kas saistās ar ļoti retu minerālu — genthelvītu. Zemes dzīlēs atrastas rūpnieciskas zelta, litija, skandija, retzemju metālu, fluorīda, degslānekļa, fosforīta atradnes. Ir cerības atrast izstrādāt jaunus derīgo izrakteņu veidus: varu, platinoīdus, molibdēnu, alvu, tantalu, niobiju, vanādiju u.c. Arvien lielāka uzmanība tiek veltīta Poļesjes dzintaram, Volīnijas topāziem, morioniem, labradoriem, Krimas kerčenītiem. Ukraina aizņem 0,4% pasaules sauszemes un nodrošina 5% minerālizejvielu un to pārstrādes produktu, tai skaitā 20% mangāna un 10% dzelzsrūdas, 3% ogļu. Izpētīto galveno derīgo izrakteņu rezervju aptuvens novērtējums pārsniedz 7 triljonus ASV dolāru.

Klimats

labot šo sadaļu

Ukrainas novietojuma fiziski-ģeogrāfiskās īpatnības nosaka lielo klimatisko apstākļu dažādību un salīdzinoši biežo dažādu bīstamu laika apstākļu atkārtošanos. Ukraina atrodas Eiropas dienvidaustrumos mērenā klimata joslā. Tās lielākajai daļai raksturīgs mēreni kontinentāls klimats. Ukrainas teritorija atrodas divās klimatiskajās — mērenajā un subtropiskajā platuma zonās. Pēdējā ietilpst tikai Krimas dienvidu krasts. Ukrainā uzskaita šādus klimatiskos apgabalus: Atlantijas-kontinentālo, kas ietver jaukto mežu un meža stepes zonu, Ukrainas Karpatu kalnu masīvu, Krimas kalnus, Krimas dienvidu piekrasti.

Valsts pārvalde

labot šo sadaļu
   
Volodimirs Zelenskis
Ukrainas prezidents 		Deniss Šmihaļs
Ukrainas premjerministrs

1991. gada 24. augustā Ukraina pasludināja neatkarību un drīz vien ieviesa daudzpartiju sistēmu. Ar likumu tika noteikta minoritāšu tiesību aizsardzība. Ukrainas pirmais vēlētais prezidents Leonīds Kravčuks 1994. gadā netika atkārtoti ievēlēts un mierīgi atdeva amatu politiskajam sāncensim. 1996. gada 28. jūnijā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas garantē pamattiesības un paredz plurālistisku politisko sistēmu. Ukrainas valsts varas sistēma ir veidota pēc Rietumu parauga, un tajā ir trīs neatkarīgas jomas.

Likumdošanas vara pieder Augstākajai padomei (Verhovna Rada). Tas ir vienpalātas parlamanents, kurā ir 450 deputātu, kas ievēlēti uz četriem gadiem. 225 no tiem ievēlē vispārējās un tiešās vēlēšanās no vienmandāta apgabaliem, 225 — pēc proporcionālās pārstāvības. Augstākā padome ievieš tiesību aktus, ratificē līgumus, apstiprina budžetu, piesaka karu, ar neuzticības balsojumu atceļ premjerministru un Ministru kabinetu.

Izpildvara pieder prezidentam un Ministru kabinetam. Prezidents, ko vispārējās vēlēšanās ievēlē uz pieciem gadiem, ir valsts galva, kas pārstāv valsti ārlietās, atceļ Ministru kabineta aktus, izsludina valstī ārkārtas stāvokli, atlaiž Augstāko padomi. Ministru kabinetā ir premjerministrs, divi premjerministra vietnieki un 15 ministri, kurus ieceļ prezidents, bet apstiprina Augstākā padome. Tas pārrauga valsts pārvaldes darbu.

Tiesu vara pieder Konstitucionālajai un Augstākajai tiesai. Konstitucionālā tiesa lemj par likumu atbilstību konstitūcijai. Tajā ir 18 tiesnešu, kas iecelti uz 9 gadiem, sešus ieceļ prezidents, sešus — Augstākā padome, sešus — Tiesnešu kongress. Augstākā tiesa ir augstākā pārskatīšanas un apelācijas tiesa. Tiesnešus uz mūžu ieceļ Augstākā padome. Tiesu sistēma ir neatkarīga; tiesas procesā nav nozīmes precedentam, jo tiesneši iztiesā lietas saskaņā ar kodificēto tiesību aktu normām.[4]

Administratīvais iedalījums

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Ukrainas administratīvais iedalījums

Ukrainas administratīvais iedalījums ir 24 apgabali (область), 2 pilsētas (місто) un viena autonomā republika (Автономна Республіка).

Ukrainas simboli

labot šo sadaļu

Karogs

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Ukrainas karogs
 
Ukrainas karogs Ļvivas pils tornī

Ukrainas karoga rašanos saista ar 1848. gadu, kad pēc Polijas dalīšanas Ukrainas rietumu daļa — Galīcija un Lodomērija ietilpa Austrijas Impērijas sastāvā.

1918. gadā, kad proklamēja Ukrainas Tautas Republiku, par tās karogu kļuva dzelteni zilais karogs uz kura tika attēlots trīsžuburis. 1992. gadā Ukrainas Augstākā padome dzelteni zilo karogu pasludināja par Ukrainas valsts karogu. Karoga proporcijas ir 2:3. Karoga apraksts ir iekļauts Ukrainas Republikas konstitūcijas 20. pantā.

Ukrainas karoga simbolisms tiek pamatots ar Ukrainu kā tradicionālo labības audzēšanas valsti, tādēļ dzeltenā krāsa tiek tulkota kā labības krāsa, savukārt gaiši zilā Ukrainas skaidrās debesis.

Iedzīvotāji

labot šo sadaļu
Etniskais sastāvs (2001)
Ukraiņi
  
 77.8%
Krievi
  
 17.3%
Baltkrievi
  
 0.6%
Moldāvi
  
 0.5%
Krimas tatāri
  
 0.5%
Bulgāri
  
 0.4%
Ungāri
  
 0.3%
Rumāņi
  
 0.3%
Poļi
  
 0.3%
Citi
  
 1.7%

Pēdējā Ukrainas tautas skaitīšana notika 2001. gadā. Iedzīvotāju skaits tolaik bija 48 miljoni 457 tūkstoši, no viņiem pilsētās dzīvoja 67,2%, bet laukos 32,8%. Deviņās pilsētās bija vairāk kā 500 000 iedzīvotāju.

Pēc 2001. gada datiem Ukrainas iedzīvotāji piederēja vairāk kā 130 dažādām etniskām grupām. Lielākā etniskā minoritāte ir krievi, kas dzīvo galvenokārt Ukrainas austrumu un dienvidu apgabalos. 67,5% iedzīvotāju par savu dzimto valodu uzskata ukraiņu valodu, 29,6% krievu valodu, bet 2,9% kādu citu valodu. 85,2% ukraiņu par savu dzimto valodu uzskata ukraiņu valodu, bet 14,8% krievu valodu.[5] 2001. gadā 87,9% iedzīvotāju uzskatīja, ka viņi teicami runā ukrainiski, bet 65,7%, ka viņi teicami runā krieviski. Iepriekšējā, 1989. gada tautskaitē 78,0% iedzīvotāju uzskatīja, ka viņi teicami runā ukrainiski, bet 78,4%, ka viņi teicami runā krieviski.[6]

  •  
    Iedzīvotāju īpatsvars, kuri uzskata sevi par ukraiņiem, Ukrainas apgabalos (2001. gada tautskaites dati)
  •  
    Iedzīvotāju īpatsvars, kuri krievu valodu uzskata par dzimto, Ukrainas apgabalos (2001. gada tautskaites dati)
Ukrainas lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita (2014)[7]

 
Kijiva
 
Harkiva

Vieta Pilsēta Apgabals Iedzīvotāji Vieta Pilsēta Apgabals Iedzīvotāji

 
Odesa
 
Dņipro

1 Kijiva - 2 868 702 11 Luhanska Luhanskas apgabals 424 113
2 Harkiva Harkivas apgabals 1 451 132 12 Vinnica Vinnicas apgabals 372 116
3 Odesa Odesas apgabals 1 017 022 13 Makijivka Doneckas apgabals 351 820
4 Dņipro Dņipropetrovskas apgabals 993 094 14 Sevastopole - 344 853
5 Donecka Doneckas apgabals 949 825 15 Simferopole Krimas Autonomā Republika 338 319
6 Zaporižja Zaporižjas apgabals 766 268 16 Hersona Hersonas apgabals 297 593
7 Ļviva Ļvivas apgabals 729 038 17 Poltava Poltavas apgabals 295 950
8 Krivijriha Dņipropetrovskas apgabals 652 137 18 Čerņihiva Čerņihivas apgabals 295 670
9 Mikolajiva Mikolajivas apgabals 494 922 19 Čerkasi Čerkasu apgabals 285 170
10 Mariupole Doneckas apgabals 458 533 20 Žitomira Žitomiras apgabals 270 922


Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 «Ukrainian GDP (PPP)». IMF, World Economic Outlook Database, October 2007. Skatīts: 2008-03-10.
  2. ↑ «Ukraine». CIA World Factbook. 2007-12-13. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-07-09. Skatīts: 2008-05-28.
  3. ↑ «Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika». Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 726. lpp.
  4. ↑ The book of rule : how the world is governed (1st American ed izd.). London : DK. 2004. ISBN 0-7894-9354-3. OCLC 52601448.
  5. ↑ About number and composition population of UKRAINE by All-Ukrainian population census'2001 data (angliski)
  6. ↑ First All-National Population Census: historical, methodological, social, economic, ethnic aspects (angliski)
  7. ↑ Ukrainas pilsētu iedzīvotaju skaits (2014)

Ārējās saites

labot šo sadaļu

Skatīt arī

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ukraina&oldid=4171908"