Janvāra sacelšanās

Janvāra sacelšanās (poļu: powstanie styczniowe, lietuviešu: 1863 metų sukilimas; 1863—1864) bija bruņota sacelšanās pret Krievijas Impērijas varu Polijas, Baltkrievijas un Lietuvas teritorijās, lai atjaunotu pēc Polijas dalīšanas sagrauto Polijas—Lietuvas kopvalsti 1772. gada robežās. To uzskata arī par vienu no krievu-poļu kariem.

Janvāra sacelšanās
1863 - Polonia. Jana Matejko simboliskā glezna. Krievijas Impērijas virsnieki vēro, kā sievietēm, kas simbolizē Poliju un Lietuvu, tiek uzlikti rokudzelži.
Datums 1863. gada 22. janvāris — 1864. gada 11. aprīlis Vieta Polija, Baltkrievija un Lietuva Iznākums Krievijas uzvara
Karotāji
Polijas—Lietuvas kopvalsts atjaunošanas piekritēji	Krievijas Impērija
Komandieri un līderi
Romualds Trauguts† Ludviks Meroslavskis Marians Langevičs Kanstancins Kaļinovskis†	Aleksandrs II Mihails Muravjovs Frīdrihs fon Bergs Nikolajs Anņenkovs
Spēks
no 30 000—200 000	111 000—127 000
Zaudējumi
apmēram 10 000—30 000 kritušo un ievainoto	3343 kritušo un ievainoto

1863. un 1864. gada sacelšanās vietas Lietuvā, Baltkrievijā un Ukrainā

Sacelšanās tika nežēlīgi apspiesta, daudzus tās dalībniekus izsūtīja uz Sibīriju, šļahtas locekļiem, kas atbalstīja sacelšanos, atņēma īpašumus. Sākās Polijas un Lietuvas zemju pārkrievošana. Latgales vēsturē sākās latīņu drukas aizlieguma periods.

Priekšvēsture

Pēc Novembra sacelšanās apspiešanas 1831. gadā Krievijas Impērijas sastāvā esošās Kongresa Polijas (t.s Polijas caristes) autonomija tika stipri ierobežota. Bijusī Lietuvas dižkunigaitijas teritorija bija pilnīgi integrēta Krievijas Impērijas Ziemeļrietumu apgabala sastāvā, kurā ietilpa Viļņas, Kauņas, Grodņas, Minskas, Mogiļevas un Vitebskas guberņas.

1861. gadā dibinātā nelegālā poļu Centrālā Tautas komiteja (Centralny Komitet Narodowy) Jaroslava Dombrovska vadībā un Lietuvas provinces komiteja Kanstancina Kaļinovska valdībā pēc Novembra sacelšanās parauga sāka plānot jaunu sacelšanos.

Sacelšanās

"Janvāra sacelšanās dalībnieku pakāršana pie Šauļiem" (Staņislava Vitkeviča zīmējums, 1870)

Sacelšanās sākās pēc Centrālās Tautas komitejas manifesta 1863. gada 22. janvārī, kas aicināja poļu, lietuviešu un krievu (baltkrievu un ukraiņu) tautas sākt bruņotu sacelšanos. Zemniekiem tika solīts nodot īpašumā Krievijas valsts īpašumā esošās zemes. Polijas sacelšanās bruņoto spēku (apmēram 30 000 karavīru) oficiālais pavēlnieks sākumā bija Ludviks Meroslavskis (Ludwik Mierosławski), pēc viņa Marians Langevičs (Marian Langiewicz). No 1863. gada jūnija līdz septembrim pastāvēja Polijas nacionālā valdība Karola Majevska (Karol Majewski) vadībā. Lielbritānijas, Francijas un Austrijas valdības Krievijas valdībai ieteica atjaunot Kongresa Polijas 1815. gada satversmi ar plašas autonomijas iespējām.

Bruņotās cīņas notika partizānu kara veidā. Sacelšanās dalībnieki nespēja pretoties Krievijas Impērijas regulārajai armijai, kuras spēki Polijā vien sasniedza 127 000 vīru, bet Polijā, Lietuvā, Baltkrievijā un Ukrainas rietumos izvietotā Krievijas karaspēka kopējais lielums tajā laikā sasniedza 300 000 vīru lielumu. 1863. gada pavasarī Lietuvas brīvības cīnītāju karaspēks atkāpās uz Biržiem Kurzemes guberņas pierobežā, kur tika sakauts 7.-9. maija kaujās pie Medeiķiem, Gudišķiem un Šnūrišķiem. 1863. gada jūlijā par sacelšanās vadītāju Viļņā kļuva Lietuvas izpildkomitejas vadītājs Konstantīns Kaļinovskis.

1863. gada vasarā ieceltais Polijas vietvaldis Frīdrihs fon Bergs sāka dzelžainu politiku pret sacelšanās dalībniekiem, atņemdams muižas un sodīdams ar nāvi gūstekņus. Baltkrievijas teritorijā Krievijas valdība atbalstīja pareizticīgo zemnieku uzbrukumus sacelšanās atbalstītāju muižām.

1863. gada nogalē par sacelšanās vadītāju Polijā kļuva bijušais virsnieks Romualds Trauguts (Romuald Traugutt). Sacelšanos apspieda tikai 1864. gada pavasarī, kad Trauguts un Kaļinovskis tika apcietināti un notiesāti ar nāvi pakarot. Kopējas pakārto skaits sasniedza 400, vairāki tūkstoši sakautās sacelšanās dalībnieku tika izsūtīti uz Sibīriju.

Viļņas gubernators Mihails Muravjovs lika ekspropriēt sacelšanās dalībnieku muižas un to zemi piešķirt pareizticīgajiem zemniekiem. 1864. gadā Ziemeļrietumu apgabala ģenerālgubernators Konstantīns fon Kaufmanis Lietuvā, Latgalē un Baltkrievijā aizliedza iespiest grāmatas ar latīņu burtiem, ko atcēla tikai 1904. gadā.

Notikumi Latgalē

Galvenie Janvāra sacelšanās sagatavošanas centri atradās Antonija Rika (Antoni Ryk) muižā pie Viļakas un Staņislava Mola (Stanisław Mohl) muižā Višķos. Sacelšanās organizēšanu vadīja brāļi Zigmunts un Boļeslavs Bujņicki un Vladislavs Soltāns. 1863. gada 13. aprīlī pie Krāslavas notika bruņots uzbrukums krievu karaspēka vienībai. Samusinātais pūlis atriebjoties nodedzināja Mola muižu Višķos, nāvīgi ievainoja Kazimiru Plāteru un nodedzināja viņa muižu, nodedzināja arī Urbanam Benislavskim piederošo Dubnas muižu un Kazimiram Bujņickim piederošo Dagdas muižu.

Vainu par uzbrukuma organizēšanu uzņēmās Leons Broels-Plāters, kuru sodīja ar nāvi Daugavpils cietoksnī. Leonam Plāteram par godu sacerēta "Latviešu dziesmu par Leona Plātera nošaušanu" (1871). Viņa vecākā māsa Ludvika Plātere brāļa piemiņai uzrakstīja "Drāmu bez nosaukuma" (1875). Rainis uzrakstīja dzejolī "Svētdiena un grāfs Plāters" (no krājuma "Saules gadi").

Kazanovas muižā, kurā līdz savai traģiskajai nāvei dzīvoja Leons, viņa māte Antoņina Plātere uzstādīja krustu (t.s. "Dēla krustu"), kas iznīcināts 1960. gados Krāslavas—Kombuļu ceļa būves laikā. 1998. gadā krusts tika atjaunots.

Piemiņa

Polijas Republikas Senāts 2013. gadu pasludināja par Janvāra sacelšanās atceres gadu. Latvijas Republikas tieslietu ministrs Jānis Bordāns nosūtīja apsveikuma vēstuli Polijas vēstniekam Latvijā. Baltkrievijas pilsētā Svisločā notika piemiņas pasākums Janvāra sacelšanās dalībniekiem ar ziedu nolikšanu pie sacelšanās vadītāju R. Trauguta un K. Kaļinovska pieminekļiem.

• 
  Centrālās Tautas komitejas manifests 1863. gada 22. janvārī
• 
  Sacelšanās dalībnieki 1863. gadā
• 
  Ludviks Meroslavskis
• 
  Marians Langevičs
• 
  Kanstancins Kaļinovskis
• 
  Zigmunts Serakovskis
• 
  Romualds Trauguts

Skatīt arī

• Koscjuško sacelšanās
• Novembra sacelšanās

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Janvāra sacelšanās.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)