Juzefs Pilsudskis
Juzefs Klemenss Pilsudskis (poļu: Józef Klemens Piłsudski; dzimis 1867. gada 5. decembrī, miris 1935. gada 12. maijā) bija poļu karavadonis un Polijas armijas dibinātājs. Polijas Otrās Republikas autoritārais vadītājs, sākumā kā Valsts priekšnieks (Naczelnik Państwa, 1918—1922) un "pirmais maršals" (no 1920).
| Juzefs Klemenss Pilsudskis Józef Klemens Piłsudski | |
|---|---|
 | |
|
Polijas valsts vadītājs (Naczelnik Państwa) | |
|
Amatā 1918. gada 18. novembris — 1922. gada 9. decembris | |
| Pēctecis | Prezidents Gabriels Narutovičs |
| 19. Polijas premjerministrs | |
|
Amatā 1926. gada 2. oktobris — 1928. gada 27. jūnijs | |
| Prezidents | Ignacijs Moscickis |
| Priekštecis | Kazimežs Bartels |
| Pēctecis | Kazimežs Bartels |
| 24. Polijas premjerministrs | |
|
Amatā 1930. gada 15. augusts — 1930. gada 4. decembris | |
| Prezidents | Ignacijs Moscickis |
| Priekštecis | Valerijs Slaveks |
| Pēctecis | Valerijs Slaveks |
| 1. Bruņoto spēku ģenerālinspektors | |
|
Amatā 1926. gada 27. augusts — 1935. gada 12. maijs | |
| Pēctecis | Edvards Ridzs-Smiglijs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1867. gada 5. decembrī Zalava (Zalavas, poliskais variants Zułów),  Krievijas Impērija(tagad  Lietuva) |
| Miršanas dati |
1935. gada 12. maijā (67 gadu vecumā) Varšava,  Polija |
| Tautība | polis |
| Politiskā partija | bezpartijisks (pirms tam Polijas Sociālistiskā partija, Polska Partia Socjalistyczna) |
| Profesija | politiķis, karavīrs |
| Paraksts |
 |
| ||||||||||
Kopš Pirmā pasaules kara viņš bija nozīmīgākā persona Polijas politikā,[1] kurš 1918. gadā ietekmēja Polijas neatkarības atgūšanu.[2][3][4][5]
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis pārpoļotu lietuviešu šļahtiču ģimenē Zalavā uz ziemeļaustrumiem no Viļņas. Skolu apmeklēja Viļņā. J. Pilsudskis labi runāja lietuviski.[6]
1885. gadā Pilsudskis uzsāka studijas Harkivas Universitātē, bet 1887. gadā viņu arestēja saistībā ar Aleksandra III slepkavības mēģinājumu un izsūtīja uz pieciem gadiem katorgā. Pēc atbrīvošanas 1892. gadā Pilsudskis iestājās Polijas Sociālistiskajā partijā (PSP) (Polska Partia Socjalistyczna). Darbojās PSP Lietuvas sekcijā, kura bāzējās Viļņā. 1900. gadā atkal arestēts. Simulēja garīgi slimo, tika pārvests uz psihiatrisko slimnīcu Pēterburgā, no kuras izbēga.
1904. gadā, sākoties krievu-japāņu karam, viņš devās uz Japānu, lai organizētu poļu leģionus no gūstā saņemtajiem Krievijas armijas poļiem cīņai par Polijas neatkarību. Tajā pašā gadā Pilsudskis atgriezās Polijā, kur dibināja kaujas grupas, kuras nodarbojās ar ekspropriācijām — banku un pasta vilcienu aplaupīšanām partijas finansiālajām vajadzībām. Pazīstamākā pasta vagona aplaupīšana notika 1908. gadā Viļņas apkārtnē (guvums — 200 812 rubļi 61 kapeika).
Neilgi pirms Pirmā pasaules kara Pilsudskis poļu apdzīvotajos Austroungārijas reģionos organizēja militāras grupas, kuras, sākoties karam, pārveidoja par poļu leģioniem, kas Pilsudska vadībā cīnījās Austroungārijas armijā pret Krievijas karaspēku. 1917. gada jūlijā Pilsudskis un viņa leģioni atteicās dod zvērestu Vācijas impērijas ķeizaram, par ko viņu ieslodzīja Magdeburgas cietoksnī, bet leģionus izformēja. Tomēr 1918. gada 8. novembrī sakarā ar neveiksmēm frontē vācu varas iestādes Pilsudski atbrīvoja, un viņš triumfāli atgriezās Varšavā. 1918. gada 11. novembrī Polijas Reģentu padome iecēla Pilsudski par Valsts priekšnieku (Naczelnik Państwa).
1919. gada februārī ar sadursmēm Baltkrievijas teritorijā sākās Poļu-padomju karš. 1919. gada 19. aprīlī poļu karaspēks ieņēma Viļņu, bet 1919. gada augustā — Minsku. Noslēdzot savienību ar Simona Petļuras spēkiem, Pilsudska karaspēks uzbruka Kijivai, ko ieņēma 7. maijā. Tomēr 1919. gada vasarā sākās boļševiku atbildes ofensīva Tuhačevska vadībā, tās galvenā trieciena virziens bija Varšava. Sākās kauja par Varšavu, vēlāk nosaukta par Brīnumu pie Vislas. Kaujā boļševiku armiju sakāva un tā bija spiesta atkāpties. Poļu armija ieņēma plašas Lietuvas, Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas (arī Daugavpili Latvijā). 1920. gadā Pilsudskis Daugavpilī tikās ar ģenerāli Balodi, lai apspriestos par cīņu pret boļševikiem. Pamatojoties uz 1921. gada 18. martā Rīgas miera līgumu, tika noteikta robeža starp Poliju un Krieviju.
1921. gada 17. marta konstitūcija būtiski ierobežoja valsts galvas funkcijas. 1922. gada 14. decembrī Pilsudskis nodeva varu pirmajam Polijas valsts prezidentam Gabrielam Narutovičam. Pēc Narutoviča slepkavības tā paša gada 16. decembrī un prezidenta Staņislava Vojcehovska ievēlēšanas Pilsudskis kļuva par Polijas armijas ģenerālštāba priekšnieku. 1923. gada maijā no amata demisionēja.
Haotiskās Polijas iekšpolitikas dēļ Pilsudskis atgriezās pie varas. 1926. gada maijā Rembertovas apkaimē ar kara ministra Žeļigovska atbalstu tika koncentrētas armijas daļas, kuras 12. maijā devās uz Varšavu un trīs dienu ielu cīņās veica apvērsumu. 31. maijā Pilsudski ievēlēja par Polijas prezidentu, tomēr viņš atteicās no šī posteņa, bet kļuva par kara ministru un armijas ģenerālinspektoru, kaut arī faktiski bija valsts vadītājs, nodibinot t.s. sanācijas režīmu. Tika ierobežota parlamenta vara, politiskie pretiniekus vajāja ar juridiskiem un ārpusjuridiskiem līdzekļiem. Jaunā 1935. gada konstitūcija nostiprināja autoritāro iekārtu.
Ārpolitikā Pilsudskim izdevās normalizēt attiecības ar PSRS un Vāciju (neuzbrukšanas pakti attiecīgi 1932. un 1934. gadā). Ļoti saspīlētas saglabājās attiecības ar Lietuvu Viļņas apgabala dēļ. Tomēr, apzinoties Polijas vājumu starp agresīviem kaimiņiem, Pilsudskis meklēja sadarbības iespējas ar Franciju un Lielbritāniju.
Miris 1935. gada 12. maijā Varšavā. Apglabāts Krakovā blakus Polijas karaļiem, bet viņa sirds — pie mātes kapa Viļņā.
-
Juzefa Pilsudska vasarnīca Druskininkos -
Maršala Pilsudska piemineklis Bjalistokā
.jpg)
Piemiņa
labot šo sadaļuDaugavpilī Pilsudska vārdā nosaukta poļu vidusskola, bet pie ēkas, kur Juzefs Pilsudskis tikās ar ģenerāli Balodi, uzstādīta piemiņas plāksne.
Atsauces un piezīmes
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Juzefs Pilsudskis |
- ↑ Plach, Eva (2006). The Clash of Moral Nations: Cultural Politics in Pilsudski's Poland, 1926—1935. Athens, Ohio: Ohio University Press. ISBN 0-8214-1695-2., p. 14.
- ↑ Marian Marek Drozdowski, Szwankowska, Hanna. «Przedmowa». Pożegnanie Marszałka: Antologia tekstów historycznych i literackich (poļu valoda). Warsaw : Towarzystwo Miłośników Historii—Komisja Badań Dziejów Warszawy Instytutu Historii PAN: Oficyna Wydawnicza "Typografika", 1995. ISBN 8386417188.
- ↑ Anatol Lieven. The Baltic Revolution: Estonia, Latvia, Lithuania and the Path to Independence. New Haven : Yale University Press, 1994. ISBN 0300060785., p. 159.
- ↑ Jerzy Jan Lerski. Historical Dictionary of Poland, 966—1945. Westport, Conn. : Greenwood Press, 1996. ISBN 0313260079., p. 441.
- ↑ Joseph Held. The Columbia History of Eastern Europe in the Twentieth Century. New York : Columbia University Press, 1992. ISBN 0231076975., p. 249.
- ↑ «Maršalas J.Pilsudskis lietuviukus kalbino lietuviškai». www.lrytas.lt.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Juzefs Pilsudskis.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
- Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
| Priekštecis: - |
Polijas prezidents (Naczelnik Państwa) 1918—1922 |
Pēctecis: Gabriels Narutovičs |
 | Šī Polijas politiķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |