Juzefs Pilsudskis
Juzefs Klemenss Pilsudskis (poļu: Józef Klemens Piłsudski, dzimis 1867. gada 5. decembrī, miris 1935. gada 12. maijā) bija pirmais neatkarīgās Polijas valsts vadītājs (1918 - 1922, kā Naczelnik Państwa, tulkojumā "valsts priekšnieks"), "Pirmais maršals" (no 1920) un vēlāk (1926 - 1935) Otrās Polijas republikas autoritārais vadītājs. No Pirmā pasaules kara vidus viņš Polijas politikā bija nozīmīgākā persona, kā arī svarīga figūra uz Eiropas politikas skatuves.[1] Tiek uzskatīts, ka tieši Pilsudskis 1918. gadā ietekmēja Polijas neatkarības atgūšanu, tas ir, 123 gadus pēc Polijas dalīšanas.[2][3][4][5] Pilsudskis vēl bija arī poļu revolucionārs, karavadonis un Polijas armijas dibinātājs.
| Juzefs Klemenss Pilsudskis Józef Klemens Piłsudski | |
|---|---|
 | |
|
Polijas valsts vadītājs (Naczelnik Państwa) | |
|
Amatā 1918. gada 18. novembris — 1922. gada 9. decembris | |
| Pēctecis | Prezidents Gabriels Narutovičs |
| 19. Polijas premjerministrs | |
|
Amatā 1926. gada 2. oktobris — 1928. gada 27. jūnijs | |
| Prezidents | Ignācijs Moscickis |
| Priekštecis | Kazimežs Bartels |
| Pēctecis | Kazimežs Bartels |
| 24. Polijas premjerministrs | |
|
Amatā 1930. gada 15. augusts — 1930. gada 4. decembris | |
| Prezidents | Ignācijs Moscickis |
| Priekštecis | Valerijs Slaveks |
| Pēctecis | Valerijs Slaveks |
| 1. Bruņoto spēku ģenerālinspektors | |
|
Amatā 1926. gada 27. augusts — 1935. gada 12. maijs | |
| Pēctecis | Edvards Ridzs-Smiglijs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1867. gada 5. decembrī Zalava (Zalavas, poliskais variants Zułów), .svg){kind=small} Krievijas Impērija(tagad  Lietuva) |
| Miršanas dati |
1935. gada 12. maijā (67 gadu vecumā) Varšava,  Polija |
| Tautība | polis |
| Politiskā partija | bezpartijisks (pirms tam Polijas Sociālistiskā partija, Polska Partia Socjalistyczna) |
| Profesija | politiķis, karavīrs |
| Paraksts |
 |
| ||||||||||
Dzīvesgājums Labot
Dzimis šļahtiču ģimenē Zalavā (tagad Lietuvā) uz ziemeļaustrumiem no Viļņas, netālu no Baltkrievijas robežas. Skolu apmeklēja Viļņā.
1885. gadā sāka studijas Harkivas Universitātē, bet tika atskaitīts politisku iemeslu dēļ. 1887. gadā, iespējams nepatiesi, arestēts saistībā ar Aleksandra III slepkavības mēģinājumu, kurā piedalījās arī Ļeņina brālis Aleksandrs, un nosūtīts uz pieciem gadiem katorgā.
Pēc atbrīvošanas 1892. gadā iestājās Polijas Sociālistiskajā partijā (PSP) (Polska Partia Socjalistyczna). Darbojās PSP Lietuvas sekcijā, kura bāzējās Viļņā. 1900. gadā atkal arestēts. Simulēja garīgi slimo, tika pārvests uz psihiatrisko slimnīcu Pēterburgā, no kuras izbēga.
1904. gadā, sākoties krievu-japāņu karam dodas uz Japānu, lai organizētu poļu leģionus no gūstā saņemtajiem Krievijas armijas poļiem cīņai par Polijas neatkarību.
Tajā pašā gadā Pilsudskis atgriezās Polijā, kur dibināja kaujas grupas, kuras nodarbojās ar ekspropriācijām - banku un pasta vilcienu aplaupīšanām partijas finansiālām vajadzībām. Pazīstāmākā pasta vagona aplaupīšana notika 1908. gadā Viļņas apkārtnē (guvums - 200 812 rubļi 61 kapeika).
Neilgi pirms Pirmā pasaules kara Pilsudskis poļu apdzīvotajos Austroungārijas reģionos organizēja militāras grupas, kuras, sākoties karam, tika pārveidotas par poļu leģioniem, kuri Pilsudska vadībā cīnījās Austroungārijas armijā pret Krievijas karaspēku.
1917. gada jūlijā Pilsudskis un viņa leģioni atteicās dod zvērestu vācu ķeizaram, par ko tika ieslodzīts Magdeburgas cietoksnī, bet leģioni izformēti. Tomēr 1918. gada 8. novembrī, sakarā ar neveiksmēm frontē, vācu varas iestādes atbrīvoja Pilsudski, un viņš triumfāli atgriezās Varšavā. 1918. gada 11. novembrī Polijas Reģentu padome iecēla Pilsudski par pagaidu Valsts Priekšnieku (Naczelnik Państwa).
1919. gada februārī ar sadursmēm Baltkrievijas teritorijā sākās Poļu-boļševiku karš. 1919. gada 19. aprīlī poļu karaspēks ieņēma Viļņu, bet 1919. gada augustā - Minsku. Noslēdzot savienību ar Simona Petļuras spēkiem, Pilsudska karaspēks uzbruka Kijivai, kuru ieņema 7. maijā.
Tomēr 1919. gada vasarā sākās boļševiku atbildes ofensīva Tuhačevska vadībā, kuras galvenā trieciena virziens bija Varšava. Sākās kauja par Varšavu Pilsudska vadībā, vēlāk nosaukta par Brīnumu pie Vislas. Kaujas rezultātā boļševiku armija tika sakauta un bija spiesta atkāpties.
Poļu armija ieņēma plašas Lietuvas, Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas (arī Daugavpili Latvijā). 1920. gadā Pilsudskis Daugavpilī tikās ar ģenerāli Balodi, lai apspriestos par cīņu pret boļševikiem.
Pamatojoties uz 1921. gada 18. martā Rīgas miera līgumu tika noteikta robeža starp Poliju un Krieviju.
1921. gada 17. marta konstitūcija būtiski ierobežoja valsts galvas funkcijas. 1922. gada 14. decembrī Pilsudskis nodeva varu pirmajam Polijas valsts prezidentam Gabrielam Narutovičam. Pēc Narutoviča slepkavības tā paša gada 16. decembrī un prezidenta Staņislava Vojcehovska ievēlēšanas, Pilsudskis kļuva par Polijas armijas ģenerālštāba priekšnieku. 1923. gada maijā no amata demisionēja.
Haotiskā iekšpolitika bija labvēlīga, lai Pilsudskis atgrieztos pie varas. 1926. gada maijā Rembertovas apkaimē ar kara ministra Želigovska atbalstu tika koncentrētas armijas daļas, kuras 12. maijā devās uz Varšavu un trīs dienu ielu cīņās veica apvērsumu. 31. maijā Pilsudskis tika ievēlēts par Polijas prezidentu, tomēr atteicās no šī posteņa, bet kļuva par kara ministru un armijas ģenerālinspektoru, kaut arī faktiski bija valsts vadītājs, nodibinot t.s. sanācijas režīmu.
Tika ierobežota parlamenta vara, politiskie pretinieki tika vajāti juridiskiem un ārpusjuridiskiem līdzekļiem. Jaunā 1935. gada konstitūcija nostiprināja autoritāro iekārtu.
Ārpolitiski Pilsudskim izdevās formāli normalizēt attiecības ar PSRS un Vāciju (neuzbrukšanas pakti attiecīgi 1932. un 1934. gadā). Ļoti saspīlētas saglabājās attiecības ar Lietuvu Viļņas apgabala dēļ.
Tomēr apzinoties Polijas vājumu atrodoties starp agresīviem kaimiņiem, Pilsudskis meklēja sadarbības iespējas ar Franciju un Lielbritāniju.
Miris 1935. gada 12. maijā Varšavā. Apglabāts Krakovā blakus Polijas karaļiem, bet sirds - pie mātes kapa Viļņā.
Daugavpilī Pilsudska vārdā nosaukta poļu vidusskola, bet pie ēkas, kur Juzefs Pilsudskis tikās ar ģenerāli Balodi, uzstādīta piemiņas plāksne.
Atsauces un piezīmes Labot
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Juzefs Pilsudskis |
- ↑ Plach, Eva (2006). The Clash of Moral Nations: Cultural Politics in Pilsudski's Poland, 1926—1935. Athens, Ohio: Ohio University Press. ISBN 0-8214-1695-2., p. 14.
- ↑ Marian Marek Drozdowski, Szwankowska, Hanna. «Przedmowa». Pożegnanie Marszałka: Antologia tekstów historycznych i literackich (poļu valoda). Warsaw : Towarzystwo Miłośników Historii—Komisja Badań Dziejów Warszawy Instytutu Historii PAN: Oficyna Wydawnicza "Typografika", 1995. ISBN 8386417188.
- ↑ Anatol Lieven. The Baltic Revolution: Estonia, Latvia, Lithuania and the Path to Independence. New Haven : Yale University Press, 1994. ISBN 0300060785., p. 159.
- ↑ Jerzy Jan Lerski. Historical Dictionary of Poland, 966—1945. Westport, Conn. : Greenwood Press, 1996. ISBN 0313260079., p. 441.
- ↑ Joseph Held. The Columbia History of Eastern Europe in the Twentieth Century. New York : Columbia University Press, 1992. ISBN 0231076975., p. 249.
Ārējās saites Labot
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Juzefs Pilsudskis.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
- Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
| Priekštecis: - |
Polijas prezidents (Naczelnik Państwa) 1918—1922 |
Pēctecis: Gabriels Narutovičs |
 | Šī Polijas politiķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |