Nalsene

Nalsene (latīņu: terra Nalsen) vai Nalšija (lietuviešu: Nalšia, baltkrievu: Нальшчаны) bija sēļu un aukštaišu apdzīvota zeme vai vairāku zemju savienība, kas 13. gadsimtā pieminēta Atskaņu hronikas un Nestora hronikas tekstos.

Pēc Mindauga kristīšanās viņš 1255. gadā atteicās no Nalsenes zemes daļas (Maleisines) par labu Rīgas arhibīskapam. Dāvinātās Sēlijas zemes dienvidu robeža gāja pa Sventas (tagad Šventojas) upi, Latuvas upi, Lavenas upi līdz Mūsas upei.

Pēc Mindauga nogalināšanas Nalsene bija strīdus teritorija starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkunigaitiju. Pēc Žalgires kaujas 15. gadsimtā iekļauta Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā.

Teritorija

No Atskaņu hronikā aprakstītā 1250. gada Livonijas ordeņa karagājiena uz Nalseni, Lietuvu un Žemaitiju izriet, ka Nalsenes zeme atradās uz ziemeļaustrumiem no ķēniņam Mindaugam piederošās Lietavas zemes. Vispirms krustnešu karaspēks izpostīja Nalsenes zemi, tad devās tālāk uz Mindaugam pakļautajiem Lietavas novadiem, pēc tam uz Žemaitijas teritoriju.

Latviešu etnologs un valodnieks Eduards Volters pirmais jau 1900. gadā izteica domu, ka Novgorodas Ipatija hronikā pieminētā Naļščanes zeme (земля Нальщанская) saistāma ar aukštaišu vietvārdiem (Noliškis u.c.) Utenas apriņķī.^[1] Mūsdienās Utenas apkārtnē ir atrodami divi pilskalni ar līdzīgiem nosaukumiem — Nolēnu pilskalns (Nolėnų piliakalnis) un Nolišķu pilskalns (Noliškio piliakalnis).

Mūsdienu lietuviešu historiogrāfijā dominē uzskats, ka Nalsenes zeme atradusies tagadējās Aukštaitijas teritorijā (Łowmiański, 1983; Benninghoven, 1965). Lietuviešu medievists E. Gudavičs savās kartēs par Lietuvas zemju konfederāciju 13.gs. 20.—50. gados Nalseni jeb Nalšu (lietuviešu Nalšia) novietoja Lietuvas ziemeļaustrumos uz dienvidiem no Daugavpils (Gudavičius, 1989). Pēc cita uzskata vismaz daļa no Nalsenes zemes atradusies arī Daugavas labajā krastā, tagadējās Latgales teritorijā.

Vēsture

Sākotnēji Nalsene bija atkarīga no Polockas kņaziem un bija Jersikas ķēniņa Visvalža sabiedrotā krusta karos ar Zobenbrāļu ordeni (1209—1215). Nalsene šajā laikā atbrīvojās no Polockas meslu kundzības un kopā ar citām lietuviešu zemēm veica sirojumus pret Polockas kņazu Vladimiru, bet pēc 1213. gada arī pret bīskapam Albertam pakļautajām Tālavas un Lielvārdes zemēm.

Krustnešu karagājieni uz Nalseni sākās pēc tam, kad 1226. gadā Sēlijas bīskaps Lamberts atteicās no Sēlijas zemju pakļaušanas un kristīšanas par labu Rīgas diacēzei. 1235. gadā Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns pirmo reizi rīkoja karagājienu uz Nalsenes zemi. 1237. gadā pāvesta legāts Modenas Vilhelms vēlreiz pārdalīja iekarojamās Daugavas kreisā krasta zemes, Nalsenes zemi un citas zemes starp Daugavas un Neres upēm iedalot Zemgales bīskapijai. Šajā laikā Nalsenes kunigaitis noslēdza savienību ar Lietuvas dižkunigaiti Mindaugu un apprecējās ar tā māsu. 1244. gadā Nalsenes kaimiņzemju kunigaiši Tūšis, Miļģerīns un Ģiņģeiķis pieņēma katoļu ticību un noslēdza militāru savienību ar Livonijas ordeņa mestru Dītrihu no Grīningenas. 1245. gadā ordenis veica karagājienu pret Nalseni, ieņēma tās valdnieka Lengvīna galveno pili, pēc tam sakāva tās karaspēku.

Mindauga dzimtas savstarpējo karu laikā 1250. gadā Livonijas ordenis veica karagājienu uz Nalseni, Lietuvu un Žemaitiju un sakāva Mindauga sabiedrotos. Pēc Mindauga kristīšanās viņš 1255. gadā atteicās no Nalsenes zemes (Maleisines) daļas par labu Rīgas arhibīskapam. Dāvinātās Sēlijas zemes dienvidu robeža gāja pa Sventu, Latuvas upi, Laveni līdz Mūsai.

Pēc Nestora hronikas ziņām 1258. gadā Nalsenes un Lietuvas zemēm uzbruka tatāri, kas šajā laikā iekaroja Smoļenskas kņazu valsti. Pēc Vācu ordeņa sakāves 1260. gada Durbes kaujā pret Mindaugu tika organizēta sazvērestība, kurā piedalījās Nalsenes kunigaitis Daumants, kas 1263. gadā nogalināja Mindaugu. Ipatija hronikas 1264. gada ierakstā vēstīts par Mindauga dēla Vaišvilka, Galīcijas kņaza Švarna un Volīnijas kņaza Vasiļko karagājienu uz Deltuvas un Nalsenes zemēm (во Дявелътве и в Нальщанехъ), kur viņi sakāva Tranaiša karaspēku, nogalināja viņu un piespieda Nalsenes kunigaiti Daumantu bēgt uz Pleskavu. Par Nalšenes kunigaiti kļuva dižkunigaiša Vaišvilka vasalis Polockas kņazs Gerdenis, kurš uzturēja draudzīgas attiecības arī ar Livonijas ordeni. 1267. gada vasarā viņu nogalināja Daumants, kas bija kļuvis par Pleskavas kņazu.

Pēdējais zināmais Nalsenes kunigaitis Sukse, kurš bija Rīgas arhibīskapa vasalis, bija spiests bēgt no Nalsenes un uzturēties Latgalē. 1271.-1274. gadā viņš piedalījās Livonijas ordeņa karagājienos pret Lietuvas dižkunigaiti Traideni, kuru laikā gāja bojā.

Pēc 1274. gada Nalsene ietilpa Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā, pēdējo reizi pieminēta 1298. gadā. 14. gadsimta karos starp Lietuvu un Livoniju Nalsene tika pilnīgi nopostīta un neapdzīvota. Kad 1413. gada ziemā cauri tai no Daugavpils uz Viļņu ceļoja Žilbērs de Lanuā, viņš to aprakstīja šādi: "Dodamies no Daugavpils (Dimmebourg) Livonijā, es ienācu Lietuvas karalistē, kādā milzīgā tuksnešainā mežā, un ceļoju divas dienas un divas naktis, neatrodot nevienas cilvēku mītnes; devos pāri septiņiem vai astoņiem lieliem aizsalušiem ezeriem."^[2]

Nalsenes valdnieki

Daugerūts (pirms 1209. — 1213.), Jersikas ķēniņa Visvalža sievastēvs.
Steksis (1213—1214) — pie Lielvārdes 1214. gadā nogalinātais lietuviešu karavadonis.
Daujots un Vilikails — 1219. gada līgumā ar Volīnijas kņaziem minētie brāļi, lietuviešu kunigaiši (kņazi).
Lengvīns (ap 1242. — 1260.), Mindauga māsas vīrs vai dēls. Ap 1245. gadu viņam naidīgie Sēlijas (vai Upītes) zemju virsaiši brāļi Tūšis, Miļģerīns un Ģiņģeiķis Lengevīnu nolaupīja un izdeva Livonijas ordeņa mestram.
Daumants (ap 1260. — 1265.), vēlāk Pleskavas kņazs (1266—1299)
Gerdenis (1264—1267), Nalsenes un Polockas kņazs, atdeva Livonijas ordenim daļu Lotigolas.
Sukse (1267—1273), kopā ar brāli 1262. gadā devās uz Rīgu, kur pieņēma katoļu ticību un kristīto vārdu Nikolajs (latīņu: Suxe sive Nicholaus). Kļuva par Rīgas arhibīskapa Alberta vasali un pēc Gerdeņa nāves kā feodālo lēni saņēma Nalsenes zemi. Pieminēts Atskaņu hronikas vēstījumā par karagājienu uz Nalseni un kauju pie Dubnas.
Polušs, 1282. gadā esot sarīkojis Traidena nogalināšanu un sabiedrojies ar Livonijas ordeni.

Skatīt arī

Atsauce

↑ Вольтер Э. А., Где искать землю Нальщанскую Ипатьевской летописи // Журнал министерства народного просвещения, 1900, № 5, с. 195—201.
↑ «Izvilkumi no franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā ceļojuma apraksta par Livoniju (15. gadsimta pirmā puse).». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2014. gada 3. maijā.

[1] Вольтер Э. А., Где искать землю Нальщанскую Ипатьевской летописи // Журнал министерства народного просвещения, 1900, № 5, с. 195—201.

[2] «Izvilkumi no franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā ceļojuma apraksta par Livoniju (15. gadsimta pirmā puse).». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2014. gada 3. maijā.

[1]

[2]