Varšavas hercogiste
Varšavas hercogiste bija Napoleona franču impērijas satelītvalsts, pastāvēja no 1807. līdz 1813. gadam (formāli līdz 1815.) Sākotnējā hercogistes teritorija bija 103 000 km2 ar 2,6 miljoniem iedzīvotāju. Pēc 1809. gada franču-austriešu kara no Austrijas Impērijas tika iegūta rietumu Galīcija un Krakova, palielinot hercogistes teritoriju līdz 155 000 km2 ar 4,3 miljoniem iedzīvotāju. 1810. gadā 79% iedzīvotāju bija poļi, 7% ebreji, 6% vācieši, 4% lietuvieši un 4% ukraiņi.[1]
Alianse ar Napoleonu labot šo sadaļu
Pēc trešās Polijas dalīšanas 1795. gadā neatkarīgā Polijas-Lietuvas valsts tika galīgi sadalīta starp Krievijas Impēriju, Prūsijas Karalisti un Austrijas Impēriju. Bijušās Poļu-lietuviešu valsts teritorijā dzīvojošajiem augstmaņiem bija divas izejas, censties ignorēt jauno varu un saglabāt savu poliskumu, vai arī demonstrēt savu pilnīgo lojalitāti jaunajai varai.
Tadeušs Koscjuško un daļa poļu augstmaņu, kam svešzemju vara nebija pieņemama, rada patvērumu revolucionārajā Francijā. 1797. gadā poļu emigranti Lombardijā izveidoja poļu leģionu, kas karoja Napoleona pusē. Šeit tika sarakstīta tagadējā Polijas himna. Sākotnēji 6000 kareivju lielais leģions 1801. gadā pieauga līdz 12 000. Taču miera līgums starp Franciju un Austrijas Impēriju nozīmēja, ka poļu leģions kļuva traucējošs, daudzi tā kareivji tika nosūtīti uz Haiti, apspiest vergu sacelšanos, vai atstāti Itālijā.
Izveidošana labot šo sadaļu
Polijas jautājums atkal kļuva aktuāls 1806. gadā, kad Ceturtās koalīcijas kara (1806–1807) gaitā Napoleona armija sagrāva Prūsiju un iebruka poļu apgabalos. Frančiem pretī virzījās prūšu sabiedrotās Krievijas Impērijas armija. 1806. gada 3. novembrī tika izplatīts poļu patriotu aicinājums Prūsijas pakļautībā esošajiem poļiem pārnākt Napoleona pusē. Poļi sāka sacelšanos, padzenot prūšu administrāciju un pasludinot savu lojalitāti Napoleonam. Poļu leģiona vadītājam Janam Henrikam Dombrovskim ātri izdevās izveidot 36 000 kareivju lielu armiju.
27. novembrī franču maršals Mirats iegāja Varšavā, 28. novembrī Napoleons ieradās Poznaņā. Turpmākajos mēnešos franču diplomāti izmantoja Polijas jautājumu sarunās ar Prūsiju un Austrijas Impēriju, lai panāktu to novēršanos no alianses ar Krieviju. Napoleona un Krievijas ķeizara Aleksandra I sarunu laikā Tilzītē Napoleons piedāvāja Polijas kroni savam jaunajam sabiedrotajam, taču sarunu rezultātā Aleksandrs I atbalstīja Varšavas hercogistes izveidošanu, kurā valdītu Saksijas karalis Frīdrihs Augusts I, Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieka Augusta III mazdēls. Kompensācijai Krievijas Impērijai tika piešķirts Bjalistokas apgabals un Prūsijai atdota Austrumprūsija.
Pēdējās lielās poļu sacelšanās vadītājs Koscjuško dzīvoja Parīzē, taču bija Napoleona politiskais pretinieks un neiesaistījās hercogistes veidošanā. Franču atbalstītā poļu leģiona komandiera un radikālā neatkarības aizstāvja Dombrovska vietā par poļu interešu galveno pārstāvi aristokrātija izvirzīja pēdējā Polijas-Lietuvas valdnieka brāļadēlu Juzefu Poņatovski.[2]
Lielo poļu aristokrātu zemes īpašumi bija izkaisīti pa Austriju un Krieviju, neatkarīgas poļu valsts atjaunošana nozīmētu konfliktu ar šīm senajām ienaidniecēm un iespējamu īpašumu zaudēšanu. Revolucionārā Napoleona reformu vietā daudziem aristokrātiem pieņemamāka šķita poļu valsts izveidošana Krievijas Impērijas pakļautībā, taču Poņatovskis izlēma par labu sadarbībai ar Napoleonu, kurš teritorijas pārvaldei izveidoja pagaidu padomi.
Nelielās hercogistes izveidošana neapmierināja poļu cerības par starptautiski atzītas valsts atjaunošanu senajās robežās.
Administrācija labot šo sadaļu
Prūsijai atņemtās teritorijas pārvaldei 1807. gada 14. janvārī Napoleons izveidoja Valdības komisiju ar pieciem direktoriem, kurā Poņatovskis vadīja kara direktorātu. Tika izveidota jauna poļu armija kas piedalījās karadarbībā pret Prūsijas Karalisti, piedaloties Dancigas aplenkumā un Frīdlandes kaujā.[3]
Pēdējās Polijas-Lietuvas konstitūcijas vietā 1807. gada jūlijā Napoleons pasludināja jaunu, kurā pēc Francijas parauga parlamenta vara bija pakļauta spēcīgai karaļa izpildvarai. Polijas hercogistē tika aizliegta dzimtbūšana un atbilstoši Napoleona kodeksam, visi iedzīvotāji pasludināti par vienlīdzīgiem likuma priekšā. Atzīstot katolicismu par valsts reliģiju, vienlaikus tika atzīta visu reliģiju brīvība. Divkameru Sejmu veidoja vēlētā deputātu palāta un uz mūžu iecelto senatoru palāta. Deputātu palātu sākumā veidoja 100 uz deviņiem gadiem ievēlēti deputāti (pēc 1809. gada 166 deputāti). Administratīvā pārvalde kopēja franču departamentu un prefektūru modeli.[1]
Hercogisti no Saksijas atdalīja Prūsijas Silēzija, un Frīdrihs Augusts I reti apmeklējot hercogisti, kurā vadīja septiņu poļu augstmaņu padome.
Reālā vara hercogistē jau no paša sākuma piederēja franču diplomātiskajiem pārstāvjiem un franču garnizona komandierim, maršalam Davū. Franču garnizona un jaunās 30 000 kareivju lielās poļu armijas uzturēšana ļoti ātri izraisīja budžeta deficītu un ārējo parādu. Daļa poļu armijas pēc 1808. gada tika nosūtīta uz Spāniju, pret frančiem vērstās sacelšanās apspiešanai.[2]
1809. gada karš labot šo sadaļu
Sākoties Piektās Koalīcijas karam, austriešu armija iebruka hercogistē un erchercoga Ferdinanda armija ieņēma Varšavu. Poļu armija atbildēja ar veiksmīgu uzbrukumu Galīcijā, maijā ieņemot Ļubļinu un Ļvivu. Pēc Napoleona uzvaras Vagramas kaujā austrieši 2. jūnijā pameta Varšavu un Poņatovska vadītā armija ieņēma Krakovu.
Pēc Napoleona uzvaras karā pret Austrijas Impēriju, 1809. gada 14. oktobrī tika noslēgts Šēnbrunnas miera līgums ar kuru hercogiste ieguva lielu daļu Galīcijas, sasniedzot 155 000 km2 teritoriju ar 4,3 miljoniem iedzīvotāju. Krievijai tika piešķirts Ternopiļas apgabals austrumu Galīcijā.
1812. gada karš labot šo sadaļu
Polijas valsts atjaunošanas bieds bija viens no Napoleona un Aleksandra I alianses sabrukuma iemesliem. Aleksandrs I nevēlējās zaudēt poļiem atņemtās zemes. Krievijas Impērijas ārlietu ministrs Ādams Jerži Čartoriskis poļiem slepeni piedāvāja atjaunot Polijas valsti, kas būtu personālūnijā ar Krievijas Impērijas ķeizaru.
Hercogistes teritorija kalpoja par placdarmu Napoleona karagājienam pret Krieviju. 1812. gadā hercogistes teritorijā atradās 200 000 kareivju, kuru uzturēšana un apgāde par pārtiku hercogisti iedzina bankrotā. Poļu armija ar 83 000 kareivju bija otra lielākā aiz franču armijas. Pēc iebrukuma sākuma to papildināja vairāki desmiti tūkstošu kareivju no Krievijas Impērijas valdījumā esošajām poļu un lietuviešu zemēm. Gandrīz 100 000 lielās poļu karaspēka vienības piedalījās Smoļenskas un Borodinas kaujās, iegāja Maskavā un cieta lielus zaudējumus atkāpšanās laikā. Kopumā kauju un slimību dēļ tika zaudēti ap 90 000 kareivju. Poņatovska vadītās poļu vienības saglabāja uzticību Napoleonam līdz galam, piedaloties Leipcigas un Vaterlo kaujās. Ievainotais Poņatovskis noslīka Leipcigas kaujas laikā.[1]
Pēc Napoleona iebrukuma sākuma 1812. gada 26. jūnijā Varšavā sapulcējās Sejms, kas 28. jūnijā pasludināja Polijas Karalistes ģenerālkonfederācijas izveidošanu Ādama Kazimira Čartoriska vadībā.
Pastāvēšanas beigas labot šo sadaļu
Līdz ar Napoleona sakāvi un Krievijas karaspēka ienākšanu Eiropā, 1813. gada februārī Varšavas hercogiste beidza savu faktisko pastāvēšanu un līdz Vīnes kongresa lēmumam par Polijas Karalistes izveidošanai 1815. gadā atradās Krievijas okupācijā. Pretēji angļu un austriešu vēlmēm, Krievija paturēja lielāko hercogistes daļu, kurā tika izveidota Polijas Karaliste, kompensācijai atdodot Poznaņas apgabalu, kurā tika izveidota Poznaņas lielhercogiste. Krakovā lielvaru kontrolē tika izveidota brīvpilsētas republika, kuru 1846. gadā ieņēma Austrija.