Vīnes kongress

Vīnes kongress (1814—1815) bija visu Eiropas valstu konference Austrijas ārlietu ministra Klēmensa fon Meterniha vadībā, kas tika sasaukta pēc Napoleona karu izraisītajām politiskajām pārmaiņām un kurā vienojās par jaunajām valstu robežām un starpvalstu attiecībām.

Vīnes kongresa dalībnieki Žana Baptista Isabeja zīmējumā (1819)

Saskaņā ar sabiedroto iepriekšēju lēmumu Vīnes kongress sanāca 1814. gada oktobrī Vīnē. Kongresā piedalījās visi Eiropas tobrīdējie un daudzi bijušie valdnieki, kas pēc Franču revolūcijas un Napoleona karu laikā bija zaudējuši savu varu, kā arī visu Eiropas valstu diplomāti.

Krievijas Impēriju kongresā pārstāvēja ķeizars Aleksandrs I, Kārlis Roberts Neselrode, Andrejs Razumovskis un Gustavs Ernsts fon Stakelbergs.

Lielbritāniju — hercogs Arturs Velingtons, Roberts Stjuarts, Čārlzs Stjuarts, Vilmārs Ketkārts un Ričards Trenčs.

Austriju pārstāvēja ķeizars Francis II un kanclers Klēmenss fon Meternihs, Johans fon Vesenbergs-Ampringens, Frīdrihs fon Gencs.

Prūsiju pārstāvēja kanclers Karls Hardenbergs un Vilhelms fon Humbolts.

Šīm četrām lielvalstīm kongresā bija vadošā loma un izšķirošais vārds. Vēlāk pieaicināja arī Francijas ārlietu ministru Taleirānu.

Kongresā ar mazākām pilnvarām piedalījās arī pārstāvji no Portugāles, Spānijas un Zviedrijas. Kongresā bija arī citas tautas, piemēram, Dānija, Nīderlande, Šveice, Sardīnijas Karaliste u.c.

Uz kongresu ieradās arī pārstāvji un delegācijas no pilsētām, korporācijām, reliģiskajām organizācijām un īpašu interešu grupu pārstāvji – piemēram, delegācija, kas pārstāvēja Vācijas izdevējus, prasot autortiesību likumu un preses brīvību. Pārstāvētas bija ap 200 Eiropas valstis un karalistes.

Kongresa nozīme

Kongresam bija dubulta nozīme — tika pārdalītas Eiropas teritorijas pēc Napoleona kariem un tika definēti starptautisko tiesību pamatprincipi, kas jau raksturīgi jauno laiku diplomātijai.

Izveidoja pirmo starptautisko drošības sistēmu Eiropā. Kongresa pamatuzdevums bija atņemt Francijai lielvalsts statusu un atdot kaimiņvalstīm tās iekarotās vai strīdīgās teritorijas.

Kongresa dalībnieku politika

Jau pirms kongresa uzsākšanas bija izveidota uzvarētājvalstu līgumgrupa, kam bija jāizolē Franciju politiski un jāsadala tās teritoriju.

Apvienotā Karaliste vēlējās:

• neatkarīgu Nīderlandi, tai pievienojot Beļģiju;
• stiprināt Hannoveri;
• nelaist Krieviju pāri Vislai;
• nostiprināt Prūsiju (kā pretspēku Austrijai, Krievijai un Francijai);
• nepieļaut Polijas restaurāciju;
• sarīdīt Franciju ar Austriju par Ziemeļitālijas teritorijām.^{[nepieciešama atsauce]}

Austrijas Impērija vēlējās nepieļaut Prūsijas nostiprināšanos, nedot tai Saksiju.

Krievijas Impērija vēlējās:

• vai nu pilnīgi neatkarīgu Poliju, vai vēl vairāk no Polijas teritorijām;^{[nepieciešama atsauce]}
• stipru Prūsiju kā potenciālo sabiedroto.

Prūsijas Karaliste (Hardenbergs) vēlējās:

• hegemoniju vācu valstīs;
• maksimāli novājināt Franciju;
• iegūt Saksiju.

Francijas Karaliste (Taleirāns) vēlējās:

• atjaunot lielvalsts statusu pirmskara robežās;
• neļaut Prūsijai iegūt Saksiju;
• atbalstīt Austriju pret Prūsiju, bet nepieļaut Austrijas teritoriālus ieguvumus Ziemeļitālijā.

Kongresa gaita

Palmu pils, kurā darbojās politiskais salons aizkulišu sarunām

Lielās uzvarētājvalstis apzinājās un izturējās kā Eiropas likteņa noteicējas. Mazo valstu domas netika uzklausītas. To uzreiz izmantoja Taleirāns, apelējot pie mazo valstu pašcieņas un mēģinot tās saliedēt, lai to viedoklis kļūtu vērā ņemams.

Viss kongress atgādināja laikā izstieptu saviesīgu pasākumu ar nemitīgām ballēm un iedzeršanām. Visus lēmumus pieņēma aizkulisēs. Taleirāns visai talantīgi centās novilcināt laiku (ar cerību, ka uzvarētājvalstis saķildosies) — nemitīgi izvirzīja jaunas un jaunas problēmas, katra jautājuma risināšanai piedāvāja izveidot atsevišķu komisiju utt. Arī Meternihs vērpa intrigas, Krievijas ķeizars Aleksandrs niknumā viņu draudējis izsaukt uz divkauju. Meterniha mīļākā Zāganas hercogiene Vilhelmīne Vīnes Palmu pilī (Palais Palm) izveidoja savu politisko salonu. Tā kā viņas jaunākā māsa Doroteja bija Taleirāna mīļākā, abas māsas netieši ietekmēja Vīnes kongresa norisi.

Meternihs kā kongresa priekšsēdētājs Hābsburgu dinastijas drošības dēļ centās panākt visu Eiropas valstu atgriešanos pie absolūtisma. To pašu vēlējās arī pārējie Eiropas valdnieki, tomēr pilnīgi "veco iekārtu" un pirmsnapoleona Eiropas politisko karti restaurēt sabiedrotajiem neizdevās. Daudziem agrākiem valdniekiem zemes samazināja vai pat atņēma un nodeva uzvarētājvalstīm. Atlīdzības jautājumus tuvāk apspriežot, sabiedrotajiem radās nopietnas domstarpības — t. s. strīdīgie punkti, par kuriem nekādi nevarēja vienoties. Sāpīgie jautājumi bija Polija, Balkāni un Amerikas kolonijas. Aleksandrs I, uzskatīdams sevi par Napoleona varas galveno iznīcinātāju, pieprasīja sev visu Poliju. Bet arī Prūsija un Austrija vēlējās paturēt daļu no Polijas. Beidzot kongresa dalībnieki vienojās sadalīt Poliju starp Krieviju, Prūsiju un Austriju. Tālākos strīdīgos punktus kongress uz laiku atstāja neizšķirtus.

1815. gada janvārī tika noslēgts Svētās savienības līgums. Tā izstrādē piedalījās arī Taleirāns. Francijai sarunās veicās itin labi, līdz 7. martā no Elbas salas atgriezās Napoleons, kuru valstī uzņēma kā varoni un imperatoru. Visi Taleirāna diplomātiskie panākumi zuda, vienu brīdi pat bija nopietni apdraudēta Francijas suverenitāte.

Vīnes kongresa rezultāti

Eiropas karte pēc Vīnes kongresa. Polijas daļa, Baltijas provinces un Somijas lielhercogiste pievienotas Krievijas Impērijai

Eiropas valstu robežu izmaiņas

Kongresa noslēguma akts tika parakstīts 1815. gada 9. jūnijā.

• Ceturto reizi pārdalīja Poliju (Krakova saglabāja pseidosuverenitāti);
• Saksijai atņēma 2/5 no teritorijas;
• Prūsija ieguva Dancigu un Reinas kreiso krastu;
• Hanovere kļuva par suverēnu valsti;
• Nīderlandei pievienoja Beļģiju, Luksemburgu, Reinas zemes;
• izveidoja Vācu Savienību, ko vadīja Austrija;
• Austrija ieguva teritorijas Ziemeļitālijā, Ungārijā, Čehijā (4 000 000 iedzīvotāju);
• Itālija palika sadalīta, itāliešu nacionālisti sāka veidot slepenas biedrības cīņai par vienotas valsts izveidi. Sardīnija bija vienīgā Itālijas valstiņa, kurā valdīja itāļi;
• Francija palika savās 1792. gada robežās, taču pēc Vaterlo kaujas, kas norisinājās dažas dienas pēc kongresa noslēguma, Franciju okupēja 1,2 miljonu liels ārzemju karaspēks, kas palika tajā līdz 1818. gadam. Francijai bija jāapmaksā tā uzturēšana, kā arī citas kontribūcijas.

Taču jau 1818. gadā Āhenas kongresā Francija atgriezās lielvalstu vidū. Izveidojās pentarhija, kas diktēja pārējai Eiropai savu gribu. Tika parakstīta vienošanās, ka, ja kādas valsts valdnieks lūdz palīdzību, citas valstis var likumīgi iet tam palīgā.

Vīnes starptautiskā sistēma

Vīnes kongresā radīja jaunus starptautiskās politikas principus, piemēram, Taleirāna ierosināto politiskā līdzsvara principu — agresīvo un defensīvo spēku līdzsvaru, jeb valstu interešu, tiesību un spēka kombināciju, kuras rezultātā neviena no piecām lielvalstīm nespēja dominēt. Pentarhija uzņēmās sava veida Apvienoto Nāciju lomu. Vienojās, ka:

• neviena no lielvalstīm necentīsies dominēt Eiropā;
• katrai lielvalstij ir savas teritoriālās intereses, ko jārespektē citiem, taču šīs savas intereses jāīsteno savaldīgi;
• status quo un ietekmes sfēru izmaiņas ir iespējamas tikai pēc savstarpējas vienošanās;
• domstarpības Eiropas nomalēs nedrīkst apdraudēt mieru Centrāleiropā.

Vienošanās neparedzēja kolektīvas saistības pret noteikumu pārkāpēju, pieļāva alianšu veidošanos Vīnes sistēmas ietvaros. Taleirāns kongresā izvirzīja leģitimitātes principu: monarha vara ir no Dieva. Tikai monarhs var īstenot valstī reformas. Nevienu valsti nevar pārdalīt, ja tās monarhs nav no tās atteicies. Iekarošanai nav juridisku seku.

Leģitimitātes vārdā Svētā Savienība Krievijas Impērijas ķeizara Aleksandra vadībā noformulēja bruņotās intervences principu: ka šīs piecas lielvalstis var bez uzaicinājuma iejaukties savienības valsts iekšpolitikā ar bruņotu spēku, ja tās monarhija būs apdraudēta.

Eiropa pēc Vīnes kongresa

Vīnes kongresa dalībnieki nebija tautu vēlēti pārstāvji, bet zemju valdnieki un viņu ministri. Tāpēc šo kongresu dēvēja arī par "dinastiju pārstāvju sapulci", kas tautas dalīja kā kaut ko nedzīvu. Polija palika sadalīta starp Krieviju, Austriju un Prūsiju, atjaunoja arī Itālijas un Vācijas sadrumstalotību mazvalstīs. Turpretī Nīderlandes valstī apvienoja katoļticīgos valoņus un flāmus ar protestantiskajiem holandiešiem.

Gandrīz visās zemēs radās spēcīga liberālisma un nacionālisma kustība, kas vērsās pret Vīnes kongresā radīto sistēmu un izpaudās 1848. gada revolūcijās. Pēc 1870. gada pentarhijai pievienojās apvienotā Itālija.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vīnes kongress.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Acte du Congrès de Vienne du 9 juin 1815 Arhivēts 2008. gada 2. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
• Das europäische Mächtesystem nach 1815
• Wiener Kongress
• Der Wiener Kongress 1815
• Animēta flash karte ar komentāriem par notikumiem pēc Vīnes kongresa
• Valstis pēc Vīnes kongresa
• Vīnes sistēma