Klaipēdas apgabals
Klaipēdas apgabals (lietuviešu: Klaipėdos kraštas, vācu: Memelland jeb Memelgebiet) ir vēsturiska Vācu impērijas teritorija, kas tika izveidota 1920. gadā saskaņā ar Versaļas līgumu atņemot to Vācijai un un nododot Tautu savienības kontrolē, līdz brīdim, kad apgabala iedzīvotāji plebiscītā izlemtu kam pievienoties — Vācijai vai Lietuvai. Atrodas mūsdienu Lietuvas teritorijā.
Vēsture
labot šo sadaļuLīdz 13. gadsimta vidum Klaipēdas apgabala teritoriju apdzīvoja rietumbaltu ciltis kurši un skalvji. Tajā atradās kuršu zemes Megava, Pilsāts un Lamata. 1253. gadā Livonijas ordenis uzbūvēja mūra pili Klaipēdā un sadalīja kuršu zemes starp ordeni un Kurzemes bīskapiju. Pēc kuršu sacelšanās (1260—1267) apspiešanas ordenim izdevās pakļaut kuršu zemes gar Baltijas jūras krastu, bet par pārējām zemēm kaujas ar žemaišiem turpinājās līdz pat 15. gadsimta sākumam.
1422. gadā tika noslēgts Melno līgums, kurš fiksēja Prūsijas un Lietuvas robežu līdz pat 1918. gadam. No 1871. gada Prūsija ietilpa Vācijas Impērijā. Pēc Pirmā pasaules kara beigām kļuva aktuāla Vācijas robežu pārskatīšana. 1918. gada nogalē atsevišķi Prūsijas lietuviešu pārstāvji parakstīja Tilzītes aktu, kurā prasīja Mazās Lietuvas pievienošanu jaunizveidotajai Lietuvas Republikai. Tomēr saskaņā ar Versaļas līgumu 1920. gadā no Vācijas tika atdalīta tikai teritorija uz ziemeļiem no Nemūnas upes (franču: Territoire de Memel), kas tika nodota Francijas komisāra pārvaldē Tautu savienības uzraudzībā. Franči šeit izvietoja nelielu garnizonu un vairākus karakuģus.
Šajā laikā lielā daļā apgabala vācu iedzīvotāju atbalstu guva ideja par brīvpilsētas izveidi pēc Dancigas parauga. 1923. gada janvārī Klaipēdas sacelšanās laikā Lietuvas brīvprātīgo armija okupēja Klaipēdas apgabalu. Franču karavīri simboliski pretojās uzbrukumam, taču drīz padevās un apgabals tika pievienots Lietuvai. 1924. gada 8. maijā tika parakstīta konvencija starp Lietuvu un rietumu sabiedrotajiem — Lielbritāniju, Franciju un ASV, kurā sabiedrotie atzina apgabala piederību Lietuvai un garantēja tam plašu autonomiju. Šajā laikā puse apgabala iedzīvotāju bija vācieši, puse — lietuvieši. Kuršu kāpas apdzīvoja arī apmēram 3000 kursenieku.
Pēc nacistu nākšanas pie varas Vācija gan ārpolitiski, gan atbalstot vietējo vācu iedzīvotāju aktivitātes, autonomajā Klaipēdas (Mēmeles) teritorijā uzturēja saspīlētu situāciju. Vienlaikus, Vācija centās uzturēt pietiekoši labas attiecības ar Lietuvu, lai varētu to izmantot kā līdzekli spiedienam pret Poliju. Līdzīgu politiku veda PSRS, kas bija ieinteresēta Polijas—Lietuvas saspīlējuma uzturēšanā, lai nepieļautu Baltijas reģiona valstu samierināšanos un reģionālas alianses izveidošanos.[1] 1939. gada 23. martā pēc saņemta ultimāta Lietuva bija spiesta parakstīt līgumu par Klaipēdas apgabala atdošanu Vācijai.
Otrā pasaules kara beigās 1945. gada janvārī Klaipēdas apgabalu ieņēma Sarkanā armija un pēc kara beigām kopā ar Austrumprūsijas ziemeļu daļu iekļāva Padomju Savienībā. Kembridžas Universitātes vēsturnieka Moraga Makaivora darbā "Padomju politika sakarā ar KPFSR jaunajām teritorijām, ap 1939. līdz 1953."[2] minēti fakti, ka 1945. gadā Staļins esot piedāvājis ne tikai Klaipēdas, bet arī visu Kēnigsbergas apgabalu iekļaut Lietuvas PSR teritorijā, tomēr Lietuvas kompartijas vadītājs Antans Sņečkus no tā esot atteicies.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 18. janvārī. Skatīts: 2014. gada 17. janvārī.
- ↑ UTREES: University Theses in Russian, Soviet and East European Studies 1907-2016.[novecojusi saite] Soviet policy towards the new territories of the RSFSR, circa 1939 to 1953. MORAG C. MCIVOR, PhD thesis, Cambridge (2012)