Atvērt galveno izvēlni
Poļu šļahtičs tradicionālajā sarmatu tērpā (17. gs.).

Šļahta (poļu: szlachta, lietuviešu: šlėkta) bija kopējs apzīmējums Polijas-Lietuvas kopvalsts dižciltīgo ģimeņu piederīgajiem.

Satura rādītājs

Vārda izcelsmeLabot

Uzskata, ka vārds šļahta ir cēlies no senvācu vārda slahta (vācu: Geschlecht — 'dzimta'). Šo dzimtu vīriešus sauca par šļahtičiem.

VēstureLabot

Sākotnēji poļu šļahta bija vienīgi karavīru sociālais slānis, kuram, līdzīgi senajām stepju klejotāju tautām (sarmatiem un skitiem), bija tiesības tiešā veidā izlemt savas valsts svarīgākos jautājumus un ievēlēt savu karali lielās sanāksmēs (seimos), kas parasti notika zem klajas debess.

Šļahtas politiskā nozīmeLabot

 
"Zelta brīvība". Pirmās Polijas-Lietuvas karaļa vēlēšanas 1573. gadā. (Jans Matejko).

Polijas-Lietuvas kopvalstī pat visnabadzīgākajiem šļahtičiem bija tiesības vēlēt karali. Tāpat ikvienam šļahtičam bija veto tiesības seimā un vaivadiju seimikos. Bieži vien šlahtiču balsis pirms vēlēšanām tika iegūtas par naudu un alkoholu. Neapmierinātie šļahtas pārstāvji veidoja konfederācijas, kas reizēm noveda pie ilgstošiem pilsoņu kariem.

Dižciltīgo dzimtu uzvārdu veidošanāsLabot

Poļu šļahtičiem nebija uzvārdu līdz pat 16. gadsimta sākumam, viņi tika saukti kristītajā vārdā, tam pievienojot zemes īpašuma vārdu, piemēram, Marcins no Siečinas (poļu: Siecinski). Īpašumam mainoties, mainījās arī uzvārds, piemēram, pēc Krasičinas muižas iegūšanas uzvārds Siečinskis kļuva par Krasickis. 1578. gadā iecelt dižciltīgajos varēja vienīgi ar Seima lēmumu.

Latgales šļahtaLabot

Senākās Latgales dižciltīgo dzimtas bija cēlušās no pārpoļotiem vācbaltiešiem, kā Borhi (Borchowie), Brunovi (Brunnowie), Felkerzāmi (Felkersambowie), Hilzeni (Hylzenowie), Manteifeļi (Manteufflowie), Broeli-Plāteri (Broel-Platerowie), Moli (Mohlowie), Rēmeri (Romerowie), Riki (Rykowie), Tīzenhauzeni (Tyzenhauzowie), Volfi fon Līdinghauzeni, Zībergi (Zyberkowie) un citas.

Pēc 17. gadsimta ieceļoja arī poļu, lietuviešu un baltkrievu dižciltīgo dzimtas, kā Beļinski (Bielińscy), Benislavski (Benisławscy), Bujņicki (Bujniccy), Čapski (Czapscy), Gosevski (Gąsiewscy), Gračinski (Graczyński), Hodkeviči (Chodkiewiczowie), Jodkovi (Jodkowie), Komorovski (Komorowscy), Kubļicki (Kubliccy), Karņicki (Karniccy), Oskerkovi (Oskierkowie), Pocejovi (Pociejowie), Sapehas (Sapiehowie), Seļicki (Sieliccy), Skirtmanti (Skirmunttowie), Šadurski (Szadurscy), Soltāni (Sołtanowie), Sokolovski (Sokołowscy), Šostakovski (Szostakowscy), Šostovicki (Szostowiccy), Vereščinski (Wereszczyńscy), Volosovski (Wołosowscy), Žebrovski (Żebrowscy) un citas.

Latgales vēsturnieks Gustavs Manteifelis savā darbā "Polijas Inflanija" Latgales muižniekus raksturoja šādi: "šejienes šļahta runā tīrā poļu valodā, kas nav tik cieta kā Žemaitijā vai tik stiepta kā Lietuvā vai tik samaisīta ar krievu valodu kā daudzviet Baltkrievijā. Tos raksturo izcila viesmīlība, izpalīdzība, patiesums, bez veltīgas lielīšanās un citiem defektiem un pseidoaristokrātiskiem aizspriedumiem" ...[1].

Pēc 1863. gada Janvāra sacelšanās tika konfiscētas vairāku Latgales šļahtiču muižas, Bujņicku dzimtai piederošā Dagdas muiža tika nodedzināta. Pēc Pirmā Pasaules kara vairums no viņiem izceļoja uz Poliju.

Ebreju cilmes šļahtičiLabot

Pēc vairāku Podolijas ebreju dzimtu pāriešanas kristietībā 1759. gadā Polijas-Lietuvas karalis Augusts III viņiem piešķīra dižciltīgo statusu un dzimtas ģerboņus. Pie šīm dzimtām pieder Kwiecinski, Majewski, Krzyzanowski, Krysinski un Wolowski.

Šļahta pēc Polijas-Lietuvas sadalīšanasLabot

Pēc Polijas-Lietuvas sadalīšanas starp Vāciju, Austriju un Krieviju 18. gadsimta beigās šļahtas dzimtām vajadzēja uzrādit dižciltību apliecinošus dokumentus. Tā kā daudzi nabadzīgie šļahtas pārstāvji to nevarēja, viņu dižciltība netika atzīta. Kaut arī novājināti, šļahtiči bija galvenie poļu un lietuviešu 1830. gada un 1863. gada sacelšanās organizatori. Viņu īpašumi tika konfiscēti, viņi paši bieži vien tika izsūtīti uz Sibīriju.

Polijas dižciltīgie pēc neatkarības atjaunošanasLabot

1921. gada Polijas konstitūcija paredzēja šļahtas likvidāciju un titulu noliegšanu, tomēr viņiem bija tiesības paturēt savas muižas. 1935. gada konstitūcijas atcēla titulu lietošanas aizliegumu, arī oficiālajos dokumentos tika ieviesta dižciltīgo uzvārdu rakstība pēc vācu parauga, piemēram, "Bogdans Grāfs Hutens-Čapskis".


Polijas-Lietuvas dižciltīgie mūsdienāsLabot

  • Lēš, ka kopējais dižciltīgo dzimtu skaits vēl mūsdienās sasniedz 25 000.
  • Viņu vidū ir ne tikai poļu, lietuviešu, baltkrievu, vācbaltiešu un ukraiņu cilmes dzimtas, bet arī vācu, čehu, slovāku, itāļu, franču, holandiešu, skotu, tatāru, angļu, armēņu un ebreju cilmes dzimtas.

Magnātu dzimtas mūsdienāsLabot

  • Rurika dinastijas dzimtas: Czetwertynski, Drucki-Lubecki, Massalski, Oginski, Puzyna;
  • Gedimina dinastijas dzimtas: Czartoryski, Sanguszko, Woroniecki;
  • lietuviešu dinastiju dzimtas: Gedroic, Radziwiłł, Sapieha;
  • vācu un austriešu firstu dzimtas: Lubomirski, Poniatowski, Sułkowski;
  • krievu kņazu dzimta: Swiatopełk-Mirski;
  • prūšu firstu dzimta: Radolin.

AtsaucesLabot

  1. Manteuffel, Gustaw. Inflanty Polskie poprzedzone ogólnym rzutem oka na siedmiowiekową przeszłość całych Inflant. Poznań : Żupański, 1879. 166 lpp.

Ārējās saitesLabot