Baltijas valstis

ģeogrāfisks un vēsturisks apzīmējums Igaunijai, Latvijai un Lietuvai
(Pāradresēts no Baltijas reģions)

Baltijas valstis (arī Baltija) ir trīs Eiropas Savienības valstis Baltijas jūras austrumu piekrastē — Latvija, Lietuva un Igaunija. Ģeogrāfiskā un vēsturiskā ziņā par Baltijas sastāvdaļu var uzskatīt arī Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu, Polijai piederošos Suvalku apriņķi un Varmijas-Mazūrijas vojevodistes apriņķus, kur līdz pat 16. gadsimtam dzīvoja senprūšu ciltis. 13.—16. gadsimtā šīs zemes ietilpa Romas katoļu baznīcas Rīgas metropolijas teritorijā.

Baltijas valstis
Balti riigid
Baltijos valstybės
Location of
Location of
Baltijas valstis Eiropas Savienībā
Lielākā pilsēta Rīga
Valsts valodas igauņu, latviešu, lietuviešu
Platība
 -  Kopā 175 015 km² (91)
 -  Ūdens (%) 2,23% (3,909 km²)
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2023. gadā 6 087 430 (111)
Baltu cilšu aptuveni apdzīvotās teritorijas ap 13. gadsimta sākumu

Sākotnēji par Baltijas provincēm sauca Zviedrijas aizjūras domīnijas, vēlāk Krievijas Impērijas provinces vai guberņas (vācu: Ostseegouvernements, krievu: Остзейские провинции). Pēc Pirmā pasaules kara 20. gadsimta sākumā par Baltijas valstīm sāka dēvēt visas jaunās Baltijas jūras austrumu krasta valstis (t.s. Austrumbaltiju), kas bija izveidojušās pēc Krievijas Impērijas sabrukuma, ieskaitot Lietuvu un līdz Otrajam pasaules karam arī Somiju.

"Baltija" nav termins, ko sākotnēji būtu lietojušas tautas, kas dzīvo tagadējās Baltijas jūras piekrastē, kaut arī bieži apgalvo, ka šis vārds etimoloģiski saistīts ar latviešu un lietuviešu vārda sakni balt- ar nozīmi "balts" vai "purvs". 11. gadsimtā vācu hronists Brēmenes Ādams pirmo reizi pieraksta nosaukumu Mare Balticum. Pastāv vairākas versijas par vārda izcelsmi. Viena apgalvo, ka nosaukums atvasināts no latīņu vārda "josta" (balteus), jo tika uzskatīts, ka jūra aizvijas austrumu virzienā kā josta.[1] Cita versija apgalvo, ka hronists šo nosaukumu varēja dot, atsaucoties uz mītisko, jūrā esošo Baltijas salu. Ir iespēja, ka hronists veidojis šo vārdu no ģermāņu vārda belt, ar kuru tiek apzīmēti vairāki Dānijas šaurumi. Pastāv arī skaidrojums — vārds cēlies no vietējo iedzīvotāju runā izmantotās indoeiropiešu pirmvalodas vārda saknes *bhel, kas nozīmē ‘balts’, ‘mirdzošs’, kas lietota jūras apzīmēšanai. Šī vārda sakne saglabājusies arī vairākās mūsdienu indoeiropiešu valodās, tostarp latviešu valodā.

 
Hildas Vīkas glezna "Trīs Baltijas māsas"

Termina "Baltija" nozīme laika gaitā ir mainījusies. 17. gadsimtā par Baltijas provincēm sauca Zviedrijas aizjūras provinces (zviedru: Östersjöprovinserna) Igauniju, Ingriju un Livoniju, bet 18. un 19. gadsimtā Krievijas Impērijas autonomās[2] Baltijas guberņas (vācu: Ostseegouvernements, krievu: Остзе́йские губе́рнии, Прибалти́йские губе́рнии), proti, Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņas.

1917. gada 28. novembrī Autonomās Igaunijas guberņas Igaunijas Pagaidu zemes padome formāli izziņoja savu suverenitāti, 6. decembrī pilnīgu neatkarību pasludināja Somijas lielhercogistes valdība, 11. decembrī Lietuvas Padome pasludināja Lietuvas valsts atjaunošanu savienībā ar Vācijas Impēriju. Latviešu pagaidu nacionālā padome 30. novembrī pasludināja Latvijas autonomiju, bet 1918. gada 30. janvārī deklarēja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali.

1918. gada sākumā Brestļitovskas miera sarunās Krievija atteicās no Baltijas provincēm. 1918. gada 16. februārī tika parakstīts Lietuvas Neatkarības akts ar kuru Lietuva pasludināja demokrātiskas un neatkarīgas valsts atjaunošanu, 1918. gada 24. februārī tika pasludināts Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem, ar kuru tika deklarēta neatkarīgas un demokrātiskas Igaunijas valsts izveide. 1918. gada 8. martā tika pasludināta Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošana un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas Impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti". Vācijas karaspēka okupētajā teritorijā 12. aprīlī Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome prasīja izveidot Baltijas hercogisti un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā. 11. jūlijā par Lietuvas karali ievēlēja vācu princi Vilhelmu fon Urahu, kas pieņēma Mindauga II vārdu. 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas vienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes provincēm. 22. septembrī Vācija atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti, hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham. 7. novembrī Rīgā izveidoja Baltijas Reģentu padomi kā hercogistes pagaidu valdību. 18. novembrī tika pasludināta Latvijas valsts neatkarība, Vācijas valdība 25. novembrī atzina Latvijas pagaidu valdības pilvaras visā latviešu apdzīvotajā teritorijā. Baltijas Reģentu padome nolika savas pilnvaras 28. novembrī.

1919. gada sākumā tika neveiksmīgi plānota Baltenlandes izveide ar trīs igauņu (Igaunijas, Ziemeļlīvzemes un salu) un četrus latviešu (Vidzemes jeb Dienvidlīvzemes, Rīgas, Kurzemes un Latgales) kantoniem. Pēc sakāves Cēsu kaujās un 3. jūlija Strazdumuižas pamiera nosacījumiem, vācu karaspēkam bija jāatstāj Latvijas teritorija, tomēr Vācijas VI rezerves korpusa komandieris Rīdigers fon der Golcs lika pārtraukt evakuācijas darbus, atlikušās apvienojot karaspēka grupā "Baltenlande". 1919. gada jūlijā Berlīnē tika dibināta marionešu Rietumkrievijas valdība, kuras mērķis bija veidot autonomu Baltijas valsti atjaunotās Krievijas federācijas sastāvā. 1919. gada 31. augustā Igaunijas valdība, bet 11. septembrī Somijas un Latvijas valdības saņēma Krievijas piedāvājumu sākt miera sarunas, Lietuvas valdība šādu piedāvājumu saņēma 15. septembrī. 14.—15. septembrī Tallinā notika visu četru Baltijas valstu valdības vadītāju un ārlietu ministru konference, lai izstrādātu vienotu nostāju miera sarunām. Tā kā Rietumkrievijas armijas daļas Bermontiādes izgāšanās turpināja karadarbību tiešā Berlīnes valdības pakļautībā, tad 25. novembrī Latvijas valdība oficiāli pieteica karu Vācijai.

 
Lielinieku plakāts ar neatkarīgo "buržuāzisko" Baltijas valstu simbolisku attēlojumu (1920).

1920. gada 2. februārī Krievija Tartu parakstīja miera līgumu ar Igauniju, 12. jūlijā Maskavā ar Lietuvu, bet 11. augustā Rīgā tika parakstīts Latvijas—Krievijas miera līgums. Krievijas miera līgums ar Somiju tika parakstīts tikai pēc Somijas pilsoņu kara noslēguma 14. oktobrī. 16. decembrī Tautu Savienības asamblejā notika pirmais balsojums par Baltijas valstu uzņemšanu, kurā vienīgi Somija tika uzņemta.

1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākā padome vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure. 18. martā Rīgā tika parakstīts Rīgas miera līgums starp Poliju un PSRS. 1921. gada 22. septembrī Igaunija, Latvija un Lietuva tika uzņemtas Tautu Savienībā.

Pēc Pirmā pasaules kara nosaukums "Baltija" bija visai izplūdis jēdziens, ar kuru dažkārt apzīmēja arī citas pēc Krievijas Impērijas sabrukuma izveidojušās valstis, kas tiecās izveidot militāru savienību jeb "Baltijas Antanti". Tā pie Baltijas valstīm nereti pieskaitīja arī Somiju, taču pēc Otrā pasaules kara Somijas un Baltijas valstu ceļi šķīrās un Somijai laika gaitā izdevās panākt, ka to uzskata par vienu no Ziemeļvalstīm.

Pēc Baltijas valstu okupācijas Igauniju, Latviju, Lietuvu un pēc Otrā pasaules kara beigām arī Austrumprūsiju (1945. gadā Kēnigsbergas apgabalu, vēlāko Kaļiņingradas apgabalu) PSRS uzskatīja par vienotu teritoriālu vienību, dodot tām Krievijas Impērijas pārkrievošanas laikā ieviesto nosaukumu "Piebaltija" (krievu: Прибалтика), t.i. pie Baltijas jūras esošās zemes. Šo republiku kopīgā pieredze padomju sistēmā un to ciešā sadarbība neatkarības atgūšanā nostiprināja visu triju republiku kopīgo baltiešu identitāti.[3] Pēc tam, kad 1990. gada sākumā Baltijas republiku Augstākās Padomes pieņēma neatkarības deklarācijas, starptautiskajos plašsaziņas līdzekļos atgriezās Baltijas valstu nosaukums mūsdienu izpratnē.

2018. gadā Baltijas valstīm piešķīra starptautisko Vestfālenes miera balvu par to nozīmīgo ieguldījumu šī Eiropas reģiona mierīgā un demokrātiskā attīstībā.[4]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas Baltijas valstīs

labot šo sadaļu

Pēc neatkarības atjaunošanas Baltijas valstīs 90.to gadu sākumā, iedzīvotāju skaits tajās pamazām samazinājies teju ik gadu. Ja 1990. gadā reģionā kopā bija 7,9 miljoni iedzīvotāju, tad 2022. gadā tikai vairs 6,0 miljoni iedzīvotāju (-24%). Tomēr jānorāda, ka demogrāfiskā rakstura problēmas, lai arī ne tik saasinātas, pēdējās desmitgadēs novērotas teju visās ES valstīs, un ne tikai.

Pirmajā desmitgadē, līdz 2000. gadam, izbraucot Padomju Savienības armijai, kā arī daļai NVS iedzīvotāju atgriežoties savā dzimtenē, visvairāk iedzīvotāju skaits samazinājās Igaunijā (-11%) un Latvijā (-10.9%), bet vismazāk - Lietuvā (-5.4%). Nākamajā desmitgadē, līdz 2010. gadam, ko iezīmēja ekonomiskā krīze un iedzīvotāju emigrācija darba meklēšanas nolūkos, iedzīvotāju skaits izteikti turpināja samazināties Lietuvā (-11.5%) un Latvijā (-10.6%), bet vismazāk - Igaunijā (-4.7%). Savukārt vēlākajā desmitgadē, līdz 2020. gadam, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, iedzīvotāju skaita samazināšanās tempi būtiski palēlinājās. Tomēr šajā periodā vislielākais iedzīvotāju sarukums registrēts Latvijā (-6.4%) un Lietuvā (-5.7%), bet vismazākais - Igaunijā (-1.3%).

Pēc 2020. gada, iedzīvotāju skaits uzrādījis nelielu pieauguma tendenci gan Igaunijā, gan Lietuvā, taču Latvijā tas līdz šim nav reģistrēts. Kopumā, uz situāciju 2022. gadā, salīdzinājumā pret 2015. gadu, Igaunija ir vienīgā Baltijas valsts ar iedzīvotāju skaita pieaugumu (+1.3%). Latvijā savukārt iedzīvotāju skaita lejupslīde bijusi visstraujākā (-5.5%), bet Lietuvā tā bijusi mērenāka (-3.9%).

Iedzīvotāju skaita statistika Baltijas valstīs (miljonos, gada sākumā)

labot šo sadaļu
Valsts 1920 1930 1940 1950 1960 1970 1980 1990 2000 2010 2015[5] 2020[5] 2021[5] 2022[5]
  Igaunija[6] 1,068 1,116 1,096 1,101 1,216 1,360 1,477 1,569 1,397 1,332 1,315 1,329 1,330 1,332
  Latvija[7] 1,727 1,910 1,940 1,887 2,121 2,359 2,512 2,663 2,373 2,121 1,986 1,908 1,893 1,876
  Lietuva[8] 2,104 2,354 2,432* 2,567 2,782 3,144 3,413 3,698 3,500 3,097 2,921 2,794 2,796 2,806
Kopā: 4,899 5,380 5,468 5,555 6,119 6,863 7,402 7,930 7,270 6,550 6,222 6,031 6,019 6,014

* Dati par 1939. gadu

Karogs
Ģerbonis
Valsts
Galvaspilsēta
Neatkarība - Līdz 16. gadsimtam
Livonijas Konfederācijas daļa
- 1918. gada 24. februāris
- 1991. gada 20. augusts
- Līdz 16. gadsimtam
Livonijas Konfederācijas daļa
- 1918. gada 18. novembris
- 1991. gada 21. augusts
- Līdz 18. gadsimtam
Lietuvas dižkunigaitijas daļa
- 1918. gada 16. februāris
- 1990. gada 11. marts
Prezidents Alars Kariss Edgars Rinkēvičs Gitans Nausēda
Iedzīvotāji (2022)[5] 1 331 796 1 875 757 2 805 998
Iedz. blīvums (2022) 29,4 iedz. / km² 29,0 iedz. / km² 43,0 iedz. / km²
Platība 45 227 km² 64 589 km² 65 200 km²
Ūdens platība % 4,56% 1,5% 1,35%
IKP (PP) kopā (2021)[9] 38,389 miljardi PPS 44,415 miljardi PPS 80,742 miljardi PPS
IKP pēc pirktspējas līmeņa uz vienu iedz. (2021)[10] 28 200 PPS 23 000 PPS 28 400 PPS
IKP (nominālais) kopā (2021)[9] 31,445 miljardi 33,696 miljardi 56,179 miljardi
Faktiskais individuālais patēriņš uz vienu iedz.(2021)[9] 13 868 11 277 13 835
Džini indekss 34 37,7 36
Tautas attīstības indekss 0,86 0,855 0,862
Interneta domēna (ALD) .ee .lv .lt
Telefona kods +372 +371 +370

Iedzīvotāju etniskais sadalījums pēc valodu grupām

labot šo sadaļu
VALODU GRUPAS census aprēķins aprēķins census census census census census
gads 1897 % 1934/35 % 1950 % 1959 % 1970 % 1979 % 1989 % 2000/01 %
iedzīvotāji kopā 5 582 036 100,00 5 576 444 100,00 5 418 145 100,00 6 001 694 100,00 6 848 442 100,00 7 358 782 100,00 7 907 031 100,00 7 231 407 100,00
baltu valodas 2 954 509 52,93 3 585 304 64,29 3 436 684 61,17 3 491 853 58,18 3 899 850 56,95 4 104 852 55,78 4 356 570 55,10 4 318 827 59,72
slāvu valodas 1 011 969 18,13 520 782 9,34 1 182 699 21,05 1 485 988 24,76 1 879 599 27,45 2 174 485 29,55 2 443 203 30,90 1 844 419 25,51
somugru valodas 888 122 15,91 1 002 853 17,98 884 837 15,75 918 235 15,30 953 749 13,93 976 497 13,27 992 708 12,55 951 300 13,16
ģermāņu valodas 229 647 4,11 193 064 3,46 31 900 0,57 14 010 0,23 15 742 0,23 10 269 0,14 9 710 0,12 10 162 0,14
semītu valodas[11] 486 957 8,72 262 510 4,71 62 703 1,12 66 728 1,11 65 541 0,96 48 036 0,65 39 991 0,51 16 615 0,23
tjurku valodas 6 169 0,11 1 624 0,03 9 502 0,17 12 089 0,20 15 384 0,22 22 796 0,31 31 549 0,40 16 843 0,23
indoirāņu valodas 2 886 0,05 5 091 0,09 6 708 0,12 8 940 0,15 11 209 0,16 14 001 0,19 18 875 0,24 17 948 0,25
romāņu valodas 891 0,02 629 0,01 581 0,01 842 0,01 3 113 0,05 3 191 0,04 7 248 0,09 4 413 0,06
kaukāziešu valodas 51 0,00 79 0,00 1 301 0,03 1 881 0,03 2 396 0,03 3 146 0,05 4 742 0,06 3 229 0,05
grieķu valoda 44 170 248 307 770 524 681 648
korejiešu valoda 0 1 100 118 337 426 569 469
mongoļu valoda 0 1 68 98 329 230 344 155
ķīniešu valoda 0 16 19 28 40 55 30 132
vjetnamiešu valoda 0 0 0 0 41 4 9 98
japāņu valoda 0 24 17 15 6 5 4 28
tungusu valodas 0 0 0 2 40 48 29 12
albāņu valoda 0 0 3 4 21 4 8 9
čukču valoda 0 0 11 12 6 18 9 5
un citas 1 379 269 189 55 243
nenosaukta 790 0,01 4 215 0,08 391 165 un citi 6 697 45 852 0,63
  • Iedzīvotāju skaits atbilstošs tā laika trīs Baltijas valstu teritorijām.

Lielākās pilsētas

labot šo sadaļu
  • Lielākās Baltijas valstu pilsētas pēc iedzīvotāju skaita
  1.   Rīga — 700 518 (2017)
  2.   Viļņa — 574 221 (2017)
  3.   Tallina — 446 055 (2017)
  4.   Kauņa — 290 067 (2017)
  5.   Klaipēda — 151 227 (2017)
  6.   Šauļi — 101 210 (2017)
  7.   Daugavpils — 93 308 (2017)
  8.   Tartu — 93 124 (2017)
  9.   Panevēža — 91 106 (2017)
  10.   Liepāja — 76 513 (2017)
  11.   Jelgava — 61 183 (2017)
  12.   Jūrmala — 57 408 (2017)
  13.   Narva — 57 130 (2017)
  14.   Alīta — 52 933 (2017)
  15.   Pērnava — 51 739 (2017)
  16.   Ventspils — 38 895 (2017)
  17.   Marijampole — 36 628 (2017)
  18.   Kohtla-Jerve — 35 187 (2017)
  19.   Mažeiķi — 34 152 (2017)
  20.   Rēzekne — 30 810 (2017)
  21.   Jonava — 27 809 (2017)
  22.   Utena — 26 491 (2017)
  23.   Ogre — 25 032 (2017)
  24.   Valmiera — 24 876 (2017)
  25.   Ķēdaiņi — 24 177 (2017)
  26.   Jēkabpils — 23 656 (2017)
  27.   Telši — 22 709 (2017)
  28.   Tauraģe — 22 645 (2017)
  29.   Ukmerģe — 21 226 (2017)
  30.   Visagina — 19 076 (2017)

Piezīmes un atsauces

labot šo sadaļu
  1. Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. JUMAVA, 2011 — 5. lpp
  2. Mati Laurs. Katrīna II un muižniecības autonomija Baltijā.[novecojusi saite] Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 2013, Issue 88, p. 31—44.
  3. Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. JUMAVA, 2011 — 6. lpp
  4. Baltijas valstis saņems starptautisko Vestfālenes miera balvu delfi.lv 2018. gada 17. janvārī
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Eurostat. «Population on 1 January». ec.europa.eu. Skatīts: 2022-11-10.
  6. Statistics Estonia
  7. «Latvijas Centrālā Statistikas Pārvalde». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 25. janvārī. Skatīts: 2018. gada 11. janvārī.
  8. «Statistics Lithuania». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 31. oktobrī. Skatīts: 2018. gada 11. janvārī.
  9. 9,0 9,1 9,2 Eurostat. «GDP and main components (output, expenditure and income)». ec.europa.eu. Skatīts: 2022-11-12.
  10. Eurostat. «Purchasing power adjusted GDP per capita». ec.europa.eu. Skatīts: 2022-11-12.
  11. Baltijas valstu ebreji ikdienā nelieto ivritu, bet gan pamatā krievu valodu, līdz Otrajam pasaules karam — jidišu, kas pieder ģermāņu valodu grupai

Ārējās saites

labot šo sadaļu