Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem
Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem jeb Igaunijas patstāvības manifests bija 1918. gada 24. februārī publicēts dokuments, ar kuru Igaunijas Zemes padomes Vecāko padome pasludināja neatkarīgas demokrātiskas Igaunijas Republikas izveidi.
Priekšvēsture
labot šo sadaļuPēc Februāra revolūcijas Krievijas Pagaidu valdība 1917. gada 12. aprīlī Vidzemes guberņas ziemeļu apriņķus pievienoja autonomajai Igaunijas guberņai. 1917. gada 29. novembrī arī Narva tika atdalīta no Pēterburgas guberņas un pievienota Igaunijas guberņai. Vidzemes landtāgs 1917. gada 31. decembrī nolēma prasīt Igaunijas un Vidzemes atdalīšanu no Krievijas un Vidzemes bruņniecība pilnvaroja Heinrihu fon Štriku tās vārdā slēgt līgumus ārvalstīs. 1918. gada 28. janvārī fon Štriks Stokholmā Padomju Krievijas vēstniekam Zviedrijā Vorovskim iesniedza bruņniecības neatkarības deklarācijas, atsaucoties uz Baltijas provinču senajām privilēģijām un pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā Nīštatē parakstīto Krievijas-Zviedrijas miera līgumu.[1]
Tapšana
labot šo sadaļuBrestļitovskas miera sarunās 1918. gada sākumā Vācija pieprasīja Krievijai atteikties no Baltijas provincēm un Ukrainas. Pēc Trocka atteikšanās turpināt sarunas 1918. gada 18. februārī sākās plašs vācu armijas uzbrukums (operācija "Dūres sitiens") no pozīcijām Latvijā un Igaunijas arhipelāga salās. Igaunijas zemes padomes Vecāko padome izveidoja darba grupu patstāvīgas valsts proklamēšanas sagatavošanai, kuras sastāvā bija Karls Asts, Jiri Jāksons, Juhans Kuks un Jiri Vilmss,[2] 19. februārī Vecāko padome izveidoja Igaunijas Glābšanas komiteju trīs cilvēku sastāvā Konstantīns Petss, Jiri Vilmss und Konstantīns Koniks.
21. februārī padome apstiprināja manifesta tekstu. 23. februāra vakarā manifestu Vecāko padomes vārdā izsludināja no Pērnavas teātra Endla balkona, 24. februārī to izsludināja Vīlandes pilsētas galva Gustavs Taltss un to izlīmēja uz plakātiem Tallinā, 25. februārī to izziņoja Tallinā un Paidē, bet 26. februārī Rakverē. Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā 1918. gada 25. februārī manifests tika publicēts avīzē Päevaleht.
Saturs
labot šo sadaļu"Šajā liktenīgajā stundā Igaunijas Zemes padome kā savas zemes un tautas likumīgā pārstāve spējusi panākt tautvaldībā piedalošos Igaunijas politisko partiju un organizāciju vienprātīgu lēmumu un, īstenojot tautu pašnoteikšanās tiesības, ir atzinusi par vajadzīgu spert šādu izšķirīgu soli, lai noteiktu Igaunijas zemes un tautas tālāko likteni: ar šo dienu Igaunija tās vēsturiskajās un etnogrāfiskajās robežās tiek pasludināta par neatkarīgu demokrātisku republiku."
"Neatkarīgās Igaunijas robežās ietilpst: Harju novads, Lēnes novads, Jervas novads, Viru novads kopā ar Narvas pilsētu un tās apkārtni, Tartu novads, Veru novads, Vīlandes novads un Pērnavas novads kopā ar Baltijas jūras salām — Sāremā, Hijumā, Muhu un citām, kur pamatā Igaunijas tauta lielākā vairumā mīt. Republikas galīgās robežas ar Krieviju un Latviju tiks noteiktas tautas nobalsošanas ceļā, kad beigsies pašreizējais pasaules karš. Iepriekšminētajos zemes novados vienīgā augstākās un izpildu varas izpausme ir Zemes padomes nodibinātā tautas vara — Igaunijas Glābšanas Komitejas veidolā."[3]
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ E. Andersons. Latvijas vēsture 1914-1920. Stokholma, 1967. - 237 lpp.
- ↑ «estonica.org». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 1. jūlijā. Skatīts: 2018. gada 21. februārī.
- ↑ Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem Arhivēts 2021. gada 21. janvārī, Wayback Machine vietnē. Latvijas Vēstnesis, 24.02.1998., Nr. 48/49 (1109/1110)