Baltijas valstu okupācija

Baltijas valstu okupācija (krievu: Прибалтийская кампания — 'Baltijas kampaņa') bija triju Baltijas valstu militāra sagrābšana Otrā pasaules kara sākumā ar sekojošu pievienošanu PSRS. 1939. gada 23. martā Lietuva bija spiesta parakstīt līgumu par Klaipēdas apgabala atdošanu Vācijai. Neilgi pēc Polijas kampaņas 1939. gada oktobrī PSRS uzspieda trim Baltijas valstīm parakstīt vienošanos par militāro bāzu izvietošanu to teritorijās, kas iesāka PSRS protektorāta periodu (1939—1940). Ceturtā valsts Somija protektorāta līgumu parakstīt sākotnēji atteicās, tāpēc Ziemas karā Sarkanā armija okupēja tās austrumu un ziemeļu daļas un 1940. gada martā tomēr piespieda Somiju parakstīt līgumu par militāro bāzu izvietošanu.

Baltijas valstu okupācija

Sarkanā armija 1940. gadā šķērso PSRS—Lietuvas robežu un ieiet Lietuvā
Datums	1940. gada 15. jūnijs — 1991. gada 6. septembris
Norises vieta	Igaunija, Latvija, un Lietuva
Pazīstams arī kā	Baltijas operācija (PSRS)

Molotova—Ribentropa paktā 1939. gadā paredzētās teritoriālās izmaiņas (pa kreisi) un to izpilde 1940. gadā (pa labi)

Nākamā Sarkanās armijas militārā operācija notika 1940. gada jūnijā, tā sākās 1940. gada 12. jūnijā ar PSRS kara flotes uzsāktu Baltijas valstu jūras blokādi. Turpinājās ar ultimātu Lietuvai 14. jūnijā un uzbrukumiem Lietuvas un Latvijas robežsargiem 15. jūnijā un "neierobežota padomju karaspēka kontingenta" ienākšanu Baltijas valstīs 16. un 17. jūnijā.

Iemesli

Lai arī visu valstu iedzīvotājiem negaidīta, okupācija, neatkarības zaudēšana un iekļaušana PSRS sastāvā bija vairākus gadus ilgušu notikumu rezultāts. Baltijas valstu neatkarības zaudēšanas ārējie iemesli bija vispārējā Eiropas politiskā krīze, kas sākās pēc Minhenes vienošanās un Otrais pasaules karš, kas sākās pēc Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanas. Tikpat svarīgs iemesls bija Baltijas valstu nespēja vienoties par efektīvas kopējas politiskas un militāras savienības jeb Baltijas Antantes izveidi neatkarības nosargāšanai, kā arī autoritāro režīmu iekšējais vājums. 1938. gada septembrī Baltijas valstis atteicās no Tautu Savienības kopējās drošības sistēmas, lai demonstrētu savu neitralitāti.

Neitralitātes politika (1938)

Pirmais solis uz neitralitātes pasludināšanu bija Latvijas, Lietuvas un Igaunijas atteikšanās no Tautu Savienības 16. panta saistībām 1938. gada 19. septembrī. Atteikšanos no dalības kopējās drošības sistēmā motivēja Baltijas valstu nevēlēšanās Centrāleiropas kara gadījumā atļaut svešai armijai šķērsot savu teritoriju. Bija skaidrs, ka tā būs PSRS armija, un neviens nevarēja garantēt, ka tā nepaliks valstī. Līdzīgu baiļu vadītas, arī Polija un Rumānija atteicās ļaut PSRS šķērsot savu teritoriju Sudetu krīzes laikā. Tāpat motivators bija skaidri paustā nacistiskās Vācijas nepatika pret kopējās drošības sistēmu, un nacisti skaidri pauda savu nepatiku par Baltijas pieturēšanos pie tās.^{[nepieciešama atsauce]}

1938. gada 2.—3. novembrī triju Baltijas valstu eksperti Rīgā izstrādāja vienotu neitralitātes likumu, kas attiektos uz neitralitāti gaisa un jūras kara apstākļos (bet ne sauszemes), kuru 18. novembrī parafēja trīs ārlietu ministri. Neitralitātes likumi stājās spēkā 1938. gada 3. decembrī Igaunijā, 19. decembrī Latvijā un 1939. gada 25. janvārī Lietuvā.

1939. gada 1. septembrī Lietuva pasludināja savu neitralitāti karā. 2. septembrī, ar abpusēji saskaņotu tekstu, neitralitāti pasludināja arī Latvija un Igaunija. Pašpasludināto neitralitāti (atšķirībā no garantijām Beļģijai) negarantēja neviens, nedz Rietumu sabiedrotie, nedz Vācija, nedz PSRS.

Situācijas saasināšanās (1938—1939)

Katras valsts individuālie meklējumi pēc sabiedrotajiem lielvalstu vidū noveda līdz tam, ka 1938. gadā beigās Igaunija apsvēra iespēju pārtraukt piedalīties Baltijas Antantē, lai tai nebūtu jāatbalsta Vācijai nepatīkamā Lietuvas un Latvijas politika. No Baltijas valstīm militāri visvairāk apdraudētākā bija Lietuva, kas atradās pastāvīgā konfliktā ar Poliju Viļņas apgabala un 1930. gadu beigās ar Vāciju Klaipēdas apgabala dēļ. Pretsvaram Polijai un Vācijai Lietuva centās uzturēt labas attiecības ar PSRS. 1938. gada 21. oktobrī Hitlers vērmahtam pavēlēja būt gatavam militāri okupēt Klaipēdas apgabalu. Vācijai draudzīgās Igaunijas vadītāji nevēlējās Klaipēdas jautājumā atbalstīt Lietuvu un uzskatīja, ka tai būtu jāatgriežas Vācijas sastāvā. Situācijai saasinoties, 1939. gada 21. martā Latvija pasludināja savu neitralitāti Klaipēdas jautājumā. Tādējādi abas Baltijas valstis Lietuvu bija pametušas vienu.

Čehoslovākijas okupācija pielika punktu Rietumu nomierināšanas politikai attiecībā pret Vāciju un faktiski nozīmēja Baltijas valstu neatkarības beigu sākumu. Neuzbrukšanas līgumi un neitralitātes likumi nozīmēja to, ka Baltijas likteņa izlemšana palika lielvaru rokās.

Baltijas valstu armijas un aizsardzības plāni

Pirmskara periodā triju Baltijas valstu armijās (neskaitot rezervistus) bija 4660 virsnieki, 58 000 kareivji, 900 artilērijas vienību, no kurām 248 bija zenītlielgabali, 102 tanki, 30 bruņumašīnas, deviņi bruņu vilcieni, 400 lidmašīnas. Flotēs bija četras zemūdenes, viens torpēdkuģis, septiņi ledlauži u.c. palīgkuģi. Papildus bija 6000 bruņoti robežsargi, 8300 policisti, kā arī pusmilitārās aizsargu organizācijas ar gandrīz 200 000 dalībniekiem. Latvijas ieroči bija pārsvarā angļu ražojuma ar angļu munīciju, igauņiem krievu un vāciešu ar krievu munīciju, Lietuvā franču un vācu ieroči ar vācu munīciju. Lietuva arī bija vienīgā, kas bija iegādājusies ieročus no Zviedrijas. Latvijai bija zviedru Bofors sistēmas 40 mm kalibra zenītlielgabali.

Veicot vispārējo mobilizāciju, 72 stundu laikā triju valstu armijās varēja iesaukt 650 000 kareivjus, taču reāli bruņojuma pietika 360 000 (100 000 Igaunijā, 130 000 Latvijā un 130 000 Lietuvā).

Baltijas valstu valdības nesaskaņoja savus aizsardzības plānus, un katras valsts aizsardzības plāna īstenošana vājinātu kaimiņvalsts aizsardzības līniju.

Igaunijas pirmā austrumu aizsardzības līnija balstījās uz dabīgo Narvas upes — Peipusa ezeru — Pleskavas ezeru — un Lidas, Vridas purviem, kas bija pastiprināta ar 50 betona bunkuriem. Otrā bija Piusa—Petseri—Pankjavitsa—Laura līnija. Pēdējā atkāpšanās bija plānota uz Tallinas apkārtni un Baltijas salām. Bija plānota arī Somijas līča mīnēšana.

Latvijai bija trīs aizsardzības plāni: "A" — pret PSRS, "D" — pret Vāciju un "K" — pret PSRS un Vāciju vienlaicīgi. Visreālāk tika apspriests plāns "A" ar lēnu atkāpšanos uz galveno aizsardzības līniju Padedze—Lubāns—Aiviekste ar tālāko atkāpšanos līdz dabīgajam šķērslim Daugavai. Rīgas, jūra pie Liepājas un Ventspils ostām tiktu mīnēta. Aizsardzības bunkuri netika būvēti. Kā parādīja vēlākie notikumi — padomju karaspēka lielākā daļa ienāca Latvijā no Lietuvas.

Lietuvai bija divi aizsardzības plāni: pret Polijas (un varbūt PSRS) uzbrukumu un Vācijas uzbrukumu. Polijas uzbrukuma gadījumā armija ieņemtu Kauņas — Nevēžas līniju ar tālāko atkāpšanos un Dubisas upes līniju. Vācijas uzbrukuma gadījumā arī atkāpšanās notiktu uz Dubisas līniju, kas bija galvenā aizsardzības zona un bija pastiprināta ar betona bunkuriem.

Aktīvākas visu valstu armijas vadītāju tikšanās sākās tikai pēc padomju bāzu izvietošanas. Igaunijas un Latvijas štābu priekšnieki tikās 1939. gada 18.—23. novembrī. Latvijas un Lietuvas štābu priekšnieki tikās 1939. gada 21.—23. novembrī, atkal 1939. gada 29. novembrī — 1. decembrī un atkal 1939. gada 16. decembrī. 1940. gada 2. janvārī Igaunijas štāba priekšnieks apmeklēja Rīgu, bet Latvijas un Lietuvas štābu priekšnieki apmeklēja Tallinu 1940. gada februārī. Pēdējā kopējā tikšanās bija 1940. gada 14.—16. martā Rīgā. Šī kontaktu uzturēšana radīja nepatiku PSRS, kuras interesēs nebija cieša trīs Baltijas valstu militārā sadarbība.

Iespējamie stratēģiju scenāriji

Rietumu Sabiedrotās valstis, Vācijas Impērija un PSRS uzsāka diplomātisku spēli, lai veidotu alianses pirms gaidāmā Vācijas — Polijas kara sākuma. 1939. gada pavasarī PSRS vairākkārt publiski pauda savu interesi Baltijas valstu neitralitātes saglabāšanā, kas reāli nozīmētu to nonākšanu tās ietekmes zonā neatkarīgi no tā, ar ko PSRS izdotos vienoties — Vāciju vai Rietumiem.

Visi no iespējamajiem scenārijiem nozīmēja karu Baltijas valstu teritorijā.

• No 1938. gada beigām un līdz pat 1939. gada 13. aprīlim pastāvēja risks, ka Klaipēdas konflikta dēļ Vācija varētu okupēt Lietuvu un visu Latviju uz dienvidiem no Daugavas (Kurzemi un Zemgali). Igaunija kļūtu par Vācijas satelītu vai protektorātu. Šāds variants nozīmētu, ka PSRS zaudētu pieeju Baltijas jūrai un apdraudētu Ļeņingradu. PSRS karš ar Vāciju Baltijas teritorijā kļūtu gandrīz neizbēgams.
• Tāpat pastāvēja bažas, ka sākoties Vācijas — Polijas karam, PSRS varētu izmantot situāciju un preventīvi okupēt Baltijas valstis.
• Nebija izslēgta Vācijas un PSRS vienošanās par ietekmes sfērām Baltijā.
• Rietumu sabiedrotajiem, apmaiņā pret PSRS militāru palīdzību Polijai karā ar Vāciju, nāktos apmierināt PSRS vēlmi pēc ietekmes Baltijā. No Rietumu sabiedroto viedokļa, ko pauda arī vēlākais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, PSRS kontrole pār Baltiju bija stratēģiski daudz izdevīgāka par šī reģiona nonākšanu Vācijas kontrolē.

Atceroties rietumu sabiedroto intervenci Krievijas pilsoņu kara gados, kā arī ņemot vērā Lielbritānijas un Francijas publiski paustos plānus par militāras palīdzības sniegšanu Somijai Ziemeļu kara laikā un Čērčila iecerēto flotes operāciju "Katrīna" Baltijas jūrā, pilnīgu pārliecību par neatgriezenisku PSRS kontroli pār Baltijas valstīm varēja dot tikai to valstiskās neatkarības izbeigšana.

Pēc PSRS iebrukuma Somijā, rietumu sabiedrotie līdz pat 1941. gada 22. jūnijam nopietni plānoja iespējas veikt militāru triecienu pret PSRS, kas tajā laikā bija nacistiskās Vācijas politiskā, militārā un ekonomiskā sabiedrotā.

Rietumu sākotnējie kara plāni paredzēja izvairīties no tiešas karadarbības ar Vāciju, lai mazinātu karā kritušo skaitu, bet ieviest blokādi — nogriezt tai pieeju Zviedrijas dzelzs rūdai; iegūt kontroli Baltijas jūrā; veikt aviācijas uzlidojumus Baku naftas atradnēm PSRS un Ploešti naftas laukiem Rumānijā.

Maskavas sarunas (1939)

Lielbritānijas, Francijas un PSRS Maskavas sarunas 1939. gada maijā bija pēdējā Baltijas valstu iespēja pašām izvēlēties savu likteni — vai nu pilnīgi pāriet Vācijas pusē vai arī iekļauties Rietumu un PSRS aliansē ar risku, ka tajās uz ilgu laiku ienāks PSRS karaspēks. Igaunija visvairāk uztraucās par Vācijas senās ienaidnieces Francijas iespējamo rīcību. Francija, meklējot spēcīgu militāro sabiedroto Austrumos, būtu gatava nodot Baltiju PSRS. Igaunijas ārpolitikā šajā laikā notika aktīvi centieni saņemt drošības garantijas no Vācijas vai arī Ļitvinova notai līdzīgu paziņojumu. 1939. gada 27. maijā Lielbritānija un Francija apspriedē PSRS piedāvāja Baltijas valstu drošības garantiju tekstu, ka sabiedroto militārā palīdzība šīm valstīm tiek sniegta tikai pēc to lūguma, nevis pēc lielvaru ieskata. Pēc Latvijas Ārlietu ministra Muntera iniciatīvas Lielbritānija šajā piedāvājumā nomainīja vārdus „draudi drošībai” uz „draudi neitralitātei”, kas pēc Muntera domām ļautu nodrošināties arī pret nepamatotu PSRS rīcību. Šos priekšlikumus 31. maijā Molotovs noraidīja.

Neuzbrukšanas līgumi ar Vāciju (1939)

Vācijas-Latvijas un Vācijas-Igaunijas neuzbrukšanas līgumu parakstīšana. Pie galda sēž (no labās) Igaunijas Selters, Vācijas Ribentrops, Latvijas Munters

Neuzbrukšanas līgums ar Vāciju Latvijai un Igaunijai nodrošināja reģiona neitralitāti, jo Baltijas valstīm jau bija neuzbrukšanas līgumi ar PSRS. Realitātē jebkādi kontakti ar Vāciju padarīja bažīgus Rietumus un PSRS. Skandināvijas valstis no Vācijas piedāvājumiem par līgumu slēgšanu atteicās vispār. Līguma piedāvājumu Baltijas un Skandināvijas valstīm Vācija izteica tajā pašā dienā, kad tā paziņoja par lauztiem 1935. jūras līgumu ar Lielbritāniju un neuzbrukšanas līgumu ar Poliju. No vienas puses tas nozīmēja drīzu Eiropas kara sākšanos, no otras norādīja uz Vācijas attieksmi pret jebkādiem līgumiem. Vācijas neuzbrukšanas līgumu ar Igauniju un Latviju izstrādāšanā aktīvi iesaistījās abu valstu ārlietu ministri un vēstnieki.

PSRS protektorāts (1939—1940)

1939. gada pavasarī notika PSRS, Lielbritānijas un Francijas sarunas par Baltijas valstu neatkarības garantēšanu, ja kāda no Baltijas valstīm piedzīvotu tiešu agresiju vai pat tikai agresijas draudus. PSRS valdība piedāvāja militāri iejaukties pat bez cietušās valsts piekrišanas, ko Lielbritānijas un Francijas valdības noraidīja.

Tomēr PSRS ārlietu tautas komisārs Ļitvinovs 1939. gada 29. martā iesniedza notu ar drošības garantiju piedāvājumu Igaunijai un Lietuvai, kurā paziņoja, ka rūpējoties par abu valstu neatkarības saglabāšanu PSRS uzskata, ka jebkādi līgumi, kas ierobežotu šo valstu patstāvību; trešo valstu politiskas vai ekonomiskas dominances izveidošanos; vai kādu izņēmuma tiesību piešķiršanu šo valstu teritorijā un ostās no PSRS puses tiks atzīta par nepieļaujamu. Lai arī Igaunija un Latvija šo notu noraidīja, tas bija skaidrs signāls par PSRS interesēm. Notas saturs arī norāda uz vēl neskaidro Lietuvas likteni, kas līdz pat Vācijas un PSRS savstarpējās palīdzības līgumam 1939. gada septembrī tika uzskatīta par Vācijas interešu objektu. 1939. gada 20. septembrī Berlīnē bijis sagatavots līguma projekts ar Lietuvu, kas paredzēja, ka Lietuva nodod sevi Vācijas aizbildniecībā.

1939. gada 24. septembrī Igaunijas Ārlietu ministrs tika ielūgts uz Maskavu uz sarunām par tirdzniecības līgumu, taču sarunas uzreiz pārgāja uz PSRS prasībām pēc militārajām bāzēm Igaunijā un nepieciešamības noslēgt savstarpējās palīdzības līgumu. Molotovs teica: Jūs varat būt pārliecināts, ka Padomju Savienība šādi vai tādi par savu drošību parūpēsies. Ja jūs nepiekrītat mūsu piedāvājumam, Padomju Savienība nodrošinās savu drošību citā veidā.

Apspriežot Maskavas piedāvāto bāzu līgumu, Igaunijas delegācijai bija skaidras šaubas, ka ar PSRS bāzēm tās teritorijā to vairs nevarēs uzskatīt par neitrālu valsti. Tikai atruna līgumā, ka Igaunijai militāra palīdzība PSRS jāsniedz lielvaras uzbrukuma gadījumā pasargāja Igauniju no iesaistīšanās padomju—somu karā. Taču padomju bāzes Igaunijā tika izmantotas, lai bombardētu Somiju.

Lietuvas delegācija pirms izlidošanu uz Maskavu, 1939. gada 7. oktobris

28. septembrī Igaunija parakstīja līgumu, tai sekoja Latvija 5. oktobrī un Lietuva 1939. gada 10. oktobrī, kas ar PSRS parakstīja savstarpējās palīdzības līgumu, kas paredzēja arī Viļņas apgabala daļas nodošanu Lietuvai. PSRS sarunas ar Somiju par līdzīgu līgumu ievilkās vairākas nedēļas un jau to laikā Somijas armija sāka mobilizāciju.

1939. gada 31. oktobrī uzstājoties PSRS Augstākajā Padomē, Molotovs teica:

“

Pakti ar Baltijas valstīm nekādā veidā nenozīmē Padomju Savienības iejaukšanos Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iekšējās lietās, kā tam mēģina likt noticēt daži ārzemju avoti (…) Šos paktus iedvesmo abpusēja cieņa pret katras līgumslēdzējpuses valdības, sociālo un ekonomisko sistēmu. Mēs pastāvam uz tiešu un godīgu abpusēju mūsu parakstīto vienošanos izpildīšanu un paziņojam, ka muļķīgās runas par Baltijas valstu sovjetizāciju ir noderīgas tikai mūsu kopīgajiem ienaidniekiem un dažādiem pretpadomju provokatoriem.

”

Līdzīgus līgumus PSRS piedāvāja arī Bulgārijai un Turcijai. Bulgārija ātri pievienojās Ass valstu savienībai, bet Turcija 1939. gada 19. oktobrī parakstīja savstarpējās palīdzības līgumu ar Lielbritāniju un Franciju. 1940. gada marta beigās Dienvidslāvijā notika valsts apvērsums, valsts pārtrauca dalību Ass līgumā un steidzīgi parakstīja savstarpējās palīdzības līgumu ar PSRS. Nākamajā dienā Vācija uzbruka un sagrāva Dienvidslāviju, nespējot pieļaut PSRS satelīta izveidošanos tiešā Vācijas un Itālijas pierobežā.

Kara izraisīto aso ekonomisko problēmu un padomju karaspēka ienākšanas dēļ, Baltijas valstu valdības centās nepieļaut iekšējās politiskās situācijas saasināšanos un pretpadomju izpausmes, tāpēc bāzu līgumi tika pasniegti kā valsts drošības garants. Iedzīvotāji tika aicināti uzticēties vadoņu lēmumiem. Lietuvu populistiski saviļņoja PSRS lēmums Lietuvai atdot okupētās Polijas Viļņas apgabalu. To, ka noslēgtie līgumi nebūt nav pozitīvs pavērsiens valsts politikā, signalizēja Igaunijas un Lietuvas valdību atkāpšanās. Latvijā, kur Ulmanis apvienoja Valsts un Ministru prezidentu amatus, nepastāvēja pat šāda iespēja.

Atlikušajos ierobežotās neatkarības mēnešos Baltijas valsts centās nedot iemeslu PSRS izvirzīt vēl lielākas prasības. Tā kā nebija prognozējams kara iznākums Rietumos, daži cerēja uz Vācijas sakāvi, kas ļautu ar Rietumu sabiedroto palīdzību atbrīvoties no PSRS bāzēm, citi cerēja uz Vācijas un PSRS karu, kurā Vācija padzītu padomju karaspēku.

Okupācija (1940)

Kartē parādīta 1940. gada 12. jūnijā sāktā Baltijas valstu jūras blokāde un Somijas gaisa satiksmes lidmašīnas notriekšanas vieta

Baltijas valstu okupācija (krievu: Прибалтийская кампания, "Baltijas kampaņa", 1940). Latvijas un Igaunijas okupācijā piedalījās tajās stacionētie Sarkanās armijas kontingenti un 8. armijas vienības, bet Lietuvas okupācijai tika mobilizēta PSRS 3. un 11. armijas, kas no dienvidiem iebruka arī Latvijā

1940. gada 1. aprīlī Vācijā izdotajās kartēs Igaunija, Latvija un Lietuva jau bija iezīmētas kā Padomju Savienībai piederoša teritorija.

1940. gada 9. aprīlī Vācija iebruka Dānijā un Norvēģijā. 1940. gada 10. maijā Vācija uzsāka uzbrukumu Beļģijai, Nīderlandei un Luksemburgai, kas jau divas nedēļas vēlāk noveda pie Denkerkas evakuācijas. 7. jūnijā pēdējie Rietumu sabiedroto spēki pameta Norvēģiju.

Galvenie notikumi risinājās Francijā, kuras negaidīti ātrais sabrukums pāris nedēļu laikā mainīja visu stratēģisko situāciju Eiropā, dodot iespēju netraucētai PSRS rīcībai Baltijā. Rietumu iespējas palīdzēt bija sabrukušas. Austrumeiropas liktenis palika Vācijas un PSRS rokās.

1940. gada 25. maijā PSRS Ārlietu tautas komisariāts apvainoja Lietuvu sadarbības līguma pārkāpumā — dažu padomju kareivju it kā nolaupīšanā. Uz Maskavu sarunu vešanai 8. jūnijā tika izsaukta Lietuvas delegācija. Vienlaikus, ar Igauniju attiecības it kā tika pat uzlabotas, 15. maijā parakstot jaunu līgumu par bāzēm un 8. jūnijā vienojoties par padomju armijas uzturēšanās administratatīvajiem noteikumiem.

Jūnija sākumā Latvijas Aizsardzības ministrs Krišjānis Berķis devās vairāku dienu vizītē uz PSRS, iespējams, tas bija veids, kā kritiskā brīdī Latvijas armiju atstāt bez vadības.

1940. gada 3. jūnijā, Latvijas Aizsardzības ministra Krišjāņa Berķa Maskavas vizītes pirmajā dienā ar PSRS Aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko pavēli visus Baltijas valstīs izvietotos bruņotos spēkus apvienoja vienotā grupējumā — Baltijas kara apgabalā, par kura komandieri iecēla tautas komisāra vietnieku 2. ranga armijas komandieri Aleksandru Laktionovu. PSRS Augstākā Padome pieņēma lēmumu par trešā dienesta gada karavīru aizturēšanu dienestā līdz 1941. gada 1. janvārim.

No 4. līdz 7. jūnijam Ļeņingradas kara apgabalā, Kaļiņinas kara apgabalā un Baltkrievijas sevišķajā kara apgabalā tika izsludināta trauksme un mācību aizsegā karaspēks sāka koncentrēties pie Baltijas valstu robežām.

Armijas pastiprināšanai, 8. jūnijā uz reģionu no Maskavas kara apgabala tika nosūtīta 1. motorizētā, 17. un 84. strēlnieku divīzijas, 39. un 55. vieglo tanku divīzijas, 128. motorizētā divīzija no Arhangeļskas un 55. strēlnieku divīzija no Orlas kara apgabala.

Pie Latvijas un Lietuvas dienvidaustrumu robežas izvietojās PSRS 3. armija ar 4. un 24. strēlnieku korpusu un 3. kavalērijas korpusu Vasīļija Kuzņecova vadībā. 11. armija ar 10. un 11. strēlnieku korpusu un 6. kavalērijas korpusu izvietojās pie Lietuvas robežas. Starp Somu līci un Peipusa ezeru izejas pozīcijas ieņēma 11. strēlnieku divīzijas daļas. Uz dienvidiem no Peipusa ezera izvietojās 8. armija, ko vadīja ģenerālleitnants Konstantīns Pjadiševs. Pie Lietuvas robežas Sarkanā armija pabeidza ieņemt izejas pozīcijas 15. jūnijā, bet pie Latvijas un Igaunijas robežas — 16. jūnijā. Kopā Baltijas okupācijai bija norīkotas 3 armijas, 7 strēlnieku un 2 kavalērijas korpusi, 20 strēlnieku, divas motostrēlnieku un 4 kavalērijas divīzijas. Pie Baltijas valstu robežām kaujas gatavībā stāvēja deviņas tanku un viena gaisa desanta brigāde. Kopējais kareivju skaits šajās vienībās bija ap 450 000, ar 8000 lielgabaliem, 3000 tankiem un 2600 lidmašīnām.

1940. gada 8. jūnijā Sarkanās armijas ģenerālštābs izdod direktīvu pēc kuras kara hospitāļi Baltijas pierobežā bija jāpalielina līdz kara laiku štatiem un jātur pilnīgā gatavībā līdz turpmākajiem rīkojumiem. Vienlaikus līdz 16. jūnijam bija jāsagatavo arī sanitārie vilcieni un pārsienamie punkti kaujas vienībās. Baltijas valstīs pēc Savstarpējās palīdzības paktiem bāzētajās, kā arī to pierobežās savilktajās Sarkanās armijas daļās tika izsludināta kaujas trauksme. To lidlauki tika turēti gatavībā. Ļidā notika armijas komandējošā sastāva slepena apspriede. Armijas pavēlnieka vietnieks ģenerālleitnants Fjodors Kuzņecovs, kurš komandēja 11. armiju, ziņoja par "iespējamām darbībām pret Lietuvu". No 1940. gada 10. jūnija 21.30 Baltijas valstīs izvietotā karaspēka radiostacijām bija jāstrādā tikai uztveršanas režīmā, gaidot signālu operācijas sākšanai. Karaspēkam bija jādod pēkšņs trieciens Lietuvas armijai, nepieļaujot tās atkāpšanos uz Austrumprūsiju, un jāieņem Lietuva trijās-četrās dienās.

1940. gada 9. jūnijā izdota direktīva Nr. 02622 par Baltijas valstu jūras blokādi, kas tika uzsākta 12. jūnijā un jau 14. jūnijā tika notriekta pasažieru lidmašīna, kura veica regulāro reisu no Tallinas uz Helsinkiem. Somu kompānijas „Aero” lidmašīnu „Ju 52 Kaleva” apšaudīja PSRS bumbvedēji „DB-3” un bojā gāja visi deviņi cilvēki lidmašīnā. Tāpat blokādes laikā tika ieņemti 52 kuģi, uz dažiem pat ticis šauts.

Padomju flotes uzdevums bija pilnībā bloķēt Tallinas, Paldisku un Liepājas ostas, būt gatavībā ieņemt Lietuvas flotes bāzi Palangā, pārtraukt jebkādu satiksmi Rīgas un Somu līci. Jūrā no Klaipēdas piekrastes dienvidos līdz Narvai ziemeļos PSRS Baltijas jūras kara flotes kuģi izveidoja kādas septiņas aizsprosta grupas. Šajā jūras blokādes operācijā piedalījās 1939. gada oktobrī Liepājas Karostā izveidotajā PSRS kara flotes bāzē izvietotais kreiseris „Kirov”, 2 līderkuģi, 3 mīnukuģi, 10 zemūdenes, 2 mīnu traleri un 1 lielgaballaiva, kopā 19 karakuģu. Kopumā kara operāciju Baltijas jūrā nodrošināja 120 padomju kuģi.

11. jūnijā no pulksten 13.00 līdz 16.00 notika apspriede, kurā piedalījās nupat ieceltais Baltkrievijas sevišķā kara apgabala pavēlnieks, ģenerālleitnants Dmitrijs Pavlovs, kurš iepazīstināja ar kaujas plānu un karaspēka uzdevumiem. Viņš izdeva pavēli par karagūstekņu apgādes normām un NKVD vietējās pārvaldes sāka gatavot karagūstekņu nometnes 60 000—70 000 karagūstekņu izvietošanai.

1940. gada 12. jūnijā tika izdota ģenerāļa Dmitrija Pavlova pavēle nr. 002/op, kura uzdeva 16. strēlnieku korpusam, kurš bāzējās Lietuvā un 11. armijai aplenkt un iznīcināt pretinieku kaujas rajonā. Pēc armijas desantēšanās Lietuvā 16. SSK bija jānotur savi dislokācijas rajoni, jāieņem tilti pār Nemunas un Neres upēm un jānodrošina 214. gaisa desanta brigādes 935 kaujinieku desantu piecus kilometrus uz dienvidiem no Gaižuku dzelzceļa stacijas. Kopā ar 16. sevišķā strēlnieku korpusa daļām desantniekiem bija jāieņem galvenie Kauņas objekti. Kauņas aerodromā bija paredzēts izsēdināt vēl 475 desantniekus. Operāciju plānoja pabeigt 1940. gada 15. jūnija rītā, bet jau 1940. gada 13. jūnijā desantēšanas vietas sagatavošanai netālu no Gaižuku stacijas bija desantēti septiņi cilvēki.

PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs 1940. gada 14. jūnijā 23:30 pieņēma Lietuvas vēstnieku PSRS un ārlietu ministru Urbši, kuram tika nolasīts ultimāts.

Jau naktī uz 15. jūniju tika veikts uzbrukums Latvijas Republikas robežsardzes objektiem Abrenes apriņķī, kas pazīstams kā Masļenku robežincidents. Šajos uzbrukumos sarkanarmieši vairākus cilvēkus nogalināja un vairākus desmitus cilvēku, pārsvarā civiliedzīvotājus un bērnus, aizveda gūstā uz PSRS. Šīs provokācijas mērķis bija izsaukt Latvijas armijas atbildes reakciju, kas dotu iemeslu PSRS iebrukumam Latvijā.

Dienā padomju karaspēks veica uzbrukumus Lietuvas robežai, aizturot un atbruņojot daudzus robežsargus, kā arī nogalinot vienu policistu Utas robežpunktā.

Gandrīz identiski ultimāti 16. jūnijā tika pasniegti Igaunijas un Latvijas vēstniekiem Padomju Savienībā. Ultimātos padomju valdība pārmeta, ka nav ne tikai likvidēta Igaunijas-Latvijas militārā savienība, bet gan paplašināta, pievelkot šai savienībā Lietuvu un cenšoties iesaistīt tajā arī Somiju. Baltijas militārsavienības pastāvēšana pēc būtības esot pretrunā ar 1939. gadā noslēgtajiem PSRS un Baltijas valstu bāzu izvietošanas līgumiem. Tika paziņots, ka pēc savstarpējās palīdzības paktu noslēgšanas "Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepieļaujamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai".

Ultimātos bija minēts, ka par Baltijas valstu militārsavienības atdzīvināšanu un paplašināšanu liecinot divu slepenu Baltijas valstu konferenču sasaukšana 1939. gada decembrī un 1940. gada martā (10. un 11. konference), lai formāli izveidotu paplašināto militārsavienību starp Latviju, Igauniju un Lietuvu. Par to liecinot arī Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ģenerālštābu sakaru pastiprināšana un speciāla militārās Baltijas Antantes preses orgāna radīšana 1940. gada februārī — Revue Baltique, ko izdod angļu, franču un vācu valodās Tallinnā un tamlīdzīgi apvainojumi.

Sarkanā armija visās apdzīvotajās vietās ieņēma valsts pārvaldes ēkas, telefonu centrāles, pasta un banku nodaļas, tipogrāfijas un radioraidītājus, bet ne visur tas ritēja bez aizķeršanās. Tika izvietota sardze pie nozīmīgākajiem tiltiem, ministrijām, bankām, prezidenta apartamentiem u.c. Visas turpmākās ziņas un paziņojumi Baltijas masu informācijas līdzekļos tika cenzēti no padomju drošības iestāžu puses, tātad pauda tikai padomju valstij vajadzīgu informāciju.

Baltijas okupācijas iemesli 1940. gadā

• Lielinieku partijas VII kongresā pieņemtais slepenais lēmums — izdevīgos apstākļos uzskatīt par nesaistošiem jebkādus viņu noslēgtos miera līgumus.
• Molotova—Ribentropa pakta noslēgšana, kas atļāva lielvarām saimniekot savās ietekmes sfērās.
• Ziemas kara beigas, kad visu padomju militāro uzmanību atkal varēja pievērst Baltijas valstīm.
• Francijas sabrukums, Rietumiem zaudējot iespējas ietekmēt notiekošo.
• Baltijas Antantes sagraušana un Baltijas—Vācijas alianses nepieļaušana.

Gaidāmais PSRS uzbrukums Vācijai

Padomju Savienība bija izveidojusi vislielāko armiju pasaulē un Baltijas okupācija uzlaboja tās stāvokli attiecībā pret Vāciju gadījumā, ja PSRS izlemtu pret to uzsākt karu. 1940. gada 25. maijā sāktais konflikts par Lietuvā "nolaupītajiem” padomju kareivjiem bija iegansts politiskām prasībām pret Lietuvu. Pret Igauniju un Latviju nekādas līdzīgas provokācijas netika veiktas. Tas liek domāt, ka tieši Lietuva ar savu Austrumprūsijas robežu bija galvenais okupācijas mērķis, lai nodrošinātu iespējas tiešai PSRS karadarbībai pret Vāciju.

Vēsturnieks Boriss Sokolovs izvirzīja teoriju, ka karaspēka sākotnējā ievešana tieši Lietuvā, kamēr viss vērmahts atradās Rietumu frontē, tā faktiski atkārtojot Pirmā pasaules kara Francijas un Krievijas alianses kara plānu, bija pirmais solis pirms plānotā Sarkanās armijas iebrukuma Austrumprūsijā, taču Francijas negaidīti ātrā militārā sagrāve lika plānu apturēt. Lai neizraisītu Hitlera aizdomas par nevajadzīgi lielā PSRS karaspēka ievešanu pierobežā, visas Baltijas valstis nācās iekļaut PSRS sastāvā.

Tomēr laikā no 4. līdz 7. jūnijam Ļeņingradas, Kaļiņinas un Baltkrievijas kara apgabalu karaspēks jau sāka koncentrēties pie Lietuvas, Latvijas un Igaunijas robežām it kā manevru veikšanai. Šīs kustības bija nepieciešamas Baltijas valstu okupācijai (tiesa, padomju karaspēka apjoms vairākas reizes pārsniedza Baltijas valstu armiju kopskaitu, neskaitot jau valstīs esošās PSRS militārās bāzes) vai arī norādīja uz Staļina plānu jūnija sākumā dot triecienu Hitleram no aizmugures, kamēr Vērmahta galvenie spēki karoja tālu Rietumos.

1941. gada 29. maijā PSRS kara tipogrāfijā sāka iespiest krievvalodīgiem karavīriem domātu kabatas formāta krievu-vācu vārdnīcu ar karadarbībai tipisku terminoloģiju. Tāda pati vārdnīca tika izdota rumāņu, turku un ķīniešu valodai. Lietuviešu un igauņu valodā šādu vārdnīcu drukāšana sākās 1940. gada 9. jūnijā

Pēc Latvijas okupācijas padomju karaspēks pastiprināti ieveda valstī ešelonus ar kara tehniku un munīciju tālākam uzbrukumam, kurus izkrāva tikai naktīs.

Padomju militāro bāzu izvietojums Baltijā arī norāda uz PSRS plāniem karot ar Vāciju.

Nepretošanās

Sarkanās armijas komandieri bija guvuši zināmu pieredzi Ziemas kara laikā un pret Baltijas valstīm koncentrētie armijas spēki bija milzīgi. Valstis faktiski atradās blokādē.

Lietuvas valdības sēdē, kas notika 14.—15. jūnija naktī, prezidenta Smetonas viedoklis par pretošanos PSRS netika atbalstīts un viņš bēga pāri robežai uz Vāciju. Ministri uzskatīja, ka bezcerīgās pretošanās cena būs pārāk augsta. Lietuvas politiskā elite domāja, ka Smetonas režīma sabrukums nebūt nenozīmēs valsts neatkarības beigas. Šķērsojot Lietuvas robežu, sarkanarmieši nogalināja policistu Utas robežpārejas punktā.

Pēc Vācijas atteikšanās atvērt Klaipēdas koridoru visi apgādes ceļi bija bloķēti un pavēli pretoties nesaņēma arī Latvijas armija. Tomēr Vācijas vēstnieka Latvijā U. fon Koces 21. jūnija ziņojumā teikts, ka 17. jūnija naktī Rīgā nogalināti aptuveni 50 cilvēku, bet apmēram 200 ievainoti. Arī citās Latvijas vietās varas pārņemšana nenoritēja mierīgi, tāpēc 18. jūnijā K. Ulmanis, atrodoties mājas arestā, pēc jaunās varas pieprasījuma izsludināja valstī ārkārtas stāvokli, kas aizliedza pulcēšanos, brīvu pārvietošanos u.c..

Igaunijas armijas sakaru bataljona štābs nepakļāvās ieroču nolikšanas pavēlei un 21. jūnija vakarā Tallinā, Raua ielā notika kauja, kurā tika nogalināti 10 sarkanarmieši un 2 igauņu karavīri, daudzi abās pusēs tika ievainoti.

Sarkanās armijas zaudējumi Baltijas valstu okupācijas rezultātā (pēc nepilnīgām ziņām) bija — 58 krituši un 158 ievainoti. Pie tiem būtu jāpieskaita vēl daži Masļenku robežincidentā uz Latvijas robežas ievainotie un nogalinātie uzbrucēji. Ziņas par to netika izplatītas slepenības un totālas masu informācijas līdzekļu cenzūras dēļ.

Baltijas valstu salīdzinājums ar Somiju

Baltijas valstu vadītāji uzskatīja, ka Somijas Ziemas karš ar PSRS bija kļūda, jo pēc tam Somijai tāpat nācās piekrist gandrīz tām pašām prasībām, ko PSRS izvirzīja pirms kara. Tomēr Somijai kara gadījumā bija ārējas apgādes iespējas, kādu nebija bloķētajai Baltijai. Arī Anglija un Francija gatavojās nosūtīt apvienotos spēkus palīgā Somijai...

Iekšpolitika

Nav zināms, ko Baltijas valstu iedzīvotāji domāja par līgumiem ar PSRS, bāzu izvietošanu un padošanos 1940. gada jūnijā. Politiskās partijas bija aizliegtas, opozīcija apspiesta, presē ieviesta cenzūra, dominēja tikai režīma viedoklis. Autoritāro režīmu politiskā un militārā elite īstenoja politiku, kas veda uz neatkarības zaudēšanu, pakti un ultimāti tika pieņemti dažu dienu vai stundu laikā bez publiskas apspriešanas pat režīmu kontrolētajos Lietuvas un Igaunijas parlamentos. Baltijas valstu autoritāro režīmu būtība pilnībā izpaudās nedemokrātiskajā veidā, kā tās risināja attiecības ar PSRS.

Tikmēr Somijā pastāvēja demokrātija un preses brīvība, pie cenzūras nebija pieraduši žurnālisti, darbojās politiskās partijas, un sabiedrība aktīvi pauda savu viedokli.

Militārā situācija

Ziemas kara Suomusalmi kaujā nogalinātie PSRS kareivji un iznīcinātā PSRS tehnika

Lai arī triju Baltijas valstu maksimāli iespējamais mobilizējamo skaits gandrīz divreiz pārsniedza Somijas iespējas, atšķirībā no Somijas, Baltijas valstīs aizsardzība bija tikai plānu līmenī. Nepastāvēja kopīga militāra sadarbība, nebija izbūvētas aizsardzības līnijas. Netika izsludināta mobilizācija, trūka militārā ekipējuma. Negatavoja arī iedzīvotāju evakuāciju no pilsētām. Kaujas darbība uzreiz būtu noritējusi nevis pierobežas purvos un tukšos mežos, bet mazo valstu centrālajos rajonos. Visi apgādes ceļi pat no jūras puses bija bloķēti. Valstīs izvietotajās militārajās bāzēs jau bija izvietoti tikpat lieli iebrucēju spēki, cik atradās šo valstu regulārajās armijās.

PSRS ultimāti Eiropas kara kontekstā

Līdzīgi Trešā Reiha 1938. un 1939. gadā veiktajam Austrijas anšlusam, Čehoslovākijas sadalīšanai un Bohēmijas un Morāvijas protektorāta izveidei, arī Padomju Savienības valdība 1939. un 1940. gadā centās starptautiski leģitimizēt Baltijas valstu pārvēršanu protektorātos ar sekojošu aneksiju. 1939. gada oktobrī noslēgtie bāzu līgumi paredzēja PSRS bāzu izvietošanu šajās valstīs uz desmit gadiem. Igaunijas un Latvijas autoritārie prezidenti pirmajās nedēļās pēc okupācijas palika savos amatos un akceptēja PSRS emisāru uzspiestās izmaiņas. Visās valstīs PSRS karaspēka klātbūtnē tika veiktas vēlēšanas, kurās atļāva piedalīties tikai okupācijas iestāžu izveidotiem vēlēšanu sarakstiem.

Pēc Francijas un Lielbritānijas sakāves vairs nepastāvēja draudi par Rietumu militāro palīdzību un PSRS bija jānodrošinās pret iespēju, ka ar Savstarpējās palīdzības līgumiem neapmierinātās Baltijas valstis varētu izlemt pāriet Vācijas pusē.

Vēl 1940. gada 8. jūnijā tika noslēgts padomju—igauņu līgums par padomju karaspēka uzturēšanās administratīvo regulējumu, kas paredzēja, ka padomju karaspēka kustība notiks, tikai iepriekš informējot igauņu militāros komandierus. Parakstītāji bija Igaunijas vēstnieks Augusts Reis un Ārlietu komisāra vietnieks Vladimirs Dekanozovs. Nekas netika minēts par iespējamo kontingenta palielināšanu vai kādām padomju pretenzijām. Iespējams, pat vēl šajā laikā nebija pieņemts gala lēmums par visu Baltijas valstu okupāciju. Taču PSRS neattīstīja dažādu pieeju Baltijas valstīm, visur tika izmantoti vienādi risinājumi.

Novērtējot šo periodu Baltijas vēsturē, jāņem vērā, ka Vācija sagrāva un okupēja Čehoslovākiju, neskatoties uz Francijas un PSRS sniegtajām garantijām. Baltijas valstis neatkarību zaudēja nevis savas neveiksmīgās politikas, bet gan Vācijas un PSRS agresijas dēļ.

Molotovs par Baltijas okupāciju

Vincs Krēve-Mickevičs, PSRS okupācijas spēku izveidotās valdības vicepremjers, Ārlietu ministrs un vēlāk arī premjers, savās trimdā sarakstītajās atmiņās apraksta tikšanos ar Molotovu, kurā tas Baltijas okupāciju izskaidro PSRS starptautisko mērķu ietvarā. Šī saruna sasaucas ar vēsturnieku teorijām par plānoto PSRS uzbrukumu Vācijai 1941. vai 1942. gadā.

Krēve-Mickevičs bija pieprasījis tikšanos ar Molotovu, lai sūdzētos par valstij uzspiesto pārmērīgo sovjetizāciju.

“

Jums skaidri jāskatās uz reālo situāciju un jāsaprot, ka nākotnē mazām valstīm būs jāpazūd. Jūsu Lietuvai kopā ar pārējam Baltijas valstīm, ieskaitot Somiju, būs jāpievienojas varenajai Padomju Savienības saimei. Tāpēc jums jau tagad jāsāk izglītot savus cilvēkus par padomju sistēmu, kas nākotnē valdīs visur, visā Eiropā, dažās vietās ātrāk, kā Baltijas valstīs, vēlāk arī citās. (…) Tagad, vairāk nekā iepriekš, mēs esam stingri pārliecināti, ka mūsu dižais biedrs Ļeņins nekļūdījās, kad viņš mums teica, ka Otrais pasaules karš mums palīdzēs iegūt varu visā Eiropā, līdzīgi kā Pirmais palīdzēja mums iegūt varu Krievijā. Šodien mēs atbalstām Vāciju, bet tikai pietiekoši, lai to nesakautu pirms apspiestās un badā esošās karojošo valstu masas zaudē ticību un saceļas pret saviem vadoņiem. Tad Vācijas buržuāzija panāks izlīgumu ar savu ienaidnieku, Sabiedroto valstu buržuāziju, lai ar kopīgiem spēkiem apspiestu proletariāta sacelšanos. Bet tajā brīdī mēs nāksim tam palīgā, mēs nāksim ar svaigiem spēkiem, labi sagatavoti; es domāju, ka Rietumeiropas teritorijā, kaut kur Reinas tuvumā notiks pēdējā kauja starp proletariātu un deģenerēto buržuāziju, kas izlems Eiropas likteni uz visiem laikiem. Mēs esam pārliecināti, ka mēs, nevis buržuāzija, uzvarēs tajā kaujā. Šī iemesla dēļ mēs nevaram šodien nopietni apsvērt jūsu piedāvājumu. Mēs nevaram pieļaut mūsu aizmugurē palikt mazai salai ar valdības veidu, kādam būs jāpazūd visā Eiropā.

”

Iespējamās alternatīvas

Alternatīva katras valsts atsevišķām sarunām un klusai kapitulācijai būtu bijusi kopēja alianse un vēršanās pie palīdzības Tautu savienībā vai Rietumu sabiedrotajiem pēc politiskā un morālā atbalsta.

Kopīgi vai atsevišķi Baltijas valstis militāri būtu varējušas pretoties PSRS tikai pāris dienas. Taču svarīgāks būtu nevis pretošanās ilgums, bet pretestības fakts. Uzvara bija neiespējama, taču pretošanās nozīmētu sakāvi ar godu. Okupācija ne vienmēr nozīmē valstiskuma zaudēšanu vai aneksiju. Vācija un PSRS kara laikā okupēja daudzas valstis, mainīja to politiskās sistēmas un robežas, bet tikai dažas no Eiropas valstīm tika iznīcinātas vai anektētas pilnībā: Čehoslovākija 1938—1945., Polija 1939—1945., Baltijas valstis 1940—1990.

Nedz 1939. gada oktobrī, nedz 1940. gada jūnijā Rietumu sabiedrotajiem nebija iespēju atbalstīt Baltijas valstis, jo sarunas Maskavā notika ļoti ātri, slepeni un bez starptautiskām konsultācijām vai palīdzības pieprasīšanas. Neviena no Baltijas valstīm publiski nevērsās pēc palīdzības pie Rietumu lielvalstīm.

Skatīt arī

• Latvijas okupācija (1940)
• Latvijas okupācija (1941—1945)

Ārējās saites

• Latvijas okupācija 1940. gadā dokumentos
• Antonijs Zunda „Zem politisko lielvaru riteņiem” — Latvijas Vēstnesis 10.03.-28.09.2005.
• Inesis Feldmanis Okupācijas patiesais sākums — Latvijas Avīze 01.10.2004.
• Директива НКО СССР № 02622 от 9 июня 1940 года
• Прибалтийская операция 1940 г.