Jidišs (ייִדיש, yidish, /ˈjidiʃ/) ir ģermāņu saimes ebreju valoda. 20. gadsimta sākumā šajā valodā runāja 11 miljoni ebreju. Jidišs vēsturiski ir bijusi aškenazu valoda.

Jidišs
(ייִדיש) 
Izruna: IPA: [ˈjidiʃ]
Valodu lieto: Amerikas Savienotās Valstis, Izraēla, Argentīna, Brazīlija, Apvienotā Karaliste, Krievija, Kanāda, Ukraina, Baltkrievija, Ungārija, Moldova, Lietuva, Beļģija, Vācija, Polija, Austrālija, Francija un citur
Pratēju skaits: 1,5 mlj 
Reitings: 141
Valodu saime: Indoeiropiešu
 Ģermāņu
  Rietumģermāņu
   Augšģermāņu
    Jidišs 
Rakstība: ebreju alfabēts 
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda: Oficiāla minoritātes valoda:
Karogs: Moldova Moldova
Karogs: Zviedrija Zviedrija
Atzīta kā minoritātes valoda Ebreju autonomajā apgabalā (Valsts karogs: Krievija Krievijā)
Regulators: nav oficiāla regulatora
de facto YIVO
Valodas kodi
ISO 639-1: yi
ISO 639-2: yid (B)   (T)
ISO 639-3: dažādi:
yid — Jidišs
ydd — Austrumu jidišs
yih — Rietumu jidišs

Lai gan lielākā daļa Izraēlas aškenazu ebreju jau runā ivritā, dažu tradicionālo reliģisko kopienu locekļi savā starpā sazinās galvenokārt jidišā. Tā kā jidiša lietojums turpina samazināties, tā runātāji kļūst arvien vecāki un tā pārmantošana no paaudzes paaudzē ir pārtraukta, UNESCO ir iekļāvusi jidišu apdraudēto valodu sarakstā.[1]

 
Amerikas Pirmā pasaules kara laika plakāts jidišā: "Pārtika uzvarēs karu — Jūs ieradāties šeit, meklējot brīvību, tagad jums jāpalīdz to saglabāt. Mums jāapgādā sabiedrotie ar kviešiem — nekas nedrīkst iet zudumā". Krāsaina litogrāfija, 1917. gads

Jidišs radies Centrāleiropā un Austrumeiropā 10.–14. gadsimtā uz vācu valodas dialektu (augšģermāņu) bāzes ar plašiem aizguvumiem no ivrita un aramiešu valodām (līdz 15–20% leksikas) un (austrumu atzarā) slāvu valodām (dialektos līdz 15%), bet vēlāk arī no mūsdienu vācu valodas.

Pēc Pirmā pasaules kara vairākās valstīs (īpaši Polijā) ebreju izglītības autonomija veicināja formālās izglītības palielināšanos jidišā un 1925. gadā tika dibināts Jidiša zinātniskais institūts (YIVO). Viļņā notika debates par to, kurai valodai — ivritam vai jidišam vajadzētu būt primārai. Īpaši pēc Oktobra revolūcijas Krievijā, jidišs kļuva par nozīmīgu Austrumeiropas valodu. Tās bagātā literatūra tika izdota plašāk nekā jebkad agrāk, uzplauka jidiša teātris un kino, un uz kādu laiku tā ieguva vienas no oficiālajām valodām statusu īslaicīgajā Galīcijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, kādu laiku tā tika lietota kā viena no četrām oficiālajām valodām BPSR kopā ar baltkrievu, krievu un poļu valodām.

20. gadsimtā jidišs būtiski mainījās. Kad 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā aizvien vairāk jidiš valodā runājošo pārcēlās no slāviski runājošajiem Austrumiem uz Rietumeiropu un Ameriku, viņi tik ātri atteicās no slāvu valodas vārdu krājuma, ka tā laika ievērojamākie ebreju rakstnieki, kas joprojām dzīvoja slāviski runājošajās valstīs, pārskatīja savu darbu drukātos izdevumus, lai no tiem izņemtu novecojušos un "nevajadzīgos" slāvismus.[2] Izraēlā lietotā leksika pārņēma daudzus mūsdienu ebreju valodas vārdus, un līdzīgs, bet mazāks angļu valodas komponenta pieaugums jidiša valodā bija vērojams arī Amerikas Savienotajās Valstīs un, mazākā mērā, Apvienotajā Karalistē. Tas ir radījis zināmas grūtības saziņā starp jidiša runājošajiem no Izraēlas un citām valstīm.

Otrais pasaules karš (tostarp un galvenokārt holokausts), ebreju asimilācija Rietumos un PSRS, tostarp ebreju skolu slēgšana, un centieni strauji ieviest ivritu Izraēlā — visi šie faktori izraisīja gandrīz vispārēju jidiša kultūras dzīves izzušanu un strauju tā ikdienas lietošanas samazināšanos.[3]

  1. «Yiddish language and culture and its post-Holocaust fate in Europe | Think Tank | European Parliament». www.europarl.europa.eu (angļu). Skatīts: 2023-08-19.
  2. Michael Wex. Born to kvetch : Yiddish language and culture in all its moods. New York : St. Martin's Press, 2005. ISBN 978-0-312-30741-7.
  3. «A Dying Culture: The Demise and Attempted Revival of Yiddish in Russia». International Relations Review (en-US). 2023-07-13. Skatīts: 2023-08-20.