Igaunijas Zemes padome
Igaunijas Zemes padome vai Igaunijas guberņas Pagaidu zemes padome (igauņu: Eestimaa Kubermangu Ajutine Maanõukogu, krievu: Временный земский совет Эстляндской губернии), dēvēta par Maapäev, bija pēc Februāra revolūcijas no 1917. gada maija līdz augustam ievēlēta Autonomās Igaunijas guberņas pašpārvaldes institūcija, kas atbalstīja Igaunijas apvienošanās un pašnoteikšanās idejas.
Vācijas karaspēka uzbrukuma laikā 1918. gada 19. februārī Igaunijas Pagaidu zemes padome izveidoja Igaunijas Glābšanas komiteju un 23. februārī izziņoja Manifestu visiem Igaunijas iedzīvotājiem. 24. februārī tika izveidota Igaunijas Pagaidu valdība ar Konstantīnu Petsu priekšgalā. Trimdā esošajiem Igaunijas Zemes padomes pārstāvjiem izdevās panākt Igaunijas valsts atzīšanu de facto no Lielbritānijas un Francijas valdībām.
Pēc 1918. gada Novembra revolūcijas Vācijā Padomju Krievijas valdība anulēja Brestļitovskas miera līgumu. 1919. gada 13. novembrī vācu okupācijas iestādes nodeva varu Igaunijas pagaidu valdībai,[1] kas 16. novembrī izsludināja brīvprātīgo mobilizāciju Igaunijas bruņotajos spēkos.
Igaunijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 23. aprīlī Igaunijas Zemes padome (Maapäev) oficiāli pārtrauca savu darbību un tās funkcijas pārņēma Igaunijas Satversmes sapulce.
Vēsture
labot šo sadaļu1917. gada 5. martā Krievijas Pagaidu valdība par Igaunijas guberņas komisāru iecēla Jāni Posku, bet par Vidzemes guberņas komisāru Andreju Krastkalnu. 12. - 13. martā sasauktajā Vidzemes Zemes sapulcē Valmierā Vidzemes guberņas latviešu pagastu pārstāvji ievēlēja Vidzemes Pagaidu zemes padomi, bet igauņu pagastu deputāti vēlēšanas boikotēja.
1917. gada 26. martā (8. aprīlī pēc JS) Petrogradas garnizona igauņu karavīri kopā ar igauņu strādniekiem un organizācijām Krievijas galvaspilsētā sarīkoja grandiozu demonstrāciju, pieprasot apvienot igauņu apdzīvotās teritorijas.[2] Krievijas Pagaidu valdība 30. martā (12. aprīlī) atļāva Vidzemes guberņas igauņu pagastiem pievienoties Igaunijas guberņai, tādējādi izveidojot apvienotu igauņu teritoriju. Igaunijas guberņas pagaidu padomes vēlēšanas maijā un jūnijā tika ievēlēti lauku kopienu pārstāvji, tās pirmajā sapulcē Tallinā 14. jūlijā (1. jūlijā pēc VS) par padomes priekšsēdi ievēlēja Artūru Valneru. Jūlijā un augustā tika ievēlēti pilsētu pārstāvji.
Savukārt 1917. gada 5.–9. augustā Tallinā notika 1. Igaunijas Padomju kongress, kurā ievēlēja Igaunijas guberņas strādnieku un kareivju deputātu padomju izpildkomiteju ar 7 lielinieku, 7 eseru, 4 mazinieku un 1 mazinieku-internacionālistu deputātu, ko vadīja mazinieks G. Blumbergs. 1917. gada oktobrī vācu armija no Kurzemes pārcēlās pāri Irbes šaurumam un ieņēma Sāmsalu un Dagdas salu. 25.–27. oktobrī Tallinā notika 2. Igaunijas Padomju kongress, kurā ievēlēja jaunu Igaunijas Padomju izpildkomiteju ar pārliecinošu lielinieku vairākumu, ko vadīja Jāns Anvelts. 1917. gada 9. novembrī (27. oktobrī pēc VS) Padomju Igaunijas izpildkomiteja vardarbīgi pārņēma varu savās rokās.
Pēc Oktobra revolūcijas Igaunijas Pagaidu Zemes padome 1917. gada 28. novembrī deklarēja sevi kā vienīgo suverēno Igaunijas varas orgānu līdz Igaunijas Satversmes sapulces izveidei, kas noveda pie Igaunijas Pagaidu Zemes padomes atlaišanas 2. decembrī.
Padomes sastāvs
labot šo sadaļuIgaunijas Zemes padomes sastāvā bija 62 deputāti, kas pārstāvēja šādas partijas: Igaunijas Laucinieku savienība (Eesti Maarahva Liit) — 13 vietu, Igauņu Darba partija (Eesti Tööerakond) — 11, Igauņu sociāldemokrātiskā partija, mazinieki (Eesti Sotsiaaldemokraatlik Tööliste Partei) — 9, Igauņu Sociālistu-revolucionāru partija, eseri (Eesti Sotsialistide-Revolutsionääride Partei) — 8, Igauņu sociāldemokrātiskā partija, lielinieki — 5, Radikāldemokrātu partija — 4, Vācbaltiešu un zviedrbaltiešu partijas — 2, Neatkarīgie deputāti — 3.
Vācu okupācijas laika Zemes padome
labot šo sadaļu
Vācijas karaspēka operācijas "Dūres sitiens" laikā 1918. gada 19. februārī Igaunijas Pagaidu zemes padome izveidoja Igaunijas Glābšanas komiteju un 23. februārī izziņoja Manifestu visiem Igaunijas iedzīvotājiem.
1918. gada 23.-24. februārī Petrogradas Strādnieku, kareivju un zemnieku deputātu padome pieņēma lēmumu atteikties no Baltijas guberņām "revolūcijas glābšanai". Brestļitovskas miera līgums paredzēja, ka vācu policija okupēs Vidzemi un Igauniju līdz pašu šo zemju iestādes panāks tur drošību un valstisko kārtību.
1918. gada 10. aprīlī sanāca Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (vācu: Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga), kas 12. aprīlī parakstīja aicinājumu dibināt Baltijas hercogvalsti. 1918. gada 27. augusta Berlīnes līgumā Krievija galīgi atteicās no tiesībām uz Baltijas provincēm. Tajā pašā dienā izveidoja Baltijas zemju militāro pārvaldi, kas sadalījās provinciālpārvaldes apgabalos,[3] jeb kantonos: Igaunijas (Estland), Sāmsalas (Gouv. Ösel), Ziemeļvidzemes, Dienvidvidzemes, Rīgas (Gouv. Riga), Kurzemes (Gouv. Libau) un Latgales (Letgallen). Vācijas ķeizars atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti 1918. gada 22. septembrī, bet pati Baltijas valsts tika proklamēta Rīgā 1918. gada 5. novembrī.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. VII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 12 423. sleja.
- ↑ 1917. gada 12. aprīlī. Viesturs Sprūde la.lv, 2017. gada 12. aprīlī
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. X. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 19 192. sleja.