Atvērt galveno izvēlni
Igauņu demonstrācija Petrogradā 1917. gada 8. aprīlī.
Petrogradas igauņu karavīri prasa Igaunijas autonomiju 1917. gada 8. aprīlī.
Padomju atbalstītāju demonstrācija Tallinā 1917. gada 18. jūnijā.
Krievijas Republikas TKP lēmums par Narvas pievienošanu Igaunijai 1917. gada 29. (16.) novembrī.
1918. gada 19. februārī dibinātā Igaunijas Glābšanas komiteja.

Autonomā Igaunijas guberņa (igauņu: Autonoomne Eestimaa Kubermang) bija 1917. gadā pēc Februāra revolūcijas izveidota Krievijas Republikas autonoma guberņa, kurā apvienoja Igaunijas guberņas Tallinas, Paides, Hāpsalas un Rakveres apriņķus ar pārsvarā igauņu apdzīvotajiem Vidzemes guberņas Pērnavas, Sāmsalas, Tērbatas, Veravas un Vīlandes apriņķiem. Tās centrālais pārvaldes orgāns bija Igaunijas guberņas pagaidu zemes padome (igauņu: Eestimaa Kubermangu Ajutine Maanõukogu jeb Maapäev). Guberņas komisārs bija Jāns Poska (Jaan Poska). 1917. gada 9. novembrī lielinieku apvērsuma rezultātā varu guberņā pārņēma Igaunijas Padomju izpildkomiteja (Eestimaa Nõukogude Täitevkomitee. Исполнительный комитет Советов Эстляндии). 29. (16.) novembrī Krievijas Republikas Tautas Komisāru padome (TKP) un 1918. gada 5. janvārī (1917. gada 23. decembrī pēc VS) Igaunijas Padomju izpildkomiteja pieņēma lēmumu par Narvas atdalīšanu no Pēterburgas guberņas Jamburgas apriņķa un Narvas apriņķa izveidi un pievienošanu Igaunijas guberņai. Šajā laikā Vidzemes guberņas latviešu daļā varu pārņēma Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju izpildkomiteja (Iskolats), kas panāca Vitebskas guberņas latviešu apriņķu (Latgales) apvienošanu ar Vidzemi.

Igaunijas guberņa pastāvēja līdz Vācijas karaspēka iebrukumam 1918. gada 24. februārī, kad formāli tika pasludināta neatkarīgas Igaunijas valsts izveide.

Satura rādītājs

VēstureLabot

1917. gada 5. martā Krievijas Pagaidu valdība par Igaunijas guberņas komisāru iecēla Jāni Posku, bet par Vidzemes guberņas komisāru Andreju Krastkalnu. 1917. gada 8. aprīlī Petrogradas garnizona igauņu karavīri kopā ar igauņu strādniekiem un organizācijām Krievijas galvaspilsētā sarīkoja grandiozu demonstrāciju, pieprasot apvienot igauņu apdzīvotās teritorijas.[1] 1917. gada 12. aprīlī (30. martā pēc vecā stila) Krievijas Pagaidu valdība izdeva rīkojumu Igaunijas guberņai pievienot Vidzemes guberņas igauņu apdzīvoto teritoriju. Igaunijas guberņas pagaidu padomes vēlēšanas maijā un jūnijā tika ievēlēti lauku kopienu pārstāvji, bet jūlijā un augustā — pilsētu pārstāvji. 1917. gada 5.–9. augustā Tallinā notika 1. Igaunijas Padomju kongress, kurā ievēlēja Igaunijas guberņas strādnieku un kareivju deputātu padomju izpildkomiteju ar 7 lielinieku, 7 eseru, 4 mazinieku un 1 mazinieku-internacionālistu deputātu, ko vadīja mazinieks G. Blumbergs. 25.–27. oktobrī Tallinā notika 2. Igaunijas Padomju kongress, kurā ievēlēja jaunu Igaunijas Padomju izpildkomiteju ar pārliecinošu lielinieku vairākumu, ko vadīja Jāns Anvelts 1917. gada 9. novembrī (27. oktobrī pēc VS) Padomju Igaunijas izpildkomiteja vardarbīgi pārņēma varu savās rokās. Igaunijas Pagaidu Zemes padome 1917. gada 28. novembrī deklarēja sevi kā vienīgo suverēno Igaunijas varas orgānu līdz Igaunijas Satversmes sapulces izveidei, kas noveda pie Igaunijas Pagaidu Zemes padomes atlaišanas 2. decembrī. 1917. gada 29. (16.) novembrī Krievijas Republikas Tautas Komisāru padome (TKP) pēc Narvas pilsētas galvas Anša Daumaņa lūguma pieņēma lēmumu par Narvas atdalīšanu no Pēterburgas guberņas Jamburgas apriņķa un pievienošanu Igaunijas guberņai. 1918. gada 5. janvārī (1917. gada 23. decembrī pēc VS) Igaunijas Padomju izpildkomiteja akceptēja šo lēmumu. 1918. gada 10. februārī vācbaltieši pirmo reizi deklarēja ideju par Baltijas hercogistes izveidi. Pēc Brestļitovskas miera sarunu izgāšanās 1918. gada 19. februārī Pagaidu Zemes padomes locekļi izveidoja Igaunijas Glābšanas komiteju trīs locekļu sastāvā (to vadīja Konstantīns Petss), kas 23. februārī Pērnavā un 24. februārī Tallinā izsludināja Igaunijas Neatkarības manifestu.

Pagaidu Zemes padomeLabot

Igaunijas Zemes padomes sastāvā bija 62 deputāti, kas pārstāvēja šādas partijas: Igaunijas Laucinieku savienība (Eesti Maarahva Liit) — 13 vietu, Igauņu Darba partija (Eesti Tööerakond) — 11, Igauņu sociāldemokrātiskā partija, mazinieki (Eesti Sotsiaaldemokraatlik Tööliste Partei) — 9, Igauņu Sociālistu-revolucionāru partija, eseri (Eesti Sotsialistide-Revolutsionääride Partei) — 8, Igauņu sociāldemokrātiskā partija, lielinieki — 5, Radikāldemokrātu partija — 4, Vācbaltiešu un zviedrbaltiešu partijas — 2, Neatkarīgie deputāti — 3.

Administratīvais iedalījumsLabot

AtsaucesLabot

  1. 1917. gada 12. aprīlī. Viesturs Sprūde la.lv, 2017. gada 12. aprīlī