Baltijas Antante

Baltijas Antante jeb Baltijas savienība (lietuviešu: Baltijos Antantė, igauņu: Balti liit) bija starpvalstu savienība starp Latviju, Lietuvu un Igauniju, kas pakāpeniski izveidojās no 1919. līdz 1934. gadam un beidza pastāvēt 1940. gadā līdz ar Baltijas valstu okupāciju.

Bulduru konferences delegāti un novērotāji. Sēdi vada Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis.

Baltijas valstu ārlietu ministriju vadītāji 1921. gada decembrī. No kreisās: Petrs Klims (Lietuva), Zigfrīds A. Meierovics (Latvija), Rūdolfs Holsti (Somija), Antss Pīps (Igaunija).

Latvijas un Igaunijas aizsardzības savienības līguma parakstīšana Tallinā 1923. gada 1. novembrī. Latvijas delegācija labajā pusē, Igaunijas delegācija kreisajā pusē.

Baltijas valstu ārlietu ministri 5. konferencē 1936. gada 10. decembrī (no kreisās Stasis Lozoraitis, Vilhelms Munters, Frīdrihs Akels).

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas līguma parakstītāji (Ženēvā, 1934. gada 12. septembrī).

Baltijas ārlietu ministru konference Tallinā, 1937. gada decembris.

Pirmais posms, 1919-1923

1919. gada 14.—15. septembrī Tallinā notika Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas valstu valdības vadītāju un ārlietu ministru konference, lai izstrādātu vienotu nostāju miera sarunām ar Padomju Krieviju. Nākamajā konferencē, kas notika Igaunijas pilsētā Tartu no 29. septembra līdz 1. oktobrim, nolēma neuzsākt separātas miera sarunas un nenoslēgt separātus miera līgumus. Bermontiādes laikā no 11. līdz 19. novembrim Igaunijas, Latvijas un Lietuvas delegācijas un novērotāji no Polijas Otrās republikas un Somijas atkal satikās Tartu.

1919. un 1920. gadā vairākas reizes notika Baltijas reģiona jauno valstu vadītāju konferences saistībā ar pamiera un miera sarunām ar Padomju Krieviju. 1920. gada janvārī Helsinkos notika jauno Baltijas valstu un Polijas konference, kuras mērķis bija noslēgt reģiona militāro aliansi Polijas vadībā. Tā kā Igaunija, Latvija un Lietuva jau atradās miera saruna procesā ar Padomju Krieviju, aliansi izveidot neizdevās.

Bulduru konferences (1920. gada 6. augusts —6. septembris) laikā Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Somijas valdību pārstāvji nolēma izveidot Baltijas Antanti. 1920. gada beigās nodibināja Baltijas biroju, kura uzdevums bija panākt Bulduru konferencē pieņemtā Baltijas savienības līguma īstenošanu. Tomēr Viļņas apgabala piederības domstarpību izraisītā Lietuvas—Polijas militārā konflikta dēļ līgumu neizdevās īstenot.

Otrais posms, 1923-1934

1923. gada 1. novembrī Tallinā tika noslēgts Līgums par aizsardzības savienību starp Latvijas un Igaunijas Republikām. Lietuvas valdība, balstot savu ārpolitiku “uz Maskavas-Berlīnes asi”, cerēja vai nu panākt Viļņas apgabala atgriešanos Lietuvas sastāvā, vai vismaz novērst turpmākās briesmas no Polijas puses Lietuvas pastāvēšanai. Šāda politika, kas ieguvusi “horizontālās līnijas” apzīmējumu, nebija pieņemama Latvijai un Igaunijai.

Nacistiskā Vācija 1933. gada oktobrī izstājās no Tautu Savienības un nolēma uzlabot attiecības ar Poliju. 1934. gada 26. janvārī tika parakstīta Vācijas un Polijas neuzbrukšanas deklarācija. Vācijas un Polijas tuvināšanās lika Lietuvai meklēt jaunus sabiedrotos Baltijas valstīs. Līdz ar to sākās trešais Baltijas valstu sadarbības posms.

Trešais posms, 1934-1939

1934. gada 17. februārī Rīgā tika parakstīts Līgums starp Latviju un Igauniju savienības organizēšanai. Jau 25. aprīlī Lietuvas valdība izteica gatavību pievienoties šai savienībai, vadoties pēc principa, ka jebkuras no triju Baltijas valstu neatkarība atbilst pārējo divu vitālajām interesēm.

1934. gada 12. septembrī Ženēvā Tautu Savienības sesijas laikā Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Vilhelms Munters, Lietuvas Ārlietu ministrs Stasis Lozoraitis un Igaunijas Ārlietu ministrs Juliuss Seljamā parakstīja līgumu par Baltijas Antantes izveidošanu. Kopā ar līgumu noslēdza arī slepenu deklarāciju par Viļņas apgabala problēmu, Latvijai un Igaunijai norobežojoties no tās.

Līgums paredzēja attīstīt sadarbību starp Baltijas valstīm un veicināt miera uzturēšanu un nodrošināšanu, saskaņojot savu ārpolitiku Tautu Savienības Pakta principu garā. Visas trīs valdības apņēmās saprasties tajos ārējās politikas jautājumos, kuriem ir kopēja nozīme, un savstarpēji sniegt politisku un diplomātisku palīdzību savos starptautiskos sakaros. Līdzējas puses nolēma nodibināt visu triju valstu ārlietu ministru periodiskas konferences, kurām regulāri jānotiek vismaz divas reizes gadā pārmaiņus katras valsts teritorijā.

Neraugoties uz izveidoto diplomātisko savienību, neatrisinātā Viļņas jautājuma dēļ neizdevās izveidot trīs valstu militāro savienību. 1935. gada pirmajā pusē Lietuva lūdza Latvijas un Igaunijas atbalstu sakarā ar attiecību saasināšanos ar Vāciju Klaipēdas apgabala piederības dēļ. Latvija un Igaunija atbalstīja Lietuvas centienus 1935. gadā, apņemoties neslēgt neuzbrukšanas līgumus ar Vāciju, ja tā nepiekritīs noslēgt to arī ar Lietuvu. Tomēr 1939. gada martā, kad Vācija ultimatīvā veidā pieprasīja Lietuvas atteikšanos no Klaipēdas apgabala, Baltijas sabiedrotie atteicās Lietuvai palīdzēt.

Ceturtais posms, 1939-1940

Pat pēc Molotova- Ribentropa pakta parakstīšanas un Otrā pasaules kara sākuma Baltijas valstis nespēja vienoties par aktīvu kopējo rīcību. Igaunija un Latvija nepieņēma Lietuvas 1939. gada 6. septembra priekšlikumu sasaukt Baltijas Antantes konferenci.

10. Baltijas Antantes konference

Konference notika 1939. gada decembrī Tallinā jau pēc padomju karaspēka bāzu izvietošanas Baltijas valstīs. Konferences laikā Igaunijas ārlietu ministrs Antss Pīps atvainojās par Igaunijas pieļautajām kļūdām iepriekšējos gados, kad igauņu ārlietu ministri Akels un Selters bija negatīvi izturējušies pret Baltijas valstu ciešāku sadarbību. Tieši Igaunija pirmā noslēdza bāzu līgumu ar PSRS, kā arī laicīgi un pilnīgi neinformēja pārējās Baltijas valstis par PSRS prasību saturu.

Lietuvas ierosinājums svītrot Baltijas Antantes dibināšanas laikā noslēgtās slepenās vienošanās 3. punktu ar tā atsauci uz Viļņas jautājumu neguva atsaucību. No vienas puses, līdz ar Klaipēdas un Viļņas jautājumu atrisināšanu vairs nebija problēmu Igaunijas un Latvijas militāro aliansi papildināt ar Lietuvu. No otras, karš varētu beigties ar Polija atjaunošanu un strīda atsākšanos. Tāpat bija skaidrs, ka PSRS nervozi reaģētu uz šādas alianses veidošanos.

11. Baltijas Antantes konference

Pēdējā Baltijas Antantes ārlietu ministru tikšanās Rīgā 1940. gada martā.

Pēdējā Baltijas ārlietu ministru konference notika Rīgā no 1940. gada 14 — 16. martam. 11. konferencē pārsvarā tika apspriesti ekonomiskas dabas jautājumi, pētot iespējas, kā visas valstis kopīgu varētu pārvarēti kara izraisīto blokādi. Tika apsvērtas iespējas attīstīt satiksmi caur Somiju un Zviedriju, lai sasniegtu Rietumus. PSRS un Somijas karš bija noslēdzies dienu iepriekš. Lietuvā un Latvijā iekšējo nestabilitāti vairoja Valsts Prezidentu un armijas vadītāju savstarpējie konflikti. Problēmas ar PSRS bāzēm bija satuvinājušas Baltijas valstis. Ministri apmainījās ar informāciju par sarunām ar padomju karaspēka pārstāvjiem un vienojās par turpmāku ārlietu ministu un vēstnieku tikšanos katru nedēļu.

Baltijas valstu okupācija, 1940

PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs 1940. gada 14. jūnijā izsauca pie sevis Lietuvas ārlietu ministru un 16. jūnijā Igaunijas un Latvijas vēstniekus Padomju Savienībā un nolasīja ultimātus to valdībām. Ultimātos padomju valdība pārmeta, ka nav ne tikai likvidēta Igaunijas-Latvijas militārā savienība, bet gan paplašināta, pievelkot šai savienībā Lietuvu, un cenšoties iesaistīt tajā arī Somiju. Baltijas militārsavienības pastāvēšana pēc būtības esot pretrunā ar 1939. gadā noslēgtajiem PSRS un Baltijas valstu bāzu izvietošanas līgumiem. Tika paziņots, ka pēc savstarpējās palīdzības paktu noslēgšanas "Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai".

Ultimātos bija minēts, ka par Baltijas valstu militārsavienības atdzīvināšanu un paplašināšanu liecinot divu slepenu Baltijas valstu konferenču sasaukšana 1939. gada decembrī un 1940. gada martā (10. un 11. konference), lai formāli izveidotu paplašināto militārsavienību starp Latviju, Igauniju un Lietuvu. Par to liecinot arī Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ģenerālštābu sakaru pastiprināšana un speciāla militārās Baltijas Antantes preses orgāna radīšana 1940. gada februārī — Revue Baltique, ko izdod angļu, franču un vācu valodās Tallinā un tamlīdzīgi apvainojumi.

Baltijas Antantes konferences

1. Tallina, 1934. gada 30. novembris — 2. decembris
2. Kauņa, 1935. gada 6.—8. maijs
3. Rīga, 1935. gada 9.-11. decembris
4. Tallina, 1936. gada 7.—9. maijs
5. Rīga, 1936. gada 9.-10. decembris
6. Kauņa, 1937. gada 1.—3. jūlijs
7. Tallina, 1937. gada 9.-11. decembris
8. Rīga, 1938. gada 10.-11. jūnijs
9. Kauņa, 1939. gada 1.—2. februāris
10. Tallina, 1939. gada 7.—8. decembris
11. Rīga, 1940. gada 14.-16. marts

Likvidēšana, 1940

1940. gada maijā PSRS sāka konfliktu ar Lietuvu par it kā pazudušajiem padomju karavīriem, kas noveda pie Lietuvas delegācijas izsaukšanu 8. jūnijā uz Maskavu un valsts okupācijas. Vienlaikus, ar Igauniju attiecības it kā tika pat uzlabotas, 15. maijā parakstot jaunu līgumu par bāzēm un 8. jūnijā vienojoties par padomju armijas uzturēšanās administritatīvajiem noteikumiem. Jūnija sākumā Latvijas Aizsardzības ministrs Krišjānis Berķis devās vairāku dienu vizītē uz PSRS, kas, iespējams, bija veids kā kritiskā brīdī Latvijas armiju atstāt bez armijas vadītāja. 3. jūnijā, Berķa Maskavas vizītes pirmajā dienā, PSRS Aizsardzības tautas komisārs Semjons Timošenko sāka Baltijas kara apgabala izveidi. 1940. gada 29. jūnijā Kirhenšteina vadītā Latvijas valdība anulēja 1923. gada 1. novembra militārās savienības līgumu ar Igauniju. 1. jūlijā Latvija anulēja 1934. gadā noslēgto Baltijas Antantes līgumu.

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)