Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera ir nevalstiska, politiski neitrāla, brīvprātīga Latvijas uzņēmumu organizācija, kuras mērķis ir veidot uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, apzinot un aizstāvot Latvijas uzņēmumu saimnieciskās intereses un realizējot uzņēmējdarbību veicinošus projektus. Tirdzniecības un rūpniecības kamera Latvijā darbojas kopš 1934. gada. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs ir Aigars Rostovskis, valdes priekšsēdētājs — Jānis Endziņš.
2015. gada janvārī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera kļuva par sadarbības partneri ar Latvijas — Lielbritānijas Tirdzniecības kameru, tādā veidā nostiprinot pārstāvēšanu Lielbritānijā un lai veicinātu aktīvāku tirdzniecību starp Latvijas un Lielbritānijas uzņēmējiem.[1]
Vēsture
labot šo sadaļu
Tirdzniecības un rūpniecības kamera bija 1934. gada 21. decembrī ar Ulmaņa valdības likumu izveidota organizācija kas no 1935. gada 1. janvāra darbojās Finanšu ministrijas pakļautībā. Kameras vadītājs bija Andrejs Bērziņš. Kameras sākotnējais uzdevums bija pārstāvēt un veicināt tirdzniecības un rūpniecības attīstību valstī. Tā pārstāvēja tirdzniecības un rūpniecības intereses valsts iestādēs, pētīja ekonomisko situāciju, izstrādāja un apsprieda ierosinājumus ekonomikas veicināšanai, deva atsauksmes par likumu, rīkojumu un saistošo noteikumu piemērotību, apkaroja spekulāciju utt. Tirdzniecības un rūpniecības kameras atklāšanas sēde notika 1935. gada 2. februārī Rīgas Latviešu biedrības namā piedaloties valdībai, diplomātiskajam korpusam un aicinātajiem viesiem.
Struktūra
labot šo sadaļuKameru vadīja priekšsēdētājs, prezidijs, finanšu komisija un pilnsapulce. Prezidiju veidoja priekšsēdētājs, 7 vicepriekšsēdētāji, kases pārvaldnieks un Finanšu ministrijas pārstāvis.[2]
1940. gadā kameru gadā vadīja: priekšsēdētājs Andrejs Bērziņš, priekšsēdētāja vietnieks Jūlijs Ērglis, vicepriekšsēdētāji Pāvils Dreijmanis, Augusts Kuravs, Jānis Ķērpis, Andrejs Lejas-Sauss, Eduards Rozītis, Jānis Zalcmanis, Aurēlijs Zēbergs.
Dibināšanas brīdī kamera dalīta piecās sekcijās: 1. tirdzniecības, 2. rūpniecības, 3. kuģniecības un transporta, 4. kredīta, 5. apdrošināšanas. To veidoja 60 aktīvie locekļi un 60 substitūti. 1936. gadā kamerā izveido arī namsaimnieku un būvnieku sekciju un kameras locekļu skaits tiek palielināts līdz 90, likvidējot substitūtus bet ieviešot 45 kandidātus. 1940. gada 22. februārī kameras locekļu skaits palielināts līdz 120 no kuriem 30 ieceļ Tirdzniecības un rūpniecības ministrs, bet 90 ievēl kameru veidojošas biedrības uz 3 gadiem.[3] Pāreja uz daļēji vēlētu kameru sistēmu bija Ulmaņa ideja par korporatīvas valsts izveidi kurā kameras veidotu pseidoparlamentu.[4]
Kameras uzturēšanai tika ieviesta jauna piemaksa pie tirdzniecības-rūpniecības nodokļa 10% apmērā no nodokļa pamatsummas, kas kameras izveidošanas gadā tai deva 150 000 latus.[5], taču 1936. gadā kameras budžets jau ir 260 000 lati. 1940. gadam apstiprinātais kameras budžets bija 426 600 lati.
Loma Ulmaņa režīmā
labot šo sadaļuAttīstoties Ulmaņa autoritārās diktatūras modelim, kamera ieņēma vietu jaunajā arodkameru sistēmā, kā vienīgā nozares pārstāvniecības organizācija, kas pēc valdības pieprasījuma deva atsauksmes likumu izstrādāšanā.
1936. gada 1. janvārī stājās spēkā jauns likums, kas likvidēja visas līdz šim pastāvējušās uzņēmēju biedrības un paredzēja to iekļaušanu Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, izbeidzot jebkādu no režīma neatkarīgu organizāciju pastāvēšanu. Pilsētās ar 10 000 iedzīvotāju un apriņķu centra pilsētās turpmāk drīkstēja pastāvēt tikai viena tirgotāju un rūpnieku biedrība, vienīgi Rīgā darbojās atsevišķas tirgotāju, rūpnieku un namsaimnieku biedrības.[6] Kā vienīgā legālā nozares organizācija, kamera pārņēma režīma likvidēto uzņēmēju biedrību kustamos un nekustamos īpašumus.[7] Piemēram, ar Iekšlietu ministrijas lēmumu 1936. gada aprīlī tika likvidēta Rīgas lielās ģildes biedrība, Ventspils rūpniecības biedrība, Zemgales tirdzniecības savienība un Bauskas rūpniecības biedrība, par to likvidatoru ieceļot Tirdzniecības un rūpniecības kameru.[8]
Attīstoties kameru sistēmai, 1940. gada sākumā tiek paziņots, ka kameru biedrus turpmāk iecels nevis ministrija, bet tos drīkstēs ievēlēt, taču vēlēšanas nenotiek, jo Latviju okupē PSRS un 1940. gada 26. jūnijā tiek atcelti likumi par kameru izveidošanu, tādējādi tās likvidējot. Likumu izsludina vēl joprojām Valsts Prezidenta amatā esošais Ulmanis.[9]
Skatīt arī
labot šo sadaļuĀrējās saites
labot šo sadaļu- LTRK mājaslapa Arhivēts 2005. gada 28. augustā, Wayback Machine vietnē.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2016. gada 27. janvārī.
- ↑ «Nodibināta Tirdzniecības-rūpniecības kamera». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 29. jūlijā.
- ↑ «Pārgrozijumi un papildinājumi Likumā par Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 29. jūlijā.
- ↑ «Jaunā Latvijas satversme veidojas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 29. jūlijā.
- ↑ «Kāpēc nodibināja tirdzniecības un rūpniecības kameru». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 29. jūlijā.
- ↑ «Jaunais likums par tirdzniecības un rūpniecības kameru». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 29. jūlijā.
- ↑ «Kas iegūst nekustamo mantu, kurai nav pārvaldes». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 29. jūlijā.
- ↑ «Slēgtās organizācijas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 29. jūlijā.
- ↑ «Likums par Likumu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 29. jūlijā.
 | Šis ar Latviju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |