Dzimis Karlsrūē jurista ģimenē. 1917. gadā iestājās Vācijas armijā, bet 1919. gadā - Vācijas Strādnieku partijā, kura vēlāk kļuva par NSDAP. Studēja jurisprudenci Minhenē un kļuva par Ādolfa Hitlera personisko juridisko konsultantu. 1930. gadā tika ievēlēts Reihstāgā, bet 1933. gadā kļuva par Bavārijas tieslietu ministru. No 1934. gada bija reihministrs bez portfeļa.
Kad Otrā pasaules kara laikā tika sakauta Polija, un tās vietā nodibināja Ģenerālgubernatūru, Franks kļuva par tās vadītāju. Nirnbergas prāva deklarēja, ka Franks bija atbildīgs par poļu un ebreju iznīcināšanas akcijām Ģenerālgubernatūras teritorijā, kaut arī pats Franks apgalvoja, ka visas akcijas tieši vadīja Heinrihs Himlers. Procesā laikā paudis nožēlu par veiktajiem kara noziegumiem, bet arī apsūdzējis sabiedrotus, it sevišķi Padomju Savienību citu kara noziegumu veikšanā. Nirnbergas tiesa piesprieda Frankam nāvessodu pakarot, kas tika izpildīts 1946. gada 16. oktobrī.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hanss Franks.
.svg){kind=small}