Protestantisms

Protestantisms ir viens no trim galvenajiem kristietības virzieniem līdzās katoļticībai un pareizticībai. Tas izveidojās 16. gadsimta reformācijas laikā un aptver vairākas konfesijas, tostarp luterānismu, anglikānismu, baptismu, metodismu, reformātu baznīcas un vairākas citas kritstīgās baznīcas. Protestantismu raksturo uzsvars uz Bībeles autoritāti, pestīšanu caur ticību un vispārīgo priesterību. Šī kustība ne tikai izmainīja kristietības teoloģiju un baznīcas praksi, bet arī ietekmēja politiskos, sociālos un kultūras procesus visā pasaulē. Mūsdienās protestantisms ir plaši izplatīts dažādos kontinentos, un tam pieder aptuveni 600 miljoni cilvēku.

Vēsture

Protestantisma aizsākums saistīts ar 1517. gadu, kad Mārtiņš Luters Vitenbergā publicēja 95 tēzes, kurās kritizēja indulgences un uzsvēra, ka grēku piedošana atkarīga tikai no Dieva žēlastības, nevis baznīcas rituāliem. 1529. gadā Špeieras reihstāgā virkne firstu un brīvpilsētu noprotestēja "Vormsas ediktu", kurā Mārtiņš Luters tika pasludināts par ķeceri. Tāpēc reformācijas piekritējus sāka saukt par protestantiem. Šis notikums aizsāka reformāciju un veicināja kristīgās baznīcas šķelšanos.

Paralēli Lutera idejām attīstījās arī citi protestantu virzieni – Žana Kalvina iepriekšnolemtības mācība Šveicē un Anglijas baznīcas atdalīšanās Henrija VIII vadībā. Protestantisms ietekmēja ne tikai reliģiju, bet arī politiku, kultūru un izglītību, veicinot lasītprasmi un kapitālisma attīstību.

Pamatprincipi

Protestantu ticības kodols ir ietverts teicienā: "Sola Scriptura, Sola Fide, Sola Gratia", kas tulkojumā nozīmē: "Tikai Svētie Raksti (Bībele), Tikai ticībā un Tikai žēlastība".

Visbiežāk par protestantisma pamatprincipiem, kas to atšķir no katoļu un pareizticīgo tradīcijām, tiek uzskatīti:

• Bībeles augstākā autoritāte (Sola Scriptura) – ticības un morāles jautājumos Svētie Raksti (Jaunā un Vecā derība) ir augstākais avots, atšķirībā no katoļu baznīcas, kurā tradīcija un pāvests tiek uzskatīti par līdzvērtīgiem autoritātes avotiem.
• Taisnošana tikai ticībā (Sola Fide) – pestīšana tiek panākta tikai caur ticību uz Kristu, nevis caur labajiem darbiem.
• Dieva žēlastība kā pestīšanas avots (Sola Gratia) – pestīšana tiek dāvāta kā Dieva žēlastība, nevis cilvēka pūliņu rezultāts.
• Vispārīgā priesterība – katrs ticīgais var tieši sazināties ar Dievu bez starpnieka, atšķirībā no katoļu tradīcijas, kurā priesteriem ir īpaša starpnieka loma.

Šie principi protestantu konfesijās var tikt interpretēti atšķirīgi, un tajās pastāv daudzveidīgas teoloģiskās pieejas un liturģiskās prakses. Piemēram, Zviedrijas vai Anglijas baznīcā pastāv būtiskas liturģiskas un teoloģiskas atšķirības, kas atspoguļo citu kristīgo tradīciju ietekmi.

Nosaukuma izcelsme

Luters Vormsā, Antona fon Vernera glezna, 1877

Vārds “protestants” ir atvasināts no latīņu darbības vārda "protestari", kas nozīmē "liecināt" vai "protestēt. Lai gan sākotnēji ar šo terminu apzīmēja vācu valdniekus un brīvpilsētas, kas 1529. gadā iebilda pret Špeieras Reihstāga lēmumu, kas atcēla 1526. gadā pieņemto brīvību Svētās Romas impērijas zemēm pašām lemt par reliģiskajiem jautājumiem, laika gaitā šis nosaukums kļuva par vispārēju apzīmējumu reformācijas atbalstītājiem Vācijā un vēlāk arī plašāk – visām Rietumu kristīgajām tradīcijām, kas nepieder pie Romas katolicisma.

Protestantisma kultūra un prakse

Protestantu tradīcijā būtiska nozīme ir Dieva vārda sludināšanai un kopdziedāšanai. Prakses atšķiras – dažas draudzes seko noteiktam Bībeles lasījumu ciklam, bet citās mācītājs pats izvēlas sprediķa tekstus. Kopdziedāšanai ir liela nozīme, īpaši luterāņu un metodistu tradīcijās, savukārt reformātu un baptistu vidū sākotnēji valdīja atturīgāka pieeja. Lielākā daļa protestantu atzīst tikai divus sakramentus – kristības un svēto vakarēdienu, lai gan daži virzieni tos neuzsver vispār. Atšķirības pastāv arī kristību praksē – baptisti kristī pieaugušos, kamēr luterāņi un reformāti pieņem arī bērnu kristības. Lai gan protestantismā būtiska ir Bībeles autoritāte, mijiedarbībā ar dažādiem kultūras procesiem un sociāli politisko kontekstu protestantismam gadsimtu gaitā ir attīstījušās dažādas pieejas – no fundamentālisma, kas Bībeli uzskata par burtisko Dieva vārdu, līdz kritiskai pieejai, kas veidojusies humānisma un apgaismības ietekmē un analizē Bībeli kā jebkuru literāru tekstu.

Baznīcu arhitektūra un interjers atspoguļo teoloģiskos uzsvarus – reformātu baznīcās dominē kanceles centrālā nozīme, luterāņu dievnamos tiek akcentēta gan kanceles, gan altāra loma. Vizuālās izpausmes atšķiras atkarībā no vēsturiskajiem un sociālajiem apstākļiem – piemēram, slāvu baptisti atturējās no ikonogrāfijas, kamēr Gruzijas baptisti to pieņēma.

Atsevišķi protestantu novirzieni uzsver ētiskos un sociālos aspektus, citiem būtiska ir emocionāla pieredze (pentakosti) vai mistiskā dimensija (kvēkeri). Protestantisma daudzveidība veidojusies mijiedarbībā ar dažādām kultūras un teoloģiskām ietekmēm, un tas turpina attīstīties arī mūsdienās.

Valstis ar lielāko protestantu īpatsvaru (2010)

Izplatība

Pasaulē ir ap 600 miljoni protestantu kopienām piederīgo, jeb 37% no visiem pasaules kristiešu identificējas vai var tikt raksturoti kā protestanti. Šis skaitlis veidojas no rakstā minēto protestantu baznīcu piederīgajiem, ieskaitot protestantu konfesijas (anglikāņi, luterāņi u. c.), kurās ir arī katoliskie jeb augstbaznīcas (high church) virzieni. Savukārt daļā pētījumu protestantiem tiek pieskaitītas arī neatkarīgas draudzes, kuru teoloģija un prakse ne vienmēr atbilst protestantisma nostādnēm.

Ap 40 % procentu pasaules protestantu dzīvo Āfrikas kontinentā, ap 17 % – Āzijā, ap 16 % – Eiropā, ap 12 % – Dienvidamerikā, ap 11 % – Ziemeļamerikā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Protestantisms.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)