Svētā Romas impērija

Svētā Romas impērija, pēc 1512. gada arī Vācu nācijas svētā Romas impērija (latīņu: Sacrum Imperium Romanum Nationis Teutonicae, vācu: Heiliges Römisches Reich Deutscher Nation), bija feodāli federatīvs valstisks veidojums Centrāleiropā no 962. gada līdz 1806. gadam. Impērijas teritorija aptvēra galvenokārt vācu apdzīvotās zemes, Bohēmijas Karalisti, mūsdienu Nīderlandi un Itālijas ziemeļu reģionus. Impērija uzskatīja sevi par Romas impērijas un 800. gadā pasludinātās Kārļa Lielā franku impērijas mantinieci.

Imperium Romanum Sacrum Heiliges Römisches Reich Svētā Romas impērija ←   ← 962 – 1806 ↓ Imperatora karogs, pēc 1430 Ģerbonis Location of Svētās Romas impērijas Svētā Romas impērija ap 1600. gadu, kopā ar mūsdienu robežām Pārvaldes centrs Āhene, Vīne Valoda(s) latīņu, vācu un vairākas citas Reliģija Katoļticība, Protestantisms Valdība Vēlēta monarhija Vēsturiskais laikmets Viduslaiki  - Otons I tiek kronēts par Romas imperatoru 962. gada 2. februārī  - Francis II atsakās no troņa 1806. gada 6. augustā Priekšteces: Pēcteces: Vidusfranku valsts Austrumfranku valsts Reinas konfederācija Austrijas Impērija Prūsijas Karaliste Bavārijas Karaliste Saksijas Karaliste Holšteinas hercogiste Oldenburgas hercogiste Hamburga Reisas—Greicas firstiste Mēklenburgas—Šverīnas hercogiste Zviedru Pomerānija Hesenes elektorāts

Valsts forma

Atšķirībā no sākotnēji radniecīgās Rietumfranku valsts, kas Kapetingu dinastijas vadībā vairāku gadsimtu laikā pārvarēja reģionālo un feodālo sadrumstalotību, lai izveidotu spēcīgu Francijas Karalisti, uz Austrumfranku valsts un Vidusfranku valsts bāzes radītā impērija neizveidojās par vienotu valsti, kurā imperatora dinastijai piederētu neaptrīdama vara, kā arī baznīcas un aristokrātijas lojalitāte.

Impērija visu savu pastāvēšanas laiku saglabāja seno franku un ģermāņu vēlēto valdnieku tradīciju. Pirmo dinastiju valdnieku varu nepārtraukti apdraudēja lielāko vācu cilts hercogistu valdnieku dumpji, Itālijas reģionu neuzticība un konflikti ar Romas pāvestiem. Otonu un Saliešu imperatoru centieni nostabilizēt situāciju Romā, ieceļot sev lojālus pāvestus, beidzās ar Romas pāvesta varas pieaugumu un investitūras strīdu, kurā garīgā vara uzvarēja laicīgo varu un spēcīga imperatora vara sabruka. Luksemburgu dinastijas varas laikā kūrfirstiem oficiāli tika piešķirts pusautonoms stāvoklis. Imperatoru varu turpmāk noteica viņu pašu dinastijas īpašumā esošo zemju spēks. Trīsdesmit gadu kara rezultātā Hābsburgu imperatoru vara samazinājās vēl vairāk, impērijai sašķeļoties katoļu un protestantu valstiņās.

Lai arī impērijas reālais varas centrs atradās vācu zemēs, imperatoru kronēšana tradicionāli notika Romā, kur pāvests kronēja imperatorus līdz pat 16. gadsimtam. Kronēšana par imperatoru nebūt nebija obligāta, lai valdītu impērijā. Liekākā daļa ievēlēto romiešu karaļu tika kronēti ilgi pēc nākšanas pie varas, un daudzi netika kronēti vispār. Laikā no 1245. līdz 1415. gadam kronēti imperatori valdīja tikai 25 gadus.

Dinastiju ietekme

Karolingu impērijas sabrukums demonstrēja problēmas, kas rodas, varai atrodoties vienas dinastijas rokās. Sāka nostiprināties feodālās varas modelis, kas turpmāk arī ietekmēja dažādu dinastiju varas pieaugumu vai kritumu. Jau pirmais vēlētais Austrumfranku valsts karalis, Frankonijas hercogs Konrāds I nespēja nostiprināt savas dinastijas varu. Pēc viņa nāves Frankonija sadalījās. Konrāda pēcnācējs, Saksijas hercogs Heinrihs I Putnuķērājs nāca no lielākas un spēcīgākas hercogistes. Viņa Otonu dinastijas valdnieki paplašināja impēriju, iekļaujot tajā Burgundijas Karalisti. Sekojošā Saliešu dinastija impērijā iekļāva Bohēmijas hercogisti, kas vēlāk kļuva par Bohēmijas Karalisti. Otonu un Saliešu dinastijas centās pārvaldīt Itālijas zemes - Lombardiju, Romu, Sicīliju, taču tas izrādījās neiespējami. Nepārtraukto konfliktu rezultātā, līdz 16. gadsimtam impērija tika izspiesta no Itālijas.

Dinastiskā mantinieka trūkums 1125. gadā izraisīja pretendentu konfliktu, no kuriem spēcīgākās ir Velfu dinastija un Hoenštaufenu dinastija. No Švābijas nākušie Hoenštaufeni uzvarēja. Kā kompensācija,Austrijas hercogiste tika piešķirta Babenbergas dinastijai, bet Velfi ieguva Bavāriju. Babenbergi atsacījās no Pfalcas, ko pēc vietējā Hoenštaufenu atzara izmiršanas 1195. gadā ieguva Vitelsbahu dinastija, kas ieguva arī Bavāriju, kuru 1180. gadā imperators Frīdrihs I Barbarosa bija konfiscējis Velfiem. Velfu dinsatija arī zaudēja ietekmi Saksijā, un tās vara turpmāk lielā mērā aprobežojās ar Braunšveigu. Daļa no Velfu zemēm apvienojās 1708. gadā, izveidojot Hannoveres kūrfirstisti. 1190. gadā sākās Hohencollernu dinastijas izaugsme, tās pārstāvim kļūstot par Nirnbergas burggrāfu. 1415. Hohencollerni atstāja Nirnbergu un sāka valdīt Brandenburgas markgrāfistē, kas nākamajos gadsimtos kļuva aizvien spēcīgāka. 1618. gadā personālūnijā izveidojās Brandenburga-Prūsija.

Hoenštaufenu dinastijas varas beigas 1254. gadā iesāka Virtembergas grāfu un Bādenes markgrāfu varas pieaugumu, taču visspēcīgāk pieauga Hābsburgu dinastijas ietekme. 1273. gadā tās pārstāvi Rūdolfu ievēlēja par Romiešu karali. Viņš izmantoja iespēju, lai no Otokāra II sagrābtu Austriju un pasludinātu to par savas dinastijas īpašumu. No 1363. gada Hābsburgi valda Tirolē. 1482. gadā, laulību rezultātā, viņi ieguva arī Nīderlandes provinces, daļa no kurām tika zaudēta, 1588. gadā, atšķeļoties Nīderlandes Republikai, un 1795. gadā pārējo Austrijas Nīderlandes daļu iekarojot Francijas Pirmajai republikai. No 1526. gada Hābsburgi kontrolēja Ungārijas Karalistes kroni. Dinastijas neveiksme bija savu seno zemju zaudēšana Šveicē, kas pakāpeniski izcīnīja neatkarību no impērijas.

Hābsburgiem sākotnēji neizdevās noturēt varu impērijā. 14. un 15. gadsimtā ietekmīgas bija Vitelsbahu dinastija un Luksemburgu dinastijas. Luksemburgi bija neievērojama dinastija, kuras vara pieauga 1310. gadā, kad tās pārstāvis kļuva par Bohēmijas karali, apprecot Pšemišlu dinastijas mantinieci. Viņa dēls, imperators Kārlis IV Luksemburgs 1356. gadā izdeva Zelta bullu, noregulējot imperatora ievēlēšanas procedūru. Sākot no 1438. gada, Hābsburgu dinastija ieņēma imperatora troni, izņemot nelielu pārtraukumu 1740. - 1745. gados.

Izveidošana

Impērijas kodols, vācu karaļvalsts (Regnum Teutonicum) ar pakļautajām zemēm, 1004

Paplašinātās robežas 1032. gadā

Impērijas robežu izmaiņas, 962–1806

Lai arī daži vēsturnieki par impērijas sākumu uzskata Kārļa Lielā kronēšanu Romā 800. gadā, laikā līdz Otona I kronēšanai Romas imperatora titulam franku valstīs bija aizvien mazāka nozīme, un pēc 924. gada to nepiešķīra vispār.

Pāreju no Austrumfranku valsts uz Vācijas Karalisti, ko iesāka jau Heinrihs I Putnuķērājs, pabeidza viņa dēls, Otons I Lielais. 936. gadā viņu kronēja par Vācijas karali, pēc ilgstošiem kariem ar visiem kaimiņiem 951. gadā Otons I sāka iebrukumu Itālijas ziemeļos. Viņš apprecēja Itālijas karaļa Lotāra II jauno atraitni Burgundijas Adelaidi un 10. oktobrī ar Langobardu Dzelzs kroni tika kronēts par Itālijas karali, taču nespēja pilnībā pakļaut dumpīgo Berengaru II, kas bija pēdējais 800. gadā atjaunotā Romiešu imperatora titula saņēmēja, Berengara I mazdēls. Otons I iecēla Berengaru II par Itālijas karali un savu vasali. 960. gadā pāvests aicināja Otonu atgriezties Itālijā, ieviest kārtību un apsolīja kronēt viņu par imperatoru.

Otons I bija saksis, taču, nākot pie varas Austrumfranku valstī, ģērbās franku drēbēs un turpināja franku imperiālo tradīciju attiecībā pret Itāliju, Romu un imperatora institūciju. Viņa uzvara pār maģāriem 955. gadā nostiprināja uzskatu, ka viņš ir Dieva izredzēts un piemērots imperatora kandidāts. Pāvests viņu izvēlējās kā spēcīgāko imperatora kandidātu post-Karolingu telpā, līdzīgi kā Bizantijas novājināšanās rezultātā pāvests savulaik bija izvēlējies spēcīgāko Kārli Lielo. Pēc tam, kad Otons sakāva Berengara armiju, 962. gada 31. janvārī viņš sasniedza Romu un trīs dienas vēlāk kopā ar sievu Adelaidi tika kronēts par romiešu un franku imperatoru. (lat. imperator Romanorum et Francorum) Otona I kronēšana, kā arī Vācijas Karalistes un Itālijas Karalistes ilgstoša apvienošana vienās rokās uzskatāma par Svētās Romas impērijas sākumu.

Ja Otonam I imperatora tituls deva prestiža pieaugumu, tas arī uzlika virkni jaunu pienākumu. Imperatoriem nācās iesaistīties Itālijas iekšpolitikā, Romas augstmaņu un pāvestu mahinācijās, militāri aizstāvēt Romu, un karot Itālijas dienvidos, kur par kontroli cīnījās langobardi, bizantieši un musulmaņi. Imperatoriem regulāri vajadzēja ar savu armiju pamest Vāciju un doties uz Itāliju, vai arī palikt tur ilgstoši uz dzīvi, novārtā pametot pārējās impērijas robežas. Militārās neveiksmes Itālijas dienvidos apdraudēja pārējās impērijas stabilitāti. Imperatoru centieni iecelt no itāļu aristokrātu mahinācijām neatkarīgus pāvestus tikai noveda pie jauniem konfliktiem ar aristokrātiem un augstāko garīdzniecību.

Oto II sāka sevi dēvēt par Romas imperatoru (latīņu: imperator augustus Romanorum). Saikni ar seno Romas impēriju visspilgtāk izpauda Oto III zīmogs ar uzrakstu Renovato imperii Romanorum. Oto III vairākus gadus centās valdīt no Romas, taču tika no pilsētas padzīts.

Disputi ar Bizantiju

Bizantijas imperatori neatzina Romas pāvesta tiesības piešķirt imperatora titulu, tāpēc attiecībās ar Svētās Romas imperatoriem tie centās uzturēt savu pārākumu, uzskatot Rietumu imperatorus par sev pakļautiem vasaļiem, kas valda likumīgajās Bizantijas zemēs. Diplomātiskajā sarakstē Svētās Romas imperatorus bizantieši apzināti nesauca par imperatoriem, bet basileus, Lombardu karaļiem, Alemānijas prinčiem. No savas puses, imperatori centās panākt laulības ar Bizantijas princesēm, lai tādējādi panāktu līdzvērtīgu dinastijas statusu. Oto II 972. gadā apprecēja bizantiešu princesi Teofanu. Oto III, pa pusei bizantietis, gatavojās precēties ar princesi Zoju, taču nomira 1002. gadā. Konrāds II mēģināja iegūt bizantiešu princesi savam dēlam Heinriham III. Konrāds III bija pirmais kurš apmeklēja Konstantinopoli, šķērsojot Bizantijas teritoriju Otrā krusta kara laikā.

Romas (latīņu) un Bizantijas (grieķu) baznīcu vidū jau ilgi pastāvēja reliģiski konflikti. Reliģiskās nesaskaņas Bizantijas un Romas starpā atkal saasinājās 794. gadā, kad izcēlās konflikts par ikonu un reliģisko tēlu izmantošanu baznīcās. Bizantijai arī nebija pieņemama Romas pāvestu vēlme nostiprināt savu reliģisko un politisko varu. Abu baznīcas daļu cīņa par ietekmi īpaši iezīmējās jaunajās Balkānu un Austrumeiropas valstīs. Lielmorāvija un Pirmā Bulgārijas cariste pieņēma grieķu kristietību no Bizantijas misionāriem. Latīņu baznīcu atbalstošajiem Romas imperatoriem izdevās Polijas Karalisti un Ungārijas Karalisti pakļaut Romas garīgajai varai, izvirzot to kā priekšnoteikumu valdnieku kronēšanai par karaļiem. Kijivas Krievzeme 988. gadā pieņēma grieķu kristietību. Vēl 1219. gadā Serbijas cariste, kas pati vēlējās kļūt par 1204. gadā latīņu iekarotās Bizantijas mantinieci, izvēlējās par labu grieķu baznīcai. Armēnija, kuras atšķirīgo armēņu apustulisko baznīcu bizantieši uzskatīja par shizmātisku, izmantoja latīņu kristiešu karaspēku parādīšanos Mazāzijā Pirmā krusta kara laikā, lai nodibinātu sakarus ar Romu. Imperators Heinrihs VI nosūtīja Hildesheimas bīskapu Konrādu uz Austrumiem, lai tas kronētu Armēnijas princi Leo un Kipras princi Amalriku par sev formāli pakļautiem karaļiem. Lai arī kontakti ar Armēniju drīz pārtrūka, vēl 17. gadsimtā imperatori centās no Persijas šahiem panākt Armēnijas kristiešu apspiešanas beigas.

Latvijas teritorijā

No 1207. gada līdz 1225. gadam Svētās Romas impērijas sastāvā ietilpa arī Livonijas bīskapija, pēc tam Romas pāvests Honorijs III bullā Ecclesia Romana apsolīja Livonijas un Prūsijas zemju jaunkristītajiem iedzīvotājiem neatkarību no laicīgajiem valdniekiem un tiešu Romas pāvesta aizsardzību. Politiski tas nozīmēja arī neatkarību no Svētās Romas impērijas ķeizariem līdz 1526. gadam, kad Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs tika iecelts par Svētās Romas impērijas firstu. Pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas Livonijas valstis 1562. gadā zaudēja politisko saistību ar impēriju un nokļuva Lietuvas dižkunigaitijas pakļautībā.

Nosaukums

Līdzīgi impērijas neskaidrajai politiskajai formai, neskaidrs bija arī tās nosaukums. Impērijai nebija oficiāla nosaukuma. Sacrum Romanum Imperium pirmo reizi rakstos lietots 1180. gadā, un biežāk pēc 1254. gada, taču nekad kā vienīgais vai oficiālais nosaukums. Šie trīs vārdi vismaz pirmajos gadsimtos definēja imperatoru politikas mērķus. Imperators valdīja kopā ar baznīcu; viņam bija jāaizsargā (un ja nepieciešams, jākontrolē) Romas pāvests; viņam jāveicina kristietības izplatīšanās pasaulē; un tādējādi viņa varai bija pārrobežu ambīcijas. Taču, atšķirībā no senās Romas impērijas, imperators vairs nebija dievs, un varas dalījums starp laicīgo un garīgo varu radīja konfliktus. Sākot ar 1034. gadu, Otona I izveidoto valsti dokumentos sāka saukt par "Romas impēriju", bet no 1157. gada dokumentos lietots "Svētā impērija" (latīņu: Sacrum imperium), kas izskaidrojams ar Hoenštaufenu imperatora Frīdriha I Barbarosas vēlmi kontrolēt Itāliju, Romas pāvestu un atjaunot vienotu impēriju. 1254. gadā pirmoreiz lietots latīņu nosaukums Sacrum Romanum Imperium, bet tā vāciskais ekvivalents Heiliges Römisches Reich parādījās vēlāk, imperatora Kārļa IV (1316—1378) valdīšanas laikā.

Tā kā impērija bija zaudējusi varu pār lielu daļu Itālijas un Burgundijas, 1474. gadā dokumentos pirmo reizi parādījās nosaukums "Vācu nācijas svētā Romas impērija", (vācu: Heiliges Römisches Reich Deutscher Nation, latīņu: Imperium Romanum Sacrum Nationis Germanicæ). Tas oficiāli izskanēja 1512. gada impērijas reihstāgā Ķelnē, kad savā runā to lietoja imperators Maksimiliāns I Hābsburgs. Taču arī turpmākajos gadsimtos impērijai nebija oficiāla nosaukuma.

Franču apgaismības rakstnieks Voltērs izsmejoši rakstīja, ka grupējums, kas sevi dēvē par Svēto Romas impēriju, nav ne svēts, ne romiešu un galīgi ne impērija. Krievijas caristes dokumentos Svēto Romas impēriju vēl 18. gadsimta sākumā dēvēja par "Cēzariju" (krievu: Цесария). 1806. gadā imperatora Franča II manifestā par impērijas likvidēšanu tā tiek dēvēta par "Vācu impēriju" (vācu: Deutsches Reich). 19. gadsimtā, kad izveidojās Austrijas Impērija, Austroungārijas impērija un Vācijas Impērija, to vācu dokumentos sāka dēvēt par "Veco impēriju" (Altreich). Nacistiskajā Vācijā vecā impērija tika saukta par Pirmo reihu, kam sekoja Otrais reihs (Vācijas Impērija) un nacistu Trešais reihs. Mūsdienās vēstures literatūrā parasti lieto "Vācu nācijas svētā Romas impērija" vai "Svētā Romas impērija".

Imperatora vēlēšanas

Septiņi elektori ķeizara Heinriha VII vēlēšanās. Identificēti ar saviem ģerboņiem

Romiešu karaļa kronis, vēlāk arī imperatoru kronis

Pēc Kārļa Lielā nāves franku impērija sadalījās vairākās nestabilās valstīs, kurās pastāvēja vēlēta karaļa institūcija. Austrumfranku valsts valdnieki pārņēma pretenzijas uz Romas imperatora kroni un vēl vairākus gadsimtus par to notika reģionālo dinastiju cīņas. Atšķirībā no Francijas, kur sākotnēji ļoti vājie karaļi no nelielas teritorijas lēnām izveidoja centralizētu valsti, vācu valdnieki uzreiz uzņēmās atbildību par impēriju, kuru tie nebija spējīgi noturēt kopā.

Ievēlētie valdnieki veica individuālu kronēšanos katrā no karalistēm. Sākotnējai ievēlēšanai par vācu vai romiešu karali sekoja kronēšana senajā galvaspilsētā Āhenē. Kad jaunievēlētais Romiešu vai Vācijas karalis bija nostiprinājis savu varu vācu cilts hercogistēs (šis process varēja ilgt vairākus gadus), vai pārvarējis iebrukumus no austrumiem, viņš devās uz Romu kronēties par imperatoru (Romzug). Vispirms Moncā, retāk Milānā, viņu kronēja par Itālijas karali ar Lombardijas dzelzs kroni. Tam sekoja ceremonija Romā, kurā pāvests karali kronēja par imperatoru. Kronēšanās par Burgundijas karali bija mazāk svarīga, un bieži to neveica vispār. Pārāk ilga aizkavēšanās Itālijā parasti noveda pie jauna augstmaņu dumpja Vācijā, bet Itālijas kontrole pieprasīja atkārtotus karagājienus. Šis cikls izbeidzās tikai pēc Itālijas zaudēšanas un Hābsburgu nākšanas pie varas, kad kronēšanu Romā izbeidza.

Lai kļūtu par imperatoru, kandidātam bija nepieciešams kūrfirstu vairākuma atbalsts. Saskaņā ar 1356. gada Zelta bullu, elektoru statuss bija Maincas arhibīskapam, Trīres arhibīskapam, Ķelnes arhibīskapam, Bohēmijas karalim, Reinas pfalcgrāfam (arī - Kūrpfalca), Saksijas hercogam un Brandenburgas markgrāfam.

Sākotnēji vēlēšanas sasauca Maincas arhibīskaps mēneša laikā pēc iepriekšējā imperatora nāves. Līdz jauna imperatora ievēlēšanai imperatora funkcijas pildīja divi imperiālie vikāri - Saksijas kūrfirsts pārvaldīja zemes, kurās darbojās sakšu likumi (Saksija, Vestfāle, Hannovere un Vācijas ziemeļi) bet Reinas pfalcgrāfs pārvaldīja Frankoniju, Švābiju, Reinas zemes un Vācijas dienvidus. Vitelsbahu dinastijas pārstāvji, Reinas pfalcgrāfs un Bavārijas kūrfirsts 17. un 18. gadsimtā konfliktēja par iespēju kļūt par imperiālo vikāru.

Vēlēšanas notika dažādās pilsētās un elektori varēja balsot par jebkuru kandidātu, arī par sevi. 10. un 11. gadsimtā vēlēšanas parasti bija formālas, apstiprinot Otonu dinastijas un Saliešu dinastijas troņmantinieku. Sākot ar 1125. gada Lotāra III vēlēšanām vēlēšanās sāka uzvarēt arī citu dinastiju pārstāvji, līdz 15. gadsimtā imperatora tituls nonāca pilnīgā Hābsburgu dinastijas kontrolē.

Cīņas par troni izraisīja vairākus nopietnus pilsoņu karu periodus, nopietnākie no kuriem notika 1077.- 1106., 1198.-1214. un 1314.-1325. gados. Līdz ar Hoenštaufenu dinastijas beigām 1250. gadā beidzās impērijas varenības pirmie gadsimti.

Arhibīskapi pārstāvēja trīs spēcīgākos kristietības centrus, kamēr par četrām valdnieku vietām notika asas cīņas. Reinas pfalcgrāfs pārstāvēja Frankoniju, pēc tās pēdējā hercoga nāves 1039. gadā. Brandenburgas markgrāfs sāka pārstāvēt Švābiju pēc tam, kad 1268. gadā ar nāvi tika sodīts tās pēdējais hercogs un hercogiste sadalīta. Saksijas hercogistes teritorija laika gaitā samazinājās, taču saglabāja prestižu. Bavāriju un Reinas pfalcu sākotnēji pārstāvēja viens cilvēks, taču 1253. gadā tika izveidotas divas elektoru vietas, kuras ieņēma bavāru Vitelsbahu dinastijas pārstāvji, kam asi pretojās pārējie elektori, kam nebija pieņemama vienas dinastijas varas palielināšanās. Arī Bohēmijas karaļa klātbūtni sākotnēji centās apstrīdēt uz tā pamata, ka viņš pārstāv nevācu zemes.

Speciāla augstmaņu sapulce, kas ievēl nākamo imperatoru, tika pieminēta 1125., 1152., 1198. gados. Vēlēšanās piedalījās ietekmīgākie baznīcas bīskapi un galveno vācu tautību - franku, švābu, sakšu un bavāru valdnieki. Frankonijas, Švābijas, Saksijas un Bavārijas hercogi bija pietiekoši spēcīgi, lai regulāri saceltos pret imperatoriem un paši pretendētu uz imperatora troni. Sākotnēji elektori ievēlēja Romiešu karali, kas bija pēdējais solis pirms kronēšanas Romā par Svētās Romas impērijas imperatoru. Tā kā jaunievēlētajiem vācu imperatoriem bieži radās konflikti ar pāvestiem, kas atteicās tos kronēt, 1338. gadā tika nolemts, ka par imperatoru var kļūt uzreiz pēc elektoru vairākuma balsojuma, negaidot Romas pāvesta piekrišanu un kronēšanu. Kārlis V bija pēdējais kronētais imperators. No 1440. gada vēlēšanas kļuva aizvien formālākas, jo par imperatoriem automātiski tika ievēlēti Hābsburgu dinastijas pārstāvji. Vienīgais izņēmums bija imperators Kārlis VII (1742-1745).

Lai arī imperatoru un romiešu karaļu vēlēšanas gandrīz vienmēr pavadīja politiskie konflikti starp kūrfirstiem un imperatoriem, Hābsburgu laikā vēlēto monarhiju aizvietoja mantotā monarhija. Kūrfirsti teorētiski saglabāja tiesības ievēlēt imperatoram nepieņemamu romiešu karali, taču tas notika ļoti reti. Palielinoties elektoru skaitam, katrās vēlēšanās notika konflikti starp kūrfirstiem par to ceremoniālajām lomām un vietām svinīgajās procesijās. Zelta bulla noteica, ka romiešu karalis jākronē Āhenē, tā demonstrējot saistību ar Kārli Lielo un Otonu I, taču pēc 1531. gada šīs kronēšanas notika citur. 1653. gadā Ferdinanda IV kronēšana notika Regensburgā, un to veica nevis Ķelnes, bet Maincas arhibīskaps.

Impērijas varenības gadsimti

Impērija Hoenštaufenu dinastijas laikā un Sicīlijas Karaliste

Impērijas izveidošanās, izplešanās un nestabilitātes iesākšanās gadsimtos valdīja Otonu dinastija (919-1024), Saliešu dinastija (1024-1125) un Hoenštaufenu dinastija (1138-1266). Vācu izcelsmes imperatori kontrolēja gan laicīgo, gan garīgo sfēru. Valdošās dinastijas pārstāvji bieži ieņēma arī augstākos garīdzniecības amatus.

Pēc kronēšanas Romā Otons I atgriezās Itālijas ziemeļos, kur Berengars II un viņa dēls Adalberts turpināja izrādīt pretošanos. 25 gadus vecais pāvests Jānis XII gandrīz uzreiz pārdomāja kronēšanas lietderīgumu, uzsāka sarunas ar Berengaru un nosūtīja vēstnešus pie nekristītajiem maģāriem ar aicinājumu iebrukt Otona I zemēs. Imperators atgriezās Romā, no kuras pāvests aizbēga, un sasauca garīdznieku sapulci, kas ievēlēja jaunu pāvestu, Leo VIII. Oto II apprecēja Bizantijas impērijas princesi Teofanu, taču mira jauns, troni atstājot trīs gadus vecajam dēlam Oto III. 996. gada 3. maijā Oto III panāca sava brālēna Gregorija V ievēlēšanu par pāvestu, un 21. maijā jaunais pāvests savu radinieku kronēja par imperatoru. Tas izraisīja Romas augstmaņu sacelšanos un antipāvesta Jāņa XVI ievēlēšanu, kas beidzās ar imperatora armijas iebrukumu Romā un antipāvesta fizisku sakropļošanu. Oto III centās valdīt no Romas, taču tika padzīts 1001. gadā. Līdz ar imperatora Heinriha II nāvi beidzās Otonu dinastija un par imperatoru ievēlēja radniecīgās Saliešu dinastijas pārstāvi Konrādu II. Viņa varas laikā impēriju veidoja četras karalistes - Vācijas Karaliste, Itālijas Karaliste, Bohēmijas Karaliste un Burgundijas Karaliste. Imperatoram Heinriha IV sākās nopietns konflikts ar pāvestu par tiesībām iecelt baznīcas augstmaņus - investitūras strīds. Pāvests imperatoru izslēdza no baznīcas un 1077. gadā imperators devās pie pāvesta lūgt piedošanu. Konflikti starp pāvestiem un imperatoriem turpinājās arī vēlāk, kā rezultātā imperatora vara Itālijā pavājinājās. Pēc Heinriha V nāves 1125. gadā beidzās Saliešu vīriešu līnija, un elektori par imperatoru ievēlēja Saksijas hercogu Lotāru III. Tas iesāka gandrīz gadsimtu ilgu cīņu starp Hoenštaufenu un Velfu dinastijām par varu impērijā.

Pēc Lotāra III nāves pie varas nāca Hoenštaufeni. Viņu varas laikā sāka veidoties bruņinieku šķira, jauns likumdošanas kodekss, kā arī sākās jaunu pilsētu dibināšana, process, kas bija apstājies līdz ar Romas impērijas sabrukumu. Mūsdienās zināmākais Hoenštaufenu dinastijas imperators ir 1155. gadā kronētais Frīdrihs I Barbarosa, kurš 1158. gadā, balstoties uz imperatora Justiniāna I likumu kodeksu, pasludināja imperatora tiesības kontrolēt ceļus, noteikt nodokļus, veikt monētu kalšanu, iekasēt soda naudas un iecelt ierēdņus. Frīdriha I centieni nostiprināt imperatora varu izraisīja aizvien asākus konfliktus ar pāvestu un Itālijas pilsētām, kas sāka karot par savu neatkarīgu pilsētvalstu izveidošanu, iesākot gvelfu un gibelīnu karus. 1162. gada martā imperatora armija iekaroja dumpīgo Milānu. Pilsētas ēkas un baznīcas nojauca, svētās relikvijas aizveda uz Ķelni. 1167. gada martā izveidojās Lombardijas līga. 1177. gadā Barbarosa atzina militāras uzvaras neiespējamību un piekrita noslēgt pamieru uz sešiem gadiem, ko pagarināja 1183. gada jūnijā ar Konstancas miera līgumu. Pilsētas atzina imperatora varu, saglabājot savu komūnu autonomiju. Miers turpinājās līdz 1198. gadam, kad sākās strīds par imperatora troni. Milāna ar sabiedrotajiem atbalstīja Velfu pārstāvi Oto IV, bet Kremona ar sabiedrotajiem atbalstīja Hoenštaufenu pārstāfi Švābijas Filipu.

1198. gadā Bohēmijas kņazs Otokārs I no imperatora panāca Bohēmijas stāvokļa paaugstināšanu līdz karalistei. Šis stāvoklis tika nostiprināts 1212. gadā, kad Bohēmijas karali iecēla par impērijas elektoru. Vācijas ziemeļos jaunās tirdzniecības pilsētas ap 1160. gadu Lībekas vadībā sāka veidot Hanzas savienību. Vācijas ziemeļi šajā laikā bija politiski nenozīmīga impērijas nomale, un pilsētas izmantoja savu turību, lai iegūtu autonomiju. 1226. gadā Lībeka kļuva par impērijas brīvpilsētu. 1392. gadā Hamburga izpirka brīvību no vietējā grāfa, kļūstot par brīvpilsētu.

Frīdriha I mantinieka Heinriha VI laikā impērija iekaroja Sicīlijas Karalisti un sasniedza savu maksimālo teritoriju. Pēc viņa nāves sākās Oto IV un Švābijas Filipa cīņa par varu un konflikti ar pāvestu Inocentu III. Pēc Oto IV sakāves, imperators Frīdrihs II Hoenštaufens koncentrējās uz savas varas nostiprināšanu Itālijā un Sicīlijas Karalistē, piešķirot aizvien lielākas brīvības vācu augstmaņiem. Imperatora konflikts ar pāvestu Gregoru IX par varu Itālijā, kā arī krusta kariem Svētajā zemē noveda pie militāra konflikta un imperatora izslēgšanas no baznīcas. Par spīti tam, imperators 1228. gadā iekaroja Jeruzalemi. Frīdrihs II gandrīz visu valdīšanas laiku pavadīja Itālijā, Vāciju atstājot augstmaņu rokās. Lai nodrošinātu sava dēla ievēlēšanu par Vācijas karali, 1220. gadā viņš bīskapiem piešķīra tiesības kalt monētas, ievākt nodokļus, celt pilsētu nocietinājumus un tiesāt tiesu. 1231. arī laicīgajiem augstmaņiem piešķīra līdzīgas tiesības, kā arī tiesības apstrīdēt imperatora likumus. Ar šīm privilēģijām Frīdrihs cerēja uzlabot Vācijas administrāciju, pašam atrodoties Itālijā, taču ilgtermiņā tas izraisīja imperatora varas pavājināšanos un impērijas sadrumstalošanos.

Problēmas ar pāvestiem Itālijā

Atšķirībā no Austrumromas impērijas, kur romiešu imperiālā administrācija turpināja pastāvēt un kontrolēt baznīcu, nestabilitāte rietumos šo laicīgās varas kontroli pār baznīcu bija sarāvusi, tāpēc Romas pāvesta institūcija attīstījās neatkarīgi un nestabilajā langobardu karalistē ieguva varu Romā un teritorijās ap to. 824. gadā Lotārs I noteica, ka pāvestu ievēl Romas garīdznieki un draudzes locekļi un to apstiprina imperators.

Imperatora titulu sāka piešķirt pāvesti, kam bija nepieciešama militāra aizsardzība politiski un militāri nestabilajā Itālijā. Šī iemesla dēļ vispirms tika kronēts Kārlis Lielais, tad dažādie Itālijas karaļi 9.-10. gadsimta mijā un visbeidzot Otons I. 9. gadsimtā pāvestu vēlēšanas regulāri izraisīja vardarbību un pāvesta troņa kandidātu nogalināšanas. Kamēr vietējie augstmaņi nepārtraukti cīnījās par varu, musulmaņu reidi postīja Romas apkārtni.

Jau pavisam drīz pēc 962. gada kronēšanas sākās konflikts starp pāvestu un imperatoru Otonu I. Pāvests Jānis XII vēlējās aizstāvi, nevis kungu, kamēr imperators vēlējās paklausīgu pāvestu. Otons I atgriezās Itālijā, sasauca sinodi, kas gāza Jāni XII un 963. gada decembrī ievēlēja Leonu VIII. Tiklīdz Otons 964. gada janvārī pameta Romu, romieši sadumpojās un amatā atjaunoja pāvestu Jāni XII, kas atkal bija jāgāž ar militāru spēku. Sākās pāvestu un anti-pāvestu laiks, kad Roma un imperators atbalstīja sev izdevīgos kandidātus. No 963. līdz 1002. gadam pāvesta amatā pabija vienpadsmit pāvesti, kurus visus vai nu gāza no amata, vai vismaz īslaicīgi piespieda bēgt no Romas. Oto II iebruka Romā 974. gadā, reģente Teofanu 990. gadā, Oto III 996. gadā. Oto III mēģinājums no 998. līdz 1001. gadam valdīt impērijā no Romas beidzās ar sacelšanos un imperatora padzīšanu no pilsētas, kurā atjaunojās vietējās aristokrātijas vara. Heinriha II kronēšana Pāvijā 1002. gadā izraisīja nemierus, kurus apspiežot, imperatora armija nodedzināja pilsētu.

Papildus vietējo iedzīvotāju pretestībai un konfliktiem ar Romas augstmaņiem, atrašanās Itālijā bija kaitīga veselībai. Romas apkārtnē plosījās malārija, kuras rezultātā 964. gadā mira daļa Otona I armijas. No malārijas mira Oto II un Oto III, kamēr Konrāds II malārijas epidēmijas dēļ 1038. gadā zaudēja sievu un daļu armijas.

Konflikti pāvesta amata kandidātu starpā noveda pie imperatora Henriha III iejaukšanās, kurš 1046. gada decembrī iecēla sev paklausīgu vācu pāvestu. Taču imperatori nespēja ilgstoši kontrolēt pāvestu darbību un Romu drīz atkal plosīja pilsoņu kari. 11. gadsimtā baznīcā sākās kustība, kuras mērķis bija nostiprināt pāvesta neatkarību, un pāvesta Leo IX laikā izveidojās Romas kūrija. 1059. gadā tika pieņemti noteikumi, ka pāvestu turpmāk ievēlēs septiņi kardināli, tādējādi samazinot imperatora iejaukšanās iespējas. Tai pašā 1059. gadā pāvests Nikolajs II nodibināja aliansi ar Itālijas dienvidus iekarot sākušajiem normaņu bruņiniekiem. Normaņi nodrošināja pāvestam militāru aizsardzību konfliktos ar imperatoru. 1073. gadā par pāvestu ievēlēja Gregoru VII, kura laikā notika nežēlīga cīņa ar imperatoru (Investitūras strīds) kura laikā pāvests imperatoru divas reizes izslēdza no baznīcas.

Pāvesta institūcija Romā bija kļuvusi par aristokrātu ģimeņu mantojamu amatu. 1149. un 1154. gadā atjaunotā Romas senāta pārstāvji piedāvāja imperatora kroni Hoenštaufeniem, kas no tā atteicās, jo deva priekšroku pāvesta pasniegtam kronim. Romas iedzīvotājos tas izraisīja tādu sašutumu, ka Frederika Barbarosas armijai nācās apspiest romiešu nemierus 1055. gada imperiālās kronēšanas laikā. 11. gadsimtā sākušos pāvesta varas nostiprināšanos veicināja arī 1095. gadā ieviestais baznīcas nodoklis, kura mērķis bija finansēt krusta karus. 1131. gadā nākamais imperators Lotārs III jau bija spiests demonstrēt savu pakļaušanos garīgajai varai, vedot zirgu, uz kura jāja pāvests. Pāvests Kaliksts II (1119-24) spēja kontrolēt Romu un uzlaboja attiecības ar imperatoru.

Imperatora varas ambīcijas atjaunojās līdz ar Hoenštaufenu dinastijas imperatora Konrāda III nākšanu pie varas 1138. gadā. Pāvesti sāka pārņemt imperatora ceremoniālo stilu un titulu “Kristus vikārs”, kuru sākotnēji izmantoja Saliešu dinastijas imperatori. Pāvesti sāka izvirzīt pretenzijas uz teritorijām Toskānā, bet kārtību nodrošināja 1231. gadā nodibinātā inkvizīcija, kurai 1252. gadā piešķīra tiesības spīdzināt aizturētos.

Dinastiju cīņu gadsimti

No 1245.-1312, 1378.-1433. un 1437.-1452. gados impērija bija bez kronēta imperatora. Par varu cīnījās vairāku dinastiju un valstu kandidāti. Ja kādam no ievēlētajiem Romiešu karaļiem izdevās nostiprināties vācu zemēs, tiem reti izdevās doties uz Romu, lai kronētos par imperatoru.

Pēdējais Hoenštaufenu imperators Frīdrihs II cīnījās ar pāvestu un troņa pretendentiem. Frīdriha II dēlam Heinriham VII pieaugot, viņš vācu zemēs valdīja aizvien neatkarīgāk, kas neizbēgami noveda pie konflikta. Frīdrihs II par troņmantinieku sāka uzskatīt savu jaunāko dēlu Konrādu. Pēc 15 gadu prombūtnes, 1235. gada pavasarī Heinrihs II ar Konrādu no Sicīlijas ieradās Vācijā. Imperators ieradās bez armijas, un vācu augstmaņi viņam ātri apliecināja savu lojalitāti. Heinrihs VII krita pie tēva kājām, cerot uz piedošanu. Taču imperators dēlu notiesāja, atņēma karaļa titulu un ieslodzīja, sākumā Vācijā, vēlāk Dienviditālijā, kur 1242. gadā Heinrihs VII mira. 1237. gada februārī imperators panāca deviņus gadus vecā Konrāda IV ievēlēšanu par karali, tā nodrošinot viņam troņa mantošanu. Vācu zemju pārvaldīšanai izveidoja reģentu padomi Maincas arhibīskapa vadībā.

Austrijas, Bavārijas un Bohēmijas valdnieki izmantoja nepārtrauktos imperatora un pāvesta konfliktus, kuru laikā Frīdrihu II 1239. gadā atkal izslēdza no baznīcas, lai nostiprinātu savu varu, un plānotu antikaraļa ievēlēšanu. Pēc pāvesta Inocenta IV ievēlēšanas 1243. gadā, Frīdrihs II sāka zaudēt kontroli Vācijā, daļai garīdznieku un augstmaņu pārejot pāvesta pusē. 1245. gadā pāvests Inocents IV atkal izslēdza Frīdrihu II no baznīcas. Konrāda IV reģents Tīringenes landgrāfs Heinrihs Raspe 1244. gadā pārgāja pāvesta pusē un 1246. gadā viņu ievēlēja par antikarali. Heinrihs Raspe pēc pāris uzvarām pār Konrāda IV spēkiem mira 1247. gada februārī. Pusgadu vēlāk Reinzemes arhibīskapi, sadarbībā ar Brabantes hercogu Heinrihu II, par karali ievēlēja Holandes un Zēlandes grāfu Vilhelmu II. Tikai ar bruņotu spēku viņam izdevās ielauzties Āhenē un kronēties. Arī citas Reinzemes pilsētas viņam bija jāiekaro vairāku gadu laikā. Imperators Frīdrihs II mira 1250. gada 13. decembrī, un 1251. gada oktobrī Konrāds IV devās uz Sicīliju, par reģentu vācu zemēs atstājot savu sievastēvu, Bavārijas hercogu Oto II. Hoenštaufenus līdz šim atbalstījušie valdnieki un pilsētas sāka novērsties no Konrāda IV. Oto II un viņa dēls Ludvigs II, kurš 1253. gadā mantoja varu Bavārijā un bija Konrāda IV dēla Konrādina aizgādnis, nespēja nosargāt Hoenštaufenu varu. Vilhelms II apprecēja Braunšveigas hercoga meitu, un ieguva Saksijas un Brandenburgas valdnieku atbalstu. Ar elektoru vairākuma atbalstu viņu atkārtoti ievēlēja par karali. Pēc Konrāda IV nāves 1254. gadā lielākā daļa Hoenštaufenus atbalstījušo zemju un pilsētu atzina Vilhelma II varu, taču tā bija nestabila un 1256. gadā viņš krita Frīzijas karagājiena laikā.

1256. gadā par troni cīnījās Velfu atbalstītais Anglijas karaļa Džona dēls Kornvalas Ričards, par kuru nobalsoja četri kūrfirsti (Ķelne, Mainca, Pfalca, Bohēmija), un Hoenštaufenu atbalstītais Kastīlijas karalis Alfonso X, par kuru nobalsoja trīs kūrfirsti (Saksija, Brandenburga, Trīre). Alfonso X sākotnēji atbalstīja pāvests un Francijas karalis Luijs IX, taču viņš ne reizi neapmeklēja impēriju. Kornvalas Ričards Vāciju apmeklēja tikai četras reizes un viņa vara bija minimāla. Bohēmijas karalis Otokārs II izmantoja varas vājumu, un vietējās Bābenbergas dinastijas izmiršanu, lai sagrābtu Austriju, Štīriju un Karintiju.

Pēc Kornvalas Ričarda nāves 1272. gada 2. aprīlī, karaļa vēlēšanas notika tikai pēc pusotra gada, troņa pretendentiem cenšoties iegūt nepieciešamo elektoru atbalstu. Kastīlijas Alfonso X uzstāja uz savām tiesībām, kamēr Sicīlijas karalis Šarls I Anžū aizstāvēja Francijas karaļa Filipa III kandidatūru. Uz troni cerēja arī Bohēmijas Otokārs II, un pēdējais dzīvais Hoenštaufenu dinastijas pārstāvis Frīdrihs, kura kandidatūru bloķēja pāvests Gregors X. 1273. gada 1. oktobrī visi elektori, izņemot klāt neesošo Otokāru II, par karali ievēlēja grāfu Rūdolfu I Hābsburgu. Vājā šveiciešu grāfa ievēlēšana apstiprināja pāvesta un arhibīskapu elektoru varu impērijā un spēcīgas imperatora institūcijas sabrukumu. 1275. gadā Alfonso X beidzot atteicās no pretenzijām uz karaļa titulu.

Rūdolfs I apbalvoja viņa kandidatūru aizstāvējušas pilsētas, piešķirot tām jaunas privilēģijas, taču viņa mēģinājumi pilsētām uzlikt lielākus nodokļus izgāzās. No 1290. gada pilsētu pārstāvji piedalījās apspriedēs par impērijas finansēm. Lai nostiprinātu attiecības ar spēcīgajām augstmaņu dinastijām, Rūdolfs I izprecināja savas meitas Pfalcas, Bavārijas un Brandenburgas Vitelsbahiem un Saksijas Vitenbergiem. Otokārs II atteicās pakļauties Rūdolfam I, par ko 1275. gadā tika izsludināts ārpus likuma. Ar Austrijas augstmaņu un Tiroles grāfa palīdzību Rūdolfs I atkaroja Karintiju, Krainu un Štīriju. Karš beidzās ar Otokāra II nāvi kaujā. Otokāra dēls Vāclavs II saglabāja varu Bohēmijā, Karintiju saņēma Tiroles grāfs Meinhards, bet Austriju un Štīriju piešķīra Rūdolfa I dēliem, aizsākot Hābsburgu varu šeit. 1282. gadā zemju dalījumu apstiprināja arī elektori, tā radot precedentu, ka imperatora lēmumus par zemju piešķiršanu ir jāapstiprina elektoriem. Rūdolfs I vienojās ar pāvestu, ka tiks kronēts par imperatoru, ja vien impērija atteiksies no Romanjas provinces, taču pāvesta nāves dēļ kronēšana nenotika.

Rūdolfs I centās panākt, lai jau viņa dzīves laikā elektori ievēl viņa dēlu Albrehtu par Romiešu karali, bet elektori to nevēlējās darīt. Albrehta ievēlēšanai pretojās Ķelnes arhibīskaps, kam pievienojās Bohēmijas karalis Vāclavs II un Lejasbavārijas hercogs Oto III. Albrehtu atbalstīja tikai Pfalcas Ludvigs II. Bohēmijas karali Vāclavu II atbalstīja Saksijas un Brandenburgas elektori. Ķelnes arhibīskapam izdevās 1292. gada 6. maijā panākt sava māsas vīra Nasavas Ādolfa ievēlēšanu. 1294. gadā Ādolfs izveidoja Ķelnei izdevīgu aliansi ar Anglijas Edvardu I, kurš viņam sniedza finansiālu atbalstu. Tas noveda pie Hābsburgu Albrehta alianses ar Francijas karali Filipu IV. Ar Anglijas naudu Ādolfs iegādājās zemes Tīringenē, palielinot savu varas bāzi. Tas izraisīja Maincas arhibīskapa Gerharta un Bohēmijas Vāclava II neapmierinātību. 1297. un 1298. gadā Maincas, Austrijas, Bohēmijas, Brandenburgas un Saksijas elektori savstarpēji tiekoties izveidoja aliansi pret Ādolfu, un atcēla viņu no troņa 1298. gada 23. jūnijā, par jauno karali ievēlot Rūdolfa I dēlu Albrehtu.

1298. gada 2. jūlijā Gellheimas kaujā Albrehts nogalināja no troņa atcelto Nasavas Ādolfu un 1298. gada 27. jūlijā Frankfurtē viņu atkārtoti ievēlēja par karali. Lai nodrošinātu ievēlēšanu, Albrehts elektoriem piešķīra jaunas zemes, pilsētas un muitas ienākumu tiesības Reinzemē, taču labās attiecības ātri sabojājās. 1300. gada 14. oktobrī Maincas, Trīres un Ķelnes arhibīskapi ar Pfalcas elektoru noslēdza savienību pret karali. Albrehtam izdevās līdz 1302. gada beigām sakaut dumpiniekus. Tikmēr pāvests Bonifācijs VIII, kuram elektori nebija lūguši tradicionālo piekrišanu, paziņoja, ka Albrehta ievēlēšana ir nelikumīga, un atteicās viņu kronēt. Pāvests arī pieprasīja, lai Albrehts viņa valdījumā nodod Toskānu. Tā kā pāvests vienlaikus konfliktēja ar Francijas karali Filipu IV, viņš tomēr izlēma uzlabot attiecības ar Albrehtu un 1303. gada 30 aprīlī atzina viņa ievēlēšanu.

Pēc Albrehta nogalināšanas ģimenes strīda laikā, 1308. gadā atsākās cīņa par troni. Francijas Filips IV atbalstīja savu brāli Šarlu Valuā, kuru atbalstīja vienīgi Ķelnes arhibīskaps. Vitelsbahi izvirzīja Bavārijas hercogu Rūdolfu I, kura māte bija no Hābsburgu dinastijas. Situāciju izmantoja Francijas galmā uzaugušais Luksemburgas grāfs Heinrihs VII, kura brālis Trīres arhibīskaps pārliecināja Maincas arhibīskapu atbalstīt Heinrihu. Ar sešu elektoru balsīm, Bohēmijas karalim atturoties, 1308. gada 27. novembrī Heinrihu ievēlēja par karali un kronēja Āhenē 1309. gada 6. janvārī. Heinrihs VII vēlējās izbeigt Francijas politiskās ambīcijas Itālijā, tāpēc ar karaspēku devās uz Itāliju, lai kļūtu par pirmo Romiešu karali, kas pēc gandrīz 100 gadu pārtraukuma kronēts par imperatoru. Itālijā viņam nācās iesaistīties Gvelfu un Gibelīnu karos, pakļaujot Ziemeļitālijas pilsētas un vedot nesekmīgas sarunas ar pāvesta atbalstīto Neapoles karali Roberto Anžū. Heinriha VII karaspēkam izdevās sagrābt daļu Romas, un pāvesta prombūtnē viņu par imperatoru kronēja divi kardināli. Jaunais imperators saslima ar malāriju un mira 1313. gada 24. augustā.

Pēc Heinriha VII nāves Francijas karalis Filips IV izvirzīja sava dēla Filipa V kandidatūru. Heinriha VII dēlu neuzskatīja par kandidātu, lai neradītu mantojamu dinastiju. Sašķeltie elektori 1314. gadā ievēlēja divus Romiešu karaļus. Pfalcas Rūdolfs Vitelsbahs kopā ar Saksijas-Vitenbergas hercogu Rūdolfu un Ķelnes arhibīskapu Heinrihu nobalsoja par Frīdrihu III Hābsburgu. Nākamajā dienā Maincas un Trīras arhibīskapi kopā ar Bohēmijas karali, Brandenburgas markgrāfu un Saksijas-Lauenburgas hercogu par karali ievēlēja Ludvigu IV Bavārieti. Ķelnes arhibīskaps, kam bija tādas pilnvaras, kronēja Frīdrihu ar īsto kroni Bonnā. Tikmēr Maincas arhibīskaps, kam tādu pilnvaru nebija, ar citu kroni Ludvigu kronēja tradicionālajā Āhenē. Abu karaļu starpā sākās ilgstošas sadursmes un tikai 1322. gada 28. septembra kaujā pie Mīldorfas uzvarēja Ludvigs IV.

Ludvigam IV sākās konflikts ar pāvestu Jāni XXII. 1326. gadā karalis ar armiju devās uz Itāliju, lai atjaunotu impērijas kontroli un kronētos par imperatoru. Tikmēr pāvests formāli atņēma karalim visas viņa zemes. 1327. gadā Ludvigs IV Milānā kronējās par Itālijas karali un 1328. gada 7. janvārī iegāja Romā. 17. janvārī viņu iesvētīja divi bīskapi un kronēja Romas republikas vadītājs. 31. martā pāvests pasludināja šo kronēšanu par nelikumīgu. 18. aprīlī imperators pasludināja pāvestu par ķeceri un atceltu no amata. 12. maijā Romas iedzīvotāji ievēlēja antipāvestu Nikolaju V, kurš vēlreiz kronēja Ludvigu IV. Konflikti ar Romas pāvestiem un Francijas karaļiem noveda pie Ludviga IV lēmuma 1337. gada 23. jūlijā noslēgt aliansi ar Anglijas karali Edvardu III. 1338 gadā elektori kopsapulcē paziņoja, ka turpmāk elektoru vairākuma ievēlētam karalim vairāk nebūs nepieciešama Romas pāvesta piekrišana un apstiprinājums, lai stātos amatā.

Ludvigs IV 1344. gadā saskārās ar jaunu troņa pretendentu, Bohēmijas karaļa Johana dēlu Kārli Luksemburgu, Morāvijas markgrāfu, kurš bija uzaudzis Francijas galmā un kuru atbalstīja pāvests. Elektori bija neapmierināti ar Ludviga IV valdīšanu un Luksemburgu pārstāvji pieprasīja jaunas karaļa vēlēšanas. Ludviga IV pēdējo aizstāvi, Maincas arhibīskapu Heinrihu 1346. gada aprīlī pāvests atcēla no amata. 1346. gada 11. jūlijā Kārli IV par karali ievēlēja trīs garīdzniecību pārstāvošie elektori, Bohēmijas karalis un Saksijas hercogs, diviem Vitelsbahu elektoriem nepiedaloties. Kārļa IV stāvokli uzreiz pēc ievēlēšanas negatīvi ietekmēja Kresī kauja pret angļiem kurā franči cieta sakāvi, krita Kārļa IV tēvs, un viņš pats bija ievainots. Pēc kaujas viņš devās kronēties uz Bonnu, no kurienes bēga uz Prāgu un tad uz Tiroli. Kārli no sakāves glāba tikai Ludviga IV nāve medību laikā 1347. gadā.

Četri Vitelsbahus atbalstošie elektori 1349. gada 30. janvārī par karali ievēlēja Tīringenes grāfu Švarcburgas Ginteru. Taču Kārlis IV jau bija nostiprinājies politiski un militāri. Viņš sakāva Ginteru, un atzina Ludviga IV dēlu tiesības uz Tiroli un Brandenburgu. 1349. gada jūlijā Kārli IV atkārtoti kronēja Āhenē. 1355. gadā Kārlis devās kronēties uz Itāliju, vēlāk vairākas reizes tur atgriezās un mēģināja pārliecināt pāvestu atgriezties Romā no Aviņonas. 1368. gadā, Kārlim atrodoties Itālijā, sākās Ungārijas un Polijas karaļu sazvērestība kopā ar Bavārijas Vitelsbahiem. Imperators atgriezās mājās un sakāva pretiniekus. Kārlis IV panāca sava dēla Vāclava ievēlēšanu par Romiešu karali. Lai arī Kārļa paša izsludinātajā Zelta bullā bija noteikts, ka pāvestam vairs nav ietekmes uz karaļa vēlēšanām, viņš 1376. gadā lūdza pāvesta Gregora XI atbalstu Vāclava ievēlēšanai.

Kārlis IV mira 1378. gada 29. novembrī, un vara pārgāja 17 gadus vecā Vāclava IV rokās. Viņš valdīja ar tēva padomnieku un Bohēmijas augstmaņu palīdzību, neiesaistot pārējos elektorus, tā izraisot viņu neapmierinātību. Vāclava IV plānam doties uz Itāliju kronēties par imperatoru traucēja nestabilā situācija Itālijā un Bohēmijā, kuras augstmaņi pret viņu sadumpojās. Kad 1394. gadā Bohēmijas augstmaņi Vāclavu IV apcietināja, Pfalcas elektors Ruprehts II panāca sevis ievēlēšanu par impērijas pagaidu reģentu un Vāclava atbrīvošanai nosūtīja karaspēku uz Bohēmiju. 1397. gada decembrī elektori iesniedza sūdzību karalim, kurā norādīja uz savu neapmierinātību ar viņa pārlieku piekāpīgo politiku Itālijā un ekonomikas vadību. Viņi arī sūdzējās par atstumtību no varas un informācijas trūkumu par karaļa lēmumiem. Vāclavs IV strauji zaudēja interesi par impēriju, galvenokārt dzīvojot Bohēmijā.

1400. gada 20. augustā četri impērijas rietumus pārstāvošie elektori atcēla Vāclavu IV no troņa un par jauno karali ievēlēja Vitelsbahu pārstāvi Pfalcas Ruprehtu, kurš valdīja līdz 1410. gadam. Viņa pēcnācēja vēlēšanas bija vienas no haotiskākajām. Saksijas elektors joprojām atbalstīja 1400. gadā atcelto Vāclavu IV, bet vairākums elektoru nobalsoja par Brandenburgas valdnieku, Luksemburgu pārstāvi Morāvijas Jobstu. Uz troni pretendēja arī Vāclava pusbrālis un Jobsta brālēns Sigismunds Luksemburgs. Pāris mēnešus uz troni pretendēja trīs Luksemburgu pārstāvji. 1411. gada janvārī Jobsts mira, bet slimais Vāclavs IV necentās atgūt troni. Tikai 1414. gadā Sigismunds varēja doties uz Āheni kronēties par karali, un 1433. gadā uz Romu par imperatoru. Viens no viņa lielākajiem panākumiem bija katoļu baznīcas vienotības atjaunošana. Konstancas koncils notika Vācijas teritorijā, samazinot itāļu un franču ietekmi uz baznīcu. Taču koncils arī pieņēma lēmumu par Jana Husa sodīšanu ar nāvi, tā izraisot husītu karus Bohēmijā. Sigismundam izdevās novērst Bohēmijas nonākšanu Polijas Karalistes kontrolē un 1429. gadā viņš ļāva Lietuvas dižkunigaitim Vītautam kronēties par Lietuvas karali.

Sigismunds mira 1437. gadā, un viņam sekoja Albrehts II Hābsburgs, pēc kura negaidītās nāves 1439. gada rudenī par karali vienbalsīgi ievēlēja viņa brālēnu Frīdrihu III kurš bija Štīrijas, Karintijas un Karniolas hercogs. Savas varas 53 gados viņš nostiprināja Hābsburgu kontroli pār imperatora institūciju, un 1452. gadā bija pēdējais imperators, kurš devās kronēties uz Romu. Turpmākie Hābsburgu imperatori no šīs tradīcijas atsacījās nestabilās militārās situācijas dēļ.

Impērijas un Hābsburgu zemju atšķirību Frīdrihs III nostiprināja, nodibinot vienu kanceleju impērijas un otru kanceleju Hābsburgu zemju pārvaldei. Viņa vienīgie garantētie ienākumi nāca no Austrijas zemēm. No impērijas nodokļiem viņš saņēma tikai impērijas brīvpilsētu un ebreju nodokļus. Pārējie nodokļi palika vietējo valdnieku rīcībā, daudzi no kuriem bija bagātāki par imperatoru. Lai iegūtu naudu, Frīdrihs III pārdeva aristokrātiskos titulus un ienesīgus amatus. Daudz līdzekļu prasīja ilgie kari pret Burgundijas hercogu Kārli Drosmīgo un Ungārijas karali Māķāšu Huņadi.

Izmaiņas impērijā

Lielo dinastiju cīņu laikā samazinājās imperatoram piederošie zemes īpašumi, jo zemi nepārtraukti izdalīja augstmaņiem, lai nodrošinātu viņu lojalitāti un atbalstu, taču rezultātā tas tikai vairoja to neatkarību no imperatora. Biežās dinastiju maiņas imperatora tronī noveda pie dinastisko zemju konsolidācijas, lai izmantotu tās par varas bāzi. Ja sākotnēji imperatora ienākumi balstījās uz impērijas īpašumā esošajām zemēm (Reichsgut) un Impērijas pilsētām, tad no 13. gadsimta šīs zemes aizvien biežāk tika pārdotas vai piešķirtas augstmaņiem. Imperatori aizvien vairāk sāka paļauties uz ienākumiem no savas dinastijas īpašumā esošajām zemēm (Hausmacht). Viņi izmantoja savu varu, lai tās palielinātu un apvienotu, tādējādi tikai veicinot impērijas vājināšanos par labi lielajiem augstmaņiem. Hābsburgu imperators Rūdolfs I nostiprināja savas dinastijas varu Austrijā un Štīrijā. Vitelsbahu imperators Ludvigs IV palielināja Bavārijas ietekmi, bet Luksemburgu dinastijas pārstāvis Kārlis IV balstījās uz Bohēmijas Karalistes zemēm. Lai stiprinātu savu varu, Luksemburgu dinastijas valdnieki palielināja savai dinastijai piederošās teritorijas, un 1306. gadā kļuva par Bohēmijas Karalistes un 1386. gadā arī par Ungārijas Karalistes karaļiem. Arī Hābsburgu dinastijas imperatoru spēks balstījās viņu personīgajā valdījumā esošajās zemēs, daudzas no kurām atradās ārpus impērijas robežām.

1356. gada impērijas parlamenta un imperatora Kārļa IV izstrādātā Zelta bulla definēja elektoru stāvokli un imperatora ievēlēšanas kārtību, lai novērstu vairāku pretendentu cīņu par kroni. Imperatora ievēlēšanai turpmāk nebija nepieciešams visu septiņu elektoru atbalsts, bet pietika ar vairākumu - četrām balsīm. Elektora, kūrfirsta tituls kļuva mantojams, viņiem piešķīra tiesības kalt monētas un pieņemt likumus savās zemēs. Nosakot stingrāku karaļa ievēlēšanas kārtību, tika samazināta arī Romas pāvesta ietekme uz procesu. Romas nozīmes mazināšanās arī daļēji noveda pie tā, ka vēlākie imperatori vairs neuzskatīja par vajadzīgu doties kronēties uz Itāliju.

Jau 13. gadsimtā paralēli feodālo augstmaņu varai sāka pieaugt tirgotāju un buržuāzijas ekonomiskā un politiskā vara. Gan Itālijā, gan Vācijā sāka veidoties jauni reģionu varas centri. Vēlīnajos viduslaikos strauji sāka veidoties pilsētas, pieauga to ekonomiskā un politiskā nozīme. Vēl 1200. gadā impērijā bija ap 50 pilsētām, liela daļa no kurām atradās Itālijā, kamēr 1500. gadā pastāvēja jau 4000 pilsētas. Urbanizēto iedzīvotāju skaita pieaugums veicināja tirdzniecības apjomus un naudas apriti sabiedrībā. 14. gadsimta vidū impērijā plosījās Melnā nāve, mēra epidēmija, kurā mira 1/3 iedzīvotāju. Mēra epidēmija ietekmēja ekonomisko attīstību – pieauga izdzīvojušo cilvēku darba vērtība un palielinājās iespējas piekļūt zemei.

Centrālās varas sabrukumu izmantoja grūti pieejamo Alpu reģionu iedzīvotāji, lai sāktu veidot Šveices konfederāciju. 1291. gadā trīs ieleju iedzīvotāji izveidoja savienību, kam pakāpeniski pievienojās citas ielejas. Veiksmīga Hābsburgu uzbrukuma atsišana 1499. gadā mudināja vairākas jaunas teritorijas līdz 1536. gadam pievienoties konfederācijai. Lai ierobežotu Bavārijas hercoga teritoriālās ambīcijas, 1488. gadā izveidojās Švābijas līga, kurā apvienojās reģiona valstiņas, bīskapijas un brīvpilsētas. Švābijas līga bija pirmā reize, kad kopēju interešu dēļ apvienojās pilsētas un zemju īpašnieki (valdnieki un bīskapi), kas tradicionāli savstarpēji konfliktēja par varu.

Paralēli imperatora varas vājumam sākās arī pāvesta varas vājums. 1419. gadā Bohēmijā sākās reliģiskie husītu kari, kas turpinājās līdz 1439. gadam un apdraudēja pāvesta un imperatora varu. Pēc simt gadiem sākās Lutera iedvesmotā reformācija, kas aizsāka virkni reliģisku karu starp protestantiem un imperatoru, kas palika katoļu aizstāvis.

Francijas Karalistes spēka pieaugums noveda pie konfliktiem ar impēriju. 1477. gadā kaujā tika nogalināts pēdējais Burgundijas hercogs un daļu teritorijas anektēja Francija. 1494. gadā Francija iebruka Itālijas ziemeļos, aizsākot karus, kas turpinājās līdz 1559. gadam.

• 
  Lielo dinastiju — Hābsburgu, Luksemburgu un Vitelsbahu zemes, 13.—14. gadsimtā
• 
  Zelta bulla
• 
  Impērija 1400. gadā
• 
  Impērijas simboliskis ģerbonis ar tajā iekļauto valstu ģerboņiem, 1510
• 
  Kārlis V ar kūrfirstiem

Reformēšanas mēģinājums

Impērijas reihstāga sapulce 1675. gadā

Impērijas apriņķi, 1560

Līdz ar augstmaņu un bīskapu autonomijas palielināšanos sāka rasties nepieciešamība formalizēt viņu attiecības ar imperatoru. Impērijas augstmaņu sākotnējā sapulces forma — hoftāgs (Hoftag) — iznīka, jo 15. gadsimta imperatori tajā piedalījās aizvien retāk.

Impērijā sākās reformas kustība (no latīņu reformare — 'atjaunot formu'), kuras mērķis bija atjaunot impērijas spēku un samazināt iekšējos konfliktus. Tika piedāvāts gan atjaunot imperatora absolūto varu, gan no elektoriem izveidot impērijas valdību. Imperators vēlējās spēcīgāku centrālo varu, kamēr mazo zemju valdnieki vēlējās kolektīvu vadības orgānu, kas uzklausītu arī viņu viedokļus. 1486. gadā impērijas augstmaņi piekrita finansēt Frīdriha III karu pret Ungārijas Karalisti un atbalstīt viņa dēla mantošanas tiesības, ja imperators izveidos Impērijas reihstāgu.

Lai arī Frīdrihs III atteicās šo prasību izpildīt, to paveica viņa mantinieks, kurš 1495. gadā sasauca Vormsas reihstāgu, kas uzsāka impērijas nostiprināšanas reformu mēģinājumu. Lai arī imperators sākotnēji sasauca reihstāgu, lai risinātu jautājumus par kariem ar Osmaņu turkiem Balkānos un Francijas karaļa Šarla VIII iebrukumu Itālijā, tas izvērtās par impērijas reformu sākumu.

Imperators Maksimiliāns I Hābsburgs sākumā lūdza ieviest impērijas nodokli un kareivju iesaukumu, kas palīdzētu cīņā pret frančiem, kas šajā laikā bija jau iekarojuši gandrīz visu Itāliju. Impērijas zemju valdnieki izmantoja šo krīzi, pieprasot, lai tiek izveidota vienota impērijas valdība, nodrošināts miers impērijas iekšienē, kā arī izveidotas vairākas citas imperiālās pārvaldes struktūras. Vienots nodoklis un tiesa nebija pieņemams vairākām valstīm; Šveices konfederācija pēc 1499. gada kara pilnībā izstājās no impērijas un nodoklis tika atcelts 1505. gadā. 1519. gada kūrfirstu vienošanās noteica, ka imperators ārvalstu karos turpmāk var doties tikai ar kūrfirstu piekrišanu. Šīs kontroles tiesības 1648. gadā piešķīra impērijas parlamentam.

1500. gada Augsburgas reihstāgā izveidotā impērijas valdība pastāvēja tikai līdz 1502. gadam un centieni to atjaunot beidzās 1531. gadā. Atkārtots reformas mēģinājums 1521. gada Vormsas reihstāgā arī cieta neveiksmi. Impērijas tiesa bija bēdīgi slavena ar lēmumu pieņemšanas ilgumu. Konkrētāka izmaiņa bija impērijas sadalījums imperiālajos apriņķos (vācu: Reihskreise), kuru mērķis bija uzlabot nodokļu ievākšanu un aizsardzību.

1524. gadā sākās Vācijas Zemnieku karš (1524-26), kurā 300 000 lielu dumpinieku armiju izdevās sakaut, nogalinot ap 100 000 dumpinieku.

Vācijas veidošanās

15. gadsimtā sāka veidoties Vācijas koncepts, kas nostiprinājās 16. gadsimtā. Līdz tam rakstu avotos runā vai nu par konkrētām hercogistēm un grāfistēm, vai vispārīgi par teitoņu un vācu zemēm. Impērijas rietumiem etniski bija lielāka saistība ar frančiem, dienvidos tā iekļāva Itāliju, austrumus apdzīvoja slāvi, pie Ziemeļjūras dzīvoja frīzi, no kuriem izveidojās holandieši. Daudzie vācu dialekti un izloksnes bieži bija savstarpēji nesaprotami. Imperatori Sigismunds un Maksimiliāns I nostiprināja impērijas kontroli pār Frīziju. Ar Franciju notika cīņa par pierobežas teritoriju kontroli. Ar 1493. gada līgumu Francija atzina impērijas kontroli pār Franškontē un citām Burgundijas zemēm – Luksemburgu un Nīderlandi. Francija arī atteicās no Flandrijas un Artuā zemēm. Imperators Kārlis V, dalot Hābsburgu zemes, Burgundijas zemes un daļu Hābsburgu Nīderlandes atdeva Spānijas Hābsburgiem. 1567. gadā Spāņu Nīderlandē sākās dumpis pret Spānijas Hābsburgiem, kas 1581. gadā noveda pie Holandiešu republikas pasludināšanas. Tikmēr Lotringas hercogiste izvēlējās ciešākas saites ar Franciju. Šveices konfederācija pilnībā izvairījās no savām saistībām pret Hābsburgiem (kas cēlušies no Šveices). Hābsburgu pārstāvim kļūstot par impērijas valdnieku 1438. gadā šis konflikts saasinājās. 1474. gadā imperators Sigismunds atteicās no visām Hābsburgu pretenzijām uz Šveici. Mēģinājums atjaunot kontroli pār Šveici noveda pie šveiciešu uzvaras 1499. gadā un neatkarības nodrošināšanas. Ziemeļos, Šlēzviga un Holšteina, lai arī joprojām impērijas zemes, pēc vietējās dinastijas izmiršanas, 1460. gadā nonāca Dānijas karaļa Kristiāna I pakļautībā.

Vācijas identitātes veidošanos ietekmēja impērijas valdnieku un pāvestu konflikti. Trīs ietekmīgie vācu arhibīskapi, kas bija arī impērijas elektori, vēlējās mazāku pāvesta kontroli un zemākus Romas baznīcas nodokļus, definējot savas zemes kā vācu nāciju pretstatā Itālijai. Uz vācu zemes arī notika Konstances (1414-18) un Bāzeles (1431-39) koncili. Vācu karaļi bija galvenie, kas karoja pret husītu ķeceriem Husītu karos, un turkiem Balkānos, tā aizstāvot ticību. No universālas kristiešu impērijas koncepta notika pāreja uz šaurāku, vāciešu vadītu impēriju. Tas radīja “Vācu nācijas Svēto Romas impēriju”; nosaukumu, kas pirmo reizi lietots 1492. gadā.

Hābsburgu vara

Vācu nācijas svētā Romas impērijas ģerbonis (1605)

Protestantu līgas valstis (zilā)

Lai arī katras imperatora vēlēšanas izraisīja kūrfirstu ambīciju konfliktus, no 15. gadsimta vidus par imperatoriem konsekventi ievēlēja Austrijas Hābsburgu dinastijas pārstāvjus. Līdz ar Osmaņu impērijas spiedienu uz Centrāleiropu Hābsburgu loma pieauga. Hābsburgi apvienoja savā valdījumā esošās Austrijas erchercogistes, Bohēmijas Karalistes un Ungārijas Karalistes zemes cīņā pret turkiem. No 16. līdz 18. gadsimtam Hābsburgi bija galvenā barjera pret turku draudiem. Hābsburgu monarhijas spēks Eiropā ievērojami pieauga pēc tam, kad viņi ieguva arī Spānijas impērijas kroni. Hābsburgu valdījumiem nebija vienota valsts nosaukuma un tā laika dokumentos to dēvēja par „Hābsburgu nama mantojamiem valdījumiem“. 1699. gadā pēc miera līguma ar Osmaņu impēriju Hābsburgi ieguva Horvātiju, daļu Slovēnijas, kā arī Austrumungāriju un Transilvāniju. 1718. gadā pēc vēl viena miera līguma ar osmaņiem, impērija ieguva ievērojamu daļu Serbijas, daļu Valahijas un Slovēnijas kā arī Banātu un Ziemeļbosniju. Hābsburgu panākumi karos pret turkiem deva tiem aizvien plašākas teritorijas Ungārijā, un neatkarīgu varu, kas aizvien mazāk balstījās uz nestabilo imperatora autoritāti.

Hābsburgi savas daudzās zemes uzskatīja par ģimenes īpašumu. Netika veikti mēģinājumi apvienot tās vienotā valstī, ar vienotu pārvaldes sistēmu. Mazāku provinču pārvaldi parasti uzticēja jaunākajiem ģimenes locekļiem. Dinastisko zemju dalīšanas rezultātā 1521. gadā Ferdinands I saņēma Austrijas zemes, un piecus gadus vēlāk arī Bohēmiju un Ungāriju. No turkiem pakāpeniski atkaroto Ungāriju pat nemēģināja formāli iekļaut impērijas sastāvā, paturot to kā dinastijas īpašumu. Imperatora vara un spēks balstījās ienākumos un armijā, ko tam deva savas dinastijas zemju izmantošana.

Imperators Rūdolfs II gandrīz visu laiku pēc 1600. gada pavadīja savā pilī, neiesaistoties ikdienas valsts pārvaldē. Impērijas reihstāgu viņš pēdējo reizi apmeklēja 1594. gadā. Spēcīgas centrālās varas trūkums saasināja reliģiskās, ekonomiskās un politiskās problēmas impērijā.

1593.-1606. gada karš ar turkiem nedeva jaunus iekarojumus, bet tā izmaksas iztukšoja imperatora Rūdolfa II kasi. Viņa atteikšanās precēties un nosaukt kādu no saviem radiniekiem par mantinieku izraisīja cīņu par varu 1606.-1612. gados. Hābsburgu zemes tradicionāli bija sadalītas vairāku ģimenes locekļu pārvaldībā. Rūdolfu II, kurš dzīvoja Prāgā, Vīnē pārstāvēja erchercogs Matiass. Hābsburgu dinastijas dažādo pārstāvju starpā notika cīņa par troņa mantošanu, jo imperatoram un viņa brāļiem nebija bērnu. Hābsburgu brāļi izlēma uzticēt varu Austrijas un Bohēmijas zemēs Matiasam, Rūdolfam II atstājot ceremoniālo imperatora titulu. 1611. gada maijā Matiasu kronēja par Bohēmijas karali, bet reālā vara Hābsburgu Austrijā, Ungārijā un Bohēmijā nonāca augstākās aristokrātijas rokās. 1612. gada janvārī Rūdolfs II mira, un par viņa pēcteci ievēlēja Matiasu, kurš valdīja līdz 1619. gadam. Viņa varas laikā iekšējo nestabilitāti pastiprināja sakāves karos pret Transilvānijas ungāriem un Venēcijas Republiku. Lielu varu ieguva Vīnes kardināls, kurš, baidoties no atklāta reliģiskā konflikta, atbalstīja samierinošu politiku attiecībā pret protestantiem. Tas izraisīja Hābsburgu pārstāvju neapmierinātību, redzamākais no kuriem bija troņmantinieks Ferdinands. Pretenzijas uz varu impērijā izvirzīja Spānijas Hābsburgu pārstāvis, karalis Felipe III, kurš bija imperatora Maksimiliāna II mazdēls. Felipe III 1613. gadā pieteica pretenzijas uz Bohēmijas un Ungārijas troņiem. 1617. gadā Ferdinands vienojās ar savu brālēnu Filipu III, ka tas atteiksies no troņa pretenzijām apmaiņā pret zemēm Itālijā un Vācijas dienvidos. Šis kompromiss vēl nebija atrisināts, kad 1618. gada notikumi Bohēmijā izraisīja Trīsdesmitgadu karu.

Rūdolfa nestabilā politika lika vairākām protestantu valstīm 1608. gadā apvienoties Protestantu līgā, kam 1609. gadā sekoja Bavārijas izveidota Katoļu līga. Imperatora Matiasa kāpšana tronī 1612. gadā uz laiku atslābināja situāciju. 1618. gada maijā Bohēmijas protestantu augstmaņu grupa Prāgā vardarbīgi protestēja pret Hābsburgu politiku impērijas amatus piešķirt vienīgi katoļiem. Dumpīgā Bohēmijas Karaliste troni piedāvāja Pfalcas kūrfirstam, kurš to pieņēma. Kad tronī kāpa Ferdinands II, viņa galvenais mērķis bija atjaunot Hābsburgu varu Bohēmijā. Aizvien asākie konflikti starp imperatoru un protestantu valdniekiem par politisko un reliģisko neatkarību iesāka postošo Trīsdesmitgadu karu.

Impērija pēc Trīsdesmitgadu kara

Trīsdesmitgadu karā Hābsburgu imperatoru vadītā katoļu koalīcija cieta militāru sakāvi. Pēc kāpšanas tronī 1637. gadā Ferdinands III cerēja izbeigt karu, 1640. gadā sasaucot pirmo impērijas reihstāgu 27 gadu laikā. Lai arī imperatora militāro spēku bija iedragājusi Francijas un Zviedrijas alianse, viņš spēja nosargāt Hābsburgu politisko ietekmi impērijā un 1648. gadā parakstīt Vestfālenes miera līgumu. Imperatoram nācās atzīt pieaugošo vietējo valdnieku varu, garantēt protestantu tiesības, vienlaikus saglabājot pilnīgu kontroli pār Hābsburgu dinastiskajām teritorijām. Ferdinands III spēja nodrošināt Ferdinanada IV ievēlēšanu par Romiešu karali 1653. gadā un sasauca jaunu reihstāgu, kurā ieguva protestantisko Ziemeļvācijas valdnieku atbalstu.

Vestfālenes miers nozīmēja, ka Hābsburgiem nav izdevies nostiprināt imperatora varu. Taču sekojošā impērijas valstu zemju pārdalīšana deva priekšroku katoļu valdniekiem un aristokrātiem, kas turpmāk bija lojāli dinastijai. Zemes valdniekam mainot reliģisko piederību viņam vairs nebija tiesības to uzspiest saviem pavalstniekiem. Valstīs atjaunoja 1624. gada ticības stāvokli, kas atkal deva priekšroku katoļiem.

Vestfālenes miers noteica katoļu un protestantu tiesības impērijā, uzliekot vairākus ierobežojumus. Problēmas vēlāk radīja valdnieku vēlmes atļaut citu konfesiju darbību savā valstī vai mainīt ticību. Virkne protestantu valdnieku politisku iemeslu dēļ pārgāja katolicismā, valstij joprojām paliekot protestantiskai. Vienas dinastijas ietvaros daļa varēja būt protestanti, citi katoļi. Impērijas parlamentam 18. gadsimtā vairākas reizes vajadzēja piespiest vietējos valdniekus mainīt reliģisko politiku. Vairākas senās hercogu un kūrfirstu dinastijas, kas bija pārgājušas protestantismā, bija neapmierinātas ar katoļu Hābsburgiem un jaunajām katoļu valdnieku dinastijām. Šo neapmierinātību regulāri izmantoja Prūsija, veidojot pret Hābsburgiem vērstu protestantu bloku.

Aizvien vairāk sāka nodalīties vācisko impērijas valstu un daudzetniskās Hābsburgu monarhijas intereses. Vietējie valdnieki no impērijas aristokrātijas kļuva par daļēji neatkarīgiem valdniekiem. Pēc Trīsdesmitgadu posta atjaunojās ap 350 lielo un mazo vācu valstiņu valdnieku varas stabilitāte. Sākās jaunu piļu un rezidenču celtniecības vilnis, uzplauka galmu dzīve. Nelielās grāfistēs galmu veidoja līdz 150 cilvēku, kamēr kūrfirstu galmi sasniedza 600-800 cilvēkus. Imperatora galmā 1674. gadā bija 1000 galminieku un līdz 1750. gadam to skaits dubultojās. 18. gadsimtā impērijas sastāvā bija lielākā daļa tagadējās Vācijas, Čehijas, Austrijas, Lihtenšteinas, Slovēnijas, Beļģijas un Luksemburgas, kā arī daļa no tagadējās Polijas un Nīderlandes.

Svētā Romas impērija savas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos bija vācu zemju federācija, kurai nebija kopīgas visas valsts pārvaldes un tiesu sistēmas, vienotu nodokļu un karaspēka. Augstākais pārvaldes orgāns bija impērijas reihstāgs, kurā sanāca kopā visi impērijas firsti, ievēlēja imperatoru un lēma par svarīgākajiem impērijas jautājumiem. 15. gadsimta beigās daudzās valstiņās izveidoto pārvaldes sistēmu – padomi (Rat), tiesas (Hofrat, Gericht) un valsts kasi (Kammer) pakāpeniski papildināja profesionāls valsts pārvaldes aparāts, kurā amatus ieņēma arī nedižciltīgie. Lai samazinātu imperiālās tiesas slogu un paātrinātu lietu risināšanu, attīstījās vietējās tiesas. Protestantu valstīs arī izveidojās iestādes (konsistorijas) baznīcas lietu un īpašumu pārvaldei. Lai arī daudzviet pastāvēja prasība, ka valsts amatu ieņēmējiem jābūt dzimuši vietējā valstiņā, plaši pastāvēja aristokrātu, virsnieku un profesionāļu kustība starp valstīm, piedāvājot savus pakalpojumus valdniekiem. Savu zemju ietvaros firsti bija pilnīgi autonomi. Impērijas tiesa vairāk risināja federācijas zemju un to firstu savstarpējos konfliktus. Katrā impērijas zemē bija sava kārtu pārstāvniecība — landtāgi. Imperatoru iespējas panākt savu gribu bija pilnībā atkarīgas no viņu militārā spēka.

Augošās valdnieku ambīcijas

1690. gadā ievēlētajam imperatoram Leopoldam I vajadzēja vācu valdnieku atbalstu dinastisko ambīciju uzturēšanā par Spānijas kroni. 1692. gadā imperators izlēma piešķirt Hannoveres kūrfirsta titulu Braunšveigas-Lineburgas hercogam Ernstam Augustam, kura dēls 1714. gadā kļuva par Lielbritānijas karali Džordžu I. Ernsts Augusts no konkurenta kļuva par Leopolda I atbalstītāju un apsolīja katoļiem ticības brīvību savās zemēs. Lai saglabātu trauslo elektoru līdzsvaru, Hannovere kļuva par pilntiesīgu elektoru tikai 1708. gadā, vienlaikus ar Hābsburgu valdītās Bohēmijas Karalistes atjaunotu uzņemšanu elektoru kārtā. 1706. gadā Bavārija zaudēja elektora tiesības, kuras atguva 1714. gadā.

Hābsburgu imperatoru nestabilitāte noveda pie nepieciešamības apmierināt augstmaņu ambīcijas. Militāri spēcīgākie vācu valdnieki vēlējās iesaistīties starpvalstu politikā kā līdzvērtīgi valdnieki. Leopolds I 1692. gadā Kalenbergas (Hannoveres) hercogu iecēla par kūrfirstu. Leopolds I piešķīra “karaliskās augstības” titulus Toskānas lielhercogam (1691.) un Savojas hercogam (1693.). Lai iegūtu Brandenburgas-Prūsijas militāro atbalstu, 1700. gada novembrī Leopolds I piekrita Brandenburgas kūrfirsta kronēšanai par Prūsijas karali. Hannoveres dinastijas pārstāvja kļūšana par Lielbritānijas karali noveda pie vēl viena karaļa parādīšanās. Tikmēr Savojas lielhercogs kļuva par karali Sicīlijā un no 1720. gada Sardīnijas Karalistē. Polijas mantojuma kara rezultātā impērija atsacījās no Lotringas, kas 1766. gadā pilnībā pārgāja Francijas pakļautībā.

Vēl viena iespēja mazo dinastiju pārstāvjiem bija laulības ārzemēs. Tā par Zviedrijas karaļiem kļuva Kārlis X Gustavs Pfalcs-Cveibrikens un Frederiks I. Krievijas Impērijā pie varas nāca vācieši Pēteris III un Katrīna II Lielā.

1696. gadā vairāki vācu valdnieki vēlējās iegūt vēlēto Polijas-Lietuvas ūnijas kroni. Leopolds I izlēma atbalstīt Saksijas Frīdrihu Augustu, ko panāca ar lieliem kukuļiem un troņa pretendentu pāriešanu katoļticībā, vienlaikus saglabājot viņa varu protestantiskajā Saksijas kūrfirstistē. Šāda uzvedība novājināja Saksijas vadošo lomu vācu protestantu valstu lokā, kurā tagad izvirzījās Brandenburgas markgrāfiste. Pfalcas elektors Johans Vilhelms cerēja iegūt Spāņu Nīderlandes, Armēnijas vai Sicīlijas un Sardīnijas kroņus. Bavārijas un Brandenburgas valdnieki 1696. gadā vienojās atbalstīt viens otru mēģinājumos iegūt karaļu kroņus. Bavārijas Maksim Emanuelam neizdevās iegūt Polijas kroni, un viņa dēls Jozefs Ferdinands mira 1699. gadā, nekļūstot par Spānijas Karlosa II mantinieku. Bavārijas nepiepildītās ambīcijas noveda pie alianses ar Franciju un smagas sakāves karā par Spānijas mantojumu. Brandenburgas-Prūsijas Frīdrihs I 1694. gadā saņēma Leopolda I atteikumu lūgumam pēc karaļa titula, taču 1701. gadā kļuva par karali Prūsijā, kas atradās ārpus impērijas robežām. Hannoveres kūrfirsta kļūšana par Lielbritānijas karali tikai pastiprināja elektoru un citu valdnieku vēlmi iegūt karaļu titulus.

Impērijas iekšējā un ārējā politika aizvien vairāk sasaistījās ar Hābsburgiem, un to sāka apstrīdēt citas vācu valstis. 1713. gadā imperators Kārlis VI izdeva t.s. pragmatisko sankciju, kas pavēra ceļu Austrijas troņa mantošanai savām sieviešu kārtas pēcnācējiem. 1735. gadā Kārlis VI bija spiests atteikties no Neapoles Karalistes kroņa. Hābsburgiem izplešot savus valdījumus Balkānos, sāka veidoties no impērijas neatkarīga Austrijas identitāte un pārvaldes aparāts. Sākās diskusijas par to, vai Austrijas interesēm impērija vēl ir nepieciešama. Gan Austrijai, gan Prūsijai Polijas sadalīšanas un Balkānu karu rezultātā aizvien lielākas teritorijas atradās ārpus impērijas robežām.

18. gadsimta krīze

Eiropa, 1740

Svētā Romas impērija 1789. gadā. Galvenās valstis impērijā ir Hābsburgu monarhija (DA) un Prūsijas Karaliste (ZA)

Kārļa VI nāve 1740. gadā izraisīja politisku un militāru krīzi impērijā. Saksijas, Bavārijas un Brandenburga-Prūsijas valdnieki izmantoja iespēju, lai sagrābtu politisko varu un Hābsburgu teritorijas. Ar 1741. gada vienošanos Bavārija iegūtu Bohēmiju, daļu Austrijas, Tiroli. Saksija iegūtu Augšsilēziju un Morāviju, kamēr Prūsija paturētu Silēziju.

"Pragmatiskajā sankcijā" visas nianses nebija paredzētas (kā arī citu valstu akcepts), kas ļāva 1740. gadā Prūsijas karalim Fridriham II sagrābt Silēziju. Sākās t.s. karš par Austrijas mantojumu, kurā impērijas valstis — Hābsburgu monarhija un Prūsijas Karaliste karoja pretējās pusēs. Šis karš aizsāka Austrijas un Prūsijas sacensību par vadošo lomu.

1742. gada 24. janvārī ar Prūsijas atbalstu par imperatoru ievēlēja Bavārijas Kārli Albrehtu no Vitelsbahu dinastijas, kas valdīja kā Kārlis VII. Vitelsbahi gadsimtiem ilgi loloja cerības par impērijas kroni, kuru bija nēsājuši divi viņu pārstāvji Ludvigs (1314-1347) un Ruprehts (1399-1410). 18. gadsimta sākumā dažādās Vitelsbahu valstis aizņēma apmēram 15% impērijas teritorijas, un tajās dzīvoja ap 3 miljoniem cilvēku. 1732. gadā Vitelsbahu Bavārija atteicās atbalstīt Hābsburgu Pragmatisko sankciju, kas nodrošinātu Marijas Terēzas troņa mantošanas tiesības. Jaunais imperators valdīja no Frankfurtes, kamēr impērijas parlaments ievēroja neitralitāti divu dinastiju disputā, atsakoties apmierināt viņa vēlmes pēc Hābsburgu zemēm un tituliem. Daudzi aristokrāti un ierēdņi atteicās iesaistīties jaunajā pārvaldē, vai nu aiz lojalitātes pret Hābsburgiem, vai baidoties no Marijas Terēzes atriebības. Kārļa VII valdīšana bija tik neveiksmīga, ka pēc viņa nāves 1745. gada 20. janvārī un Austrijas militārajiem panākumiem 1745. gadā par imperatoru ievēlēja Marijas Terēzes vīru Lotringas hercogu Franci Stefanu.

Karam par Austrijas mantojumu sekoja Septiņgadu karš, kas beidzās tikai 1763. gadā. Pirmajā un Otrajā Silēzijas karā (1740-42, 1744-45) impērijas reihstāgs atteicās militāri iesaistīties. 1751. gadā impērijas parlaments atzina Silēziju par Prūsijas provinci. Trešā Silēzijas kara (arī Septiņgadu karš) sākums noveda pie impērijas parlamenta lēmuma par karu pret Prūsiju. 1763. gada februārī, karam beidzoties, impērijas parlaments formāli izbeidza karu pret Prūsiju.

Kaut arī 1748. gada Āhenas miera līgums akceptēja "Pragmatisko sankciju", Austrijai nācās šķirties no Silēzijas lielākās daļas (pārējo Silēziju Prūsija sagrāba pēc Septiņgadu kara). Neveiksmes abos šajos karos bija dabiskas feodāli dzimtbūtnieciskai un ekonomiski atpalikušai valstij, kāda tai laikā bija Austrija. Militārās sakāves padziļināja impērijas krīzi, kuru vācu valstis sāka uzskatīt par traucēkli savām ambīcijām.

1785. gadā Brandenburga-Prūsija, Hannovere, Saksija un vairākas citas protestantu valstiņas izveidoja “Prinču līgu” (Fürstenbund). Līgas mērķis bija nepieļaut imperatoram Jozefam II vienoties ar Bavārijas kūrfirstu Kārli Teodoru, par Bavārijas apmaiņu pret Austrijas Nīderlandi. Iegūstot Bavāriju, Hābsburgi pilnībā dominētu vācu dienvidos. Kārlis Teodors cerēja, ka varētu apvienot savus Pfalcas un Reinzemes valdījumus ar Austrijas Nīderlandi, un saņemt karaļa titulu. Prinču līga nostājās “vācu brīvības” aizstāvībā pret Hābsburgu absolūtismu.

Hābsburgu-Lotringas dinastijas pārstāvji Jozefs II, Leopolds II un Francis II bija pēdējie impērijas ķeizari.

Pastāvēšanas beigas

Reinas konfederācija, 1806

Franču revolūcijai kļūstot aizvien radikālākai, ķeizars Leopolds II un Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II 1791. gada augustā tikās Saksijā un pasludināja, ka kopā ar citām Eiropas valstīm ir gatavi veidot militāru koalīciju monarhijas atjaunošanai Francijā. Abi valdnieki bija salīdzinoši liberāli un deklarāciju neuzskatīja par kara pieteikumu. Leopolds II vēlējās atbalstīt savu māsu, Francijas karalieni Mariju Antuaneti, kamēr Prūsija cerēja kara gadījumā iegūt jaunas teritorijas. No revolucionārā terora bēgošie franču aristokrāti pulcējās impērijas teritorijā. Francijas Likumdošanas sapulce 1792. gada janvārī pieprasīja Leopoldam II pārtraukt bēgļu atbalstu, piedraudot ar karu. Leopolds II mira tā paša gada martā, un viņa mantinieks Francis II ātri mobilizēja 50 000 kareivju lielu armiju. Arī Prūsija sāka gatavoties karam, ko uzsāka Francija, iebrūkot Austrijas Nīderlandē. 1792. gada septembrī Hābsburgu Austrija oficiāli lūdza impērijas parlamentam finansiālu atbalstu kara vešanai. Parlaments to noraidīja, baidoties, ka Austrija un Prūsija karu izmantos savu valdījumu palielināšanai. Frančiem gūstot panākumus, impērijas parlaments tomēr piešķīra līdzekļus 120 000 kareivju lielai armijai. 1793. gada pavasarī, kad franči atkārtoti iebruka impērijas teritorijā, parlaments oficiāli pieteica karu Francijai.

Paralēli karam ar Franciju, Prūsija, Hābsburgi un Krievijas Impērija veica pēdējo Polijas dalīšanu. 1794. gada beigās finansiālās grūtībās nonākusī Prūsija noslēdza pamieru ar Franciju un pievērsās poļu sacelšanās apspiešanai. 1795. gada aprīlī Prūsija noslēdza mieru ar Franciju. Prūsija piekrita tam, ka franči okupē virkni vācu valstiņu Reinzemē. Apmaiņā franči ļāva Prūsijai paplašināt savu ietekmi Ziemeļvācijā. Tādējādi Prūsija bija piedalījusies impērijas teritorijas sadalīšanā bez imperatora ziņas un piekrišanas. Francis II vēlējās mieru ar frančiem slēgt pēc uzvaras, tāpēc karš ar mainīgiem panākumiem turpinājās vācu zemēs un Itālijā. Kad Napoleona karaspēks 1797. gada sākumā atradās 130 km attālumā no Vīnes, Francis II piekrita pamieram. 1797. gada oktobrī sekoja formāls miera līgums, ar kuru Francija ieguva teritorijas Itālijā, Beļģijā un Reinzemē. Mazās vācu valstiņas pāris gadu laikā zaudēja ticību stabilitātei un neatkarībai, ko tām nodrošināja impērijas saglabāšana. Iecerēto impērijas zemju dalīšanu uz laiku pārtrauca Otrās koalīcijas karš, ko Hābsburgi kopā ar Lielbritāniju un Krieviju sāka 1799. gadā. Nepārtrauktā karadarbība bija smagi izpostījusi Reinzemi, ko visvairāk izlaupīja milzīgās franču armijas. Par spīti protestiem, 1799. gadā impērijas parlaments pieņēma jaunu kara nodokli, lai finansētu karu, kurā 1800. gadā atkal sāka uzvarēt franči.

1801. gada februārī Hābsburgi un Francija noslēdza jaunu mieru, kuru martā apstiprināja impērijas parlaments. Franči ieguva jau iepriekšējā miera līgumā apstiprinātās teritorijas Nīderlandē un Reinzemē. Bez īpašumiem palikušajiem vācu valdniekiem tika piešķirtas kompensācijas no citur impērijā konfiscētajām baznīcas zemēm. Napoleons lielā mērā kontrolēja vācu zemju robežu izmaiņas uz austrumiem no Reinas. No gandrīz 300 valstiņām un brīvpilsētām tika izveidotas mazāk nekā 100 valstiņas. Napoleona mērķis bija radīt spēcīgākas valstis, kas būtu viņa sabiedrotās pret ķeizaru Franci II. Lai arī Francis II un Prūsijas Karaliste šādi palielināja savas zemes, lielākās ieguvējas bija franču atbalstītās, vidēji lielās Bavārija, Virtemberga un Bādene. Teritoriālās izmaiņas pilnībā izmainīja kūrfirstu sastāvu, kur tagad atradās deviņas valstis un viens garīdznieks, Maincas arhibīskaps. Pazuda gandrīz visas bīskapu valstiņas un brīvpilsētas, protestantu valstis ieguva vairākumu. Imperators zaudēja savus tradicionālos katoļu atbalstītājus impērijas institūcijās.

Drīz pēc tam, kad Napoleons 1804. gadā sevi pasludināja par imperatoru, arī Svētās Romas impērijas ķeizars pasludināja sevi par jaunizveidotās Austrijas Impērijas ķeizaru, tādējādi kļūstot par dubultimperatoru.

1805. gadā Francis II atkal iesaistījās koalīcijas karā pret Napoleonu un gada beigās cieta smagu sakāvi Austerlicas kaujā. 1806. gada jūlijā Napoleons nodibināja Reinas konfederāciju, kas 1. augustā formāli paziņoja par izstāšanos no Svētās Romas impērijas. 6. augustā Francis II atsacījās no Svētās Romas impērijas ķeizara troņa un turpmāk valdīja kā Austrijas ķeizars Francis I.

Skatīt arī

• Svētās Romas impērijas imperatoru uzskaitījums
• Svētās Romas impērijas hronoloģija
• Otonu dinastija
• Saliešu dinastija
• Hoenštaufenu dinastija
• Hābsburgu monarhija

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Svētā Romas impērija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• 1570. gada Svētās Romas impērijas karte (angliski)