Gvelfi un gibelīni

Gvelfi un gibelīni (itāļu: guelfi e ghibellini) bija politiskas frakcijas vēlīno viduslaiku Itālijā, starp kurām 12. un 13. gadsimtos norisinājās karš, kurā uzvarēja gvelfi. Lai arī konflikts aizsākās kā vācu augstmaņu konflikts par varu Svētās Romas impērijā, gvelfu un gibelīnu cīņas tiek attiecinātas uz karu Itālijā starp vācu imperatora varas aizstāvjiem gibelīniem un pāvesta aizstāvjiem gvelfiem, kas pārauga Itālijas pilsētvalstu cīņās, kas turpinājās 13. un 14. gadsimtā. Konfliktu izraisīja pāvestu un imperatoru cīņas par varu, feodālo augstmaņu cīņas ar augošo tirgotāju šķiru, kā arī itāļu pilsētvalstu pieaugošā neatkarība no imperatora un augstmaņiem.

Nosaukumi

Gvelfu nosaukums cēlies no itāliskās vācu Velfu dinastijas izrunas. Velfi bija Bavārijas hercogi, kas 12. un 13. gadsimtā cīnījās ar švābu izcelsmes Hoenštaufenu dinastijas imperatoriem par Svētās Romas impērijas kroni. Itālijā gvelfi pārstāvēja republikāniski noskaņotus pilsētniekus, tirgotājus un Itālijas pilsētu neatkarības aizstāvjus. Viņus atbalstīja pāvesti un vēlāk Anžū dinastijas karaļi, kas bija spēcīgas imperatora varas pretinieki.

Gibelīnu nosaukums cēlies no izkropļota Hoenštaufenu pils Vaiblingenas (Waiblingen) nosaukuma izrunas itāliski. Gibelīnus veidoja pilsētu augstmaņu dzimtu pārstāvji, kam bieži bija vāciska izcelsme un kas imperatoru uzskatīja par savas varas aizstāvi.

Realitātē šis dalījums bija mazāk skaidrs, un daudzās pilsētās jau iepriekš pastāvēja dziļi iekšējie konflikti. Florencē strīds starp Buondelmonti un Amidei dzimtām 1215. izvērtās cīņā starp gvelfiem un gibelīniem, lai arī tas pastāvēja jau kopš 1115. gada, kad bija nomirusi Toskānas grāfiene Matilda, un izveidojusies pilsētvalsts. Tā kā Pāvija bija gibelīnu pilsēta, tad tās senā ienaidniece Milāna kļuva par gvelfu pilsētu. Ja Florence bija gvelfu pilsēta, tad tās konkurentes Sjēna un Piza kļuva par gibelīnu pilsētām un lūdza imperatora aizstāvību.

Simboli

Gibelīni izmantoja Svētās Romas impērijas simbolus – melnu ērgli zelta laukā un sarkanu karogu ar baltu krustu. Par opozīcijas gvelfu karogu kļuva balts karogs ar sarkanu krustu un vēlāk arī Anžū dinastijas dzeltenās lilijas zilā laukā. Šie lojalitātes simboli joprojām sastopami daudzu Itālijas pilsētu un provinču ģerboņos.

• 
  Pizas provinces ģerbonis
• 
  Milānas ģerbonis
• 
  Alesandrijas ģerbonis
• 
  Boloņas karogs

Konflikta pirmsākumi

1125. mira pēdējais Saliešu dinastijas imperators Heinrihs V. Tā kā impērijā nebija nostabilizējies dinastiskās pārmantojamības princips, pēc senās tradīcijas katrs jaunais valdnieks tika ievēlēts. Spēcīgu imperatoru varas laikā troņmantinieka ievēlēšana bija formāla, taču gadījumos, kad imperators mira bez mantinieka, vēlēšanas kļuva par cīņu iemeslu.

1125. gadā vācu augstmaņi un bīskapi par karali ievēlēja Lotāru III. Ar to neapmierināti bija Hoenštaufeni, kuru pārstāvis Konrāds III tika izvirzīts kā alternatīva Lotāram III, pēc kura nāves 1138. gadā Konrādu beidzot ievēlēja par jauno karali. 1152. gadā par imperatoru ievēlēja Frīdrihu I, kurš pa tēva līniju bija Hoenštaufens, bet mātes – Velfs. Dinastiskais konflikts par varu Vācijā beidzās, taču šajos gados imperatora vara Itālijā bija ļoti novājinājusies un 1155. gadā Frīdrihs I ar armiju devās uz Itāliju, lai to atjaunotu. Šis laiks arī uzskatāms par gvelfu un gibelīnu konflikta sākumu.

Kari Itālijā

Jau kopš impērijas izveidošanas, Itālijas pakļaušana un kontrole sagādāja problēmas. Senās langobardu karalistes augstmaņu dzimtas, Romas augstmaņi, pāvesta amata kandidāti, Bizantijas impērijas zemes un musulmaņu reidi radīju situāciju, kurā imperators savu varu varēja nodrošināt tikai ar armiju atrodoties Itālijā. Imperatoru centieni stabilizēt situāciju Romā un kontrolēt baznīcu noveda pie pāvesta neatkarības nostiprināšanās un investitūras strīda, kura laikā pāvesta vara ievērojami pieauga.

Frīdriha I mēģinājumam atjaunot imperatora varu pretojās Lombardijas un Toskānas pilsētvalstis, kā arī 1159. gadā ievēlētais Romas pāvests Aleksandrs III kurš līdz pat nāvei 1181. gadā konfliktēja ar imperatoru. Itāļu augstmaņi un garīdznieki sadalījās imperatora un pāvesta piekritējos.

Frīdrihs I panāca anti-pāvesta Viktora ievēlēšanu un 1162. gadā iekaroja Milānu, taču pēc sakāves 1176. gada Lenjano kaujā pret Lombardijas līgu bija spiests 1183. gadā parakstīt Konstances mieru ar kuru atzina Ziemeļitālijas pilsētu autonomiju. Pēc imperatora Heinriha VI nāves 1197. gadā, atsākās cīņa par varu impērijā.

Kari Itālijā saasinājās imperatora Frīdriha II valdīšanas laikā no 1220. līdz 1250. gadam. Itālijā dzimušais imperators gandrīz visu savu varas laiku pavadīja Itālijā un bija iesaistīts nebeidzamos konfliktos ar pāvestiem par to, kam pieder augstākā autoritāte. Imperatoram nācās karot ar atjaunoto Lombardijas līgu. Dženovas floti, kas transportēja franču kardinālus uz koncilu Romā 1241. gadā iznīcināja Pizas flote. Pāvests Inocents IV 1245. bēg uz Franciju. 1249. gadā tiek sakauts imperatora dēls, Sardīnijas karalis Enco. 1254. mirst Hoenštaufenu imperators Konrāds IV, un gandrīz 20 gadus par varu impērijā cīnās vairāki kandidāti.

Pēc Frederika II nāves, viņa ārlaulības dēls Manfrēds valda Sicīlijas karalistē (1254-66) un turpina cīņu pret gvelfiem. 1259. Itālijas ziemeļos gibelīnu armija cieš sakāvi. Izmantojot nestabilo situāciju, un meklējot spēcīgu gvelfu vadoni, 1265. gadā pāvests kronē Šarlu I Anžū par alternatīvu Sicīlijas karali. 1266. gada 26. februārī Benevento kaujā viņš sakauj un nogalina Manfrēdu, izbeidzot Hoenštaufenu varu Itālijas dienvidu daļā.

Šajā laikā gvelfu un gibelīnu cīņas Itālijas pilsētās aizvien vairāk pārvēršas feodālo augstmaņu un bagāto tirgotāju cīņās par varu. Zaudējušās frakcijas pārstāvjus parasti izraidīja trimdā un viņu īpašumus konfiscēja. Īpaši asa šī cīņa izvērsās Florencē, kur gibelīnu augstmaņi 1248. un 1260. gadā no pilsētas izraida gvelfu tirgotāju pārstāvjus, līdz Itālijā lielu varu ieguvušais Šarls I Anžū 1266. ieņem pilsētu un izbeidz gibelīnu varu. 1268. gada Tagliakoco (Tagliacozzo) kaujā tiek sakauts un vēlāk nogalināts Frederika II mazdēls Konrādins. Līdz ar to vācu imperatoru vara Itālijā faktiski ir sakauta.

• 
  Frīdrihs II kara laikā
• 
  Gvelfu uzbrukums Parmai
• 
  Benevento kauja
• 
  Gvelfu kareivji

Cīņu beigšanās

Līdz ar imperatoru varas sabrukumu, mainās gvelfu un gibelīnu cīņu raksturs. Gvelfi, kurus pārstāv Sicīlijas karalistē valdošā Anžū dinastija, Romas pāvesti un Florences vadītā Toskānas pilsētu koalīcija, atbalsta Anžū dinastijas varu Itālijā. Gvelfi kļūst konservatīvāki, vairāk ieinteresēti nepieļaut gibelīnu atgriešanos no trimdas un konfiscēto īpašumu atgūšanu. Pāvests Gregors X (1271-1276) sāk distancēties no gvelfiem, kas nonākuši gandrīz pilnīgā Anžū dinastijas varā. Lai arī Anžū Sicīlijas karaliste 1282. gada sacelšanās rezultātā zaudē Sicīlijas salu, viņu Neapoles karaliste joprojām ir spēcīgākā Itālijā.

Gibelīni turpina cerēt uz imperatora varas atjaunošanos. Lai arī imperatori Heinrihs VII Luksemburgs un Ludvigs IV Bavārietis ieradās Itālijā uz kronēšanu, viņu varas posmi bija pārāk īsi un nestabili.

No 13. gadsimta vidus līdz 14. gadsimta sākumam notiek kari starp gvelfu pilsētu koalīciju Florenci, Montepulčiano, Boloņu, Orvjeto no vienas puses un gibelīnu pilsētu koalīciju, ko veido Piza, Sjēna, Pistoija un Areco. 1269. gadā gvelfi ieņem Sjēnu. 1287. gadā no Areco tiek padzīti gvelfi, kas bēg uz Florenci. 1289. gada 11. jūnijā notiek Kampaldino kauja starp Florences un Areco armijām, kurā uzvar gvelfu Florence, kas turpmāk dominē Toskānā. Kaujā piedalās arī dzejnieks Dante. Florences gvelfi vēlāk sašķeļas divās frakcijās, kas 1301. gadā noved pie Dantes pārstāvētās balto gvelfu frakcijas padzīšanas no pilsētas. 1315. gada 29. augustā gibelīnu Pizas armijai Montekatini kaujā izdodas sakaut Anžū Neapoles karalistes un Florences armijas. Gibelīnu vara saglabājas un nostiprinās Milānā.

Arī pāvesta vara 14. gadsimta sākumā sabruka, kad pēc konflikta ar Francijas karali uz gandrīz 70 gadiem pāvesti pameta Romu un valdīja no Aviņonas, mūsdienu Francijas dienvidos.