Vācu cilts hercogistes

Vācu cilts hercogistes, (vācu: Stammesherzogtümer, no vārda Stamm — 'cilts'), ir vēsturnieku dots nosaukums galvenajām ģermāņu cilšu hercogistēm, kas 843. gadā, sadaloties Kārļa Lielā impērijai, veidoja Austrumfranku valsts un vēlākās Svētās Romas impērijas kodolu. Karolingu iekarojumu laikā tradicionālās ģermāņu cilšu zemes tika sadalītas un ieguva jaunus valdniekus, taču, impērijai sadaloties, senās cilšu identitātes atkal nostiprinājās. Austrumfranku valsts nestabilitāte deva šo hercogistu valdniekiem aizvien neatkarīgāku varu, kas noveda pie regulāriem konfliktiem ar impērijas valdniekiem un pēdējo cilts hercogistu sadalīšanu 1180. gadā.

Sākotnējās cilts hercogistes bija Saksijas hercogiste ziemeļos, Frankonijas hercogiste centrā, Švābijas hercogiste (arī — Alemānija) un Bavārijas hercogiste dienvidos. Kārļa Lielā pēcnācējiem dalot mantotās zemes, Austrumfranku valsts īpašumā nonāca arī Lotāra Vidusfranku valsts liela daļa — Lotaringa. No šīm hercogistēm ietekmīgākās bija Saksija, no kuras nāca Otonu dinastija, un Bavārija, kuras ambiciozie hercogi centās saglabāt savu autonomiju un palielināt teritoriju.

Kārļa Lielā mantinieki noslēdza vairākus līgumus par zemju dalīšanu — 843., 870. un 880. gadā. Karolingu valdnieku dēliem parasti valdījumā tika dota kāda no mazajām teritorijām, parasti ar karaļa titulu. Tādējādi parādās Bavārijas, Saksijas un Švābijas karalistes. Karolingu dinastijas varai pavājinoties, šajās karalistēs pie varas esošie hercogi valdīja autonomi.

Pēc pēdējā Karolingu karaļa nāves, 911. gadā Saksijas, Švābijas un Bavārijas hercogi nepieļāva Rietumfranku valsts karaļa un Karolingu mantinieka kļūšanu par Austrumfranku valsts karali. Viņi ievēlēja Frankonijas hercogu Konrādu I par savu karali. Lotringas hercogs šim lēmumam nepiekrita un pievienojās Rietumfranku valstij. Tā kā Konrāds I bija viens no hercogiem, tad viņam trūka autoritātes. Savas varas gadus viņš pavadīja gandrīz nepārtrauktos karos ar pārējiem hercogiem. Pēc Konrāda nāves 918. gada decembrī, 919. gada sākumā Frankonijas un Saksijas augstmaņi par jauno karali ievēlēja Saksijas hercogu Heinrihu I, kam 921. gadā izdevās pakļaut Bavārijas un Švābijas hercogus. 928. gadā pēc vairākiem kariem viņam izdevās iegūt kontroli arī pār Lotaringas hercogisti. Karalis pakāpeniski sāka nepaklausīgo hercogu nomaiņu ar uzticamākiem, lai arī pilnīgu kontroli pār Bavāriju panāca tikai Otons I. Viņa laikā hercogistes tika saglabātas kā administratīvās vienības, taču imperators bija pietiekami spēcīgs, lai regulāri mainītu hercogus.

Frankonijas hercogiste izveidojās senajās franku Austrazijas zemēs un tāpēc bija etniski atšķirīga no ģermāņu hercogistēm. Tās robežas un valdnieki bieži mainījās, un tā faktiski beidz pastāvēt jau 939. gadā.

Lotaringas hercogiste izveidojās 903. gadā pēc Vidusfranku valsts sadalīšanas. To apdzīvoja franki, un tā bija nepārtrauktu cīņu objekts starp Austrumfranku un Rietumfranku valstīm līdz par 939. gadam, kad Austrumfranku valsts uzvarēja. 959. gadā to sadalīja Lejas un Augšas Lotaringā. Lejas Lotaringa saglabāja hercogistes statusu līdz 1190. gadam, kad tā nonāca Brabantes hercogu valdījumā. Augšas Lotaringu iekaroja Francija, un šeit izveidojās Lotringa.

Švābijas hercogiste, sākotnēji saukta par Alemāniju, bija sena franku sabiedrotā, kas 746. gadā to sāka pārvaldīt tieši. Tajā bieži mainījās valdošās ģimenes, līdz 1079. gadā tā nonāca Hoenštaufenu dinastijas īpašumā. Dinastijas sabrukums nozīmēja arī Švābijas sabrukumu. Tās zemes pēc 1268. gada sadalīja Vitelsbahu, Virtembergu un Hābsburgu dinastijas. Daļa Švābijas, atdaloties no impērijas, izveidoja Šveices konfederāciju.

Saksijas hercogiste bija Otonu dinastijas izcelšanās vieta. 1137. tajā sāka valdīt Velfu dinastija, pēc kuras varenākā pārstāvja Heinriha Lauvas krišanas no varas 1180. gadā, hercogistes teritoriju ievērojami samazināja. Arī šī teritorija tika sadalīta 1296. gadā. Vēlāk vienā no teritorijas daļām izveidojās Saksijas kūrfirstiste.

Bavārijas hercogiste tradicionāli bija viena no spēcīgākajām hercogistēm, kas kontrolēja arī vairākas pierobežas markgrāfistes Alpos un Ziemeļitālijā. Arī Bavārija bija nonākusi Velfu dinastijas varā un pakāpeniski imperatori no tās atšķēla Austrijas, Štīrijas un Tiroles zemes. Pēc Velfiem par valdniekiem šeit iecēla Vitelsbahu dinastiju, kas šeit valdīja līdz 1918. gadam.