Justiniāns I

Justiniāns I, pazīstams arī kā Justiniāns Lielais (latīņu: Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu: Μέγας Ιουστινιανός; dzimis ap 482. gadu, miris 565. gada 14. novembrī) bija viens no varenākajiem Austrumromas impērijas (Bizantijas) imperatoriem. Tiek uzskatīts par svēto pareizticīgo baznīcā. Pēdējais Romas imperators, kuram dzimtā valoda bija latīņu. Viņa lielākais sapnis bija Romas impērijas pabālējušā spožuma un varenības atjaunošana. Lai to piepildītu, bija jāveic iekšējas reformas un jāpakļauj barbaru valdnieki, kas valdīja bijušajās Rietumromas impērijas zemēs. Justiniāns organizēja karagājienus, lai atjaunotu vienotu Romas impēriju un atņēma ostgotiem Romu. Justiniāna valdīšanas laiks aprakstīts Prokopija darbā "Slepenā vēsture".

Justiniāns I Flavius Petrus Sabbatius Justinianus
Justiniāns I (mozaīka San Vitale katedrālē, Ravennā)
Bizantijas imperators
Amatā 527. gada 1. augustā — 565. gada 14. novembris
Priekštecis	Justīns I
Pēctecis	Justīns II
Dzimšanas dati	482. gadā Taurēsija, Dardānija, Bizantijas impērija (tagad Ziemeļmaķedonija)
Miršanas dati	565. gada 14. novembrī (82/83 gadi) Konstantinopole, Bizantijas impērija (tagad Stambula, Turcija)
Dzīvesbiedrs(-e)	Teodora
Reliģija	kristietība

Austrumromas impērija Justiniāna valdīšanas laikā (555. gadā)

Justiniāns I pazīstams kā tiesību sakārtotājs un t.s. Corpus Iuris Civilis radītājs. Šis tiesību avots ir atstājis ievērojamu iespaidu uz jurisprudences atdzimšanu viduslaiku Eiropā, kanoniskajām tiesībām, bet jo īpaši uz civiltiesību attīstību caur romiešu tiesību recepciju kontinentālajā Eiropā.

Dzīvesgājums

Dzimis ap 482. gadu Taurēzijā (Tauresium mūsdienu Ziemeļmaķedonijā) zemnieka ģimenē. Pateicoties sava tēvoča Justīna gādībai, kurš bija uzkalpojies līdz imperatora galvenā miesassarga un senatora amatam, varēja iegūt izglītību. Justīns, kam pašam bērnu nebija, adoptēja savu radinieku Justiniānu, kurš guva lielisku izglītību. Izcilu darbaspēju un neatlaidīga rakstura apveltīts, viņš kļuva par ļoti labu likumu un reliģisko jautājumu pārzinātāju. Taču reizē viņš bija arī ārkārtīgi godkārīgs un varaskārs.

518. gadā Justīnu ievēlēja par imperatoru. Pēc Justīna nāves 527. gada 1. augustā par imperatoru kļuva Justiniāns.

529. gadā Justiniāns slēdza hellēnistu filozofu skolas un akadēmijas.

532. gadā Justiniāns noslēdza mieru ar Sasanīdu impēriju un 533. gada vasarā raidīja savu kara floti, kuru komandēja karavadonis Belisars, pret vandaļu valsti Ziemeļāfrikā. Pēc uzvaras Belisaru godināja grandiozā triumfa gājienā, kura dalībnieki virzījās pa Konstantinopoles ielām vairākas stundas. Simtiem gūstekņu nesa iegūtās trofejas — zelta troņus, dārgus traukus, dārglietas. Gājiena priekšgalā soļoja purpura mantijā tērptais sagūstītais vandaļu valdnieks Gelimers. Kad viņš nonāca pie imperatora ložas hipodromā, kur sēdēja parādes tērpā ģērbtais Justiniāns, mantija no uzveiktā karaļa pleciem tika norauta un nomesta pie imperatora kājām. Dzīres ilga vairākas dienas. Belisara uzvaru iemūžināja piemiņas medaļās, mozaīkās un gleznās. Pēc triumfa pār vandaļiem viņš uzsāka karu pret Itālijā valdošajiem ostgotiem, kuru valsts bija novājināta savstarpējās cīņās. 535. gadā Belisara vadītais karaspēks virzījās no dienvidiem uz ziemeļiem, ieņēma Romu un drīz pēc tam arī Ravennu.

537. gadā Konstantinopolē tika pabeigta tā laika pasaules lielākās baznīcas — Svētās Sofijas katedrāles celtniecību.

540. gadā persieši uzsāka jaunu militāru ofensīvu un izpostīja Austrumromas impērijas bagātās austrumu provinces, no kurām valsts kase saņēma vislielākos ienākumus.

Cīņas ar ostgotiem prasīja daudz līdzekļu, un tajās tika sagrautas daudzas antīkā laikmeta celtnes, iznīcināti vērtīgi mākslas darbi. Izšķirošu lūzumu bizantiešiem izdevās panākt tikai 552. gadā, kad karavadoņa un diplomāta Narsesa vadītais karaspēks vairākkārt smagi sakāva ostgotu karotājus. Drīz pēc tam tika sakautas arī atlikušās ostgotu un Dienviditālijā sirojošās franku un alemaņu vienības. Itālija kļuva par Austrumromas impērijas provinci, ko pārvaldīja Bizantijas imperatora iecelts vietvaldis. 553. gadā imperatora vadībā notika kristīgās baznīcas Otrais Konstantinopoles koncils, kurā tika nosodīts ariānisms, nestoriānisms un monofizītisms.

Izmantojot iekšējās nesaskaņas vestgotu valstī, bizantieši ieņēma arī Pireneju pussalas dienvidaustrumu daļu, kur atradās vairākas nozīmīgas tirdzniecības pilsētas. Arī tur, tāpat kā Itālijā, bizantiešiem nācās izcīnīt smagas cīņas līdz 562. gadam, kad bija pakļauta daļa Vestgotu valsts.

Tikai 562. gadā, samaksājot krietnu naudas summu, Justiniānam I izdevās noslēgt mieru arī ar Persiju. Lai gan Bizantijai karš bija beidzies bez būtiskiem zaudējumiem teritorijas ziņā, impērijas ekonomikai tas bija nodarījis milzīgu postu.

Kaut arī Justinianam I neizdevās atjaunot Romas impēriju tās agrākajās robežās (ārpus viņa ietekmes palika Franku valsts un Britānija), viņa iekarojumu rezultātā Bizantijas impērijas teritorija pieauga divas reizes. Tās robežas tagad pletās no Eifratas upes līdz Gibraltāra jūras šaurumam un no Krimas pussalas līdz Sahāras tuksnesim. Vidusjūra atkal bija kļuvusi par impērijas iekšējo jūru, pār kuru no Konstantinopoles valdīja Austrumromas imperators.

Justiniāns mira 565. gadā Konstantinopolē. Pēc viņa nāves 568. gadā Ziemeļitāliju un Vidusitāliju ieņēma langobardi. Bizantijai izdevās noturēt varu Dienviditālijas piekrastes zemēs un, tā kā tā kontrolēja jūras ceļus, vēl divus gadsimtus arī saglabāja zemes ap Ravennu un Romu.

Valdnieka sieva Teodora

Justiniāna sieva Teodora izcēlās ne tikai ar neparastu skaistumu, bet arī izcilu prātu, tālredzību un spēju saglabāt aukstasinību kritiskās situācijās. Viņa atbalstīja Justiniāna grandiozās ieceres, taču, būdama enerģiska, uzņēmīga, valdonīga un viltīga, Teodora pati par sevi bija patstāvīga figūra Bizantijas politikā un galma intrigās.

Romiešu tiesību sistēmas pilnveidošana

Justiniāna laikā sastādītais Corpus iuris civilis ir augstākais bizantiešu juridiskās domas sasniegums. Šajā kodeksā rada atspoguļojumu tās izmaiņas, kas notika impērijas ekonomiskajā un sociālajā dzīvē, tai skaitā — sieviešu tiesiskā stāvokļa uzlabošanās, vergu brīvlaišana u.tml. Justiniāna kodifikācija neradās vienā reizē un pats projekts veidojās vairākkārt. Abi datumi, kad sākās Novus codex sacerējums, ir 528. gada februārī un 534. gada decembrī, kad publicēja Codex repatitae praelectionis; arī Instituiones un Digesta nāca klajā pēdējos divos mēnešos 533. gadā.

Pirmo reizi pozitīvo tiesību normās tika atzīta dabisko tiesību teorija, kas paredz, ka visi cilvēki ir no dabas līdztiesīgi, bet verdzība nav savienojama ar cilvēcisko dabu. Pateicoties rūpīgai romiešu-bizantiešu likumdošanas izstrādei: privātīpašuma princips, mantojuma tiesības, ģimenes tiesības, tirdzniecības-augļošanas operāciju regulēšana, Justiniāna "Kodekss" nav zaudējis savu nozīmi jurisprudencē arī jaunākajos laikos.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Justiniāns I.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Herdera enciklopēdijas raksts (spāņu)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Priekštecis: Justīns I

Bizantijas imperators 527—565

Pēctecis: Justīns II