Austrijas Impērija

Austrijas Impērija (vācu: Kaiserthum Österreich) bija Hābsburgu dinastijas pārvaldītās impērijas nosaukums no 1804. gada līdz Austroungārijas dibināšanai 1867. gadā.

Kaiserthum Österreich Austrijas Impērija Svētās Romas impērijas valsts (1804–1806) Vācu Savienības valsts (1815–1866) ←   ←   ← 1804 – 1867 → Karogs Ģerbonis Himna Gott erhalte Franz den Kaiser Location of Austrijas Impērija Austrijas Impērija 1815. gadā ar Vācu Savienības robežām punktētajās līnijās Pārvaldes centrs Vīne Valoda(s) vācu Reliģija katolicisms Valdība Absolūtā monarhija (1804–1860) Konstitucionālā monarhija (1860–1867) Ķeizars  - 1804-1835 Francis II & I  - 1835-1848 Ferdinands I  - 1848-1867 Francis Jozefs I Kanclers  - 1821-1848 Klēmenss fon Meternihs  - 1867 Frīdrihs fon Beists Likumdevējs Impērijas padome  - augšpalāta Kungu palāta  - apakšpalāta Deputātu palāta Vēsturiskais laikmets Jaunākie laiki  - Pasludināta 1804. gada 11. augustā  - Svētās Romas impērijas sabrukums 1806. gada 6. augustā  - Parakstīts Austroungārijas kompromiss 1867. gada 30. martā Platība 698 700 km² Nauda Guldenis Dālderis (1804–1867)

Tā apvienoja Hābsburgu mantojuma īpašumus — Bohēmiju, Ungāriju ar Slovākiju, Aizkarpatiju un Banatu, Horvātiju, Transilvāniju, Galīciju, Bukovinu un ievērojamu daļu Ziemeļitālijas (Lombardo-Venēcijas Karaliste), ko apdzīvoja dažādas izcelsmes un reliģijas tautas.

Vēsture

No 1440. līdz 1806. gada Hābsburgu dinastijas monarhi bija Svētās Romas Impērijas ķeizari. Svētās Romas impērijas ķeizars Francis II 1804. gada 11. augustā pasludināja sevi par Austrijas imperatoru, tādējādi kļūdams par dubultimperatoru, atbildot uz Napoleona Bonaparta iecelšanu par Francijas imperatoru. Francis II veica šo soli kā pretsvaru Francijas impērijai. Pēc tam kad Napoleons faktiski izbeidza Svētās Romas impērijas pastāvēšanu, Svētās Romas Impērijas ķeizars Francis I 1806. gada 6. augustā atteicās no Svētās Romas impērijas troņa.

1848. gada martā, ekonomiskās lejupslīdes laikā, Vīnē sākās nemieri, kas noveda pie kanclera Meterniha atkāpšanās. Jaunā konstitūcija izrādījās nepietiekami demokrātiska radikālajiem līderiem, kas 1848. gada 15. maijā sarīkoja masu sacelšanos. Nespējīgais imperators Ferdinands I, kurš nomainīja 1835. gadā mirušo Franci I, aizbēga uz Insbruku un vēlāk atteicās no troņa. Revolūcija, saukta arī par "Tautu pavasari", sākās dažādās Austrijas Impērijas daļās, jo nevācu zemēs (īpaši Ungārijā) tai, cita starpā, bija arī nacionālās atbrīvošanās raksturs.

1848. gada decembrī troni ieņēma 18 gadus vecais Ferdinanda I brāļadēls Francis Jozefs I.

1849. gadā Ungārijas revolūcija tika apspiesta, tostarp ar Krievijas Impērijas karaspēka palīdzību, kas tolaik bija Austrijas Impērijas sabiedrotā. Valsts saglabāja zināmu stabilitāti, līdz Austrijas sakāve Austrijas–Sardīnijas karā pret Franciju un Sardīnijas Karalisti izbeidza Austrijas kundzību Itālijā. Tajā pašā laikā valstī izveidojusies reakcija atcēla visas revolūciju laikā veiktās reformas, atgriežot impērijā absolūto monarhiju, kas balstījās uz spēcīgu birokrātisko aparātu. Situāciju pasliktināja valsts ārpolitiskā izolācija un tendences tās perifērijā. Valstī aktīvi darbojās organizācijas, kas pieprasīja gan valsts federalizāciju, gan atsevišķu tās daļu atdalīšanos no Hābsburgu monarhijas. Līdz ar to, Ungāriju oficiāli impērijas sastāvā iekļāva 1849. gadā pēc tās sakāves neatkarības karā.

Pēc Austrijas sakāves Austrijas—Prūsijas karā 1867.—1868. gadā Austrijas Impērija tika pārveidota par Austroungāriju, kurā Ungārijai un Austrijai bija vienlīdzīgas tiesības.

Skatīt arī

• Svētā Romas impērija
• Hābsburgu monarhija

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Austrijas Impērija.