Vācijas Karaliste

Vācijas karaliste (latīņu: Regnum Teutonicum, vācu: Deutsches Reich) vēsturiski formāls apzīmējums reāli nekad nepastāvējušai valstij, kas izmantota Svētās Romas impērijā. Impērijai izplešoties un iekļaujot nevācu zemes – Itālijas karalisti (951), Bohēmijas kņazisti (1004), Burgundijas karalisti (1032), par Vācijas karalisti tika saukta sākotnējā Austrumfranku valsts teritorija, kuru galvenokārt apdzīvoja ģermāņi.

Vācu karalis

Terminu Rex Teutonicorum (teitoņu karalis), pirmo reizi izmanto pāvests Gregors VII investitūras stīda laikā, kā neglaimojošu terminu attiecībā pret imperatoru Heinrihu IV, lai samazinātu viņa prestižu līdz parasta karaļa līmenim. Reaģējot, Heinrihs IV sāka lietot titulu Rex Romanorum (Romiešu karalis), lai demonstrētu savas tiesības valdīt visā Svētās Romas impērijas teritorijā.

Titulu “Vācijas karalis” sākotnēji attiecināja uz vācu kūrfirstu ievēlētu jauno valdnieku, pirms tā oficiālās kronēšanas par pārējo impērijas zemju karali un imperatoru. Lai arī jaunievēlētais valdnieks jau uzreiz pildīja imperatora funkcijas, oficiāli par imperatoru viņš kļuva tikai pēc kronēšanas ceremonijas Romā, kas dažreiz notika vairākus gadus vēlāk, vai nenotika nemaz. 12. gadsimtā par nākamo imperatoru ievēlētais valdnieks sāka pieņemt titulu “Romiešu karalis”, lai demonstrētu savas tiesības uz visu impēriju.

Par Vācijas karalisti citu valstu valdnieki turpināja saukt tradicionālās vācu zemes. Termins regnum Germaniae (Vācijas karaliste) vācu dokumentos sāk parādīties 14. gs. taču tā nekad neveidojās par reālu karalisti, jo vācu zemes bija sadalītas augstmaņu valdījumos, un imperatoram piederēja tikai fragmentāras impērijas zemes un paša dinastijas īpašumi.

1508. gadā Maksimiliāns I ar pāvesta piekrišanu uzreiz pēc ievēlēšanas sāka lietot titulu Imperator Electus (Izvēlētais imperators), kas nozīmēja, ka imperatora tituls nāk līdz ar ievēlēšanu, nevis kronēšanu Romā, kas drīz tika izbeigta vispār. Tikko ievēlētais valdnieks turpmāk joprojām pieņēma Romiešu karaļa titulu, un tad tika kronēts par imperatoru. Sākās tradīcija troņmantinieku vēl imperatora dzīves laikā iecelt par Romiešu karali, lai norādītu dinastisko turpināšanos, līdzīgi kā mūsdienās Lielbritānijas troņmantinieks ir Velsas princis.

Literatūra

Carlrichard Brühl: Die Geburt zweier Völker. Köln u. a. 2001.
Walter Mohr: Von der Francia Orientalis zum Regnum Teutonicum. In: Archivum Latinitatis Medii Aevi. Bd. 27, 1957, S. 27–49.