Atvērt galveno izvēlni

Francijas Pirmā republika

Valsts Eiropā no 1792. līdz 1804. gadam
Karogs, 1790-1794
Karogs, 1794-1804
Francija, 1792
Republikas teritorija 1801. gadā
Nacionālā gvarde dodas uz fronti, 1792. septembris

Francijas Pirmā republika, oficiāli Franču republika (franču: République française), ir vēsturnieku dots nosaukums republikānisko režīmu varas posmam (Nacionālais konvents, Direktorija, Konsulāts), kas pastāvēja revolucionārajā Francijā starp 1792. gada 21. septembri un 1804. gada maiju, kad tika pasludināta Pirmās Franču impērijas izveidošana. Republikas politisko sistēmu raksturo pāreja no parlamentāras pūļa varas uz Napoleona vadītu militāro diktatūru.

Atbilstoši politiskā režīma maiņām, tik izstrādātas un pieņemtas jaunas konstitūcijas. 1791. gada konstitūcijas vietā tika pieņemta 1793., 1795., 1799., 1802., un 1804. gada konstitūcija.

Satura rādītājs

Nacionālais konventsLabot

Franču revolūcijas rezultātā izveidotā Francijas Likumdošanas sapulce pēc Parīzes radikāļu īstenotās karaļa gāšanas 10. augustā, izsludināja Nacionālā konventa vēlēšanas. 20. septembra franču uzvara Valmī kaujā izbeidza bailes, ka prūšu-austriešu iebrucēji varētu ieņemt Parīzi. 1792. gada 21. septembrī uz pirmo sapulci sanāca Nacionālais konvents ar 745 deputātiem, kas pasludināja monarhiju par gāztu un izveidoja republiku. Pēc tiesas procesa 1793. gada 21. janvārī ar nāvi tika sodīts gāztais karalis Luijs XVI. Sākās konflikti starp jakobīņu frakcijām - mērenajiem žirondistiem un radikālajiem "kalniešiem", kas noveda pie žirondistu sagrāves un Robespjēra terora režīma.

Žirondistu varaLabot

Pirmās uzvaras pār revolūcijas pretiniekiem pastiprināja revolucionāro sajūsmu iedzīvotāju un deputātu vidū. Taču pārtikas problēmas un inflācija izraisa žirondistu valdības popularitātes krišanos. Ziemā no 1792. uz 1793. gadu Francijā pieauga bads un pūļa nekārtības, kamēr bruņotie spēki primāri koncentrējās uz valsts robežu aizsargāšanu. Novembrī franču armijas ieņēma Habsburgu Nīderlandi (Beļģiju). Franči iebrūk Svētās Romas impērijas zemēs un sasniedz Reinu. 1793. gada 1. februārī Francija piesaka karu Lielbritānijai un Nīderlandei, bet 7. martā Spānijai. 3. martā armijā papildus iesauc 300 000 vīrus, kas aizsāk pretestības kustību reģionos, sākas Vandejas dumpis. Iedzīvotāju kontrolei 10. martā izveido Revolucionāro tribunālu.

Uz revolucionārā kara paplašināšanu vērstā žirondistu dominētā valdība izmantoja militārās veiksmes, lai nostiprinātu savu varu un samazinātu karu nosodošā Robespjēra vadītās radikālo jakobīņu "kalniešu" frakcijas ietekmi Konventā. Taču žirondistu ietekme vājinās līdz ar armijas neveiksmēm pavasarī. Žirondistu atbalstītais armijas komandieris, ģenerālis Dumurjē (Dumouriez) 18. martā cieš sakāvi un pārbēg austriešu pusē. Tiek zaudēti iekarojumi Habsburgu Nīderlandē.[1] Dumurjē nodevība konventa deputātos raisa aizdomas par plašāka nodevēju tīkla pastāvēšanu. Viņi pieņem lēmumu, ka aizdomās turētie deputāti turpmāk zaudē imunitāti un viņus drīkst arestēt. 6. aprīlī Nacionālais konvents izveido Sabiedrības glābšanas komiteju, kurai uztic revolūcijas glābšanu un kārtības ieviešanu valstī.

Žirondisti izmanto jauno likumu, lai arestētu vairākus radikālos jakobīņu "kalniešus", nodevībā apvaino Maratu, bet Dantonu vaino sakaros ar Dumurjē. Izšķiroša sadursme starp žirondistiem un jakobīņu "kalniešiem" nav novēršama. 31. maijā Parīzē sākas pret žirondistiem vērsts sankilotu dumpis, kuru bruņotās vienības 2. jūnijā ielaužas Konventā, kas apstiprina 29 vadošo žirondistu deputātu arestu. Vara pāriet radikālo jakobīņu “kalniešu” rokās, kas par savas varas instrumentu drīz sāk izmantot Sabiedriskās glābšanas komiteju, kuras sastāvs pieaug līdz 12. Tas nenozīmē, ka visi komitejas locekļi ir radikālie jakobīņi, taču viņi ir gatavi sekot Robespjēra stingrajam kursam. Terors, kā valsts politika, oficiāli tiek pasludināts 1793. gada 5. septembrī.

Jakobīņu varaLabot

 
Marata nāve
 
Robespjēru sodīja un pasludināja par tirānu

Pēc žirondistu sagrāves, jakobīņu "kalniešiem", jārisina aizvien kritiskākā situācija valstī. 10. jūlijā no Sabiedrības glābšanas komitejas izslēdz Žoržu Dantonu. 13. jūlijā atentātā nogalina Maratu, kurš uzreiz kļūst par revolūcijas mocekli. Viņa portretu novieto Konventa sapulču zālē. Paplašinās žirondistu apvainošana konspirācijā un nodevībā.

1793. gada jūnija beigās Nacionālais konvents pieņem jaunu konstitūciju, kas augustā tiek apstiprināta referendumā. Konstitūcija paredz, ka valsts vara pieder tautai, likumdošanas varu kontrolē Likumdošanas korpuss, izpildvaru veic Izpildkomiteja, bet administratīvo pārvaldi Galvenā pārvalde. Konstitūcijas spēkā stāšanās drīz tiek atlikta līdz kara beigām, tikmēr Sabiedrības glābšanas komiteja pasludina ārkārtas stāvokli valstī. 1793. gada vasarā armija atkal zaudē austriešiem un prūšiem, dienvidos iebrūk spāņi. Tiek zaudēta Korsika, angļi uzbrūk Denkerkai. 23. augustā visi valsts iedzīvotāji tiek pasludināti par mobilizētiem revolucionārā kara vajadzībām un sākas izejvielu rekvizīcija.

Žirondistu aresti jūnijā izraisīja federālistu nemierus provincēs. Par federālistiem tos dēvēja jo tie aizstāvēja žirondistu ideju par decentralizētu valsti. Lionā dumpinieki gāza radikālo jakobīņu režīmu. Marseļas dumpinieki meklēja angļu atbalstu, kamēr Tulona, Francijas Vidusjūras flotes bāze, 27. augustā brīvprātīgi padevās angļiem. Bordo un Marseļu izdodas atkarot 1793. gada augustā, bet Liona padodas tikai oktobrī, pēc ilgstošas artilērijas apšaudes. Uzvarējušie jakobīņi pilsētā izvērš masu teroru, nogalinot vismaz 2000 cilvēkus un nojaucot 1600 dumpinieku mājas. Tulonas ieņemšanas operācijā pirmo reizi ievērību izpelnās artilērijas kapteinis Napoleons Bonaparts.[2]

Pēc sankilotu pūļa uzbrukuma Nacionālā konventa ēkai 5. septembrī, konvents pieņem virkni radikālu lēmumu. Tiek pasludināts revolucionārais terors, izveidota revolucionārā armija, noteikts maizes cenas maksimums u.c. Pēc 5. septembra jakobīņi izvērš nežēlīgu cīņu visās frontēs. Valsts iekšienē pastiprinās politiskais terors pret gāztā režīma pārstāvjiem un politiskajiem pretiniekiem Konventā. Valstī ievieš algu un cenu kontroli, apkaro spekulantus, bet 31. oktobrī galvu nocērt 21 žirondistu līderim.

Paralēli teroram un pretinieku nosūtīšanai uz giljotīnu, Robespjērs cenšas pārveidot visu franču sabiedrību par republikāņiem. Tiek slēgtas baznīcas, sekularizētas laulības un kapsētas, atbalstīts Saprāta kults, organizēti republikāniski festivāli un teātra izrādes, kuras organizē Žaks Luijs Davids, izstrādāta metriskā svaru un mēru sistēma.

1793. gada 5. oktobrī ievieš Republikānisko kalendāru, kas pastāvēja līdz 1806. gada 1. janvārim. Par pirmo atskaites dienu noteica 1792. gada 22. septembri. Gadu sadalīja 12 mēnešos ar 30 dienām, kas bija sadalīti 10 dienu nedēļās. Mēnešiem piešķīra pilnīgi jaunus nosaukumus. Pāri palikušās gada dienas vienkārši pasludināja par brīvdienām.

10. oktobrī Nacionālais konvents pasludina, ka valstī līdz kara beigām valdīs revolucionāra valdība. 4. decembrī tiek noformēts jaunais pārvaldes modelis kurā Nacionālais konvents saglabā augstāko likumdevēja varu, bet izpildvara nonāk Sabiedrības glābšanas komitejas rokās, kuras darbība ir faktiski neierobežota. Revolucionārā kara apstākļos izdodas reorganizēt armiju, izveidot militāro ražošanu. Armijas skaitliskais sastāvs sasniedz 650 000, sāk izcelties jaunie virsnieki, kas savu slavu sasniegs Napoleona karu laikā. Līdz gada beigām izdodas gūt virkni uzvaru un atgūt zaudētās teritorijas. 1794. gada jūnijā-jūlijā franču armija atkal sāk uzbrukuma operācijas ienaidnieka teritorijā un šķērso Reinu.

Krīzes pārvarēšana lika cerēt, ka mazināsies nepieciešamība pēc terora, taču Robespjērs to tikai pastiprināja. Saasinoties nesaskaņām revolucionāro jakobīņu frakciju vidū, 1794. gada aprīlī ar nāvi soda radikālos ebēristus, bet aprīli Dantonu un viņa sekotājus. Viens no terora rezultātiem bija galējo radikāļu likvidācija, taču Dantona sodīšana ar nāvi nobiedēja pat jakobīņus un mērenos deputātus, kas izlēma rīkoties.

No jūnija vidus Robespjērs sešas nedēļas pavada mājās, it kā slimības dēļ, un šajā laikā konspirācija pret viņu nostiprinās. 26. jūlijā Robespjērs atgriežas Konventā ar garu runu, kurā iezīmēja konspirācijas un nodevības, kuras it kā gatavojot viņam zināmi nodevēji. Bailēs par savām dzīvībām, deputāti beidzot bija gatavi gāzt Robespjēru.

27. jūlijā (9. termidorā) Robespjērs ar Sen-Žustu ieradās Konventā, taču šoreiz viņu uzrunas pārtrauca deputātu izsaucieni un apvainojumi. Haotiskās sēdes laikā deputāti nobalsoja par Robespjēra, viņa brāļa Augustīna, Sen-Žusta, vairāku Sabiedriskās drošības komitejas locekļu, Revolucionārā tribunāla vadītāja, un citu terora īstenotāju arestiem. Robespjēram un dažiem viņa līdzgaitniekiem izdodas izvairīties no cietuma un vakarā nokļūt Parīzes rātsnamā, kuru kontrolē viņu sabiedrotie. Taču Robespjērs bija zaudējis arī radikālo sankilotu atbalstu. Uz aicinājumu atbalstīt Sabiedrības glābšanas komiteju pozitīvi atsaucās tikai 16 no 48 Parīzes rajonu komūnām. 2.30 naktī rātsnamā ielaužas Konventa apsargi, kas Robespjēru un līdzgaitniekus arestē un 28. jūlija pēcpusdienā visiem apsūdzētajiem izpilda nāvessodu. 29. jūlijā galvas nocērt vēl 71 Robespjēra atbalstītājam, galvenokārt no Parīzes komūnas.[3]

Termidora reakcijaLabot

Pēc Robespjēra vadītās Sabiedrības glābšanas komitejs gāšanas beidzas revolūcijas radikālākais posms. Konvents gāzto Robespjēru apvainoja par tirānu. Papildus viņš tika vainots plānos apprecēt Luija XVI meitu un pasludināt sevi par karali. Cita versija viņu apvainoja plānos nogalināt Luija XVI bērnus, vai iecelt Luiju XVII par karali. Tā kā viņš ar saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem bija izsludināti ārpus likuma, tad tiesas prāva nebija nepieciešama. Konvents pasludināja, ka ir gāzis despotu un atjaunojis brīvību.[4]

Drīz tiek atbrīvoti terora laikā ieslodzītie un sākas radikālāko lēmumu atcelšana. Revolucionārais tribunāls turpina darbu, bet pārsvarā pieņem attaisnojošus spriedumus. 1795. gada 29. maijā pieņem likumu par kompensācijām terora upuru ģimenēm, un 1796. gada aprīlī žirondistu atraitnēm piešķir nelielas pensijas.[3]

Pēc Robespjēra faktiskās diktatūras mēnešiem, Nacionālais konvents pārveido centralizētās izpildvaras modeli un pie varas atgriežas mērenie deputāti. Atceļ valsts kontroli pār cenām. Slēdz jakobīņu klubu un 1795. gada jūnijā vārdu "revolucionārs" aizliedz izmantot. Nabadzībai pakļautie parīzieši 1795. gadā divreiz uzsāk dumpi, taču tiek apspiesti.

Armijas panākumu rezultātā Konvents pasludina Reinu par valsts dabīgo robežu un anektē Habsburgu Nīderlandes (Beļģijas) teritoriju, kas izraisa jaunu karu ar austriešiem.

DirektorijaLabot

1795. gada 22. augustā Nacionālais konvents pieņem jaunu konstitūciju, kas izveido divpalātu parlamentu, Likumdošanas korpusu un izpildvaru - Republikas izpilddirekciju (Direktoriju), kā augstāko izpildvaras orgānu. Lai nepieļautu revolūcijas pretinieku uzvaru vēlēšanās, tika nolemts, ka 2/3 no jaunā parlamenta deputātiem nāks no līdzšinējā Nacionālā konventa deputātu vidus. 5. oktobrī monarhisti mēģināja īstenot sacelšanos, kuru apspieda Napoleona armija un artilērija. 1795. gada 26. oktobrī Nacionālais konvents beidza pastāvēt, dodot vietu jaunajam parlamentam un Direktorijai.

Direktorija centās rast vidusceļu starp monarhistiem un radikāļiem, kļūstot aizvien mērenāka. 1795. gada ziemā ekonomikā valdīja krīze un inflācija. 1796. gada februārī tiek pārtraukta jaunas naudas drukāšana un ekonomika gandrīz sabrūk. Valstī valda bads un bandītisms, taču turpinās veiksmīgi revolucionārie karagājieni. 1796. gada 9. aprīlī Napoleona armija iebrūk Itālijā un 17. oktobrī tiek noslēgts jauns miers ar Austriju.

1797. gada martā-aprīlī tiek pārvēlēta daļa parlamenta deputātu un panākumus gūst monarhisti. Parlamenta vairākums tagad ir noskaņoti pret Direktoriju. 4. septembri Direktorija ar Napoleona armijas atbalstu atceļ nevēlamos vēlēšanu rezultātus, 177 deputātiem atņem pilnvaras, 65 tiek deportēti uz Franču Gviānu. Lai arī republika tiek nosargāta no monarhistiem, parlamentārās demokrātijas posms valstī beidzas, un sākas ceļš uz militāro diktatūru. Armijas iekarotajās teritorijās Nīderlandē, Šveicē un Itālijā tiek izveidotas Francijai pakļautas republikas. 1798. gadā Napoleons dodas karagājienā uz Ēģipti, un 1799. gada pavasarī sākas Otrās koalīcijas karš, pret Franciju karo gandrīz visas Eiropas valstis, ieskaitot Krievijas impēriju un Osmaņu impēriju. Tiek zaudēti iekarojumi Itālijā un Šveicē, ienaidnieki tuvojas Francijai. 18. jūnijā notiek Direktorijas vēlēšanas, tajā palielinās revolucionāru ietekme. Valstī notiek masveida mobilizācija, piespiedu kārtā tiek vākta nauda armijai un ķīlniekos saņemti bijušie augstmaņi. Reģionos no jauna uzliesmo monarhistu dumpji.

KonsulātsLabot

Pamatraksts: Konsulāts (Francija)

Lai nostabilizētu valsts varu, Direktorija sāk militārā apvērsuma plānošana. Sākotnēji militārais atbalsts tiek meklēts pie ģenerāļa Žubēra, kas krīt kaujā pret Suvorovu. Tajā laikā Francijā no Ēģiptes atgriežas ģenerālis Bonaparts, kurš Parīzē ierodas 1799. gada 16. oktobrī.

1799. gada 18. brumērā (9. novembrī) divi no sazvērestībā iesaistītajiem Direktoriem atkāpās no amata. Napoleons ierodas parlamentā, paziņo par Direktorijas pastāvēšanas beigām, jaunas konstitūcijas nepieciešamību un padzen deputātus. Tiek izveidota trīs konsulu vadīta pagaidu valdība, kurā ietilpst arī Napoleons.

1799. gada 24. decembrī konsuli pasludina jaunu konstitūciju ar kuru izveido jaunu varas sistēmu - Konsulātu, kurā Napoleons uz desmit gadiem ieņem Pirmā konsula vietu. Sāk veidoties vienpersoniska Napoleona diktatūra, kas vēršas pret radikāļiem un politiskajiem konkurentiem. 1802. gada 2. augustā tiek pasludināts, ka Napoleons Pirmā konsula amatu ieņems uz mūžu un tiek pieņemta jauna konstitūcija. 1803. gadā pieņem jaunu likumu krājumu - Napoleona kodeksu. 1804. gada 18. maijā tiek publiskota jauna konstitūcija, kurā Napoleons tiek pasludināts par imperatoru. To apstiprina 6. novembra referendumā, un pirmais republikāniskais posms Francijā beidzas.

AtsaucesLabot