Berengars I (Itālija)
Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Berengars I (Itālija)" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Berengars I (dzimis ap 845. gadu, miris 924. gada 7. aprīlī), bija Itālijas karalis no 887. gada, Svētās Romas impērijas imperators no 915. gada. Sākotnēji ietekmīgs augstmanis Karolingu imperatora Kārļa III vienotajā franku impērijā. Pēc Kārļa III gāšanas no troņa 887. gada novembrī ievēlēts par Itālijas karali. Pēc Berengara I nāves imperatora kronis netika piešķirts nevienam no nestabilajiem reģiona valdniekiem, līdz 962. gadā pāvests Jānis XII Romā kronēja Otonu I.
Cēlies no ietekmīgas franku augstmaņu ģimenes, kas pēc franku iekarojumiem Itālijā valdīja Friuli markā. Viņa māte bija imperatora Luija Dievbijīgā meita un tādējādi piederēja Karolingu dinastijas augstākajam slānim. Berengars apprecēja ietekmīgā Spoleto hercoga meitu Bertilu, kas vēlāk kļuva viņa līdzvaldniece. Pēc vecākā brāļa nāves 874. gadā kļuva par Friuli markas valdnieku, aizsargājot šo robežu no slāviem. Līdz 887. gadam iesaistījās franku augstmaņu savstarpējās cīņās par varu un ietekmi. Pēc 887. gada kļuva par vienu no Itālijas troņa pretendentiem. Berengars kļuva par Austrumfranku valsts karaļa Karintijas Arnulfa vasali, taču nespēja iegūt varu Itālijā, uz kuru pretendēja arī spēcīgais Spoleto hercogs Gvido III. 893. gadā Arnulfs palīgā Berengaram nosūtīja savu ārlaulības dēlu Cventiboldu, un nākamajos gados personīgi vadīja karu Itālijā. Berengara un Arnulfa starpā drīz izcēlās konflikts, Arnulfam varu Itālijā uzticot savam dēlam Ratoldam, kurš gan drīz Itāliju pameta. Berengars beidzot panāca vienošanos ar Gvido III mantinieku Lambertu par Itālijas sadalīšanu. Karš drīz atsākās, taču pēc Lamberta nāves 898. gada beigās, Berengars beidzot nostiprināja savu varu. 899. gadā Itālijā pirmo reizi iebruka maģāri un sakāva Berengara armiju. Redzot Berengara vājumu, Itālijā iebruka Provansas karalis Luijs III, kuru izdevās sakaut 905. gadā. Berengars pavēlēja Luijam III izdurt acis un nosūtīja atpakaļ uz Provansu, kur tas valdīja vēl vairāk nekā 20 gadus.
Beidzot būdams drošs par savu varu, Berengars par savu galvaspilsētu izvēlējās Veronu. Romas pāvests Jānis X 915. gada janvārī aicināja Berengaru aizstāvēt Itālijas dienvidus no regulārajiem musulmaņu iebrukumiem. Pēc uzvaras pār musulmaņiem pāvests decembrī kronēja Berengaru par Romas imperatoru. 921. gadā pret Berengaru sacēlās itāļu augstmaņi, tai skaitā viņa mazdēls. Ar Burgundijas karaļa Rūdolfa II palīdzību 923. gada aprīlī Berengaru sakāva, gāza no troņa un drīz nogalināja. Par Itālijas karali uz dažiem gadiem kļuva Rūdolfs II.