Otons IV
Otons IV (vācu: Otto IV; dzimis 1175. gadā, miris 1218. gada 19. maijā) bija viens no diviem Vācijas karaļiem no 1198. gada, no 1208. gada — vienīgais Vācijas karalis. Svētās Romas impērijas ķeizars no 1209. līdz 1215. gadam, kad bija spiests pamest troni. Vēsturē vienīgais Velfu dinastijas ķeizars, konfliktēja ar Romas pāvestu Inocentu III, kurš 1210. gadā Otonu ekskomunicēja.
| Otons IV Otto IV. | |
|---|---|
.jpg) | |
| Svētās Romas impērijas ķeizars | |
| 1209. gads — 1215. gads | |
| Kronēšana | 1209. gada 21. oktobrī Romā |
| Priekštecis | Heinrihs VI |
| Pēctecis | Frīdrihs II |
| Dzimis |
1175. gadā Braunšveiga, Saksijas hercogiste, Svētā Romas impērija (Lejassaksija,  Vācija) |
| Miris |
1218. gada 19. maijā (42—43 gadu vecumā) Harcburga (Lejassaksija, Vācija) |
| Dzīvesbiedre | |
| Dinastija | Velfu dinastija |
| Tēvs | Heinrihs Lauva |
| Māte | Anglijas Matilde |
| Reliģija | katoļticība |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuUzaudzis Anglijā sava vectēva Henrija II galmā. Kļuva par Ričarda Lauvassirds pieņemto dēlu. Pēc Svētās Romas impērijas ķeizara Heinriha IV nāves impērijā izveidojās divas konkurējošas partijas Štaufeni un Velfi. Viena ar Anglijas atbalstu virzīja par Vācijas karali Otonu, otra — ar Francijas atbalstu Švābijas Filipu. 1198. gadā notika divas kronēšanas. Romas pāvests Inocents III izvēlējās atbalstīt Otonu, tomēr starp abiem pretendentiem turpinājās cīņa.
Hoenštaufeniem bija atbalsts impērijas aristokrātos, kamēr Velfus atbalstīja ekonomiski attīstītā Reinzeme, kurā dominēja Ķelne, kurai bija svarīgas tirdzniecības attiecības ar Angliju. Ķelnes arhibīskaps Ādolfs, sens Heinriha VI pretinieks, drīz pēc ķeizara nāves sāka meklēt jaunu troņa kandidātu. Ar Anglijas karaļa Ričarda I atbalstu arhibīskaps izvēlējās Oto IV, hercoga Heinriha Lauvas dēlu. Arhibīskaps Ādolfs ievēlēja un kronēja Oto IV par karali 1198. gada vasarā. Hoenštaufeni tikmēr panāca Švābijas Filipa ievēlēšanu par karali. Abu troņa pretendentu starpā izvērsās cīņa, kas turpinājās līdz Filipa nāvei 1208. gadā.[1]
Oto IV sabojāja attiecības ar pāvestu, kurš 1210. gada 18. novembri viņu izslēdza no baznīcas. Francijas karalis Filips II Augusts pāvestam ieteica atbalstīt Frīdrihu II, kuru atbalstīja arī ietekmīgi vācu augstmaņi un garīdznieki. 1211. gada 31. martā pāvests atbrīvoja Oto IV vasaļus no uzticības zvēresta imperatoram, tam sekoja slepena Frīdriha II ievēlēšana par karali. Gan Oto IV, gan Frīdrihs II šajā laikā atradās Itālijā, kur karoja viens pret otru. Abi karaļi steidzās uz vācu zemēm, pie saviem atbalstītājiem. Frīdrihs II ar pāvesta un franču atbalstu cīņā uzvarēja, un līdz 1215. gadam Oto IV pretestība bija pilnībā sagrauta. 1214. gada 27. jūlijā Otons IV zaudēja Buvīnas kaujā Francijas karalim Filipam II Augustam, 1215. gadā atteicās no troņa, bet par ķeizaru 1220. gadā tika kronēts Frīdrihs II, kurš atzina Oto IV brāļa Frīdriha tiesības uz Velfu zemēm.[1]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «The New Cambridge Medieval History: Volume 5, C.1198-c.1300». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 30. septembrī. Skatīts: 2018. gada 21. augustā.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Otons IV.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
 | Šis ar Vāciju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |