Frīdrihs II Hoenštaufens
Frīdrihs II Hoenštaufens (latīņu: Fridericus II, vācu: Friedrich II., sicīliešu: Fidiricu II; dzimis 1194. gada 26. decembrī Ezi pie Ankonas, miris 1250. gada 13. decembrī Fjorentīno pilī pie Lučeras) bija viens no ietekmīgākajiem 13. gadsimta pirmās puses valdniekiem Eiropā no vācu Hoenštaufenu dinastijas. Sākotnēji Sicīlijas karalis, tad Vācijas karalis no 1212. gada. 1220. gadā kronēts par Svētās Romas impērijas imperatoru, kura nominālā pakļautībā tajā laikā atradās arī Livonijas bīskapija. Sestā krusta kara vadītājs.
| Frīdrihs II Fridericus II, Friedrich II., Fidiricu II | |
|---|---|
 | |
| Svētās Romas imperators, Itālijas karalis | |
|
Amatā 1220. gada 22. novembris — 1250. gada 13. decembris | |
| Priekštecis | Otons IV |
| Pēctecis | Konrāds IV |
| Vācijas karalis, formāli Romiešu karalis | |
|
Amatā 1212. gads — 1220. gads | |
| Priekštecis | Otons IV |
| Pēctecis | Heinrihs VII Hoenštaufens |
| Sicīlijas karalis | |
|
Amatā 1198. gads — 1250. gads | |
| Priekštecis | Heinrihs VI |
| Pēctecis | Konrāds I Hoenštaufens |
| Jeruzalemes karalis | |
|
Amatā 1225. gads — 1228. gads | |
| Priekštecis | Izabella II |
| Pēctecis | Konrāds II |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1194. gada 26. decembrī Ezi, Marke, Itālija |
| Miršanas dati |
1250. gada 13. decembrī (55 gadu vecumā) Fjorentīno pils, Apūlija, Itālija |
| Apglabāts | Palermo katedrāle |
| Dinastija | Hoenštaufenu dinastija |
| Tēvs | Heinrihs VI |
| Māte | Sicīlijas Konstance |
| Dzīvesbiedrs(-e) |
Aragonas Konstance |
| Bērni |
Heinrihs VII Hoenštaufens |
| Reliģija | Romas katoļu |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1194. gadā Ezi pie Ankonas Hoenštaufenu dinastijai piederīgā Svētās Romas impērijas imperatora un Sicīlijas karaļa Heinriha VI ģimenē. Māte Sicīlijas Konstance. Viņa vectēvi bija Frīdrihs I Barbarosa un Sicīlijas karalistes dibinātājs Rodžers II. Pēc tēva nāves Frīdrihs jau nepilnu trīs gadu vecumā kļuva par Sicīlijas karali (kronēts 1198. gada 3. septembrī Palermo katedrālē kā Federigo I).
Pēc tēva nāves uz Svētās Romas impērijas imperatora titulu pretendēja divi citi vācu karaļi: tēva brālis Švābijas Filips un Otons IV no Velfu dinastijas. Pēc līdzvaldnieces mātes Sicīlijas Konstances nāves 1198. gadā valsti pārņēma vardarbības un nekārtību periods, lai gan formāli pēc karalienes lūguma uzraudzību pār jaunā karaļa pārvaldīto Sicīliju uzņēmās pāvests Inocents III. 1208. gadā 14 gadus veco Frīdrihu pasludināja par pilngadīgu un jau nākamajā gadā viņš apprecēja daudz vecāko Aragonas Konstanci. Jaunajam karalim izdevās ieviest kārtību valstī lielā mērā pateicoties karaspēkam, ko viņš saņēma no Aragonas pūrā. Frīdrihs veica virkni reformu valsts pārvaldē, padarot Sicīliju par centralizētu valsti, samazinot feodāļu un pilsētu tiesības.
1211. gadā vācu augstmaņi ievēlēja Frīdrihu par valdnieku, un 1212. gada 9. decembrī Maincā viņš tika kronēts par Vācijas karali un kļuva arī par Švābijas hercogu (kā Frīdrihs VII). Francijas karalim Filipam II Augustam sakaujot Svētās Romas imperatoru Otonu IV kaujā pie Buvīnas Flandrijā 1214. gadā (šeit karoja angļi, franči un vācieši), viņš faktiski varu bija zaudējis. 1215. gada 23. jūlijā Āhenē Frīdrihu vēlreiz kronēja par Vācijas karali, tagad ar plašāku Vācijas valdnieku atbalstu.
1220. gadā par Svētās Romas impērijas imperatoru tika pasludināts Frīdriha II mazgadīgais dēls Heinrihs VII, taču tēvs pret to iebilda un 1220. gada 22. novembrī Svētā Pētera bazilikā Romā pāvests Honorijs III kronēja par imperatoru Frīdrihu II. Attiecības starp grūti ietekmējamo imperatoru un pāvestu bija sliktas, jo īpaši pēc tam, kad, gatavojoties Piektajam krusta karam, Frīdrihs nesaņēma gaidīto Konstantinopoles karaļa titulu (tika izvēlēts Francijas karaļa dēls Pjērs de Kurtenē).
Tā kā 1220. gadā Heinriham VII bija tikai deviņi gadi, pirms atgriešanās Sicīlijā, Frīdrihs II izveidoja reģentu padomi Ķelnes arhibīskapa vadībā, kas nodarbojās ar ikdienas valsts pārvades jautājumiem vācu zemēs. Daļa reģentu vēlējās Heinrihu VII apprecināt ar Anglijas princesi, kamēr citi atbalstīja Otokāra I meitas kandidatūru. Frīdrihs II izlēma par labu Austrijas hercoga Leopolda VI meitai. Pēc Ķelnes arhibīskapa nogalināšanas 1225. gadā, par nākamo reģentu iecēla Bavārijas hercogu Ludvigu I Vitelsbahu.[1]
Nestabilās attiecības ar Dānijas karali Valdemāru II saasināja ziemeļu robežu jautājumu. 1226. gadā imperators deva atļauju Teitoņu ordenim sākt krusta karus Prūsijā, un piešķīra Lībekai impērijas brīvpilsētas statusu.
Aktīvi darbodamies Itālijā, Frīdrihs II maz uzmanības pievērsa politikai Vācijā, kā rezultātā feodālā sadrumstalotība vācu zemēs viņa valdīšanas laikā turpināja pieaugt. Itālijā noritēja gvelfu un gibelīnu karš, imperators karoja ar ziemeļu un vidienes pilsētām, mēģinot tās pakļaut savai varai. Vairākkārt karoja ar Pāvesta valsti, Frīdriha II valdīšanas laiks bija vissmagākais attiecībās starp Romas pāvestiem un Svēto Romas impēriju. Pāvesti rakstos imperatoru bieži nosodījuši, bet divreiz viņš pat ticis ekskomunicēts no Katoļu baznīcas.
1229. gadā Frīdrihs II piedalījās Sestajā krusta karā, panākot Betlēmes, Nācaretes un Jeruzalemes nonākšanu kristiešu rokās. 1229. gadā kronēts kā Jeruzalemes karalis.
Heinriham VII pieaugot, viņš vācu zemēs valdīja aizvien neatkarīgāk no tēva, kas neizbēgami noveda pie konfliktiem. Frīdrihs II par troņmantinieku sāka uzskatīt savu dēlu Konrādu. 1234. gadā imperators paziņoja, ka pēc 15 gadu prombūtnes atgriezīsies Vācijā. Heinrihs VII meklēja sabiedrotos Milānā un Lombardijas līgā, cerot, ka Ziemeļitālijas pilsētas bloķēs imperatora ceļu uz Vāciju. Taču 1235. gada pavasarī Frīdrihs II kopā ar Konrādu ieradās Vācijā. Viņš ieradās bez armijas, un vācu augstmaņi ātri apliecināja viņam savu lojalitāti. Jūlijā Heinrihs VII krita pie tēva kājām, cerot uz piedošanu. Taču imperators dēlu notiesāja, atņēma karaļa titulu, un ieslodzīja sākumā Vācijā, vēlāk Dienviditālijā, kur 1242. gadā Heinrihs VII mira. 1235. gadā Frīdrihs II izbeidza konfliktu ar Velfiem, piešķirot tiem jaunus titulus. Viņš arī atzina vācu ziemeļrietumu zemju un Velfu ciešās saites ar Angliju, apprecot Anglijas karaļa Henrija III meitu Izabellu. 1237. gada februārī imperators panāca deviņus gadus vecā Konrāda IV ievēlēšanu par karali, tā nodrošinot viņam troņa mantošanu. Atkal tika izveidota reģentu padome, šoreiz Maincas arhibīskapa vadībā. Austrijas, Bavārijas un Bohēmijas valdnieki izmantoja nepārtrauktos imperatora un pāvesta konfliktus, kuru laikā Frīdrihu II 1239. gadā atkal izslēdza no baznīcas (pāvests Gregorijs IX pat nodēvēja viņu par Antikristu), lai nostiprinātu savu varu, un plānotu antikaraļa ievēlēšanu. Taču mongoļu iebrukuma draudi lika viņiem samierināties ar imperatoru. Frīdrihs II uzbruka Romai un 1241. gadā pāvests nomira.
Pēc pāvesta Inocenta IV ievēlēšanas 1243. gadā, Frīdrihs II sāka zaudēt kontroli Vācijā, daļai garīdznieku un augstmaņu pārejot pāvesta pusē. Konrāda IV reģents Tīringenes landgrāfs Heinrihs Raspe 1244. gadā pārgāja pāvesta pusē un 1246. gadā viņu ievēlēja par karali. Tikmēr Bavārijas hercogs Oto II saglabāja lojalitāti un izprecināja savu meitu Konrādam IV. Heinrihs Raspe pēc pāris uzvarām pār Konrāda IV spēkiem mira 1247. gada februārī. Pusgadu vēlāk Reinzemes arhibīskapi, sadarbībā ar Brabantes hercogu Heinrihu II par karali ievēlēja Holandes un Zēlandes grāfu Vilhelmu II. Tikai ar bruņotu spēku viņam izdevās ielauzties Āhenē, un kronēties. Arī citas Reinzemes pilsētas viņam bija jāiekaro vairāku gadu laikā.
1250. gada 13. decembrī imperators Frīdrihs II mira[1] kara ar Lombardijas līgu laikā, un līdz ar Frīdriha II aiziešanu viņsaulē Hoenštaufenu dinastijas un vācu karaļu vara Itālijā sabruka.
Personība
labot šo sadaļuFrīdrihs II uzskata par vienu no vislabāk izglītotajiem sava laika cilvēkiem, viņa iesauka bija Stupor mundi (Pasaules brīnums). Zināja sešas valodas (latīņu, sicīliešu, vācu, franču, grieķu un arābu valodu). Atbalstīja zinātni un mākslu, interesējās par medicīnu un dabaszinībām. 1224. gadā dibināja Neapoles Universitāti.
Aizrāvās ar medību putnu audzēšanu un ilgā laikā par to sarakstīja vienu no nozīmīgākajām tēmai veltītajām grāmatām De Arte Venandi cum Avibus.
Viņa galmā Palermo radās Sicīlijas dzejas skola, un sicīliešu rakstu valoda kļuva par pirmo itāliešu valodas rakstisko tradīciju.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «The New Cambridge Medieval History: Volume 5, C.1198-c.1300». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 30. septembrī. Skatīts: 2018. gada 21. augustā.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Frīdrihs II Hoenštaufens.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)