Langobardi (latīņu: langobardī — 'garbārži') bija viena no ģermāņu ciltīm, kas apdzīvoja zemes uz ziemeļiem no Alpiem. Šī bija viena no mežonīgākajām un nežēlīgākajām ģermāņu ciltīm. Pēc huņņu izzušanas no vēstures skatuves, langobardi vēl apmēram gadsimtu kārtoja savstarpējās pretenzijas ar gepidiem un avāriem. Pēc gotu sagrāves kontroli pār Itālijas pussalu bija pārņēmusi Austrumromas impērija. Tomēr šī kontrole nebija ilgstoša, jo 572. gadā pāri Alpiem Ziemeļitālijā iebruka langobardi un savu galveno atbalsta punktu izveidoja Pāvijā. Kopš šī brīža Itālijas pussala kļuva par trīs galveno reģiona spēku cīņas objektu. Tie bija langobardi, bizantieši un arvien spēcīgāki kļūstošie franki.

Langobardu pārvaldītās zemes Apenīnu pussalā 575. gadā (pelēcīgi zilā krāsā)
Langobardu vaska figūras
Langobardu vaska figūras Bledas pils muzejā.

Sākumā langobardi pakāpeniski izspieda bizantiešus gandrīz no visas Itālijas teritorijas. Tāpat kā gotiem, langobardu reliģija bija ariānisms, kas ar laiku nonāca arvien lielākā konfliktā ar katoļiem. Langobardi centās Itālijai uzspiest savu reliģiju, bet tas nebija tik vienkārši — tam pretojās ne tik vien paši Itālijas pamatiedzīvotāji, tas bija pilnīgi nepieņemami arī Romas pāvestam, kura vara, pateicoties katoļu reliģijas izplatībai Eiropā pa šo laiku, bija ievērojami nostiprinājusies. Lai gan arī langobardi pakāpeniski sāka pāriet katolicismā, viņi nebija apmierināti ar pieaugošo Romas pāvesta neatkarību un autoritāti un vēlējās to pakļaut sev. Pāvesta rīcībā nebija stipras armijas lai aizsargātos, bet langobardi atklāti gatavoja izrēķināšanos gan ar pāvestu, gan katoļticības centru Romu. Tādēļ viņš bija spiests griezties pēc palīdzības pie citas ģermāņu cilts — frankiem, kas bija paspējusi pilnībā pieņemt katoļticību jau gadsimtu agrāk. Franki bija gatavi aizsargāt pāvestu, jo viņu karaļiem bija nepieciešama baznīcas svētība savas varas nostiprināšanai, ko Romas pāvests līdz šim vilcinājās piešķirt. Franki uzsāka cīņu ar langobardiem un 774. gadā pēdējie tika pilnībā sakauti, bet franki uzņēmās garantijas par Romas un līdz ar to arī Itālijas drošību. Romas pāvests pildīja arī savu solījumu — 800. gada Ziemassvētkos franku valdnieks Kārlis Lielais tika kronēts par Romas imperatoru.

Atsauces labot šo sadaļu