Otonu dinastija

Otonu dinastija (vācu: Ottonen) bija no Ziemeļvācijas Saksijas hercogistes cēlusies Svētās Romas impērijas imperatoru dinastija, zināma arī kā Sakšu dinastija un Liudolfingu dinastija, pēc tās pirmā pārstāvja, Saksijas hercoga Liudolfa. Otonu dinastija nāca pie varas Austrumfranku valstī pēc pēdējā Karolingu dinastijas pārstāvja nāves.

Valdnieki

Liudolfs (m. 866) bija sasniedzis pietiekami augstu stāvokli Austrumfranku valstī, lai 869. gadā viņa meitu Liutgardi par sievu ņemtu Austrumfranku karaļa Ludviga Vācieša dēls un mantiniek, Ludvigs Jaunākais. Arī turpmākajos gados Liudolfa dzimtas un Karolingu pārstāvju starpā notika laulības, kas norāda uz Saksijas hercogu varu. Kad 911. gadā mira pēdējais Karolingu valdnieks, Liudolfa dēls Oto Zaigojošais bija viens no kandidātiem karaļa vēlēšanās, taču tajās uzvarēja Frankonijas hercogs Konrāds I.

Pēc Oto Zaigojošā nāves 912. gadā par Saksijas hercogu kļuva viņa dēls Heinrihs, kuru 919. gada maijā ievēlēja par Austrumfranku valsts karali Heinrihu I, kas kļuva par dinastijas pirmo karali. Viņam bija jācīnās ar valsts austrumus apdraudošajiem maģāru klejotāju uzbrukumiem. Kronēts par franku karali (Rex Francorum), Heinrihs neiesaistījās konfliktos par pārējo Karolingu teritoriju kontroli, bet nodrošināja Austrumfranku hercogu – Frankonijas, Bavārijas, Švābijas un Lotaringas valdnieku atbalstu savas dinastijas varai. Vēsturiski tieši viņa varas laikā notika pāreja no Karolingu Austrumfranku valsts uz turpmāko Vācijas karalisti. 933. gadā viņš sakāva maģārus, rīkoja karagājienus Polabas slāvu un Bohēmijas kņazistes zemēs.

936. gadā troni mantoja Heinriha otrais dēls Otons I, kuru jau dažas nedēļas pēc tēva nāves ievēlēja par karali. Viņš centās nostiprināt karaļa varu pār hercogiem, cenšoties veidot vienotu karalisti. Otonam I bija jāapspiež savu tuvāko radinieku – brāļa, Bavārijas hercoga Heinriha un dēla, Švābijas hercoga Liudolfa – dumpji. Tas ļāva ievērojami palielināt karaļa varu, un 951. gadā Otons I veica pirmo mēģinājumu pakļaut Ziemeļitāliju. Viņš tika kronēts par Itālijas karali, taču atstāja Itāliju uz desmit gadiem. 955. gadā viņš izšķiroši sakāva maģārus un tika sveikts kā kristietības glābējs. 961. gadā Otons I atkal iebruka Itālijā un 962. gadā Romā tika kronēts par imperatoru, sākas Svētās Romas impērijas pastāvēšana. Lai uzlabotu attiecības ar Bizantijas impēriju, Otona I dēls un mantinieks Oto II apprecēja Bizantijas princesi Teofanu. Lai nodrošinātu dēla varu, Otons I 961. gadā iecēla mazgadīgo Oto II par līdzvaldnieku Vācijā, bet 967. gadā arī par savu līdzimperatoru.

973. tronī kāpa astoņpadsmit gadus vecais Oto II, kurš valdīja līdz 983. gadam. Viņš centās iekarot un savai varai pakļaut visu Itālijas pussalu, kas izraisīja konfliktu ar Bizantijas impēriju un Itālijas dienvidus iekarojušajiem musulmaņiem. 982. gada jūlijā musulmaņi sakāva un gandrīz pilnībā iznīcināja imperatora armiju kaujā Itālijas pašos dienvidos. Ziņas par imperatora sakāvi izraisīja Baltijas piekrastes slāvu sacelšanos, kas nokratīja kristietību un uz gandrīz 200 gadiem apstādināja vāciešu virzīšanos uz austrumiem. Oto II mira 983. gadā, atstājot valsti un dinastiju krīzē.

Trīs gadus vecais Oto III 983. gadā mantoja troni, un līdz 991. gadam reģente bija Teofanu. Sasniedzot pilngadību, 996. gadā Romā viņš tika kronēts par imperatoru. Jaunais imperators 996. gadā par pāvestu iecēla savu radinieku, tikai 24 gadus veco Gregoru V, bet pēc viņa nāves 999. gadā savu skolotāju, Silvestru II. 1001. gadā Romas iedzīvotāji sacēlās pret pāvestu un imperatoru, abi bija spiesti bēgt no pilsētas. Oto III neveiksmīgi mēģināja pilsētu ieņemt, taču mira 1002. gadā, neatstājot dēlu.

1002. gadā par Vācijas karali ievēlēja Oto III tuvu radinieku, Bavārijas hercoga Heinriha II dēlu, Heinrihu, kurš bija Bavārijas hercogs no 995. gada. Tronī viņš kāpa kā Heinrihs II. 1004. gadā kronēts par Itālijas karali un 1014. gadā par imperatoru. Heinrihs II mira 1024. gadā. Valdīšanas pirmos gadus Heinrihs II pavadīja konsolidējot savu varu Vācijā, un karagājienos pret poļiem. Heinriha laulībai ar Luksemburgas Kunigundi nebija bērnu, tāpēc Otonu valdnieku dinastija beidzās līdz ar viņa nāvi 1024. gadā. Par Heinriha II pēcteci tika ievēlēts viņa radinieks Konrāds II no Saliešu dinastijas.